Ziemassvētku laiks mammai Ingai, tētim Anatolijam un Robertam ir īpašs, jo tieši Ziemassvētkos Robertam bija jānāk pasaulē. Taču viņš pāris nedēļas nogaidījis un dzimis jau jaunajā gadā.
Roberts ir viens no mazajām sirsniņām, kuram ziedotāji visus šos gadus, kopš zēns saslimis, palīdzējuši un nesavtīgi ziedojuši.
Robertam bija jānāk pasaulē Ziemassvētkos, bet puika nesteidzās un piedzima jau jaunajā gadā. «Ļoti gaidīts un ļoti mīlēts,» tā par savu nu jau deviņus gadus veco dēlēnu Robertu saka mamma Inga Baļe.
Roberta ģimene ir pārliecinājusies, ka Latvijā ir ļoti daudz sirsnīgu un nesavtīgu cilvēku, kuri ir gatavi palīdzēt citiem grūtā brīdī. Tie ir cilvēki, kuri neprasa pierādījumus, neprasa atskaites, bet redz bērnu, kuram ir nepieciešams atbalsts, un palīdz. Labdarības organizācijas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta uzskata, ka labdarība ir kļuvusi par vienu no Latvijas sabiedrības vērtībām.
Citāds mūsu bērns
Īsi pirms Ziemassvētkiem viesojamies pie Roberta, Ingas un Anatolija. Robertam ir deviņi gadi, viņš mācās internātskolas pirmajā klasē. Ingas un Anatolija izturību un pacietību var tikai apbrīnot, jo Roberts ir kā dzīvsudrabs, ne mirkli viņš nenosēdēs mierā, izņemot brīsniņu, kad, lūgts parādīt planšetdatorā bildes no delfīnterapijas, tās ātri parāda. Robertam ļoti patīk ūdens, un nav brīnums, ka vecākiem jāaizslēdz vannasistaba un virtuve, jo citādi Roberts stundām var spēlēties ar ūdeni. «Ūdens sniedz viņam mierinājumu,» domā Roberta mamma Inga.
Roberts piedzima vesels, taču gada un trīs mēnešu vecumā viņam parādījās dīvaini krampji, līdzīgi kā epilepsijas gadījumā. Neizskaidrojamie krampji, kuri atkārtojās dienu no dienas, apstādināja zēna attīstību, un tā sāka regresēt. Tas nozīmē, ka zēnam bija no jauna jāmācās staigāt, ēst ar karoti, dzert no krūzītes. Tagad Roberts ne tikai staigā, bet lec, skrien, tikko sācis slidot un mācās spēlēt hokeju. «Man pašai tas bija liels pārsteigums, un es neticēju, ka tā var notikt,» stāsta Inga, «Robertam tagad ir auklīte, viņas mazbērni trenējas hokejā, un viņa pierunāja, ka mums arī Roberts jāved uz slidotavu, jāmāca slidot. Es to neuztvēru nopietni! Taču aizbraucām, ar trešo reizi uzvilkām slidas – Robertam jāpierod pie jaunām lietām –, uzvilkām ķiveri, un tagad Roberts jau slido.» Zēnam tas ir liels sasniegums, jo krampju radīto veselības traucējumu dēļ viņš nerunā kā citi bērni deviņu gadu vecumā, arī viņa uzvedība ir citāda.
Diagnoze nav atklāta
Pēc Robertu vecāku stāstītā, krampju iemesls joprojām nav atklāts, tāpēc arī līdz šim nav izdevies tos apturēt vai izārstēt. Tikko kā bija sākta epilepsijas ārstēšana (tāda bija sākotnējā diagnoze), Roberts lietoja zāles, taču krampji kļuva tikai stiprāki. «Esam konsultējušies ar labākajiem Latvijas speciālistiem, taču vienalga nezinām, kas kaiš Robertam,» atzīst Inga, «krampji turpinās, un, kā mums viens no speciālistiem teica, Robertam 24 stundas diennaktī ir pirmsepilepsijas stāvoklis, ar ko arī ir izskaidrojama nepārejošā uzbudināmība.» Krampji, ko līdz šim nav izdevies izārstēt, ir nodarījuši ļoti lielu ļaunumu bērna smadzenēm. Speciālisti arī teikuši, ka slima ir pati smadzeņu šūna. Kāpēc? To nezina.
