Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Kultūra \ Personības

Māra Brante: Tālāk ies tie, kas būs derīgi dzīvei uz šīs planētas

© Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

«Manas apzinīgās dzīves laikā pirmo reizi ir izsludināta pandēmija, turklāt – visā pasaulē, nevis tikai kādā valstī vai reģionā, tātad – notiekošais ir nopietni. Tas liek visas pasaules līmenī paskatīties uz to, kādi esam pret sevi, pret līdzcilvēkiem, pret planētu,» saka Māra Brante (attēlā), dainu meditāciju, latvisku un šamanisku rituālu vadītāja, senu zināšanu glabātāja. Dzīve viņai likusi iziet cauri dažādiem, arī skarbiem un pat ļoti nežēlīgiem pārbaudījumiem. Par personiski piedzīvoto viņa saka: «Uzskatu, ka viss jau bija izlemts smalkajā līmenī, un reālajā dzīvē tikai notika tam apstiprinājumi. Kritiens bedrē vai bezdibenī bija milzīgs. Pirmais jautājums man bija – kāpēc ar mūsu ģimeni tā notika?» Māra arī uzdod jautājumus un meklē atbildes par to, kas ne tikai ar viņu, bet ar mums visiem notiek šobrīd.

- Kā vērtēt to, kas šobrīd notiek ne tikai Latvijā, bet var pat teikt - ar cilvēci? Daba dumpojas, cilvēks saņem paša nopelnīto?

- Šobrīd notiekošais ir normāls process, tālākais solis. Izklausās drausmīgi, bet notiek vētīšana - vai cilvēce ir gatava iet tālāk, jo pa vecam vairs nevar, reāli vairs nevar. Par to runā jau gadus desmit, bet būsim godīgi - kļūst arvien grūtāk un grūtāk, un šis vīruss ir kā filtrs apziņai. Nedomāju, ka notiekošais ir slimo un veselo atsijāšana, es to redzu apziņas līmenī - tālāk ies tie, kas gatavi mainīties, būs derīgi tālākai dzīvei uz šīs planētas.

- Planētai ir saprāts?

- Viss ir dzīvs, un visam ir saprāts. Cilvēks uzskata, ka domā ar galvas smadzenēm, bet mani pārliecina viedoklis, ka visam ķermenim ir saprāts, arī muguras smadzenēm, zarnām, nierēm, kuņģim... Mēs esam, bet ir arī viss ap mums, un visi esam vienoti.

- Šis nav populārs viedoklis.

- Mēs esam pazaudējuši apjausmu, ka visi esam vienoti, daļa no liela tīkla. Mēs esam daļa. Cilvēks ir iedomājies, ka uz šīs planētas ir vissvarīgākais, bet, redz, ka nav.

Patlaban notiekošo varam apskatīt divos līmeņos - globālajā un individuālajā. Cilvēcei tagad dod iespēju redzēt to, cik mēs, cilvēki, esam planētai noderīgi vai derīgi un vai mums te ir vieta. Citējot theguardian.com - cilvēku suga, apmēram septiņi ar pusi miljardu, aizņem tikai 0,01% uz planētas Zeme, bet esam pamanījušies sagandēt un iznīcināt 83% savvaļas dzīvnieku un 50% augu valsti.

- Egoisma laikmetā cilvēkam pateikt, ka viņš ir vienots ne tikai ar savu ģimeni un dzimtu, bet arī ar ubagu pie baznīcas un ar delfīnu okeānā...

- To taču var redzēt ik uz soļa. Mēs visi esam saistīti, mēs vairs nevaram būt tik egoistiski, un tagad dzīve to reāli pierāda. Teiksim, veikalu izpirkšana parāda - ja es domāšu tikai par sevi, tad manam kaimiņam nebūs ko pirkt. Vienā brīdī cilvēkam nāksies dalīties, jo ir jādomā ne tikai par sevi un saviem tuvākajiem, bet arī par kopumu.

- Vai mēs paši planētas Zeme redzējumā neesam vīruss? Vai mēs Zemei neesam vīruss?

- Planētai mēs esam reāls vīruss ar to, ka esam to piesārņojuši. Cilvēks ir uzvedies nešpetni, ir kļuvis nevajadzīgs šai planētai. Kas mēs esam, ja šādi rīkojamies pret planētu, kas ir cilvēka mājvieta? Daba, Augstākais saprāts, Dieviņš šobrīd likvidē to, kas ir kaitniecisks, kas nesniedz kopumam un veselumam ieguldījumu, kas nebalsta kopumu, bet nīcina to.

