«Ir jābūt pacietīgai. Kā profesionālei mans uzdevums ir būt labā fiziskā un emocionālā formā tad, kad varēsim atgriezties darbā, tikties ar skatītājiem,» saka baleta soliste Jūlija Brauere. Pandēmija izjaukusi viņas debiju divos baleta atjaunojumos – Gulbju ezerā un Bahčisarajas strūklakā, kas mūsu Baltajā namā bija paredzēti marta izskaņā un aprīļa sākumā, bet viņa ir pārliecināta, ka dzīvē viss notiek tieši tā, kā nepieciešams. Un to, ka dzīvē notikumi mēdz būt ļoti strauji un negaidīti, Jūlija zina ne tikai teorētiski.
Draudzīgās attiecībās ar sevi
Kopš valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis un atcelti visi kultūras pasākumi, arī Latvijas nacionālā baleta mākslinieki ievēro distancēšanās politiku. «Skaidrs, ka sevi ir jāuztur formā, jo nekad jau nevar zināt, kad tiks dots starta šāviens,» saka Jūlija Brauere. Baleta soliste ir pārliecināta, ka māksliniekam būšanu labā formā nodrošina arī izrādes, kuru šobrīd nav, un psiholoģisko formu nesekmē arī «gaisā pakārtais stāvoklis» jeb neziņa par to, kad atsāksies ierastais dzīves ritms.
Lomas abos baletos Bahčisarajas strūklakā un Gulbju ezerā Jūlijai Brauerei esot īpaši gaidītas. Krievu komponista Borisa Asafjeva balets Bahčisarajas strūklaka ar Aivara Leimaņa horeogrāfiju mūsu baleta trupas repertuārā atgriezīsies pēc vairāku gadu pārtraukuma. Poētisko stāstu par dažādām mīlestības sejām - kaisli, greizsirdību, nežēlību un maigumu - baleta trupā iestudēja 2008. gada pavasarī, un Jūlija Brauere tolaik piedalījās šajā iestudējumā kā kordebaleta māksliniece, bet šajā pavasarī viņai pirmo reizi vajadzēja dejot galveno sieviešu lomu. «Žēl, protams, ka izrādes pagaidām atceltas, bet gan jau viss nāks ar laiku. Ir tikai pašam jāstrādā, jābūt pacietīgam un jāgaida. Poļu meitene Marija, kurā iemīlas Krimas hans, ir ļoti skaista loma. Marija ir trausla un vienlaikus ļoti stipra jauna sieviete. Turklāt šajā baletā ir ļoti skaista mūzika,» saka Jūlija Brauere.
3. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirmizrāde bija paredzēta klasiskā baleta pērlei - Pētera Čaikovska šedevram Gulbju ezers. Bija plānots, ka Zigfrīda lomu pirmizrādē dejos La Scala baleta zvaigzne, Latvijā dzimušais starptautisko konkursu laureāts Timofejs Andrijašenko. Saavukārt, sekojot klasiskajam Gulbju ezera horeogrāfijas kanonam, bija plānots, ka Odetas un Odīlijas lomu dejos viena soliste, un tas bija uzticēts Jūlijai Brauerei. Gan La Scala baleta vadošo solistu Timofeju Andrijašenko, gan speciāli šim iestudējumam darinātos izsmalcinātos un īpaši greznos tērpus, kuru autors ir viens no izcilākajiem mūsdienu amerikāņu kostīmu māksliniekiem Roberts Perdziola, un spāņu mākslinieka Huana Giljermo Novas veidoto krāšņo scenogrāfiju, cerams, varēs redzēt šī iestudējuma pirmizrādē. Skatītāji bez Gulbju ezera nepaliks arī šonedēļ - 3. aprīlī LMT Straumē no pulksten 19 skatāms šī baleta iepriekšējais 2002. gada iestudējums, kas nofilmēts 2018. gadā. Galvenajās lomās - Jūlija Brauere (Odeta), Jolanta Lubēja (Odīlija) un Viktors Seiko (Zigfrīds).
