Sandra Ratniece Rīgas literārajā vidē pazīstama jau sen – galvenokārt kā literatūras kritiķe un pētniece, vairāku augstskolu pasniedzēja. Viņa arī vada Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) jauno biedru uzņemšanas ekspertu komisiju un pēc Daiņa Grīnvalda aiziešanas mūžībā kļuvusi par skolēnu literārā semināra Aicinājums dzinējspēku. Sandras enerģijas rezultāts savā ziņā vainagojās, dibinot literāro mēnešrakstu konTEKSTS. Situācija bija smaga, naudas allaž par maz, bet tieši viņa uzņēmās būt par galveno redaktori un tur virs ūdens šo izdevumu, kas vienīgais Latvijā pilnībā veltīts literatūrai. Tie, kas Sandru Ratnieci pazina tuvāk, jau labu laiku viņu skubināja darboties ne tikai idejas vārdā, bet arī domāt par sevi. Nu beidzot tas ir noticis Covid–19 krīzes karstumā, iznācis Sandras Ratnieces pirmais dzejoļu krājums Šķietami klusu.
- Kāpēc uz Šķietami klusu tu gāji tik ilgi?
- Jā, pagājuši ne vairāk, ne mazāk kā 30 gadi kopš pirmās dzejas lapas publikācijas žurnālā Skola un Ģimene. Mans pirmais dzejas konsultants bija Vitauts Ļūdēns. Visu mūžu viņam par viedajiem padomiem teikšu lielu paldies. Publicēta mana dzeja arī citur, bet tad dzīve sāka mest kūleņus un publicēšanos atstāju novārtā. Bet dzeju turpināju rakstīt (precīzāk būtu teikt - atsevišķas rindas, idejas, dzejoļu melnraksti), bet tos neapstrādāju, vienkārši noliku maliņā. Tad bija sadarbība ar Māri Čaklo par viņa Rainera Marijas Rilkes tulkojumu. Kautrīgi ieminējos, ka rakstu dzejoļus. Un tā atsāku strādāt ar saviem dzejoļiem, gatavoju publikāciju, bet diemžēl pārtrūka Māra Čaklā mūžs. Arī Mārim Čaklajam no manis kluss un gaišs paldies! Kādreiz varbūt iedošu muzejam Māra Čaklā piezīmes, starp kurām ir arī viņa līdz šim, protams, nepublicēts, tikai mums abiem zināms (par to es neesmu arī pat Dzidrai Vārdaunei ieminējusies, kura veido Čaklā Rakstus) dzejolis, jo, kā dzejnieks pēcāk teica, atdodot manus dzejoļus ar komentāriem, labojumiem, lai varētu strādāt tālāk ar tiem, - viens mans dzejolis esot viņu iedvesmojis uzrakstīt pašam dzejoli. Pēc tam nolēmu vairāk nevienam nerādīt. Ak, jā - Eduardam Aivaram pasen (vēl, šķiet, pirms iestāšanās Latvijas Rakstnieku savienībā) parādīju vecos dzejoļus, jo jaunāki, kā jau teicu, bija neapstrādātā variantā. Aivars teica, lai parādot jaunos. Es to neizdarīju… Esmu absolūti introverta, ja ir runa par manu dzeju, prozu, lai gan pēc būtības esmu ekstraverta, ļoti aktīva, runātīga - pilnīgs pretstats man, vai ne? Taču pagājušajā gadā manu introverto iedabu krietni sapurināja. Paldies tev, Arno, par kārtīgu dunku sānos, paldies Kristapam Vecgrāvim par neatlaidību un izprovocēšanu celt šos dzejoļus dienas gaismā vienā skaistā pasākumā! Tas bija pagājušajā pavasarī, kad publiski nolasīju savus dzejoļus. Mani tas stiprināja, iedrošināja, iespējams, guvu pārliecību par savu dzejas rakstītprasmi, un tad jau vairs atkāpšanās ceļa nebija. Protams, liels paldies dzejas redaktoram Jānim Rokpelnim! Viņš ir fantastisks, ar toleranci, pietāti apveltīts dzejas konsultants! Bija tāda sajūta, vismaz man, ka pulsējam vienā ritmā. Ir ļoti būtiski uzticēties un paļauties vienam uz otru. Manā un Jāņa Rokpeļņa gadījumā, šķiet, bija šī radošā simbioze.