Ja redzam patiesību no augstāka skatpunkta, kā mēdz teikt - putna lidojuma, tas maina arī mūsu redzējumu uz patlaban notiekošo. Katram cilvēkam ir savs ceļš, veids, kā iziet cauri šim spriedzes posmam savā dzīvē. Viens ir skaidrs - ikviens normāls un sakarīgi domājošs, jūtošs cilvēks iziet cauri turpat vai visām iespējamām emocijām kā kardiogrammas līknei - te lejā, te augšā, un būtu vēlams palikt pa vidu.

Tas, kas ar mums notiek patlaban, vistiešāk saistīts ar iepriekšējo dzīves pieredzi. Materiālajā pasaulē, fiziskajā pasaulē mums ir iespēja redzēt to, kā esam rūpējušies, izturējušies pret savu fizisko ķermeni. Izslimo stiprākie. Vājākajiem un visiem citiem tāpat ir jābūt, jāievēro karantīna. Un te sāk parādīties iekšējā, garīgās pasaules veselība. Šobrīd varam redzēt reālo mūsu apziņas stāvokli, pasaules redzējumu. Un mūsu apziņas stāvoklis nosaka mūsu tālāko rīcību. Kā mēs tiksim galā ar šo pārbaudījumu, kā iesim tālāk, nosaka mūsu apziņa - vai turpināsim izpirkt preces vai arī atradīsim citu rīcības, esības veidu?

Smalkajā, mūsu iekšējā pasaulē, garīgajā pasaulē šis laiks tiek dots, lai ieskatītos sevī, savās sajūtās. Kā tieši šobrīd es jūtos? Un to pašu vēlams uzdot pēc 10 minūtēm, pēc ziņu noskatīšanās, pēc pastaigas mežā... Kaut 100 reižu dienā uzdots šis jautājums palīdz katram tikt ar sevi skaidrībā. Un mēs tad redzēsim, pilnīgi bez nosodījuma, ka mums ir bailes! Mums ir bailes par izdzīvošanu, bailes par veselību. Tas ir normāli.

- Bailes ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem?

- Jā, bet vienlaikus bailes ir tās, kas mūs virza uz priekšu un ļauj saprast. Bailēm ir jābūt.

Uz šīs planētas valda viens pamatlikums, kas attiecas uz visu, kas te mīt. Tā ir vajadzība un vēlme izdzīvot. Viss, kas te ir, grib izdzīvot. Skudra, suns, kaķis, koks, krūms, puķe. Cilvēks. Un arī vīruss. Pieļauju, ka konkrētais vīruss jau mutējas un kļūst citādāks, jo arī taču vēlas izdzīvot, tāpēc tik ļoti svarīgi ir piesardzības pasākumi, karantīna, ierobežojumi...

Augstākie spēki, Radītājs, Dabas māte, lai vai kā to saucam, mums ir devuši bailes - tās palīdz izdzīvot, liek pašsaglabāties. Mums var būt atklātas vai slēptas bailes. Sabiedrībā jūtami vairāki domāšanas un uztveres veidi - uz mani tas neattiecas, tā vien gripa ir. Citi skrien un pērk, nodrošinās, atklāti paužot bailes. Citi savukārt kritizē pirmos un otros. Visas šīs reakcijas ir pilnīgi normālas. Katrs cilvēks reaģē atbilstoši savai iepriekšējai uzkrātajai pieredzei. Antipanikotāji, visticamāk, nomāc jeb aprok, neļauj un nepieļauj domu, ka arī viņiem ir bail, tomēr neatzīst bailes, sev sakot - esmu sportisks, veselīgs, jauns, un man nekas nevar notikt. Un nenotiks arī, bet šādi cilvēki var «pārnest» vīrusu citam, vājākam.

- Daļa sabiedrības patlaban kritizē tos, kuri ir atklāti nobijušies.

- Kritizējam tik ilgi, kamēr neesam to pašu, ko kritizējam otrā, ieraudzījuši sevī. Un atkal tās ir bailes. Vieniem bailes izpaužas sevis nodrošināšanā, citiem bēgšanā no bailēm un baiļu neatzīšanā, un to nosaka dzīves pieredze. Un te labā ziņa - kad cilvēks ir nodrošinājies, ir apmierinājis fiziskās, materiālās vajadzības, tad skatās - kā nu jūtas. Un tad atnāk iekšējā stabilitāte.

