Māksliniece Krista Dzudzilo: Man šķita, ka nekad vairs negleznošu

- Kopš jūsu iepriekšējās gleznu izstādes pagājis samērā ilgs laiks, varat formulēt, kā un kāpēc «atnāca» šī izstāde?

- Mana iepriekšējā gleznu izstāde Nepārejošs bija augstskolas bakalaura darbu izstāde 2013. gadā. Ļoti sen. Man šķita, ka pēc akadēmijas bakalaura programmas absolvēšanas es vairs nekad negleznošu, tomēr tā nenotika.

Esmu dziļā pārliecībā, ka mākslā primāra ir ideja, tikai ideja ir mākslas pamatmateriāls, tai tiek pakārtots medijs. Tolaik man nebija sajūtas, ka es sev kaut ko aizliegtu, jo es sāku studēt Mākslas akadēmijas Audio-vizuālās mediju mākslas nodaļas maģistrantūrā, un mani ārkārtīgi interesēja video un instalācijas, tomēr sev par pārsteigumu es turpināju gleznot. Jā, likās, ka man vispirms jāizdara kas cits.

- Kas tad notika pirms pusotra gada?

- Ir tik daudz faktoru, kas ietekmēja pievēršanos intensīvākai gleznošanai. Viens no visbūtiskākajiem - mūs ar vīru, scenogrāfu Reini Dzudzilo, uzaicināja pārstāvēt Latviju Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē, tai veidojām instalāciju un nolēmām, ka šim darbam savs laiks jāziedo pilntiesīgi un pilnasinīgi, tāpēc arī nolēmām paņemt vienu gadu brīvu no teātra, nestrādāt pie izrādēm. Veidojām instalāciju Z R w h d Z un paralēli tam veidojām vizuālās mākslas darbus. Mēs daudz vairāk strādājām darbnīcā, un, esot darbnīcā, vairāk sanāca gleznot. Diezgan ātri sapratu, ka izstāde būs.

- Teicāt, ka mākslā primārā ir ideja. Kādu to definējāt šai izstādei?

- Ar glezniecību ir nedaudz citādāk nekā ar instalāciju. Katram mākslas medijam ir sava specifika, un izstāde nekad nav tieša ilustrācija kādai konkrētai idejai. Glezniecība ir domāšana. Līdz ar to es varu vairāk runāt par to, ko es domāju šajā sakarā, arī par to, kas mani noveda pie šiem darbiem. Tā ir doma par atmiņu kā vizuālu kategoriju, kurā atmiņa, kas ir selektīva un subjektīva, untumaina un visādi pakārtota personīgo domu labirintiem un patikai tajos būt, vienmēr ir izrauta no konteksta. No šā būtiskā notikuma prāts vienmēr izbīda priekšplānā kādu mazu detaļu, situāciju, pat garšu vai smaržu. Lai gan detaļa ir emocionāli vai fiziski saistīta ar vienu notikumu, tā tomēr ir absolūti bez telpas un laika - mazā detaļa it kā peld kosmosā. Mani vispār fascinē domāšana par pagātni, par sava veida arhīviem - ģimenes, dzimtas, kultūrvēstures, par prāta arhīviem... Par to visu domājot, radās gleznas, kuru pamatā ir fotogrāfisks materiāls, kuru es destilēju, attīru un izņemu to vienu detaļu, kura, manuprāt, ir tā, kura varētu levitēt gaisā.

- Varat precizēt arhīvus?

- Visprecīzākais ir grieķu teiciens, ka cilvēks dodas nāvē atmuguriski, tātad - pagātne ir viņa acu priekšā. Es noteikti esmu tāds cilvēks, kuram pagātne visu laiku ir acu priekšā - es konstruēju tagadni no pagātnes, caur pagātni es veidoju tagadnes mākslas darbus, un tādu darbu man ir daudz.

Mani ārkārtīgi fascinē fotogrāfijas, tās kolekcionēju kopš bērnības - savas, ģimenes, draugu, radu, tagad arī vīra radu fotogrāfijas. Mani tās fascinē, šķiet mīklainas kā spogulī, tām ir kaut kāda nereāla realitāte, un pārsvarā visas fotogrāfijas, kas mani interesē, ir radušās pirms manas dzimšanas, tātad - attēli, ar kuriem man nav tiešas emocionālas saistības. Esmu domājusi par to, kāpēc tas tā ir, un tas varētu būt tāpēc, ka man, un es neesmu īpaša, ir nepieciešamība pēc saknēm, kuras meklē gan saistībā ar padomju laiku, kurā tās tika mērķtiecīgi iznīcinātas - lielajam vairākumam nebija dzimtas māju, jo tās tika atņemtas. Pati sev skaidroju, ka man ir nepieciešamība atrast sevi pagātnē. Man ir darbs, kurā mans attēls ir konstruēts no manu radinieku fotogrāfijām, bet nav izmantota neviena mana fotogrāfija, tātad mans tēls tiek salīmēts no citu cilvēku attēliem - no kāda acis, no kāda deguns, un rezultātā izveidojos es. Domāju, man vienkārši ir nepieciešamība risināt šo tēmu.