Pa šiem gadiem liela daļa ir gājusi zudībā, jo rakstīju uz dažāda lieluma lapiņām. Kā zināms, rakstīšana nav izklaide, tas ir darbs, kam jāvelta laiks, ja, protams, vēlas nopietni pievērsties rakstniecībai. Tātad personīgajā dzīvē sākās kūleņošanas laiks, nebija viegli, bet kuram gan nav gājis visādi pa dzīvi, vai ne? Nebija arī laika, bija tikai intensīvs dzīves un darba ritms un nogurums. Visu darba mūžu man paralēli augstskolai, darbam, gājusi arī žurnālistika. Pats zini, cik šī profesija, kā arī disertācijas rakstīšana, lekciju lasīšana, zinātnisku publikāciju, kritiku rakstīšana utt. lielu laiku apēd. Varu atklāt kādu savu īpatnību, citiem vārdiem, tarakānu manā galvā, proti, lai rakstītu arī par traģiskām lietām, ap mani jābūt harmoniskai videi. Zinu, ka citiem dzejniekiem tieši grūtos brīžos labāk raisās dzeja. Tas noteikti nav mans gadījums.
- Vai nenožēlo, ka tomēr nesāki literatūrā krietni agrāk? Tepat jau tu biji - kritikā, LRS valdē, Aicinājumu organizējot, lekcijas lasot, literāro mēnešrakstu konTEKSTS izdodot.
- Nē, nenožēloju, jo ne velti ir teiciens, ka visam savs laiks. Esmu jau pieradusi, ka manā dzīvē viss notiek vēlāk nekā citiem. Doktora disertāciju, piemēram, aizstāvēju, pārkāpjot četrdesmitgadnieka slieksnim. Tātad tagad ir pienācis īstais laiks. Arī dzīves pieredze un attieksme pret darāmo darbu ir cita. Starp citu, tā saucamās vēlās debijas, vienalga, kurā no literatūras žanriem, jau ne viena vien ir reprezentējusi kā labus tekstus, piemēram (šeit nerunāju par savu dzeju, to lai vērtē citi), Daina Sirmā, kura arī ilgus gadus noklusa, bet atgriezās ar izcilu dzeju. Varētu nosaukt, protams, virkni vēl citu vēlo autoru debiju. Un, šķiet, veiksmes atslēga šādiem tekstiem ir tieši meklējama rakstnieka briedumā un pieredzē. Vismaz nejūtos kā baltais zvirbulis, jo šobrīd vēlu debitēt nav nekas neparasts.
- Kā ar kritiķes pieredzi, vai tā traucē vai palīdz?
- Tas ir koks ar diviem galiem un arī viens no maniem klusēšanas iemesliem. Iespējams, tā bija kļūda, jo uzskatīju - jau reiz rakstu kritikas, tieši manā gadījumā galvenokārt dzejas kritiku - tad labāk pašai nepublicēties. Varam būt lepni, ka mums ir tik daudz labu dzejnieku! Tad, lūk - introvertais «es» vienmēr nospieda nepublicēšanās bremzes. Tevi papildināšu: vai literatūrzinātnieces pieredze traucē vai palīdz, jo šie abi faktori vienlīdz spēcīgi ieslēdz kritisko domāšanu attiecībā pret saviem tekstiem. Literārajā seminārā Aicinājums jau arī konsultēju jaunos autorus. Tātad es, protams, teorētiski pat ļoti labi zinu, kā vajag rakstīt, bet, kad rakstnieks raksta, tad stipri šaubos, vai viņš tajā brīdī domā par literatūras teoriju. Cita lieta, ka kaut vai neliela daļa no šīm zināšanām ir iesēdusies zemapziņā, ieplūdusi asinsritē uz visiem laikiem, pašam autoram pat nemanot. Pēc laika, kad jau ir iespēja distancēties no teksta jeb noticis savulaik Rolāna Barta definētais autora nāves fakts, uzkrātā pieredze un kritiķes / literatūrzinātnieces zināšanas palīdz savu tekstu rediģēt…
- Krājumu ievada poēma Vasjuganas plostnieces dziesmas, kas ir veltījums taviem uz Sibīriju aizdzītajiem tuviniekiem. Kāpēc tev bija svarīgi sākt tieši tā?
