Iecerēts, ka šonedēļ, novēršot juridiskās nepilnības, tiks pabeigts pirmais posms piecu likumprojektu par ebreju īpašumu restitūciju gatavošanā.
Ja ieceri realizēs, Saeima par likumprojektiem pirmajā lasījumā varētu balsot vēl pirms Līgo svētkiem. Zvērināts advokāts Viktors Tihonovs gan uzskata, ka likumdevējs koncentrējas uz nepareizajām nepilnībām, jo likumprojektos iekodēta Latvijas vaina par noziegumiem, kuros tā nav vainojama.
Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš pastāstīja, ka viņa vadītās komisijas juristiem šonedēļ uzdots tikties ar Saeimas Juridiskā biroja kolēģiem, lai novērstu likumprojektos nepilnības, uz kurām norādījuši biroja darbinieki.
Process sācies
«Ja līdz šīs nedēļas beigām viņiem izdosies to izdarīt, piemēram, tiks pārstrādāti juridiski pieņemamā veidā, tad nākamnedēļ mēs varētu lemt par Saeimas sēdes sasaukšanu, lai nobalsotu par šiem likumprojektiem pirmajā lasījumā,» skaidro O. Ē. Kalniņš. Likumprojekti iepriekš iestrēga komisijās, jo uz nepilnībām tajos norādīja Saeimas Juridiskais birojs.
Tā biroja padomniece Sanita Ozoliņa cita starpā norāda, ka valsts kādam var atdot tikai kaut ko valsts īpašumā esošu. Savukārt viens no pieciem īpašumiem Rīgā, Ludzas ielā 25, nav reģistrēts zemesgrāmatā, bet īpašumi Kandavā un Jūrmalā atrodas pašvaldības īpašumā. Turklāt izstrādāto likumprojektu pašreizējais formulējums paredz, ka pat gadījumā, ja šie īpašumi tiks atsavināti un nonāks valsts īpašumā, tie atkal būs jāatdāvina ebreju organizācijai.
Apšaubāma piederība
Zvērināts advokāts V. Tihonovs šajos likumprojektos atklājis arī citas nepilnības, kas, viņaprāt, ļauj objektīvi apšaubīt restitūcijas nepieciešamību. Pirmais arguments pret īpašumu atdošanu ir fakts, ka nekustamo īpašumu denacionalizācija noslēgusies jau pirms vairākiem gadiem. Tāpēc, ja valsts tagad piekāpsies ebreju organizācijām, tad nāksies piekāpties arī citām sabiedriskajām organizācijām un denacionalizācijas procesu atsākt ar visām no tā izrietošajām sekām.
Advokātam interesants šķiet arī cits, no likumprojektu anotācijas izrietošs fakts – vismaz viens īpašums (Jūrmalā, Kļavu ielā 13) pirms kara nav piederējis nevienai ebreju organizācijai, tajā Dubultu ebreju draudze tikai darbojusies. Tāpēc viņš neredz pamatu šādu īpašumu atdot.
Nepieņemams un nākotnē jaunu atdodamu īpašumu pieprasīšanu potenciāli sološs esot arī likumos iekļautais pamatojums, kāpēc restitūcija ir nepieciešama – «lai mazinātu vēsturiskās netaisnīgās sekas Latvijas ebreju draudzēm un biedrībām, kas radušās nacistiskās Vācijas veiktā holokausta un Padomju okupācijas režīma darbības rezultātā Latvijas Republikas teritorijā» (saglabāta likumprojekta oriģinālrakstība – aut.). Advokāts ir pārliecināts, šādi Latvija uzņemoties atbildību par citu režīmu nodarīto.
Advokāts atgādina, ka Latviju bija okupējusi gan Padomju Savienība, gan nacistiskā Vācija, turklāt Vācija pēc kara piespriestās reparācijas jau ir samaksājusi, tāpēc esot nepieņemami prasīt no Latvijas kaut kādas kompensācijas par svešu varu nodarīto ebrejiem. Pēc Otrā pasaules kara Vācija reparācijas ir nomaksājusi, pārskaitot tās gan Padomju Savienībai, gan savulaik aktīvajam Pasaules ebreju kongresam. Tādēļ V. Tihonovs uzskata, ka visas pretenzijas par papildu kompensācijām jāprasa vai nu Krievijai kā PSRS mantiniecei, vai ebrejiem jātiek skaidrībā ar savu organizāciju lomu šajos procesos.
Šādi būs lētāk
Advokātam pieņemamāk būtu, ja no likumprojektiem tiktu izņemta norāde uz Latvijas atbildību par okupācijas režīmu nodarīto kaitējumu ebrejiem un nekustamos īpašumus atdāvinātu konkrēta mērķa realizēšanai. «Lai Saeima tā dara, ja mēs esam tik bagāta valsts,» saka advokāts, piebilstot, ka politiķu lēmumu pēc tam vērtēs vēlētājs.
Ētiski un morāli nepieņemams V. Tihonovam šķiet arī Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvju paustais viedoklis, ka, atgūstot īpašumus, tie nesīs tikai zaudējumus un tādēļ priekšroka varētu tikt dota kompensācijai naudā.
Uz to netieši norāda arī likumprojektu tapšanu uzraugošās Saeimas Juridiskās komisijas pārstāve Solvita Āboltiņa. Viņa atgādina, ka ebreju organizācijas izrāda vēlmi pēc lielāka atdodamo īpašumu skaita vai pat kompensācijām naudām, tāpēc šo īpašumu atdošana būtu labs kompromiss.