- Varbūt latvietim ir īpašs baiļu gēns?

- Daudzās paaudzēs mūsu senči nīcināti, putināti, un mums noteikti daudz kas no tā, no nabadzības, no trūkuma sajūtām, ir jau gēnos šūnu līmenī.

Mēs visi pieredzam visdažādākās emocijas. Vēlams ne tikai redzēt, bet arī apzināties to emociju spektru, kurā esam. Tas palīdzēs nenosodīt, nekritizēt citus, jo arī pašiem mums tas piemīt. Tajā brīdī, kad ieraugām, ka mums ir šāda vai tāda veida bailes, kas izpaužas šā vai tā, sākas līdzsvara atgūšana. Iekšēji atnāk sajūta, doma - dzīvosim, redzēsim; arī tas pāries, viss reiz beigsies, esmu izdarījis visu, ko varēju, tāda ir dzīve… atnāk ļaušanās, kas dod iekšēju mieru. Var arī teikt, ka mēs atdodam sevi Dieviņa vai Augstāko spēku rokās.

Un tad nonākam stāvoklī - ar kājām uz zemes, ar galvu debesīs.

Tas ir stabilas apziņas, harmonisks, nosvērts apziņas stāvoklis. Tas sniedz sakarīgu redzējumu par notiekošo un atbilstošu rīcību. Pats svarīgākais patlaban ir iekšējs miers.

- Baiļu pārvarēšana prasa katra cilvēka darbību.

- Tieši tā. Tomēr planētas kopējā enerģija mūs velk uz augšu. Tāpēc šobrīd notiekošais ir kolosāls pacēlājs uz augšu, lai vai kāda ir sajūta, ka mēs krītam bedrē, tomēr šis izvilks mūs pilnīgi citā līmenī. Ķīnieši tagad ņem maskas nost, smaida un ir laimīgi, visa nācija ir pilnīgi citā līmenī. Itālieši tikai pagājušajā nedēļā sāka dziedāt balkonos, arī tur ir radusies cita kopuma sajūta.

- Vai notiekošais ir arī cilvēka empātijas pārbaude, pārbaudījums cilvēcībai?

- Pavisam noteikti notiekošais ir pārbaudījums cilvēcībai. Teikšu - mēs neesam pienācīgi izmantojuši dabas doto - saprātu. Augstākie spēki cilvēkam ir devuši vislielāko potenciālu, bet mēs esam palikuši komforta līmenī, kas ir zemāks par to, ko no mums šobrīd prasa Visuma attīstība. Cilvēkam ir jāevolucionē. Cilvēks var vairāk, cilvēka sugai ir dots daudz lielāks potenciāls, nekā viņš to izmanto.

Šobrīd notiekošais piespiež atcerēties, ka cilvēks nav tikai ķermenis, bet arī gars.

- Ir jau ciniskais viedoklis - nomirs tie, kam jānomirst, jo - tāds ir dabas likums.

- Cilvēks ir mirstīgs - no vecuma, no slimībām, no pārgalvības... Jā, varbūt mēs esam savairojušies pārāk daudz, un planēta vairs nevar panest tos miljardus... Tomēr - jebkura laba vai slikta lieta ir Augstākā saprāta plāns, tas nozīmē, ka Augstākais saprāts cilvēkam ļauj līdz galam izbaudīt gan negatīvo pusi, gan pozitīvo, labo, patīkamo... Ir ļoti plašs spektrs, kuram varam iziet cauri, gūt pieredzi. Viens gūst pieredzi, izdarot kaut ko sliktu un sēžot cietumā, cits - pārdzīvojot pandēmiju.... Iepriekš teiktais iegūst pavisam citu jēgu, ja cilvēks pieņem to, ka viņa dvēsele nedzīvo vienu reizi, bet atkal, atkal un atkal katru reizi citā ķermenī. Cilvēkiem, kas šo teoriju nepieņem, šobrīd varētu būt grūti. Es to saucu par tārpiņa redzējumu atšķirībā no lidojuma redzējuma.

- Kā nekrist panikā, kad zūd ierastais?

- Mums visiem bija saplānota dzīve, un pēkšņi tā mainījās, un interesantākais bija tas, ka ieplānoto varēja nedarīt, un vienalga dzīve turpinājās. Protams, tā bija citādāka, un tomēr - tā turpinās. Pirmajā brīdī nav komfortabli, bet pēc tam rodas brīvības sajūta. Man tāda bija, un es nezinu, cik ilgi man tāda būs, bet pagaidām es to redzu tā.