Tomēr zēna vecāki ir neatlaidīgi. Roberts līdz astoņu gadu vecumam apmeklēja bērnudārzu, tagad mācās pirmajā klasē speciālajā internātskolā pēc īpašas programmas. Arī mājās mamma ir izveidojusi dažādus palīgmateriālus zēna attīstībai – burti, cipari. Arī mums Roberts parāda, ka atpazīst sava vārda burtus. «Es nevaru sēdēt rokas klēpī salikusi. Ja man saka: mēs neko te nevaram darīt, man ir kaut kas jādara sava dēla dēļ. Ja mēs neko ar vīru nedarītu, tad Roberts varbūt nestaigātu,» domā Inga.
Labie darbi atmaksājas
Ziedotāju atbalstu dēla ārstēšanai un rehabilitācijai Baļu ģimene no sākuma nelūdza. «Man šķita, ka tas ir pārāk... neaizsniedzami,» atzīstas Inga. Tāpēc no sākuma delfīnterapiju Ukrainā apmaksājuši paši un palīdzējuši paziņas, draugi, kuri atsaukušies Ingas ierakstam sociālajos tīklos. «Neprasot nekādus pierādījumus, pat nesatiekot Robertu, cilvēki mums uzticējās un ziedoja naudu, lai Roberts var ārstēties,» stāsta Inga, «man bira asaras, redzot atbalstu arī no pilnīgi svešiem cilvēkiem vai maniem klasesbiedriem, kurus es jau vairākus gadus nebiju redzējusi.» Lielu atbalstu sniedz arī Roberta tēta Anatolija darbavieta. Protams, bijuši cilvēki, kuri teica: jūs jau tikai ceļot vēlaties, tādās reizēs Inga vēlas pateikt: es labāk nekur nekad nebrauktu, ja mans bērns būtu vesels.
Vēlāk par ziedotāju labsirdību Roberta ģimene pārliecinājusies, kad cilvēki ziedoja Palīdzība mazajām sirsniņām, kas ir viens no Ziedot.lv projektiem. Robertam ir bijusi iespēja vairākkārt apmeklēt delfīnterapiju Ukrainā un Baltkrievijā. «Pēc terapijas redzējām, ka ir uzlabojumi,» stāsta Roberta mamma, «pēc nodarbībām pastiprinās Roberta uzmanība un viņš daudz labāk uzņem visu citu mācīto. Tās sagādā arī pozitīvas emocijas. Vienu dienu redzu: Roberts skatās bildītes ar delfīnu un viņa sejā staro laime.» Šogad Ukrainas notikumu dēļ Roberts uz terapiju nav bijis, taču viņš ir pieteicies rindā uz delfīnterapiju Klaipēdā, kur, starp citu, šīs nodarbības Lietuvas iedzīvotājiem ir valsts apmaksātas.
«Piedzimstot mazam bērniņam, ikviens sasniegums nāk kā jauks pārsteigums, iznāk mazulim zobiņš – mēs priecājamies, mums par katru mazāko panākumu savā ziņā ir jāmaksā, par katru sasniegumu jācīnās,» uzskata Inga, «šajos svētkos mūsu ģimenei es novēlu ticību saviem spēkiem, intuīcija mums pasaka daudz ko priekšā, ticību tam, ka lietas notiek tā, kā tām jānotiek. Bet ziedotājiem es vēlos novēlēt siltumu un lielu pateicību.”»
Labdarība – vērtība
Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta uzskata, ka labdarība ir kļuvusi par vienu no Latvijas sabiedrības vērtībām: «Tā ir kā nerakstīta pilsoniska līdzdalība, redzot, ka kādam no cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, rīkoties, negaidot, ka to paveiks kāds cits vai valsts. Tā ir zināma sabiedrības brieduma pakāpe, jo identificējamies ne tikai ar savu ģimeni, bet gan ar tautu, kuras sadaļa esam un par kuras labklājību esam līdzatbildīgi. Labdarība ir kļuvusi daudzveidīgāka, un cilvēki ziedo ne tikai naudu, bet arī savu laiku, darbu un zināšanas.»