VAKARA ZIŅAS: Dzīvniekiem vajadzīgi atbildīgi saimnieki

Digija enerģiju un dzīvesprieku var apskaust, jo bez speciāliem ratiņiem viņš nespēj pastaigāt. Džeka Rasela terjeru Digiju notrieca mašīna, un kopš tā laika suņuka pakaļkājas nekustas. Digijs jeb Digis, kā viņu mīļi dēvē dzīvesbiedri Simona un Vilnis Grunduļi, dzīvo Tukuma dzīvnieku patversmē un ir viens no daudzajiem mājdzīvniekiem, kam šeit dota mājvieta.

Patversme ir mājvieta uz laiku

Tukuma dzīvnieku patversmē dzīvo 50-60 suņu un aptuveni tikpat daudz kaķu. Tik daudz dzīvnieku var uzņemt, patversme nav no gumijas un nav paredzēta kā mūžīga mītnes vieta. Tā ir vien pagaidu miteklis bez mājvietas palikušiem suņiem un kaķiem. Nonākuši tur kā nu kurš - kāds izmests no mājām vai mašīnas, cits sakropļots, vēl kādam nomiris saimnieks vai saimniece, dažs noklīdis, un viņu vairs neviens nemeklē. Gadās, ka kaķi patriec no dzīvokļa, jo kādam no mājiniekiem apnikušas viņa spalvas. Patversmē viņus aprūpē Vilnis un Simona.

Paralizētam sunim - savs «Ferrari»

Nenoliedzami - Digijs ir suns ar plašu sirdi un mazliet palutināts, bet savs mīluļa statuss viņam jādala arī ar Bruno, Homēru, Sisi, Ūpīti, Ļoņu jeb Talismanu, Pēci, Jezupu un daudziem citiem. Pat lapsu. Tā staigājot ap patversmes žogu, dežurējot un pārraugot teritoriju, un Simona rudasti barojot.

Digis acīgi seko, kad Vilnis tuvojas citam sunim: «Tā gan, iedevi viņam kaut ko garšīgu? Man arī vajag!» Digis savā iepriekšējā ģimenē kļuva lieks - mašīnas notriektais suns ar paralizētām kājām saimniekam vairs nebija vajadzīgs. Turklāt kustīgais Džeka Rasela terjers dzīvoja patversmei kaimiņos, un Simonai savulaik ar Digiju sanāca pulka saķeršanos. «Esmu viņam ar ābolu metusi, lai viņš ietu uz savām mājām. Jo viņš bija ļoti kārs uz meitenēm. Kad Digis nonāca pie mums, teicu: «Digīt, redz, kā notiek dzīvē, mums tagad jādzīvo kopā. Vienā gultā reizēm jāguļ,» Simona smejas.

Vilnis uzslavē, ka suņuks mežā spēj noskriet septiņus kilometrus stundā - ar savu speciālo ratiņu palīdzību, protams. Diga ratiņiem vajadzējis nomainīt plastmasas riteņus pret pumpējamiem - «Ferrari», kā nosmej Vilnis. Aktīvais Džeka Rasela terjers ratiem neizturīgos riteņus «nobraucis» ātri vien.

Kā radās Bruno Kastanis un Homērs Simpsons

Arī Brunis jeb Bruno Kastanis ir saimnieku neuzmanības upuris. Tāpat kā Digijs viņš paskrējis zem auto. Divās vietās lauzts mugurkauls, paralizētas kājas, bet tagad Brunis kādu gabaliņu spēj nolēkšot, jo pēc operācijām divas kājas sākušas locīties. Brunis rej bez apstājas, kā citādi uzpirksteņa lieluma suns lai pievērš sev uzmanību? Simona norāj, ka brūnais suņuks uzvedoties kā Krievijas politiķis Žirinovskis, nevienu nelaižot pie vārda. Tomēr klēpī paņem, un suns apklust. Bruno Kastaņa vārda krustmāte ir zinātnieka Ivara Kalviņa dzīvesbiedre Ingrīda.