«Kad trupas mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis pateica, ka man būs jādejo abas - Odetas un Odīlijas - lomas, turklāt kopā ar Timofeju Andrijašenko, es no priekiem gandrīz vai sāku lēkāt. Protams, šī ir milzīga iespēja, bet vienlaikus arī milzīgs pārbaudījums baleta māksliniekam, bet tieši šādi pārbaudījumi stimulē vēl vairāk strādāt, un pats galvenais - tie rada prieku. Tādu lomu dēļ jau mēs esam izvēlējušies šādu profesiju,» ir pārliecināta Jūlija Brauere. Abu iestudējumu pirmizrādes atlikšanu uz nenoteiktu laiku jaunā baleta soliste neuzskata par «īpašu zīmi un likteņa pirkstu», ja nu vienīgi tas esot pārbaudījums pacietībai. «Protams, man ir žēl, ka tā notika, tomēr esmu diezgan mierīga, jo vīrusu nevar paredzēt, nevar ietekmēt, tāpēc jādomā par to, ko pats vari ietekmēt. Nevajag ļauties sliktām emocijām, nevajag krist panikā, un tad jau viss būs labi. Jāsaprot, ka ne visām ziņām var ticēt, nevajag uztvert to tik emocionāli un personiski. Varbūt dīvaini skanēs, bet cilvēkam jābūt draudzīgās attiecībās pašam ar sevi. Katram jārūpējas par savu iekšējo mieru, lai neļautos panikai,» uzskata Jūlija Brauere. Ar jogu un meditāciju viņa nenodarbojas, tāpēc iekšēja miera saglabāšanai viņai palīdz staigāšana pa mežu, gar jūru… «Visu laiku vajag kaut ko darīt. Dzīvot normālu dzīvi, nedomāt par to, kas notiek - viegli pateikt, grūti izdarīt, bet tāpēc ir jābūt draudzīgam ar sevi, jo viss jau ir atkarīgs no katra paša.»
Pelnrušķītes stāsts
«Es esmu latviete un esmu atgriezusies senču zemē,» tā par sevi saka Krievijas pilsētā Noriļskā dzimusī Jūlija Brauere. Kad meitenei bija seši gadi, viņa kopā ar mammu pārcēlusies uz mammas dzimto Lejas Bulānu. «Mamma drīz nomira, un mani audzināja mammas māsas ģimene,» stāsta Jūlija Brauere. Tajā laikā uz 1858. gadā latviešu dibināto ciemu Krievijas Federācijas Krasnojarskas novadā braukuši arī latviešu valodas skolotāji, tur arī Jūlija sāka apgūt latviešu valodu. Desmit gadu vecumā viņa atbraukusi uz Latviju, lai piedalītos 3x3 nometnē, kas tajā gadā notika Dagdā. Taču viss izvērtās daudz nopietnāk, un pēc mēneša Jūlija neatgriezās Sibīrijā, bet palika Latvijā - sāka mācīties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, kurā tika uzņemta, pat neraugoties uz to, ka oficiālie iestājeksāmeni jau sen bija nokavēti. «Es tiešām neko tādu nevarēju iedomāties, pat sapņos nevarēja būt tādas domas,» tā savu «pelnrušķītes stāstu» komentē Jūlija. Par šo likteņa pavērsienu viņai jāsaka paldies Krievijas Latviešu kongresa priekšsēdētājai Laumai Vlasovai, kura pirmā bija pamanījusi trauslo meiteni ar dejotājas talantu, arī baleta pasniedzējai Regīnai Kaupužai, kas ar Jūliju veselu mēnesi strādājusi pirms skolas sākuma, kā arī savas mammas māsasmeitai Ingai, kuru Jūlija sauc par savu māsu un kura piekritusi uzņemties atbildību par desmit gadus veco meiteni, lai gan pašai tolaik bija vien 25 gadi. «Man laimējās, ka Inga Latvijā dzīvoja jau kopš 1999. gada. Skolas laikā es dzīvoju kopmītnēs Rīgā, brīvdienās braucu uz Jūrmalu pie Ingas. Nē, es nekad neesmu jutusies viena un vientuļa, jo skolā bija kārtīgs režīms no rīta līdz vakaram, turklāt kopmītnēs dzīvojām kādi 10 - 15 cilvēki,» atceras Jūlija Brauere. «Man patika dejot, un es darīju visu, ko man lika. Es nedomāju - ko un kāpēc, es biju ļoti paklausīga. Protams, tīņu vecumā notiek visādas krīzes, reizēm kāds sadomājas kaut ko lieku, arī to, ka, iespējams, viņa dzīvē baletu vispār nevajag, bet vajag darīt kaut ko citu, bet man nekad nav bijis domu pamest baletu. Turklāt mūs jau 1. klasē ieved baleta atmosfērā un baleta disciplīnā.»