- Izstādes nosaukums Mīklaini kā spogulī ņemts no Pāvila vēstules korintiešiem.

- Lai no tā gan daudz zināmāka daļa ir par mīlestību kā ticību, šis konkrētais teksts man vienmēr šķitis neprātīgi skaists teksts, neticami brīnišķīgs, īpaši sadaļa - «Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā». Par šo tekstu vairākkārtīgi biju domājusi arī citu darbu sakarā...

- Kāpēc teātrī strādājat arvien mazāk? Kas ir tas cits, kas ņem virsroku?

- Teātrī mēs mēģinām neņemt vairāk par diviem iestudējumiem sezonā, manuprāt, un pērn nebija neviena iestudējuma, šogad ir viens. Katrs mākslas darbs baro nākamo, gribas iet uz priekšu, un, ja kādreiz apstāšos, tad apstāšos, grūti teikt, kas būs...

Strādājot teātrī, mēs visu laiku esam bijuši ļoti monogāmi, tā varētu teikt, jo ilgstoši esam strādājuši kopā ar diviem režisoriem. Sākumā tas bija Elmārs Seņkovs, ar kuru kopā uztaisījām 13 izrāžu, pēc tam Viesturs Kairišs, ar kuru kopā uztaisījām astoņas izrādes. Tas noteikti ir saistīts ar to, ka mums pašiem ir vēlme patstāvīgi režisēt izrādes, ko mēs jau izdarījām festivālā Homo Novus ar izrādi Patētiskāk par redzamo valodu. Tas arī ir viens no iemesliem, jo ir jāatbrīvo vieta citiem darbiem.

- Kāpēc tāds pavērsiens?

- Domāju, ka tāda vēlme ir bijusi vienmēr. Veids, kādā strādājam teātrī, jau no paša sākuma ir bijis tāds, ka mēs veidojam izrādes vizuālo koncepciju, un visi režisori to zina un neviens nav iebildis. Domāju, ka paralēli vienmēr bijusi šī doma, ka mēs gribētu režisēt pilnīgi visu izrādi paši, bet tam bija vajadzīgs kaut kāds laiks.Un 2017. gadā sapratām, ka tagad tas ir jādara.

- Vairs nestrādāsiet ar citiem režisoriem?

- Neesam aizslēgti sadarbībai, mums ļoti patīk strādāt konvencionālā teātrī, mums patīk intensīvi piedalīties vizuālās koncepcijas veidošanā, risināt vizuāli jautājumus, ko uzdod dramaturģija, bet mūs arī interesē vizuālais teātris, kas Latvijā ir mazāk pieredzams.

- Kā jums sākas un beidzas radošie tandēmi?

- Ar Elmāru mēs kopā piedzimām teātrī, apmēram vienlaikus debitējām, pirmajās izrādēs paši visu būvējām, bijām absolūtos mīnusos, paši maksājām par to, ko radījām. Elmārs mācījās režiju Kultūras akadēmijā, mēs ar Reini studējām Mākslas akadēmijā, tā bija brīnišķīga draudzība, brīnišķīga sadarbība, bet pēc teju sešiem kopā nostrādātiem gadiem kaut kādā mirklī sapratām, ka sākam iet dažādus ceļus. Un šķita, ka labāk apstāties konkrētā punktā ar iespēju kādreiz kaut ko taisīt kopā. Šķita negodīgi turpināt, jo vairs nevarējām atrast materiālu, kas interesētu mums visiem. Elmāram tajā laikā vairāk interesēja farss teātrī, kas arī realizējās viņa iestudējumos Ezeriņš, Trīne, savukārt mūs ar Reini tas mazāk interesēja. Svarīgi bija nesabojāt otra darbu, jo mēs jau varējām mēģināt viņu pārliecināt par kaut kā cita iestudēšanu, bet ir jābūt godīgiem. Protams, vienmēr ir riskanti un bailīgi pārtraukt attiecības, jo radošs tandēms vienlaikus ir arī garants tam, ka vispār varēsi strādāt, bet ir jābūt arī atbildībai nesabojāt ne cita, ne arī savu darbu.

- Daba nemīl tukšumu, un dzīve saveda kopā ar Viesturu Kairišu?