- Krājumu veido trīs daļas. Jā, pirmo daļu veido poēma, kas sākotnēji bija iecerēts kā dzejoļu cikls, bet rakstot izveidojās par poēmu. Sajūta bija satraucoša, proti, debitēt ar poēmu (!), bet varu tikai piekrist krājuma redaktoram Jānim Rokpelnim, ka no literatūras teorijas aspekta un pazīmēm šī ir poēma. Gan pēc tematikas būtiskuma, gan apjoma, protams, poēmai bija jāiegulstas pirmajā krājuma daļā.
- Vai tevi nebiedēja, ka, runājot par Sibīriju, par izsūtītajiem, latviešu literatūrā ir pietiekami daudz frāžainības, kas reizumis piesedz arī vārdos neizsakāmo sāpi? Tomēr frāžainība paliek frāžainība.
- Frāžainība, iespējams, iezogas tad, ja nav pirmavota pieejamības. Šajā gadījumā man ir laimējies, jo par izsūtījuma uz Sibīriju pieredzi man stāstīja mamma (77 gadi) un krustmāte (93 gadi), un, tā kā esmu viņām tuvs cilvēks, sarunas bija atklātas. Man ir laimējies arī tādēļ, ka es nenokavēju. Kaut gan šo sarunu atlikām un atlikām, pēc principa - gan jau paspēs. Bet var arī nepaspēt, diemžēl… Cik nav dzirdēts, ka tā arī paliek daudz nezināma, neuzzināta, nav paspēts pajautāt (cilvēka mūžs ir neparedzams) tieši tam cilvēkam, kurš mīt mums vistuvāk blakus.
Kad pēc pirmās sarunas, ko biju ierakstījusi diktofonā, lai šīs atmiņas paliek ģimenes arhīvā, devos mājup, braucot autobusā Saulkrasti-Rīga, manās domās sāka veidoties dzejolis, kura pamatā bija tikko dzirdētā epizode par krustmātes sastapšanos ar lāci. Mājās uzreiz piesēdos pie datora un uzrakstīju dzejoli. Sajūta bija tāda, it kā man kāds no malas diktētu, kas jāraksta, un šo savā ziņā spontāno pierakstu neesmu rediģējusi ne reizi, un tieši tāds tagad tas ir poēmā ar nosaukumu Ogotāji. Es vienkārši rakstīju, nedomāju ne par ko citu, ja nu vienīgi par attiecīgā dzejoļa formu. Piemēram, ļoti gribēju uzrakstīt par izstāstīto epizodi ar kolhoza zirgu. Tik ļoti, ļoti gribēju, bet tik ļoti, ļoti nedevās man tas rokā, līdz pēkšņi sapratu, ka vēlos dzejolī iepludināt t. s. latviešu padomju folkloras - tautasdziesmu stilizāciju. Un uzreiz tapa dzejolis.
