PERSONĪBA: Frīdis. Ar vēju bārdā un močiem sirdī

BRAUKŠANAI GATAVS! Lai arī oficiālas motosezonas atklāšanas nebūs, braukšanu neviens nav atcēlis – Aivars Freimanis savu hārleju no privātmājas Mārupē garāžas izvilka jau marta beigās. Mūzika, motocikli, ceļošana... «Meitenes neaizmirsti!» pie savu interešu uzskaites piekodina Frīdis © Romāns Kokšarovs/F64 Photo Agency

Aprīļa pēdējā sestdiena jau tradicionāli piederējusi motociklistiem – tad notiek ikgadējā sezonas atklāšanas parāde. Taču ne šogad. Tas gan nenozīmē, ka kāds būtu atcēlis braukšanu ar močiem.

Šajā dīvainajā laikā distancēšanās ierobežojumi attiecas arī uz motociklistiem: sēdēt moča mugurā divi, protams, var, savukārt tikšanās ar saviem amatbrāļiem kaut vai ceļa nomalē jau skaitītos pulcēšanās. Ir atcelts ne tikai ikgadējais Latvijas Motoklubu asociācijas (MCA) rīkotais motosezonas atklāšanas pasākums, bet arī virkne tamlīdzīgu svinību visā Eiropā. Tas laikam ir vienīgais, par ko šobrīd skumst rokeru kluba Vēja brāļu ordenis un MCA prezidents, latvju rokeru ikona Aivars Freimanis jeb Frīdis - visādi citādi viņam klājas ļoti labi.

- Braucot uz šo interviju, pārlasīju pēdējā laikā par tevi pieejamos materiālus - mazliet par močiem un šausmīgi daudz par seksu. Ko tā?

- Nezinu (smejas). Iespējams, ka cilvēkiem interesē, kā tas viss notiek 60 gados, un es jums teikšu - baigi labi notiek! Ja man kādreiz likās, ka 50 gados šajā jomā viss būs cauri, tad nē - viss notiek, tāpat kā pirms tam. Šobrīd man liekas, ka 70 gados jau nu točno visam ir jābūt cauri, bet varbūt nebūs tik traki! Un tad atkal visiem būs interese - eu, Frīdi, kā ir 70 gados, viss notiek?

- Labi, bet mēs tomēr vairāk par močiem. Kura motosezonas atklāšana šī pēc skaita būtu bijusi?

- Pirmā motociklu sezonas atklāšana notika 1995. gadā - Biķerniekos, aprīļa sākumā, sniga sniegs. Pēc pasākuma pārvācāmies pie manis mājās, kur man ir kafejnīca. Atklāšanā savācāmies kādi 30 cilvēki, kuri sabrauca manā sētā, ārā kurinājām ugunskurus un cepām desas. Ir bijis visādi, arī tā, ka braucam pa sniegu. Atceros, reiz krastmalā uz sezonas atklāšanas pasākumu spēlēja krievu rokgrupa Gorky Park - megagrupa, bet bija tik mežonīgi auksts, ka lielākā daļa pat nenoklausījās koncertu līdz galam un aizbrauca. Bet tas, kas notiek šobrīd... Zini, latviešiem ir tāds labs vārds «m****ba», tas šobrīd precīzi raksturo mūsu noskaņojumu. Protams, arī pašlaik esam ar motocikliem - jau marta beigās izbraucām no garāžām.

- Arī Eiropā pasākumi ir atcelti, būsim reāli - šī sezona būtībā ir norakstāma.

- Šodien (4. aprīlī - aut.) mums bija jābūt Sanktpēterburgā, uz Krievijā lielāko motociklu izstādi IMIS, kas šogad notiktu jau vienpadsmito gadu, un uz kuru esam bijuši desmit gadu, bet šis bija pirmais gads, kad uz to netikām. Pēc nedēļas mums bija jābūt uz pasākumu Somijā, bet pēc tam bija plānots superrallijs, ko rīko Harley Davidson Eiropas federācija - katru gadu tas notiek citā valstī. Šogad tas bija plānots Zviedrijā, bet vēl pēc divām nedēļām būtu nākamais pasākums Zviedrijas ziemeļos. Mums bija paredzēts kolosāls brauciens, no šā superrallija Zviedrijas dienvidos cauri Norvēģijai pa fjordiem aizbraukt līdz Zviedrijas ziemeļiem. Esmu fjordos pabāzis degunu, bet visā garumā tos nav sanācis izbraukāt. Arī šis brauciens tiek kancelēts, jo tiek kancelēti abi Zviedrijas pasākumi. Maija beigās un jūnija sākumā droši vien vēl nekursēs arī prāmji, bet, ja kursēs, tad uz tiem būs grūti prognozējamas piesardzības normas. OK, laiks rādīs, bet - jā, sezona ir sačakarēta.

