ATZINUMS: Rīgas cirka siena ir atdalījusies no ēkas un balstās pret trepēm

2013. gada 21. novembra traģēdija Zolitūdē kļuva par pamudinājumu pabeigt iepriekš uz daudziem gadiem iestrēgušo Būvniecības likuma pārrakstīšanu un nodibināt Būvniecības valsts kontroles biroju. Par šādā veidā sasniegto Neatkarīgajai stāsta biroja direktors Pēteris Druķis.

–  Šobrīd varu dalīties pārdomās par pirmo gadu, kopš pastāv Būvniecības valsts kontroles birojs. Gads tika fokusēts uz publisko ēku ekspluatācijas kontroli, ko mēs uzsākām ar 2015. gada 1. janvāri. Kontrolēto objektu kopējais skaits pārsniedza divus tūkstošus. Tas, ko mēs ar savām acīm redzējām, apgāž stereotipus, ka jaunās ēkas būtu uzbūvētas slikti, bet ar vecajām ēkām viss ir kārtībā. Tomēr daba ir daba – vecās ēkas ir dabiskā ceļā nolaistas līdz diezgan sliktam stāvoklim, jo īpašnieki neinvestē pietiekami ēku uzturēšanai. Turklāt investēšana parasti aprobežojas ar ēku izskata uzlabošanu, kaut ko piekrāsojot un kaut kam aizliekot priekšā rīģipša plāksnes. Diemžēl šāda rīcība jo īpaši raksturīga valstij piederošo ēku apsaimniekotājiem, kamēr privātie cenšas vairāk, lai viņu īpašumu vērtība nezustu. Kontroles biroja darbs šajā gadā būs palīdzēt valsts ēku apsaimniekotājiem, kuru galvenās problēmas ir viņiem uzticēto ēku nesošajās konstrukcijās. Šo problēmu cēlonis nav nekvalitatīva būvniecība, bet tas, ka ēkas nav pietiekami sargātas no ūdens, kas Latvijas apstākļos ir galvenais ienaidnieks visam, ko vien cilvēki šeit uzcēluši.

– Valsts politika šķiet tāda, ka vieglāk uzcelt jaunas ēkas, nekā rūpēties par jau esošajām.

– Jā, pamatā normatīvais regulējums nosaka, kā būvēt, savukārt, kā uzturēt, jo īpaši publiskās ēkas, nē. Dominē viens princips – ja kaut kas notiks, atbildēs īpašnieks. Preventīvā regulējuma tikpat kā nav, izņemot energoefektivitātes ietvaru, pateicoties Eiropas Komisijai. Ar būvniecības kontroli mēs nodarbojamies kopš pagājušā gada 1. jūlija. Būvlaukumos mēs pārliecināmies, ka būvniecības procesa jaunais regulējums ir radījis daudz neizpratnes un padziļinājis plaisu starp to, kā būvdarbi reāli notiek, un to, kā tiek sakārtota būvdarbu dokumentācija. Lielā mērā to izskaidro regulējuma veids – tas ir ļoti komplicēts un ļoti saskaldīts. Katram būvdarbu veidam (atsevišķi ēkām, atsevišķi inženiertīkliem, atsevišķi vēl citiem objektiem) pastāv savs regulējums, tāpēc to visu kopā salikt labāk izdodas uz papīra nekā reālajā būvobjektā. Tāpēc pašlaik būvniecībā būvdarbu vadītājam ir ārkārtīgi nozīmīga loma un arī atbildība, lai vismaz uz papīra viss būtu kārtībā, pat ja dzīvē tā nav. Pagājušajā gadā mūsu mērķis nebija būt represīviem, bet šogad gan esam jau apturējuši būvdarbus vietās, kur tiek būvēts kaut kas cits, nevis projektā paredzētais. Vēl vairāk – ar būvvaldēm projektu izmaiņas nebija saskaņotas, tām pat nebija pateikts, ko pašlaik būvē.

– Ar kādu mērķi būvnieki atkāpjas no apstiprinātajiem projektiem?

– Nav jau tā, ka viņi gribētu speciāli izdarīt ko sliktu. Parasti būvē labāk, nekā projektā paredzēts, jo projektu kvalitāte Latvijā diemžēl ir zema. Tomēr būvniecības termiņu un izmaksu ievērošana neļauj to visu pienācīgā veidā saskaņot. Jo īpaši smagi tas skar objektus ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, ko Latvija pazaudēs, ja kaut ko neuzcels noteiktā laikā. Tā ir smaga izšķiršanās – apturēt būvdarbus un zaudēt finansējumu.