Man patiešām, sākot rakstīt šos dzejoļus, pat sapņos nerādījās, ka dzejoļi izveidos poēmu! Un ka vispār tas viss rezultēsies grāmatā. Bet šobrīd manas emocijas var raksturot vienā vārdā - prieks, ka manī raisījās šīs dzejas rindas, proti, tas ir pats mazākais mazumiņš, kā es varu izrādīt cieņu šiem cilvēku likteņiem. Hm… Frāžaini pateicu, vai ne? Ļoti ceru, ka poēma no frāžainās izteiksmes ir izsprukusi.
- Cik tālu ir tava krājuma atdzejojums lietuviešu valodā? Kas atdzejo?
- Cik zinu, ir iedots Ērikai Druņģītei… Par atdzejas gaitu neesmu vēl jautājusi.
- Zinu, ka tev jau pietiekami sen ir gatava grāmata par jūgendstilu literatūrā. Kāds būs tās nosaukums, kad tā iznāks, par ko tā būs?
- O, es arī ceru, ka varēšu tai nopietni atkal pievērsties! Nākamgad apritēs desmit gadi kopš doktora darba aizstāvēšanas. Būtu jauki šo apaļo ciparu atzīmēt ar grāmatas laišanu klajā. Palikuši laikietilpīgi sīkumi - vēlreiz iziet cauri tekstam, kas noteikti vēl būs labojams, papildināms, tad atsauces, attēlu izvēle, to saraksts, personu rādītājs utt. Grāmatas pamatā ir mans promocijas darbs par literāro jūgendstilu, taču stilu nevar skatīt no tikai literatūras viedokļa vien, jāņem viss jūgendstila izpausmju kopums, lai atšķetinātu šo literārā jūgendstila mīklu. Ar nosaukumiem ir viens trakums! To, ka ar nosaukuma izvēli būs tik sarežģīti (tas faktiski ir grāmatas teksta atslēgas vārds), jau saskāros, domājot par dzejas krājuma nosaukumu, līdz sapratu, ka pirmā ideja šķietami klusu ir visaptverošākā un visprecīzāk atklāj, raksturo krājuma noskaņu. Atceries, cik ilgi meklējām, rīkojām prāta vētras un nevarējām atrast mēnešraksta nosaukumu. Tas atnāca negaidīti. Arī ar literārā jūgendstila grāmatas nosaukumu ir līdzīgi. Pagaidu nosaukums ir Jūgendstila metamorfozes ar apakšvirsrakstu Literārais jūgendstils citu mākslas veidu kontekstā. Vēl esmu nosaukuma meklējumos, protams, ar pētnieciskas ievirzes tekstiem ir mazliet citādi, un acīmredzot no jēdziena literārais jūgendstils nu nekādi nevarēšu izvairīties.
- Tu esi literārā mēnešraksta konTEKSTS galvenā redaktore, un tavos pienākumos ietilpst cīņa par tā izdzīvošanu. Kam jānotiek, lai Latvijā kultūras izdevumiem nebūtu tik pazemojoši jālūdz nauda? Galu galā to, ka kultūras medijiem ir problēmas, vara saprata tikai tad, kad gandrīz nogrima teātra vietne kroders.lv. Pirms tam bija gadiem ilga vienaldzība.
- Man ir pretjautājums - vai tā ir normāla situācija, ja manos pienākumos ietilpst cīņa par tā izdzīvošanu, nevis ar simtprocentīgu atdevi rūpēties tikai par satura kvalitāti, piemēram? Nē! Bet diemžēl šobrīd tā ir realitāte. Kam jānotiek? Laikam jau vispirms jāiznīcina kultūra pavisam, lai pēc tam sagrūtu viss pārējais, ko mēs saprotam ar nacionālo identitāti un visbeidzot - ar valsti. Savulaik Guntis Berelis bija tiešs savos izteikumos par literatūras kritiku, ka tai nav tālu līdz stadijai - zārks, vāks, kaps. Šķiet, ka šobrīd, ja tā turpināsies un kultūras medijiem būs donkihotiska cīņa ar finansējuma vējdzirnavām un nemitīgo izdzīvošanas jautājumu, būs tāpat. Un tad arī nebūs jālūdz nauda, jo nebūs kas lūdz.