- Un kā domājat šo sačakarēto sezonu kompensēt?

- Mēs uz to paskatīsimies no cita aspekta, atrodot prieku arī šajā situācijā. Latvija ir skaista zeme, bet mēs patiesībā ne sūda no tās neesam redzējuši. Vienmēr kaut kur nesamies - uz Austriju, uz Vāciju, uz Spāniju un sazin kur tikai vēl ne. Esmu Eiropā ar savu motociklu bijis visās valstīs, sākot no Moldovas, līdz Sanmarīno un Gibraltāram, neesmu bijis tikai Kiprā, uz kurieni nevar aizbraukt ar prāmi. Bet šogad mēs beidzot būsim Latvijā. Uztaisīsim divu trīs dienu maršrutiņus, piemēram, aizbrauksim uz Daugavpili, padzīvosim pa to reģionu. Aizbrauksim uz Ventspili un padzīvosim tur kādas pāris dieniņas. Ir taču tik daudz kolosālu vietu! Ja nav liela attāluma, tas nenozīmē, ka nav ko redzēt, bet mēs visu šajā savā skrējienā palaižam garām! Izbraukāsim Latviju. Un, es domāju, ka tas būs kolosāli.

- Joprojām nesaprotu, kāpēc motocikls. Sēdi mašīnā, brauc, ir droši, silti…

- Mašīna ir konservu kārba, ar to braucot, nejūti ne dabu, neko. Braucot ar mašīnu, noķer baudu punktā A un punktā B, nezinu, kā mašīnā var noķert kaifu, vienkārši tikai braucot. Savukārt ar motociklu var noķert baudu, arī braucot no šā punkta A uz punktu B. Brauc un jūti, kā smaržo sils, smaržo tikko nopļauta zāle vai ķīpās sakrauts siens. Braucot ar motociklu, pat sūdi smaržo, jo zini, ka tas būs tikai mazs brītiņš, un jau būsi priežu silā! Ķer baudu no visa brauciena, nevis tikai no apskates punktiem. Braucot pa Eiropu, mums dienā ir pat četri apskates punkti - pilis, ūdenskritumi vai kaut kas cits interesants, bet galveno kaifu ķer tieši no pašas braukšanas. Mašīnā skats ir tikai pa priekšējo un kādu no sānu logiem, bet uz motocikla redzes panorāma ir visi 360 grādi. To, ko redzi ar acīm, nevar pat nofotografēt, tur ir tas smeķis!

- Un sirseni bārdā noķert, to taču arī ar mašīnu nevar…

- Jā, brokastis man vienmēr ir garantētas - no rītiem iemērcu bārdu karstā ūdenī, un buljons gatavs (smejas)! Šeit šajā ziņā lielu piedzīvojumu nav bijis, bet Āfrikā gan esmu dabūjis mutē putnu. Jau pirmajā dienā man tur nospēra ķiveri - Āfrika ir Āfrika -, nomā iedeva citu, bet bez priekšējā aizsargstikla. Tur dažādu kustoņu ir megadaudz, pa ceļu vazājas pērtiķi un ēzelīši, lido visādi taureņi un putni, kas uz šosejas ēd ziloņu kakas, to tur ir miljoniem, brauc cauri kā tādam sniegputenim. Nu, lūk, un tur es tiešām sapratu, ka braucot mutei jābūt ciet - es no bārdas vēl ilgi lasīju ārā putna spalvas... Droši vien kāds zvirbuļveidīgais, ja būtu kaut kas lielāks, es būtu nokdaunā, tomēr labi, ka mute bija ciet. Tā ka - kādi vēl kukaiņi! Mēs putnus ķeram ar zobiem (smejas)!

- Kāda ir bijusi tava motoevolūcija? No paša pirmā braucamā līdz pašreizējam?

