Madara Līcīte (40) ir Latvijas Televīzijas žurnāliste, pazīstama ar skaļiem sižetiem LTV Panorāmā, kuros atmasko dažādas politiskās nebūšanas. Gaida atgriešanos darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma un jau plāno, kā organizēs savu dzīvi rudenī. Kad pati atkal būs notikumu epicentrā, bet domas mājās pie vismazākajiem – dvīņiem Sibillas un Linarda, kam tobrīd būs gads.
Madarai un talantīgajam žurnālistam un feļetonistam Egilam Līcītim (ģimenē sauktam par Egiņu un Papiņu) bez dvīņiem ir vēl trīs atvases - Līva (17), Ernests (14), Luīze (10). Madara uz tikšanos atnāk ar tikko pašas gatavotu pesto, kam sastāvdaļas augušas viņas saimniecībā. Siltumnīca ir viena no tām vietām, ko Madara sauc par savu miera oāzi - tur viņa beidzot ir viena, aprunājas ar tomātiem un klusumā izdomā savas domas.
Bērni esot arī viņas pensijas kapitāls.
Kad Luīze skolā rakstījusi aprakstu par mammu, tur bijis teikts, ka Madaras mīļākais dzēriens ir šampanietis un ēdiens - austeres. Nosmejam, ka svarīgi, lai Luīze to atceras pēc gadiem 20-30…
Kamēr gandrīz viss Madaras «pensijas kapitāls» staigā pa Vecrīgu - abas lielās māsas lepni stumj dvīņu ratus (Ernests palicis mājās, viņam savas puišu darīšanas), mums ir laiks sarunai. Līdz brīdim, kamēr vismazākie modīsies.
- Man kā divu bērnu mammai «neparasts» jautājums - ko nozīmē būt piecu bērnu mammai?
- Tas ir prieks un lepnums, gandarījums, tomēr neslēpšu, ka dažkārt ir ļoti grūti. Labākais ir tas, ka man nekad nebūs garlaicīgi vai skumji. Vienmēr būs kāds, kas sagaida mājās un neļauj skumt, pat ja diena nav izdevusies. Vienmēr kāds smaidīs un gribēs samīļot mammu.
Iedomājies - mans rīts dažkārt sākas pusčetros, un tad es četros jau ar dvīņu ratiem staigāju pa Ziepniekkalnu, kur ir mūsu ģimenes māja. Ap pieciem viņi mēdz atkal aizmigt un tad es arī dārzā kaut kur uz dārza mēbelēm atlaižos. Visticamāk, tie, kuri tik agri iet uz darbu, domā, ka es ar visiem bērniem esmu izlikta no mājām (smejas).
Draugiem saku, ka ap sešiem man var sākt zvanīt un sūtīt ziņas, jo tad es esmu pamodusies vienmēr. Jāsaka gan, ka pietiek vienam no abiem agri pamosties un teikt «mamm» (nezinu, vai tas jau notiek apzināti vai nē), lai viss neizgulētais miegs būtu kompensēts.
- Tev ir divi ļoti svarīgi tituli. Bez tā, ka esi piecu bērnu mamma, tu esi arī dvīņu mamma…
- Pagājušajā gadā, kad viņi dzima, varēja dabūt tikai komplektu - divus, pa vienam nedeva (laimīgi smejas par savu joku). Protams, jau uzzinot, ka mums būs dvīņi, bijām pārsteigti. Skaidri zinājām, ka gribam saviem trim lielajiem bērniem brālīti vai māsiņu. Domāju - cilvēki bieži nožēlo, ka viņiem nav vairāk bērnu nekā ir. Bijām gatavi četriem. Nu mums ir pieci.
- Saka, ka pēc trešā bērna skaits jau vairs neko nemaina, jo rūpju arī ar trijiem ir gana daudz.