Tomēr ir arī labas ziņas, proti, šobrīd Kultūras ministrijā ir izveidota darba grupa, kas faktiski jau ir beigusi mērķprogrammas nolikuma izstrādi, tajā paredzot gan garantētu trīs gadu finansējumu kultūras medijiem, gan finansējuma palielinājumu, gan konkurētspējīgu atalgojumu. Pandēmija, protams, ieviesīs korekcijas, taču ļoti negribētos, ka tiktu ekonomēts atkal uz kultūras, tostarp kultūras mediju, rēķina. Protams, medija ilgdzīvošana ir atkarīga arī no abonentu skaita. Tādēļ prieks, ka konTEKSTA abonentu skaits lēni, bet pakāpeniski aug.
- Tu vadi jauno biedru uzņemšanas komisiju LRS. Kas stājas pēdējos gados, cik iestājušies? Vai iestāties ir grūti?
Šo komisiju vadu piekto gadu. Acīmredzot tad jau var teikt, ka to daru ilgi. Uzņemti ir ap 60 jauno biedru. Ir izstrādāti jauni jauno biedru uzņemšanas noteikumi - pārstrādāti atbilstoši laikmeta prasībām un publicēšanās e-vidē iespējām, un šie noteikumi noteikti paver plašākas iespējas tiem autoriem, kuru darbi tiek drukāti e-vidē, piemēram, dramaturgiem, jo, kā mēs zinām, šobrīd jaunizdotus oriģināldramaturģijas darbus grāmatu formātā ieraudzīt ir praktiski neiespējami. Uzņemšana Latvijas Rakstnieku savienībā tiek organizēta divas reizes gadā, iesniegumus un autoru darbus izvērtē ekspertu komisija, gala lēmumu pieņem valde. Jā, protams, ne visi, kas raksta, tiek uzņemti savienībā. Arī ne visi dižpārdokļu autori, kuru darbi atrodas grāmatnīcu topu virsotnē, ir rakstnieki ar lielo burtu. Vienlaikus uzņemšana šobrīd ir, varētu pat teikt, demokrātiska un rakstniekam draudzīga, jo savienība pilda arī tādu kā misijas lomu, piemēram, palīdz autoriem, kuri nonākuši grūtībās.
- Talantīgo skolas vecuma jauniešu vasaras nometne Aicinājums pēdējos pāris gadus notiek ar Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstu. Šo jauniešu kustību tu LRS vadi gadiem. Kā novērst to, ka skolu programma jauniešos nokauj talantu un vēlmi rakstīt?
- Precizēšu, Latvijas Republikas Izglītības ministrijas un Valsts izglītības satura centra ESF projekta Nacionāla un starptautiska mēroga pasākumu īstenošana izglītojamo talantu attīstībai ietvaros rīkotās vasaras nometnes nosaukums ir (Iz)aicinājums. (Iz)aicinājumā piedalās arī mācību olimpiāžu un ZPD darbu laureāti, savukārt jaunos literātus visa mācību gada garumā meklē un arī atrod tieši Aicinājums, rīkojot gan Aicinājuma tekstu lasījumus, gan Aicinājuma konkursu. Jauniešiem ir diezgan sarežģīti orientēties šajā daudzpakāpju organizatoriskajā sistēmā. Kaut kā tiekam galā. Starp citu, šobrīd konkurss tieši ir izsludināts. Prieks, ka vēl joprojām ir jaunieši, kuri raksta un vēlas padziļināt savas zināšanas un prasmes šajā jomā.