- Pats pirmais man bija mopēds - tolaik man bija 13 gadu. Mani motodzīvē ieveda [motosporta organizators] Aleksandrs Briedis - lai viņam laba veselība, viņš vēl ir pie labas enerģijas. Tolaik mācījos 38. astoņgadīgajā skolā Lavīzes ielā, kas tagad ir Āgenskalna Valsts ģimnāzija, kuras centrā bija arī motoklubs. Tā kā mācījos skolā, kuras pagalmā atradās Bieriņu motoklubs, kura paspārnē savukārt notika Zelta mopēda sacensības, kuras bija Aleksandra Brieža lolojums, tad jau piektajā klasē man loģiski uzradās pirmais mopēdiņš. Starp citu, ja sestajā klasē biju apaļš teicamnieks, tad pēc tam, kad man vecāki nopirka mopēdu, nākamajā gadā man liecībā bija septiņi trijnieki (smejas)... Es to gan negribētu minēt kā piemēru, bet - OK, vai tad ar visiem saviem trijniekiem esmu izaudzis sūdīgs čalis (smejas)?!

Pirmais mans nopietnais motocikls bija Jawa 350 - padomju laikos tas bija krutākais, kas var būt. 1994. gadā iegādājos Yamaha Virago, bet pēc tam kaut kā netīšām apsolīju žurnālistiem, ka nopirkšu Harley Davidson. Man gan naudas tam nebija, bet - vecis pateica, vecis izdarīja! Atradu kādu tirdzniecības vietu, kur man iedeva līzingu. No tolaik nopelnītās mēnešalgas par divām nedēļām sapelnīto es atdevu kredītā par māju, par vienu nedēļu - līzingā par motociklu, un vienas nedēļas nauda man palika dzīvošanai. Bet tā es tiku pie pirmā Harley Davidson, tagad man ir otrs - pirmais bija Softail, bet tagad ir Road King. Tātad man ir bijuši tikai četri motocikli!

- Atminos, ka tu pats ar tiem arī skrūvējies.

- Jā, 80. gadu vidū man piederēja arī autoserviss, ņēmāmies diezgan čakli. Mums bija pirmais stiepšanas stends Latvijā, kas gan bija aprīkots ar domkratiem. Es pats biju virpotājs - man gan ir arī inženiera izglītība, bet tā vismaz pagaidām nav noderējusi -, pats sataisīju daudzas iekārtas. Līdz 90. gadu sākumam mums labi gāja, bet pēc tam parādījās konkurenti ar dažādām modernajām tehnoloģijām. Servisa paplašināšanā vajadzēja kaut ko ieguldīt, bet tad sākās [muzikālā centra] Bimini laiks un karaoke, un es tai autolietai metu mieru.

- Vai tev ir arī kāda tehniskā izglītība?

- Gadu nomācījos Georga Gailes 2. tehniskajā skolā - man kā motosportistam spīdēja sporta rota, taču vēl nebija tik labu rezultātu, lai tajā tiktu, un iestāšanās skolā pavilka garumā armijā iesaukšanas iespējas. Taču sporta rotā netiku, iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā neklātienē - Mašīnbūves fakultātē. Mani parāva krievos, bet pēc atnākšanas no armijas iestājos institūtā vēlreiz - tikai šoreiz jau dienas nodaļā. Un tam bija pavisam cits iemesls. Tās bija 80. gadu beigas, oficiāli nestrādāt nevarēja, jo jebkura nauda skaitījās ņetrudovije dohodi, bet es tajā laikā jau remontēju mašīnas. Ja es kaut kur iestātos darbā, tad pie savas šeptes vairs netiktu, un vienīgā izeja bija augstskolas dienas nodaļa. Iestājos, lai mani nesauktu par dienaszagli un slaistu, bet beigās ar smaidu uz lūpām šo institūtu praktiski pabeidzu. Diplomdarbs jau bija uzrakstīts, tikai vēl nebija aizstāvēts, bet sapratu, ja institūtu pabeigšu, mani kaut kur nosūtīs strādāt pēc norīkojuma, kā jau tas tajos laikos bija pieņemts. Es jutu, ka tuvojas sūdi, jo mani tūlīt norīkos uz radiotehnikas rūpnīcu Imantā. Pašās mācību beigās viens no svarīgākajiem priekšmetiem bija zinātniskais komunisms, taču jau pirms tā eksāmena tāpat attiecīgajiem ļaudīm viss bija skaidrs, esi politiski drošs vai nedrošs. Savukārt es biju komjaunietis, tātad politiski uzticams, kā gan es varētu nenolikt šādu eksāmenu?! Un tā nu, lai gan katrā jautājumā atbildēju tikai pa vienam teikumam, vienalga dabūju trijnieku. Pilnīgs sviests! Beigu galā vienkārši neaizgāju aizstāvēt diplomdarbu. Līdz ar to oficiāli esmu nomācījies piecus gadus, esmu nolicis visus eksāmenus, bet oficiāla augstākās izglītības dokumenta man nav.