– Bet ja nu būvē tik acīm redzami šķībi kā Stradiņa slimnīcā?

– Jā, tas bija uzskatāms piemērs, kad naudas apgūšanas dēļ darīja jebko, bet drošības prasības tomēr ir jāievēro. Tam jau visi piekrīt ne tikai vārdos, būvnieki reāli cenšas šīs prasības ievērot, bet nesaprot, kā to izdarīt atbilstoši mūsu Būvniecības likumam un visām ar to saistītajām normām. Iespējams, ka problēmas ir tajās nevalstiskajās organizācijās, kurām uzticēta būvdarbu vadītāju un inženieru apmācība un sertifikācija. Vismaz atsevišķi gadījumi projektēšanā un būvdarbos ir tādi, lai pamatotu precedentus sertifikātu atņemšanai, bet tādu precedentu nav joprojām. Vienā gadījumā esam stingri pateikuši Būvinženieru savienībai, ka attiecīgais inženieris ir rupji pārkāpis normatīvos aktus un sertifikāts viņam jāņem nost, bet paši mēs tādu lēmumu pieņemt nedrīkstam. Nozares nevalstiskajām organizācijām caur šo speciālistu sertifikācijas sistēmu ir ļoti liela ietekme uz celtniecības kvalitāti.

– Par valstiskajām organizācijām jau arī visādas runas, ka jūs no juristiem cēlies, Rīgas būvvaldes priekšnieks – no ģeogrāfiem utt.

– Piekrītu, ka ir jāceļ kvalifikācija gan mums, gan būvvalžu inspektoriem. Tiem ir jābūt inženieriem, nevis juristiem. Pamatā tā tas arī ir, ka labie būvinspektori ir ilgu laiku bijuši būvnieki. Toties nekādas būvinspektoru apmācības Latvijā nekad nav bijušas. Turpmāk šādas apmācības būs, toties, ja likumdevēji ņems vērā mūsu priekšlikumus, tiks atcelta būvinspektoru sertificēšana. Runājot par manu kvalifikāciju, tas, ka man paralēli trim inženiertehniskajiem grādiem ir arī juridiskā izglītība, ļauj man paskatīties uz šo problēmu kopu kompleksāk.

– Cik labi nokomplektēts un autoritatīvs ir jūsu vadītā biroja darbinieku sastāvs?

– Aicinām pie sevis darbā jaunos inženierus, lai viņi šeit iegūtu tādas zināšanas un pieredzi, kādu nevar iegūt nekur citur. Gribam būt viena no pirmajām pieturām jaunu cilvēku karjerā, nevis pēdējā tiem, kuriem citur jau par grūtu.

– Gribētos, lai Latvijā būtu instance, kas patiešām var izšķirt, vai būvniecība notiek pareizi vai nepareizi.

– No biroja gaida, lai mēs esam objektīvi, tostarp arī kompetenti. Tas attiecas gan uz inženiertehnisko izpildījumu, gan procesuālo. Šobrīd ar šā gada 1. jūliju mums tiek uzticēts pārvaldīt tādu jomu kā būvekspertīzes. Tas līdz šim ir bijis nereglamentēts sektors, ko aizpildīja veikli vai mazāk veikli paņēmieni gadījumos, kad kaut kas nav labi, atrast pamatojumu, ka tomēr ir labi. Kad projektētāju vai būvnieku kļūda ir jāatzīst, tad tiek saukts eksperts, lai viņš pasaka, ka būve vienalga stāvēs. Svaigākais un nepatīkamākais precedents šajā ziņā ir Mārupes būvvaldes lēmums pieņemt ekspluatācijā skolu ar tādu pamatojumu, ka eksperti esot novērtējuši skolu par drošu. Īstenībā nekā tāda nav, eksperti nav atbildējuši uz jautājumu, vai ekspluatācijas prasībām atbilst tās metāla konstrukcijas, kuru metāla izcelsmes dokumenti tika atsaukti. Tāpat attiecīgais eksperts ir dalījies pārdomās par to, ka kļūdas skolas celtniecībā ir pieļautas jau kopš tās projektēšanas sākuma, norāda uz kļūdām konstrukcijas nestspējas aprēķinos skolas projektā un spriež, ka šo nestspēju vajadzētu pastiprināt, bet mēs uzskatām, ka kļūdas ir jāizlabo pirms objekta nodošanas ekspluatācijā.