- Viesturs bija noskatījies izrādi Sarkangalvīte un Vilks, pēc tam zvanīja un teica, ka ir strādājis Nacionālajā teātrī, ka zina skatuves tehniskās iespējas un vienalga nesaprot, kā bija iespējams izdarīt to, ko mēs paveicām - kā māja varēja griezties, iebraukt zemē... Esot mājās zīmējis shēmas, bet vienalga neesot atkodis. Viesturs piezvanīja, tā mēs sākām sarunu.

Ir brīnišķīga grāmata, ko ieteiktu izlasīt visiem - Robs Rīmens, Nobility of spirit, ko izdevusi Jeilas universitāte. Grāmatas pirmajā lapā ir teksts, ka cilvēki nevar ieplānot savas dzīves būtiskākos notikumus, tie vienkārši notiek. Nekad nevar ieplānot labu sarunu, uz to var cerēt, var mēģināt būt atklāts un koncentrējies, bet to nevar ieplānot. Tā vispār ir mistika.

- Cilvēks taču lielākoties visu grib izskaidrot.

- Mums ar Reini ir brīnišķīga draudzība ar komponistu Kristu Auznieku, un Krists var skaisti runāt, piemēram, par Baha mūzikas mehānismu, par matemātiskiem vienādojumiem Baha mūzikā, bet tajos vienalga ir tā... garīgā mīklainā maģija. Nevar zināt, kurā brīdī tā parādīsies. Tas arī ir iemesls, kāpēc vajag nodarboties ar mākslu, jo it kā visu zini, visu kontrolē un vienlaikus absolūti neko nekontrolē. Visu var izdomāt absolūti precīzi, sekundi pa sekundei, un vienalga nezini, vai tas «strādās» vai ne.

- Lai vai ar kuru režisoru strādātu, jūsu darbs tiek ievērots, esat neskaitāmas reizes izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai. Kā to skaidrojat?

- Protams, ir ārkārtīgi būtiski, ka cilvēki, kas mūs personiski nepazīst, kuri zina tikai mūsu darbu, uzskata, ka ir svarīgi publiski kādam pateikt, ka ir labi tas, ko mēs darām, ka tas ir būtiski un nepieciešami. Balvas noteikti ir arī ļoti labs pamats nākotnei, jo tās palīdz radīt citus darbus.

- Nominācijas un balvas vairo piedāvājumu?

- Uzticību. Ir daudz vieglāk strādāt. Ieejot jebkurā kolektīvā, ir vispirms jāpārliecina ar sarunu. Pat ne balva, bet citu cilvēku vēlme pateikt labu par mūsu darbu, protams, iedrošina, jo īpaši, ja tie ir savas jomas speciālisti.

- Jūs strādājat tandēmā ar dzīvesbiedru scenogrāfu Reini Dzudzilo. Varat formulēt, kāpēc jūs varat būt arī radošs tandēms?

- Mēs visu laiku esam kopā, un mēs visu laiku sarunājamies, tas nozīmē - mums ir nepārtraukts dialogs, un tieši dialogs ir priekšnoteikums tam, ka kaut kas var rasties. Kopīgs darbs šķiet vienkāršs turpinājums mūsu sarunām, mūsu dzīvei. Man pat prātā nav ienācis, ka varētu strādāt atsevišķi. Ir bijušas situācijas, kuras apstākļi ietekmē, piemēram, es nekad neesmu gleznojusi kopā ar Reini un arī to neplānoju. Reinis ir taisījis izrādes bez manis, piemēram, Vācijā viņš taisīja scenogrāfiju Makbetam, jo man nebija pieredzes operā, un tad es ārkārtīgi pārdzīvoju, jutos nevērtīga, bet ar laiku sapratu - pirmo operu taisīt citā valstī, kur nerunā vietējā valodā, būtu bijusi briesmīga pieredze, tāpēc domāju, ka viss jau notika pareizi.

- Ir cilvēki, kas riskē, un tādi, kas neriskē. Pie kādiem piederat jūs?

- Nezinu, vai esmu par to domājusi. Pieredze aug, bet vienalga pirms katra darba sajūtas ir baisas. Bailes ir ekvivalentas sajūtai, ka šo darbu daru pirmo reizi. Un it kā zinu noteikumus, it kā saprotu, kur atrodos, bet katru reizi liekas, ka nemāku...

- Kā tikt tam pāri?

- Vienkārši jāstrādā. Domā. Lasi, lasi, lasi. Arī citu cilvēku labi darbi iedvesmo. Esmu dzirdējusi citus māksliniekus sakām - tas jau būs mierīgi, viņš zina, ko dara teātrī, viņam šis darbs būs drošs... Kā tas iespējams? Es pat nevaru iedomāties, kā to var zināt, ka tas ir droši?

- Ko darāt tad, kad nedomājat par darbu?