Trešais trijotnes brālītis ir Homērs. Akls rotveilera kucēns, ko suņa pārdevēji «iesmērēja» meitenei, neizstāstot par redzes zaudējumu. Homērs atsaucas arī uz Homēra Simpsona vārdu, lai gan nekādi neatgādina multfilmas parupjo dzelteno plikpauri ar izvalbītajām acīm. Homērs ir pieklājīgs un kārtīgs suns, tikai dienas vidū viņu vairāk velk uz snaudu, nevis ciemiņu uzņemšanu. «Sunim ir homēriski smiekli, homērisks rējiens,» pāri pagalmam sauc Vilnis, lai komentētu melnā rotveilera vārda vēsturi.

Uz kafejnīcu - ar bulciņvāģi

«Mums ir bulciņvāģis, kur tiek ieklāta sega un trīs spilveni, un Digis, Brunis un Homērs uz tiem iekārtojas. Tā mēs visi, tāda raiba kompānija, braucam. Aizbraucam uz jūru, izkrāmējam visu kompāniju ārā. Gribas vakarā ēst un nav laika gatavot? Vīram saku: mēs esam nopelnījuši kartupeļu pankūkas. Un braucam uz Stendi, kur ir dievīga kafejnīca, par diviem eiro var kartupeļu pankūkas paēst. Visi trīs suņi līdzi. Iebraucam mežā, kur varam apstāties, atkal mums visiem maza ekskursija. Viņiem patīk braukt, dzirdu, ka ātri vien iemieg, krāc un šņākuļo,» Simona stāsta.

Lai cīnītos par Simonas un Viļņa uzmanību, Brunis un Digis mēdz rīkot greizsirdības scēnas meksikāņu seriālu stilā, bet Homērs rīkojas praktiskāk - paķer grābekli un stiepj prom. Mērķis tas pats - paskaties uz mani, samīļo!

Nu jau kaimiņi, ieraugot Grunduļu mašīnu, ziņkāri nāk klāt un taujā - vai tur nav kāds jauns dzīvnieks iekortelējies un apskatāms?

Darba laiks - tikai uz papīra

Patversmē Simona kopā ar dzīvesbiedru Vilni dzīvniekus aprūpē kopš 2003. gada. Viņa ir Tukuma dzīvnieku patversmes brīvprātīgā palīdze, bet Vilnis - algots darbinieks. Visas dienas - gan pirms darba laika, gan pēc tā - tiek pavadītas pie dzīvniekiem kādreizējā raķešbāzes teritorijā. Pēc darba slimnīcā viņa brauc šurp, mājās logus nomazgājot uz svētkiem, bet nezāles pie pašu mājas vēl gaida kapli, jo Simonai tagad ir atvaļinājums, ko viņa aizvada, nevis līku muguru ravējot, bet apkopjot dzīvniekus.

«Atvaļinājumā nebraucu, nemaz nevaru aizbraukt, jo telefons zvana nepārtraukti. Darba laika mums nav. Ir jau, bet tik un tā mēs te esam desmitos vakarā, esam arī četros no rīta kā tajā dienā, kad suni atrada uz šosejas,» viņa stāsta.

Patversmē darba netrūkst. Arī dienā, kad »Vakara Ziņas« brauca uz patversmi, Simonu sastapām pie vārtiem mašīnā - viņa devās savākt motora pārsegā apbērnojušos kaķeni un jaundzimušos kaķēnus. Kurš gan cits tos ņems? «Cilvēkiem kaķi traucē - skrāpē mašīnas, apčurā, ņaud. Zvana uz patversmi - brauciet pakaļ. Tāda tā dzīvniekmīlestība ir - ātrāk no acīm prom,» ironiski piebilst dzīvnieku aprūpētāja.

Viņa neslēpj, ka pēdējā laikā vai ik dienu dūša apskrienas. «Jo tu dari un dari, un liekas, ka nu ir kaķu māja, visiem vieta, viss kārtībā. Bet ir atkal jauni kaķēni, atkal jābrauc. Ja viens tevi paslavēs, tad cits atradīs, ko uzriet. Ja jau patversmes būtu tik drausmīgas, tad mēs te nebūtu. Pārbaudītāji brauc regulāri. Padomājiet, ja nebūtu patversmju, kas notiktu uz ielām!»