- Kāda šobrīd ir tava pamatnodarbošanās, ar ko pelni iztiku?

- Jau no kāda 1994. gada, no Bimini laikiem, tā ir karaokes rīkošana, kā arī transporta bizness - smagās mašīnas, lielākoties ar manipulatoriem, ar kuriem var gan iekraut, gan izkraut kravu. Es vairāk strādāju pa Latviju, vadāju būvmateriālus. Tas gan vairāk ir tāds sezonas darbs, kad ziemā celtnieki slinko, tad darāmā ir mazāk.

- Atgādini, kā sākās šis karaokes laiks?

- Savulaik Bimini bija karaokes aparāts, un bija tāds kolosāls čalis kā Viktors Runtulis, kas bija pamanījies šos karaokes pasākumus iedabūt pat televīzijā - reizi nedēļā tos rādīja pa teļļuku. Mēs ar čomiem skatījāmies, kodām un dziedājām līdzi, baigi jautri gāja! Sākām iet uz Bimini, es tur diezgan aktīvi izklaidējos - tik aktīvi, ka kļuvu populārs, sēžot pie bāra letes vien. Kādu laiku tur piestrādāju arī kā dīdžejs - vēl tur bija Ingus Ulmanis, Mārtiņš Grauds, ik pa laikam kādus pasākumus pavadīja arī Kārlis Streips. Kad Bimini gāja pa burbuli, atpirku karaokes aparatūru ar visu repertuāru. Uz to laiku man jau bija izveidojies savs fanu pulciņš, un sāku Latvijā ar karaoki ņemties jau citādos mērogos - ar izbraukumiem, ar viesošanos dažādos krogos. Tas bija tiem laikiem kaut kas neredzēts un nedzirdēts un, protams, gāja uz urrā.

- Arī pats esi bijis muzikants, savulaik spēlēji bungas rokgrupā Krams.

- Kaimiņos dzīvoja divi čaļi, kas mācījās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Tolaik ņēmos ar mūzikas ierakstiem, un caur tiem sapazināmies. Viens mācījās spēlēt klavieres, otrs - čellu, bet Dārziņos jau faktiski māca spēlēt gandrīz visu. Viņiem nebija buņģiera, un tā nu es sāku ar koka karotēm klapēt pa kurpju kastēm - man tolaik bija kādi 14 gadi. Kaut kur sadabūjām īstas bungas, mūs pat ielaida kādā skolā uzspēlēt ballīti - tie čaļi prata spēlēt, protams, ka lielākās problēmas bija ar tādu autodidaktu kā mani (smejas). Tā soli pa solim mums izveidojās grupiņa, ko nosaucām par Krams - mājas apstākļos pat ierakstījām vairākas lentes. To nosaukumi bija Kodiens, Pārkodiens, Ateja, Krams zvilnī un tamlīdzīgi (smejas). Starp citu, viens no Krama dalībniekiem bija [rakstnieks un žurnālists] Arnis Terzens, kurš savulaik vadīja pasākumus Atturība - dzīves norma... Mums vienkārši patika jautri kopā pavadīt vakarus, bet vēlāk jau sākām spēlēt arī nopietnāk un pat dabūjām pirmo vietu jauno grupu konkursā Durvis (patiesībā trešo, tas bija 1989. gadā - aut.).

- Kāpēc tam metāt mieru?