- Tā ir. Tomēr atkal jāņem vērā, ka pēc trim man nav viens, bet gan divi uzreiz. Ar vienu būtu viegli, viss zināms, jau bijis, jāatsvaidzina vien atmiņa. Dvīņi ir pavisam kaut kas cits, tas ir daudz ekstrēmāk, nekā tikt galā ar vienu.
Luīzei ir draudzenīte, kas arī nāk no daudzbērnu ģimenes, un viņas mamma bieži saka: mums - daudzbērnu mammām - mājās viens vairāk neskaitās. Ar to domājot, ka mana meita viņu mājās nav apgrūtinājums. Tāpat kā viņas meitiņa pie mums.
Tomēr man visu laiku pietrūkst vienas rokas, ja uz katras ir pa zīdainim. Īpaši naktī, kad viņi abi jāpabaro un visi citi guļ. Ja es laikus nepaspēšu aizskriet pie otra, tas jau būs pamodies pavisam un kliegs pa visu māju. Vai - ja pirmais nebūs gana pieēdies, bet es aiziešu pie otra, arī būs tracis. Tā es pavadu naktis…
- Cik bieži viņi naktīs mostas?
- Reiz saskaitīju - kopā 12 reižu…
- Lai modina tēti varbūt?
- Zini, mums ir tāds tradicionālais ģimenes modelis. Visi cits citam palīdzam, tomēr mamma ir tā, kas visu laiku ir ar bērniem kopā. Dažās ģimenēs, kur ir dvīņi, viens naktī guļ ar mammu, otrs ar tēti. Mums tā nav. Es tieku galā ar abiem, un tā arī man pašai patīk. Vispār tik maziem bērniem laikam ir svarīgāka mamma. Ar tēti var paspēlēties, pasmieties, bet tāpat ātri gribēs atpakaļ pie mammas.
- Teici, ka tev par maz roku, lai ar dvīņiem būtu viegli… Māsas un brālis palīdz?
- Es uzskatu, ka bērniem ir savas gaitas un jāizbauda bērnība. Tomēr es ļoti novērtēju, ja viņi palīdz. Arī tagad mēs te nerunātos, ja Līviņa ar Luīzi nestaigātos ar ratiņiem. Mazajiem arī ļoti patīk rotaļāties ar brāli un māsām. Tētis, kad ir mājās, palīdz, pieskata, parotaļājas. Mums pat ir tradīcija, ka tagad pirms viņa darba es varu aiziet uz savu siltumnīcu pameditēt klusumā. Egils tikmēr pieskata abus mazos.
- Tu droši vien paguli, kad viņi pa dienu iemieg?
- Tā ir laimes spēle - iemigs vai neiemigs? Abi vai viens? Bieži ir situācijas, ka viens guļ, otrs rotaļājas, līdz ar to viss mans laiks tāpat veltīts viņiem. Tomēr - arī ja abi aizmieg, es noteikti neguļu. Man ir tik daudz iekavētu darbiņu, ka viņu pusdienlaiks saplānots pa minūtēm. Ir kaudze darbu, kas stāv rindā uz darīšanu. Nav tā, ka es varētu salikt kājas uz galda un lasīt žurnālu, grīdu plānojot izmazgāt pēc tam. Nē - grīdu vispirms. Jo - katru mirkli kāds no abiem var pamosties un grīda paliks nemazgāta. Arī bērniem mācu - sakopta māja nozīmē sakoptas domas.
- Kad tu atrodi laiku sev - nevis lai mazgātu grīdu, bet darītu to, kas patīk?
- Es noteikti vienmēr gribu atrast laiku frizierim, manikīram, pedikīram. Kad varu saplānot to visu, viena pati braucu uz centru. Un, protams, siltumnīca. Varbūt izklausās savādi, jo es to mūsu sarunā pieminu ne pirmo reizi. Kādreiz pat prātā nenāca, ka mani varētu interesēt zemes darbi. Tomēr tagad man ir savas puķītes, siltumnīcā garšaugi, tomāti, gurķi. Ne tādēļ, ka mēs to visu nevarētu atļauties nopirkt, bet tādēļ, ka man patīk un tā ir īsta pārtika. Draugiem ciemakukulī vienmēr varu pagatavot pesto no pašas audzētā.