– Vai jūsu uzskati ir saistoši Mārupes būvvaldei?

– Nē, likums mums ļauj tikai pateikt mārupiešiem priekšā, kā nevajag darīt, bet lemj un atbild konkrētajā gadījumā viņi paši.

– Pavisam nesen Neatkarīgā uz sava vāka parādīja tos, kuri sēž uz Zolitūdē sabrukušā lielveikala lietā apsūdzēto sola. Jautājums, vai vispār kādu no viņiem sodīs par 54 bojāgājušajiem cilvēkiem un vai nevar gadīties, ka Mārupes skolu un gan jau vēl kādu objektu slēdz otrā dienā pēc sprieduma pasludināšanas par Zolitūdi.

– Mēs nevaram gaidīt uz tiesu, kuras spriedums stāsies spēkā nezin kad. Biroja uzdevums ir apturēt to ekspertīžu plūsmu, kādā esam dzīvojuši visu šo laiku kopš Latvijas Republikas atjaunošanas. Mēs nepieļausim, ka ekspertīžu tirgū paliek cilvēki, kuri dala attaisnojošus atzinumus pa labi un pa kreisi. Saprotu, pēc tik skaļa paziņojuma «mēs nepieļausim» uzreiz ir jāseko darbiem. Šobrīd esam izsnieguši vairāk nekā desmit ekspertu sertifikātus cilvēkiem, kuri zina, ka uzraudzība no mūsu puses būs un sertifikātu viņi zaudēs, ja attaisnos to, ko nedrīkst attaisnot. Jā, tas prasītu administratīvos procesu, no mums prasītu pierādījumus, bet tāpēc jau Būvniecības valsts kontroles birojs ir radīts, lai ekspertīžu tirgū kārtību panāktu.

– Rīgas cirka slēgšanu panācāt.

– Cirks ir interesants gadījums ar to, ka cirka vadītāja kļuva par upuri – it kā jau celtniecībā pieredzējuši cilvēki, kuri bija norādījuši savos atzinumos, ka nekādu īpašu vainu ēkai nav, bet tajā mirklī, kad mēs parādījām ēkas īpašniecei Kultūras ministrijai, kādā stāvoklī ēka atrodas, ministrija lēmumu pieņēma momentā. Ēkas siena gar Merķeļa ielu ir atdalījusies no ēkas un turas tāpēc, ka atspiedusies pret trepēm ēkas ārpusē. Nelaime var notikt tajā brīdi, ja pat ne tieši pie šis ēkas, bet kaut kur ielas garumā tiks norauti elektrības vadi, kas atsaitēti arī pie cirka ēkas sienas. Ja šī siena saņems papildu slodzi, tad gāzīsies virsū cilvēkiem uz trotuāra. Mēs esam par to informējuši ēkas īpašniekus, un tie runā ar Rīgas satiksmi, bet kontroles biroja darbinieki taču neies pašrocīgi noņemt trolejbusu elektroapgādes vadus.

– Merķeļa ielai var apiet ar līkumu, bet padomju laiku blokmājas gan būs vienmēr pa ceļam. Un daudziem tajās ir jādzīvo – cik ilgi tas būs iespējams?

– Lai cik man būtu žēl, bet neko pozitīvu šo ēku iemītniekiem pateikt nevaru. Šīs mājas ir savu laiku nokalpojušas un neprasa pētījumus par ekspluatācijas atļauju pagarināšanas pamatojumu, bet prasa vai nu nojaukšanu, vai totālu renovāciju, kam nav nekāda sakara ar tagad piedāvāto siltināšanu. Ēkas uz renovācijas laiku būtu jāatbrīvo no iedzīvotājiem, ja pašvaldības spētu šādus manevrus nodrošināt. Rīgas pašvaldībai šajā ziņā ir vislielākās problēmas. Ir Rīgā vismaz viena ēka, kur cilvēkiem aizliegts uzturēties ēkas pirmajā stāvā, bet pastāv uzskats, ka bīstama ir visa ēka. Šis gadījums dos precedentu, kā vispār šādas situācijas risināt nākotnē.