Ja kādam ir grūti būt emocionālā, psiholoģiskā vai fiziskā mierā, var iet ravēt dārzu, var iesēt kaut vai zaļumus, lai aug uz palodzes, var iet staigāt pa mežu...

- Vīruss pie mums uzdarbojas īsi pirms latviešiem ļoti svarīgiem svētkiem - pavasara saulgriežiem, kas ir ļoti spēcīgs laiks dabā.

- Man bija iecerēts vadīt rituālu pavasara saulgriežu rītā, bet tas ir atcelts, tāpēc saku - dariet katrs pats, saņemiet spēku no saules, jo tas ir fantastisks spēks, kas piemīt Lielās dienas saulei. Tā ir - citām tautām vīruss eskalējās ziemā, bet mums - pavasarī, kad no zemes lien ārā vitamīni - nātres, pienenes un citas tā saucamās nezāles... Daba mostas un baro mūs ar vitamīniem, lai vai kādi sivēni mēs esam bijuši, daba dod mums spēku. Pirms nedēļas Vēja māte arī kārtīgi visu iztīrīja.

- Vai ar 14 dienām vai mēnesi būs gana, lai cilvēka prātu nomierinātu un sakārtotu?

- Ķīniešiem tas prasīja trīs mēnešus, turklāt ļoti drastiskā režīmā. Mums diez vai sanāks izsprukt ātrāk. Laika būs gana tiem, kas gribēs sevi sakārtot.

- Vieni pārmaiņas uztver kā sabrukumu, jo vairs nav tā, kā bija, citi - kā jaunu iespēju.

- Katram būs sava situācijas uztvere. Katrs šo situāciju uztver, izejot no savas dzīves pieredzes. Katram ir savs fons, audzināšana, priekšstati, katrs reaģē citādāk - vieni krīt panikā, citi kritizē, tas ir jāatzīst - visi esam vienādi, tikai katrs rīkojas citādāk...

Šobrīd jādomā kopuma līmenī, kopuma labumā, un tas ļauj izturēties atbildīgāk - bez īpašas vajadzības neiet ārā no mājām, neizpirkt visu nopērkamo, jo mēs šobrīd esam atbildīgi ne tikai par sevi, bet arī par kopumu, par citiem. Lai arī citi izdzīvo, ir paēduši. Tāpat ir jāturpina ražot, visi nevar palikt par pircējiem, patērētājiem. Šobrīd jādomā kopuma līmenī. Te skaidri redzama vārdu - mēs visi esam vienoti - darbība reālajā dzīvē.

Šis ir laiks, lai būtu kopā ar ģimeni, ar sevi. Laiks, lai pievērstos mājai, neskrietu apkārt. Jau tagad daudzi saka, ka tik skaists un ģimenisks pavasaris sen vai arī nekad nav bijis.

Domājam labu, meditējam, dziedam, esam ārā, kopā ar savējiem. Darām visu patiesi un no sirds.

***

Ko darīt, lai būtu un turētos līdzsvarā?

Lielās dienas rītā, 20. martā, pulksten sešos no rīta izejam ārā un sagaidām sauli - iekuram ugunskuru (ja ir tāda iespēja), dziedam par saulīti, vasaru, veselību, labsajūtu, spēku. Ieskatāmies tajā spēka dienā saulē un lūdzam spēku, veselību… ko vien vēlamies.

Itālieši dzied un muzicē. Mēs arī sevi dēvējam par dziedošu tautu. Dziedam!

Skatāmies filmas (labāk ne par nelaimēm un katastrofām)!

Ejam ārā, dabā!

Ideāls līdzeklis, kas iekšēji nomierina, ir dziļa ieelpa, un izelpā jācenšas zumēt kā bitēm, radot garu, zemu mmm… skaņu.

Vēl viens elpošanas vingrinājums, veicams arī labam atspirdzinošam mieram, var pirms gulēt iešanas. Vispirms mierīgi ieelpojam un izelpojam 8 reizes. Pēc tam ieelpā skaitām līdz 3, tad aizturam elpu, skaitot līdz 3, un izelpā skaitām līdz 6. Atkārtojam 6 reizes. Un vēl sešas reizes veicam sanēšanas, zumēšanas iepriekš aprakstīto praksi.