Pacietības trenēšana
Pēc Horeogrāfijas vidusskolas absolvēšanas Jūlija Brauere mūsu Baltajā namā nostrādāja vien dažus mēnešus, jo devās studēt uz ASV. Tādu iespēju viņa bija saņēmusi 2011. gadā, Seulas starptautiskajā dejas konkursā iegūstot Ballet Chairman balvu un stipendiju mācībām prestižajā Vašingtonas baleta skolā. Pēc vienas sezonas viņa turpināja studijas Bostonas baletā skolā, piedaloties arī izrādēs, un 2013. gadā atgriezās Latvijā. «Mājās ir foršāk. Man patīk mūsu teātris - mums ir plašs repertuārs,» atgriešanās motīvus atklāj Jūlija Brauere. Divi gadi ASV gan esot viņai daudz iemācījuši, tur guvusi milzīgu dzīves pieredzi, arī nobriedusi kā cilvēks un kā māksliniece, kļuvusi morāli stiprāka un dzīves gudrāka. «Bija daudz jāstrādā, un ne tikai skolā, bet arī ar sevi. Lai gan baleta kanoni visā pasaulē ir vienādi, pirmie trīs mēneši man bija nepieciešami tikai adaptācijai. Tur dzīvojot, guvu milzīgu dzīves skolu - tur es tiešām biju viena pati. Sāku apjēgt, kas man ir svarīgi, ko es vēlies un kā to sasniegt. Un es vēlējos būt stabila gan dzīvē, gan baletā, īsi sakot - stabils cilvēks, dzīvesgudrs. Uz ASV aizbraucu 18 gadu vecumā, tad jau vēl gribas daudz ko citiem pierādīt, arī strīdēties, bet tad iemācījos atrast vidusceļu...» stāsta Jūlija Brauere.
Atgriežoties mājās, viņa divus gadus dejojusi kordebaletā, lai gan, protams, neliels rūgtums par to bijis un pati vienmēr esot uzskatījusi, ka var vairāk. «Man neviens neko nav iedevis uz paplātes, man nācās pierādīt, ka esmu spējīga un to varu. Divi gadi man bija smagi, jo es pārdzīvoju to, ka man nedeva lomas, bet es arī zināju, ka vienīgā recepte - ir pašam jāstrādā, lai būtu gatava tad, ja saule pagriezīsies arī pret mani… Šajos gados sapratu - jābūt ļoti godīgai pret sevi un savu darbu, jo jebkurā brīdī viss var mainīties. Ja nebūsi formā, tad nekad neizturēsi pārbaudījumu ar pēkšņi iedotu lomu. Un saulīte pagriezās uz manu pusi… Aivars Leimanis ilgi mani vēroja, un tad iedeva Džuljetas lomu baletā Romeo un Džuljeta.»
Baleta soliste ir pateicīga par vēl vienu likteņa sakritību - Džuljetas lomai viņu gatavojusi baleta soliste Viktorija Jansone. «Viņai tā bija pirmā sezona arī kā repetitorei, es viņai sanāku viņas pirmais baleta bērns. Mums ir profesionāla un arī cilvēciska saderība, un tas nav mazsvarīgi. Zinu - es vienmēr varu pie viņas griezties, turklāt - es viņai uzticos, viņas gudrībai un dzīves pieredzei.»