- Mums darbnīca ir dzīvoklī, mēs visu laiku esam darbnīcā. (Smaida.) Mēs iedvesmojamies no citu cilvēku darbiem. Daudz ejam uz koncertiem. Ļoti daudz laika veltām ģimenei un draugiem. Praktiski visu brīvo laiku. Starp citu, vienai mūsu draudzenei ir 89 gadi, ar viņu vienmēr ir ļoti interesanti sarunāties. Mēs vispār daudz sarunājamies ar cilvēkiem, kas mums liekas gudri, interesanti, kas mūs iedvesmo, kuri var mums kaut ko dot... Izklausīsies pēc banalitātes, bet kaut kur lasīju - ja tu esi gudrākais cilvēks telpā, tad tu esi nepareizajā telpā. Cilvēkiem, kas ir blakus, ir jābūt gudrākiem, ir pat jāliek apšaubīt sevi, jo tikai tā var turpināties domāšanas process, izziņas process. Man noteikti patīk draugi, kuri man konfrontē.

- Nav nekomfortabli apšaubīt sevi, savu domāšanu, savu gaumi...?

- Jā. Vai tad to nedara visi? Iespējams, es daru pārāk daudz, nodaru sev pāri ar to, ka tas aiziet sevis šaustīšanā.

- Kā atnāk īstie cilvēki dzīvē?

- Tas vienkārši notiek. Klausies, skaties, un vai nu tas notiek, vai nē. Atkal jācitē jau minētā grāmata - nozīmīgākos notikumus savā dzīvē nevar ieplānot.

- Vai pēc apmēram desmit gadiem mākslā jūs jau zināt, kas ir atkārtošanās, kas ir rutīna?

- Manam vīram Reinim pasniedzēja Aija Jurjāne teica - vajag gleznot katru dienu vienu maizi un tā visu mūžu. Jāatzīst, es neticu tiem māksliniekiem, kuri saka - es daru vai darīšu kaut ko pavisam jaunu. Jo reklāmas aģentūras mērķis ir pārsteigt ar kaut ko jaunu, bet mans mērķis nekad nav bijis pārsteigt ar kaut ko jaunu. Pieļauju, ka visu mūžu varētu risināt jautājumus par atmiņu, par atkārtošanos... Un man nav sajūtas, ka eju atpakaļ. Es tajā neidentificēju problēmu, man šķiet normāli visu laiku uzdot vienus un tos pašus jautājumus, risināt tos.

Vai ej uz priekšu vai stāvi uz vietas - šos jautājumus taču nepārtraukti sev uzdod ne tikai ikviens mākslinieks. Tomēr tajā ir arī kas utilitārs. Nezinu, vai māksliniekam ir visu laiku jāiet uz priekšu, jo cilvēkam ir absolūti visas tiesības iet atpakaļ.

***

Krista DZUDZILO

• Vizuālā māksliniece

• Dzimusi 1989. gada 5. janvārī

• Precējusies, dzīvesbiedrs - scenogrāfs Reinis Dzudzilo

• Absolvējusi Rīgas Centra Humanitāro vidusskolu (2005.), Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (2009.), Latvijas Mākslas akadēmiju (bakalaura grāds glezniecības apakšnozarē, 2013., un maģistra grāds vizuālās komunikācijas nodaļā, 2016.)

• Piedalās kopizstādēs un rīko personālizstādes kopš 2007. gada. Bieži izstādes rīko kopā ar mākslinieku Reini Dzudzilo

• Veidojusi kostīmus vairāk nekā divdesmit izrādēm Latvijas Nacionālajā teātrī,

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Valmieras Drāmas teātrī, Liepājas teātrī, Dirty Deal Teatro, Latvijas Nacionālajā operā u. c.

• Kopā ar Reini Dzudzilo veidojusi scenogrāfiju un režiju izrādēm Patētiskā. Par redzamo valodu (festivāls Homo Novus, 2017.) un 36 minūtes (Cēsu Mākslas festivāls, 2018.)

• Vairākas reizes nominēta Spēlmaņu nakts balvai, saņēmusi 2016. gadā

• 2019. gadā kopā ar Reini Dzudzilo saņēma Prāgas scenogrāfijas kvadriennāles apbalvojumu par ekspozīciju ZRwhdZ, kas arī izvirzīta Purvīša balvai

• Saņēmusi Latvijas Dizaina gada balvu 2019 par ekspozīciju Sirdsapziņas Ugunskurs (kopā ar Reini Dzudzilo)

• Kristas Dzudzilo gleznu diptihs 1987 iekļauts Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja kolekcijā, video darbs Skaidrība tika iekļauts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā

• Borisa Bērziņa stipendijas laureāte (2010.)