- Tas, kā beidzām spēlēt, būtu jaunajiem muzikantiem visnotaļ pamācoši. Vienmēr gribas labāku aparatūru, kurai nav naudiņas, taču katram ir iespēja šo naudiņu nopelnīt. Ja mēs mazāk spēlētu un vairāk pievērstos biznesam, to varētu izdarīt, un tā nu pievērsāmies saviem biznesiem. Naudu nopelnījām, taču - vairs īsti nebija laika sanākt kopā uzspēlēt. Arī redzējums sāka atšķirties - abi čaļi vairs negribēja kāpt uz skatuves, bet vairāk spēlēt it kā paši sev, savukārt es gribēju iet publikā. Tā tas beidzās. Taču tas mani nav traucējis turpināt spēlēt - cik tikai valstīs neesmu spēlējis jam sessions rokeru saietos! Piemēram, lietuvieši jau zina, ka spēlēju bungas - viņi bija uzaicinājuši kādu grupu, Frīdi, uzspēlē kopā ar viņiem bungas! Labi. Un tā daudz kur - Krievijā, Zviedrijā, Bulgārijā, Lietuvā, Taizemē, ir spēlēts pat Emirātos, un pat Dienvidāfrikā vietējie zina, ka es spēlēju bungas. Ir tādas dziesmas un grupas, kuras spēlējot nekas iepriekš nav jāmēģina, piemēram, ZZ Top. Man patīk!

- Kā savulaik radās doma par motociklistu apvienošanu - iesākumā zem rokeru Vēja brāļu ordeņa karoga, bet vēlāk jau izveidojot kopīgu asociāciju?

- Viss vienkārši - ir skumīgi dzert alu vienam pašam (smejas). Pa dienu esi izbraukājies, vakarā atgriezies mītnes vietā, un gribas ar kādu padalīties ar iespaidiem, kā arī kopīgi iedzert alu. Ķēru cilvēkus uz ielas, stādināju ar motocikliem braucošos un prasīju - kāpēc brauc viens, davai, dibinām klubu! Līdzīgi bija arī ar asociāciju. Mums starp klubiem nesaskaņu nav, visi esam kā viens liels veselums. Vēja brāļi vairāk ir tāds kā ģimenisks klubs, negribam to pārvērst par tūrisma klubu - ja tajā būtu tūkstotis cilvēku, tas vairs nebūtu pārskatāmi. Mans redzējums bija tāds: tāpat visi draudzīgi sadzīvojam, izveidojam kopīgu asociāciju ar saviem iekšējiem noteikumiem. Un šobrīd tā arī sanācis - mums ļoti labi draugi ir gan Ventspilī, gan Cēsīs, gan Balvos un citur. Braucam viens pie otra ciemos, vasarās rīkojam kopīgas ballītes un pasākumus. Tāda pati brālība, tikai mazliet lielākā mērogā.

- Par šiem «iekšējiem noteikumiem» dzirdētas dažādas leģendas - nedrīkst bez piekrišanas izmantot rokeru klubu uzšuves, nedrīkst braukt dzērumā, nedrīkst iekārot sava tuvākā sievu...

- Protams! Tas ir trakākais, kas var būt - iekārot sava bračkas sievu! Ja es atstāju savai meitenei blakus kādu no bračkām, tad zinu, ka viņa ir pilnīgā drošībā! Kārtībai ir jābūt - ir stingri noteikumi, kā var dabūt kluba krāsas un šo klubu vispār reģistrēt, tie pastāv jau daudzus gadus. Protams, var jau visam uzlikt mīksto un uzšūt sev uz jakas, ko vien vēlies, tikai nekādu cieņu no pārējiem tad negaidi.

- Un kā ar braukšanu dzērumā?

- Neslēpšu, ka 90. gados bija periods, kad tiešām mēdzām braukt pālī, bet tagad to nedarām, un nekas neiedarbojas labāk kā personīgais piemērs. Jaunajiem čaļiem droši varam teikt - eu, veči, nedzeriet! Un viņi saka - OK, jūs esat vecākie biedri, ņemsim vērā. No rīta skatos - nē, kāds atkal kož aliņu! Bet mēs taču nekožam, kāpēc jūs to darāt?! Un tad ir pavisam cita pietāte. Un, zini, tā rādot piemēru, man pašam iepatikās! Jo skaidrā taču ir tik kolosāli! Braucot atpakaļ no Liepājas vai Ventspils, varam vēl veikt kādus papildu līkumus, izbraukt caur Ragaciemu, nopirkt zivtiņas, jo - mēs taču visi labi jūtamies! Kādreiz ne vienmēr visu atcerējāmies, un arī no šā viedokļa raugoties, tas nav interesanti - nafig tādu braucienu, no kura pusi neatceries?! Mums tagad līdzi ir alkometri, lai būtu pārliecināti par promilēm - tikmēr ēdam saldējumus un peldamies, kamēr to nav. Taču, pat ņemot vērā visu to, nerakstīts likums ir divos vai trijos naktī iet gulēt, lai var normāli izgulēties un nevienu nevajag vēl pusdienlaikā vilkt aiz kājas ārā no telts. Turklāt - ja nekas slikts [braucot dzērumā] nav noticis, tas nenozīmē, ka tā būs vienmēr. Kādā brīdī aptver, ka līdz šim tev ir paveicies, apstājies, un viss - maini savus paradumus un dzīvo citādāk. Es nevienam neiesaku darīt to, ko darījām tolaik - ticiet mums uz vārda!