- Dvīņi šobrīd aizņem gandrīz visu tavu laiku. Vai lielie nav greizsirdīgi uz viņiem?
- Viņiem ir liela gadu starpība, tāpēc nav. Meitenes bija ļoti priecīgas par ģimenes papildinājumu. Ernests kādu laiku nevarēja samierināties. Kad uzzināja, ka mums būs vēl kāds bērns, izdomāja visādus argumentus, kāpēc tas nav pareizi. Līdz pat tam, ka visi tagad padomās, ka tas dēļ pabalstiem (smejas). Kad atvedām mājās, viņš kādu laiku abus ignorēja. Nesen veicu audzināšanas terapiju. Teicu, ka ignorēšu viņa telefona rēķinu. Dažas dienas domāja un kādu vakaru parādījās durvīs ar brāli uz rokām un pavēstīja, ka esot nolēmis man palīdzēt. Protams, tas nebija tikai telefona rēķina dēļ. Ernests redz, ar kādu sajūsmu abi mazie skatās tieši uz viņu - lielo brāli. Tas viņam ļoti glaimo. Tāpēc dažreiz abiem tiek izrādīta īpaša laipnība - atļauj paskatīties savā planšetē kādu futbola spēli. Dažreiz mazos nes pa ielu rokās. Esmu par to ļoti laimīga.
- Esi iekrājusi lielāko bērnu drēbītes mazākajiem?
- Nē, es visu esmu atdevusi tālāk. Atceros, ka man bija jānovalkā sava brāļa sinepju krāsas velveta bikses un džemperis ar briedīšiem. Ar šīm atmiņām pietiek, lai manējiem katram būtu savas drēbes. Tas man arī tāds mazs prieciņš - pasūtu drēbes internetā un tad gaidu, kad pasts piegādās.
- Pieci bērni prasa arī pamatīgus naudas līdzekļus.
- Mans uzskats ir, ka materiālā atbildība par bērniem pilnībā gulstas uz viņu vecāku pleciem. Neviens cits par to nav atbildīgs. Īpaši jau valsts. Bez ikdienas vajadzībām bērniem ir daudzas citas. Ballītes pie draugiem, grāmatas, kino, teātri, arī restorāni, jo tur bērni mācās uzvedības kultūru. Tik izšķērdīgam cilvēkam kā man nauda ātri pazūd. Jo esmu par to, ka jādzīvo šodienai, lai gan mani ir mācījuši domāt par rītdienu. Kad nauda ir, es to ātri ieguldu visādās labās lietās. Labi, ka mums ir tētis, kurš nav izšķērdīgs un prot plānot.
Saka, ka nauda pieskaņojas bērnu daudzumam. Mūsu gadījumā tai strauji bija jāpieskaņojas papildus uzreiz diviem. Šķiet, galā tiekam.
- Esat apzinājuši daudzbērnu ģimeņu priekšrocības? Valsts atbalstu?
- Sākumā «gariem zobiem» izņēmu «trīs plus» karti. Tagad esmu par to priecīga. Ir atlaides biļetēm vilcienā. Uz Dziesmu svētkiem varēju dabūt bezmaksas biļetes, bet es šo iespēju atstāju citiem. Gan jau ir kāds, kam mazāk naudas nekā mums, lai viņi var par velti aiziet, mēs varam pagaidām atļauties nopirkt.
Mums ir zemes nodokļa atlaide, mazāks elektrības rēķins. Jāsaka, ka valsts atbalsts pēdējā laikā ir pieaudzis. Kad piedzima Līva, es pabalstu vispār neņēmu, jo tas mums neko nepalīdzētu, tik niecīgs bija. Tagadējais par pieciem bērniem ļaus man nosegt pusi auklītes algas rudenī, kad atgriezīšos darbā.
- Tik ātri atgriezīsies darbā?