Par skolu programmās iekļautajiem darbiem… Manuprāt, viss, kas saistās ar vārdu obligāts, vienkārši atgrūž. Vai atceries, arī mums, kad gājām skolā, bija jālasa tā saucamā obligātā literatūra un vasarās mūsu acu priekšā bija obligāti izlasāmo grāmatu kaudzes, par tām bija jāveido apraksti. Tev patika? Man ne. Kaut gan citas neobligātās grāmatas aizgūtnēm lasīju. Un radās vēlme arī pašai rakstīt. Pirmo dzejoli uzrakstīju astoņu gadu vecumā. Tādēļ arī es ar īpašu aizrautību atbalstu pašus jaunākos rakstītājus Aicinājumā, un, piemēram, konTEKSTĀ mums grāmatas vērtē mazie kritiķi. Jaunākajam no tiem, kuri kritikas rakstījuši, bija septiņi gadi.
Pēc neatkarības atgūšanas nu jau ir uzaugusi paaudze (tagadējie plus/mīnus trīsdesmitgadnieki), kuri mācījās no grāmatām ar apakšvirsrakstu Eksperimentālais mācību līdzeklis. Rezultāts ir redzams - grāmatas šī paaudze lasa maz vai nelasa vispār. Pirms diviem gadiem sabiedrībā sacēla vētru paziņojums par literatūras stundu samazinājumu skolās un par jauna priekšmeta Drāma izveidi. Literatūras stundas palika iepriekšējā apjomā, taču priekšmets, cik noprotu, no nākamā gada būs skolu programmā. Eksperimenti ar kultūru un jauniešu radošo izaugsmi turpinās. Tikai pēc gadiem varēsim novērtēt, vai šāda priekšmeta izveide attaisnojas vai, gluži pretēji, būs solis atpakaļ.
Šobrīd jūtams, ka atkal kļūst moderni lasīt grāmatas. Varētu pat teikt, ka ir novērojama lasīšanas renesanse. Protams, ir dažādas veicinošas aktivitātes, piemēram, bērnu žūrija u. tml. Un lasīšana/nelasīšana ir stimuls vai bremzējošs faktors radošai rakstīšanai. Un vēl kāds mans novērojums Aicinājuma vasarās: jaunieši lasa angļu valodā, un tā diemžēl ir ķēdes reakcija - rakstot šie jaunieši neapzināti veido teikumu konstrukcijas angļu valodas ietekmē. Neesmu arī klausāmgrāmatu kvēla atbalstītāja, jo tās atradina no lasīšanas. Viens piemērs: mana dēla draugs, kurš iecienījis klausāmgrāmatas, pie Ziemassvētku eglītes īsu dzejolīti lasīja, pārsakoties ne reizi vien. Ar izglītību šim jaunietim viss ir kārtībā - augstākā, bet grāmatu teksti tiek noklausīti, nevis izlasīti, un te nu ir rezultāts.
Atgriežoties pie tava jautājuma par skolu programmas ietekmi uz talantīga jaunieša rakstītprieku, varu tikai paust savas domas, zinot savu pieredzi un vērojot
Aicinājuma jauniešus - ja talantīgs jaunietis grib radoši izpausties, viņa vēlmi rakstīt, gleznot, muzicēt utt. nenokaus un neapturēs neviens, arī skolu programma ne. Tikai viņam papildus noteikti jāpalīdz. Ir nepieciešama vieta, kur papildināt, uzlabot savas prasmes. Tad nu, lūk, talkā, piemēram, nāk Latvijas Rakstnieku savienība ar Aicinājumu.
***
Sandra Ratniece (1969)
• Literatūras kritiķe un pētniece, pasniegusi ar latviešu literatūru un kultūru saistītus priekšmetus vairākās Latvijas augstskolās
• Literārā mēnešraksta konTEKSTS galvenā redaktore
• Latvijas Rakstnieku savienības valdes locekle, vada jauno biedru uzņemšanu organizācijā
• Skolu talantīgo jauniešu literārā semināra Aicinājums vadītāja Latvijas Rakstnieku savienībā
• Dzejoļu krājuma Šķietami klusu (Jāņa Rozes apgāds, 2020) autore