Kaķiem ziemā ķepas nesalst

Šogad patversmes kaķi tikuši pie apsildāmām mājiņām, bet vajadzību netrūkst. Mājele, kurā patversmes darbinieki ieiet atpūsties, jāpieremontē, jo lietus vai sniega laikā kļūst mitras sienas. Jumts tek.

Gada sākumā labdarības akcijā tika savākti pāris tūkstoši eiro - barībai un medikamentu iegādei, taču dzīvnieku dzīves apstākļu uzlabošanai naudas pāri nepaliek. Simona stāsta, ka ikdienā visus patversmes līdzekļus «noēdot» barība un medikamenti, jo ārstējamo dzīvnieku ir daudz. Kādam izoperēta acs, cits ir akls, klibs, laiku pa laikam uzturams lērums nesen dzimušu kaķēnu un kucēnu… Tāpēc 10. augustā pulksten 19 «Fabrikas restorānā», pēc Dāvja un Vitas Baronu ierosmes, tiek rīkots labdarības dzejas vakars «Jušanas». Pasākuma mērķis ir vākt ziedojumus Tukuma dzīvnieku patversmes uzturēšanai, informatīvais atbalstītājs ir brīvdienu žurnāls »Vakara Ziņas«.

Jaunajās kaķu mājās kļūstot par šauru, jo nevajadzīgo dzīvnieku, izrādās, ir neticami daudz. Slimos dzīvniekus un mazos kaķēnus nepieciešams izolēt, tāpēc mājiņās brīvu vietu tikpat kā nav.

Vieni sit un badina, citi glābj

Siltā laikā četrkājainajiem murrātājiem laba dzīvošana ir vasaras namiņos - būros ar vairākām izoderētām guļvietām. Līdz rudenim dažiem desmitiem kaķu un suņu atradīs jaunas mājas, bet vietā nāks citi, tāpēc dzīvnieku mitekļi tukši nestāv. Arī neaizņemts suņu būris ar uguni jāmeklē, visos kāds vai nu rej, vai gaida - ēdienu, pastaigu, glāstu, bet vislabāk - atbildīgu saimnieku.

Grunduļiem ir daudz stāstu par bezatbildīgiem cilvēkiem. Kādu vilciņu uz patversmi atveda desmit kilogramu svarā, skaidrs, ka aiziešana bija vairāk iespējama nekā izdzīvošana. Tomēr viņš izķepurojies. Atklājies, ka varmācīgais saimnieks licis ēdienbļodu un vienlaikus sitis suni. Tāpēc pirmās reizes bļodu ar ēdienu vajadzējis mest, jo suns kopējiem kampis rokās. Viņam ļoti gribējās ēst, bet baidījies, ka atkal sitīs. Nu jau bijušā saimnieka mocītais izskatās pēc normāla vilku sugas suņa un braši rej.

Čapīti paņēma jauns pāris, un pēc divarpus gadiem Grunduļi ieraudzīja nevis melnu un slaiku suni, bet ģindeni - kauli un āda. Simona tagad nostājas pie būra, un Čapis priecīgi knosās. «Mans puika, atcerējās mani, mans puika,» viņa runā.

Ričijam bija aknu ciroze. «Mazo brāļu hospitālī» solīja tikai vienu procentu iespējas, ka suns izdzīvos. Par laimi, ārsti atrada īsto slimības cēloni, un Ričijs dzīvo. Procedūras pacietis un pārcietis mierīgi, bijis izcili izturīgs un rātns, tāpēc Simona viņu dēvē par superpuiku. «Foršs, māk koķetēt, dauzīties. Varonīgs, mīlulis mans,» viņa prot paslavēt.

Labs vārds atrodas arī Pusotrausim - suns trīs dienas nodzīvojis ciema bibliotēkā un parādījis, ka ir labi audzināts. Melnītim būrī kājas trīc, cik ļoti gribas skriet laukā. Citā būrī apgūlies Opītis - saimnieks nomira, suņuks vecs, tagad mūža maizē dzīvo patversmē. Vienā būrītī dauzās trīs kucītes. Māsiņas, ko Simona sauc par pelmenīšiem. Bet suni Ļoņu, kurš pirmais sagaida Tukuma dzīvnieku patversmes apmeklētājus, kādreizējais saimnieks negrib pat pazīt, stāstot, ka suns esot miris. Dzīvāks par dzīvu!