- Tiklīdz viņiem būs gads, iešu strādāt. Jau tagad domāju par to, kā tikšu ar visu galā. Darbs man parasti ir līdz vēlam vakaram. Kad montēju un nododu Panorāmas sižetu, pat īsti pa tālruni nevaru runāt, bet tad jau Egiņš mani «piesegs». Tāpat domāju, kā viņus barošu, jo līdz šim brīdim baroju ar krūti un arī turpmāk gribētu to darīt.
Darba man šobrīd ļoti pietrūkst. Ar dvīņiem grūti aiziet uz Saeimu, no kurienes parasti taisu sižetus, arī uz televīziju neņemtu līdzi. Ar vienu būtu citādāk, kādu no vecākajiem parasti ņēmu līdzi, kad nebija, kur atstāt. Šo laiku, kamēr dzīvoju mājās, ļoti novērtēju, ja man zvana un lūdz konsultāciju profesionālos jautājumos. Tad jūtos vajadzīga. Jā, tiešām ilgojos pēc sava darba.
- Bērni skatīsies tevi televīzijā un varbūt būsi viņiem lielāka autoritāte nekā tad, ja tikai mājās - acu priekšā?
- Man šķiet, ka bērniem līdz kādiem astoņiem gadiem vecāki ir autoritāte. Tad ir kāds laiks, kad tie ir draugi, kas svarīgāki, tomēr ap 18 viss atgriežas vecajās sliedēs. Ar bērniem bieži runāju un ceru, ka esmu viņiem daudz ko iemācījusi no savas pieredzes un nodevusi labāko, ko varu. Mums nav, kas palīdz audzināt mūsu atvases, es arī uzskatu, ka tas citiem nav jādara, auklīte var pieskatīt, bet tāpat mēs paši esam galvenie tēli viņu dzīvēs.
Svarīgi, ka viņi mūs ciena. Bērniem jābūt kontaktā ar vecākiem, tas ir cieņas jautājums. Līviņa zina - ja pazudīs uz stundu no «ētera» vakarā, tad viņu sāks meklēt policija. Kā tur bija? - pēc trešā mammas neatbildētā zvana skaities bezvēsts pazudis? (Smejamies abas, jo arī man mājās tāda pati kārtība.) Jārēķinās ar to, ka mammas ir tādas, un tas jāciena.
- Iedomājies savas vecumdienas ar daudz mazbērniem?
- Daudz bērnu ģimenē ir forši. Žēl, ka ik pa laikam vēl kaut kur parādās stereotipi, ka daudz bērnu ir tikai nelabvēlīgās ģimenēs. Šis uzskats jāmaina. Mūsu draugu lokā daudziem ir lielas ģimenes.
Bērni ir mūsu valsts nākotne. Un arī mans pensijas kapitāls. Gribētos cerēt, ka viņi par mani padomās, kad būšu veca. Protams, ceru pensiju sev sakrāt pati. Bet būtu jauki, ja kāds man atnestu aukstu šampanieti ar austerēm, kad pie kamīna sēdēšu šūpuļkrēslā. Luīze kādā apcerējumā bija rakstījusi, ka tas man patīk, jāatgādina ik pa laikam, lai neaizmirst.
Šis ir brīdis, kad abas lielās māsas piestumj mums dvīņu ratus, jo Sibilla un Linards pamodušies. Saprotam, ka mierīgā saruna galā, jo tajā nu dažādās intensitātēs piedalās vēl četri. Apbrīnojami, cik māsiņas veikli tiek galā ar mazuļu apčubināšanu. Kad pašām būs bērni, viss jau būs zināms. Un mazie nemaz nemulst no tā, ka apkārt sveši cilvēki un nepazīstama vieta. Smaida, apliecinot, ka mammai taisnība, kad saka - «bērni kopš dzimšanas jāradina pie sabiedrības. Nepazudīs». Šajā ģimenē neviens «nepazudīs», ir daudz pieskatītāju un drošs atbalsts visai dzīvei.