Horeogrāfija un psiholoģija
«Sezonas laikā dzīvoju Rīgā, tad daudz eju uz izrādēm un izstādēm, daudz lasu grāmatas, braucu ārpus pilsētas, dabā, satiekos ar draugiem. Vasarās vairāk dzīvoju pie māsas Ingas Jūrmalā,» stāsta Jūlija Brauere. Savā bērnības vietā - Lejas Bulānā - viņa nav bijusi jau gadus desmit. Gribētos aizbraukt ne tikai tur, bet arī uz Noriļsku, aiziet pie mātes kapa. «Ar draugiem un radiem Lejas Bulānā es bieži sazvanos skaipā. Ļoti ceru, ka man dzīvē vēl izdosies turp aizbraukt, lai gan zinu - lielākā daļa cilvēku ir aizbraukuši prom no tā ciema, arī skola ir slēgta. Tur vispār gandrīz nav cilvēku, un man negribas aizbraukt uz tukšumu. Laikam es tieši no tā visvairāk baidos… Gribas, lai atmiņā paliek viss gaišais. Protams, es jau saprotu - aizbraukšu uz turieni, tur būs tukšs no cilvēkiem, un tas būs sāpīgi.»
Jau kādu laiku viņa domā arī par to, ka vajadzētu studēt, bet pagaidām viņa vēl nevarot izšķirties, kur tieši. Ļoti ticams, ka vispirms vajadzētu studēt horeogrāfiju Latvijas Mūzikas akadēmijā, līdzīgi kā to dara daudzi citi viņas kolēģi baleta trupā. «Laiks taču skrien ātri, tomēr horeogrāfos iešu studēt tad, kad nostiprināšos kā personība uz skatuves, kad man parādīsies savs rokraksts, kad būšu gatava iestudēt savas dejas. Pagaidām esmu māksliniece, kas dejo, un es vēl neesmu gatava mācīt citus,» saka Jūlija Brauere. Tikpat iespējams, ka viņa dosies studēt psiholoģiju, jo šādas idejas viņai «sēž galvā jau ilgāku laiku». Viņa atkal nosaka - ir jābūt pacietīgai, jo visam savs laiks. «Beidzot esmu iepazinusi sevi un jūtos harmoniski. Man ir sajūta, šobrīd meklēju savu next level, kur man būtu jāiet, ko man vajadzētu darīt tālāk dzīvē?»
***
Jūlija BRAUERE
• Latvijas Nacionālā Baleta māksliniece (kopš 2013. gada)
• Dzimusi 1992. gada 25. oktobrī Noriļskā, Krievijā
• Absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (Indras Lapšinas klasi, 2011)
• 2011. gadā 8. Seulas Starptautiskajā dejas konkursā ieguvusi Ballet Chairman balvu un stipendiju mācībām prestižajā Vašingtonas baleta skolā, kur pavadīja 2011./2012. gada sezonu. 2012./2013. gada sezonā viņa mācījās Bostonas baletā skolā.
• Lomas izrādēs: Bajadēra (Nikija), Romeo un Dželjeta (Džuljeta), Gulbju ezers (Odeta/Odilija), Riekstkodis (Marija), Trīs draugi (Patrīcija), Trīs musketieri (Konstance), Antonija #Silmači (Ieviņa) u.c.
• Saņēmusi Latvijas Nacionālās operas fonda balvu kā 2017./2018. gada sezonas labākā operas soliste un Latvijas Dejas balvu 2019 kategorijā Klasiskās dejas dejotāja
• 2020. gadā saņēmusi Helēnas Tangijevas-Birznieces gredzena balvu no Baleta asociācijas par panākumiem baletā
• 2017. gadā dejojusi Džuljetas lomu baletā Romeo un Džuljeta Slovēnijas Nacionālajā baletā Mariborā. 2020.gadā dejojusi Odetu/Odiliju lomu baletā Gulbju ezers Kairas baletā trupā Ēģiptē.