- Kas vēl ir tāds, ko tu savā dzīvē neesi izmēģinājis un ko gribētu paveikt?

- Es visu laiku nevaru saņemties iemācīties spēlēt vēl kādu mūzikas instrumentu, piemēram, ģitāru. To pat izdarīt būtu visvienkāršākais, jo savam mazākajam dēlam esmu sapircis gan akustiskās, gan elektriskās ģitāras, bet vecākais puika jau spēlē ģitāru pats savā grupā. It kā tam visu laiku pietrūkst laika un īstas gribēšanas - nezinu, ja krīze ievilksies, tad varbūt beidzot ķeršos tam klāt. Man baigi gribējās to izbraucienu pa Norvēģijas fjordiem, taču tas diemžēl šogad izpaliek. Bet gan jau vēl būs tāda iespēja. Taču citādi - tā īsti nekā tāda nav, ko es nebūtu paveicis un vēlētos. Gribētos vēl darīt to, ko es jau daru - vēl un vēl, vairāk un vairāk. Bet dzīve ir gara, vēl jau var daudz ko paspēt.

***

Aivars Freimanis (Frīdis)

• Dzimis 1959. gada 27. maijā Rīgā

• Rokeru kluba Vēja brāļu ordenis dibinātājs un prezidents (no 1996. gada), Latvijas Motoklubu asociācijas prezidents (no 2004. gada, pirms tam viceprezidents). Šobrīd asociācija apvieno 32 klubus

• Izglītība: Rīgas 38. astoņgadīgā skola, kas pēc tam pārtapa par 73. vidusskolu (šobrīd tā ir Āgenskalna Valsts ģimnāzija); Rīgas Politehniskā institūta Mašīnbūves fakultāte (oficiāli nav pabeigta). «Man ir arī aviomehāniķa profesija, jo pusgadu armijā mācījos to skolā un pusotru gadu Tukumā remontēju lidmašīnas - krievu bumbvedējus Su-24. Mēs tām mainījām dzinējus, taču vēlāk atbildēju arī par pārējām sistēmām, līdz ar to pazīstu šo lidmašīnu kā savus piecus pirkstus»

• Savulaik bijis motosportists. «Motokrosā nobraucu 15 gadu, kādus trīs gadus braucu arī moto daudzdienās. Augstu sasniegumu man nav, lielajos čempionātos trijniekos neesmu bijis, esmu tikai rušinājies pa sacensībām kā pelēkā pele. Piestrādāju arī par treneri Bērnu un jaunatnes automoto sporta skolā Zaļenieku ielā»

• Ģimenes stāvoklis: neprecējies («Neesmu arī aizņemts, esmu brīvajā tirgū»), trīs dēli - Edijs (31), Mārtiņš (29) un Krišjānis (14).



Kultūra

2024. gada novembrī noslēdzies pirmais posms reģistrācijai Svētkiem. Balstoties uz reģistrācijas sistēmas datiem, kas apkopoti 2024. gada 1. novembrī, XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem gatavojas 20774 tautas deju dejotāji, 12426 kordziedātāji, 3245 mūsdienu deju dejotāji, 1520 folkloras kopu dalībnieki, 1315 pūtēju orķestru mūziķi, 1018 simfonisko orķestru mūziķi, 468 koklētāji un 245 akordeonisti. Svētkiem gatavojas arī instrumentālie ansambļi, vokālie ansambļi, teātri, kapelas, profesionālo izglītības iestāžu kolektīvi, speciālo izglītības iestāžu kolektīvi un vizuālās, vizuāli plastiskās mākslas pulciņu dalībnieki.

Svarīgākais