Kristīne Pasternaka. Kāpēc mākslā viss ir jāizskaidro?

 
©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

«Protams, ka būšu Pīķa dāmas pirmizrādē Rīgā, lai gan dienu iepriekš notiek Andreja Žagara vēl viena iestudējuma – Manona Lesko – atjaunojuma pirmizrāde Maskavā,» saka Kristīne Pasternaka. Šis laiks kostīmu māksliniecei ir darbīgs un stresains, bet pirmizrādes diena ir robežpunkts, un tad ir arī pavisam citāds stress. «Pirmizrādes parasti skatos no gaismotāju būdas. Starp citu, tajā nedzird zāles reakciju, dzird tikai to, kas notiek uz skatuves.»

Pieminot Latvijas Nacionālās operas kādreizējo direktoru un režisoru Andreju Žagaru (1958.16.10.-2019.26.02.), ceturtdien, 20. februārī, Latvijas Nacionālajā operā atjaunojuma pirmizrāde Andreja Žagara iestudētajai operai Pīķa dāma, kuras pirmizrāde notika 2005. gadā. Kopā ar Andreju Žagaru iestudējuma radošajā komandā tolaik strādāja diriģents Andris Nelsons, scenogrāfs Aleksandrs Orlovs, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfe Elita Bukovska un gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis. Savukārt atjaunojuma muzikālais vadītājs ir Mārtiņš Ozoliņš, atjaunojuma režisors - Juris Žagars, režisora asistente - Dace Volfarte. «Ikvienam režisoram, kurš iestudē Čaikovska/Puškina Pīķa dāmu, laikam gan neizbēgami ir jāizvēlas dominējošā līnija attiecību trijstūrī, kura virsotnes ir Hermanis, Liza un Grāfiene. Šī izvēle lielā mērā nosaka arī skatuves traktējuma patosu. (..) Man svarīgākie šajā stāstā ir Hermanis un Liza, viņa un viņas apsēstība, viņa un viņas mīlestība. Lizas pašaizliedzīgā gatavība ar savu mīlu izpirkt Hermani no viņu vajājošo slimīgo iedomu gūsta un Hermaņa vajadzība pēc Lizas kā paša vērtības apliecinājuma, paša veiksmīguma un varēšanas zīmes. Savā iestudējumā esmu meklējis čehovisko - tik cilvēcisko maldīšanos apstākļu, pieņēmumu un aizspriedumu labirintos, nesaskatot dzīves piepildījumu, kas ir tepat līdzās,» tā savu iestudējuma koncepciju 2005. gadā skaidroja režisors Andrejs Žagars. Operas Pīķa dāma darbība notiek Pēterburgā iestudējuma tapšanas periodā - 21. gadsimta sākumā.

Ievērojamā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina stāsts Pīķa dāma uzreiz pēc publicēšanas 1834. gadā guva milzīgus panākumus: publiku intriģēja gan saturs, gan precīzi tvertais laika gars. Hermaņa, Lizas un Grāfienes attiecību trijstūris, pateicoties Pētera Čaikovska izcilajam talantam, aizrauj ar psiholoģiskā portretējuma dziļumu šīs operas mūzikā.

- Vai iestudējumu atjaunojumi ir kā no saldētavas izņemtas un uzsildītas maltītes?

- Mēdz būt, ka atjaunojumi ir kā uzsildītas zupas, bet tā nav šajā gadījumā. Ir mainījušies solisti, ir jāšuj jauni kostīmi, īsi sakot - jāmēģina atgūt sākotnējā iestudējuma sajūtas, bet, vai tas izdosies, jālemj būs skatītājiem.

- Kā tas ir - atgriezties pie paša kādreiz darītā? Iespēja novērtēt sevi tajā laikā?

- Es nenodarbojos ar šādu pašanalīzi. Man ir tā - vai nu ir mīļi darbi, vai nu nav mīļi darbi.

- Esat teikusi, ka Pīķa dāma ir viens no jūsu mīļākajiem iestudējumiem. Kāpēc?

- Atceros, ka, strādājot pie tā, es ļoti ilgi šaubījos, pat nevaru teikt, ka šaubījos, man ilgi bija nedrošība par to, vai daru pareizi, vai esmu izvēlējusies pareizo ceļu.

- Kāpēc?

- Līdz tam biju strādājusi pie, ja tā var teikt, klasiskām operām, kuros bija nepieciešami vēsturiski kostīmi, bet šis bija radikāli citāds iestudējums, un tas man radīja zināmu nedrošību, visu laiku gribējās pārbaudīt, pārbaudīt, pārbaudīt.

- Radošā kolektīvā ļoti svarīgs ir tandēma faktors, un jūsu karjerā ir vairāki radoši tandēmi - esat ilgstoši un pie daudziem iestudējumiem strādājusi kopā ar scenogrāfu Andri Freibergu, arī režisoru Andreju Žagaru. Vai pati uzskatāt, ka jums veicies šajā sfērā?

- Pat ļoti.

Uzskatu, ka tieši Andrejs ar savu milzīgo uzticēšanos, ir daudz kam mani iedrošinājis. Arī tam, par ko pati ilgu laiku šaubījos, un diez vai pati būtu līdz tam nonākusi. Un uzticēšanās ir svarīga ne tikai radošam cilvēkam, iedrošinājums būtisks ikvienam, lai vai kādā jomā viņš strādā.

Nekad jau iepriekš nevar prognozēt, vai izdosies ilgstoši sastrādāties, un tās ir izjūtas, ko nevar formulēt. Man liekas, ka mūsu laiks ir tāds jocīgs - vai nu vispār nekam nepievērš uzmanību, vai nu visu grib analizēt tādā kā psihoterapeita izpratnē, pat to, ko nemaz nevajag analizēt.

- Vai jebkad esat nožēlojusi to, ka liktenis jūs no tekstilmākslas aizveda teātra virzienā?

- Esmu par to domājusi, bet nekad neesmu nožēlojusi, jo man patīk mans darbs. Toties esmu nožēlojusi to, ka laikā, kad es mācījos un sāku savu darbu kā kostīmu māksliniece, nebija iespēju studēt citviet pasaulē. Tagad ir tik daudz iespēju, visa pasaule ir vaļā, topošie mākslinieki var iegūt daudzreiz lielāku profesionālo bāzi. Savā ziņā es esmu autodidakts, jo studiju laikā neapguvu ne kostīmu vēsturi, ne scenogrāfiju, tikai vienu semestri mums bija kostīmu mācība.

- Tas varbūt iedod citu dimensiju - nepieciešamību mērķtiecīgi un produktīvi apgūt sfēru, kas tiek izjusta kā iztrūkstoša?

- Tomēr es nožēloju, ka studijās man savulaik nebija tādu iespēju kā mūsdienu jauniešiem. Nesen lasīju, ka Berlīnes Mākslas augstskolā izcilā un leģendārā dizainere Vivjena Vestvuda ir pasniegusi kostīmu kursu. Būtu brīnišķīgi, ja manā laikā būtu bijusi iespēja mācīties pie tā laika slavenajiem dizaineriem, jo, protams, manā jaunībā arī Vivjena Vestvuda pati bija jauna un daudzsološa, bet bija jau citi.

- Tomēr tekstilmākslinieks ir pats sev kungs un kalps, dara to, ko pats vēlas, savukārt kostīmu mākslinieks ir tikpat atkarīga profesija kā aktieris - režisors izvēlas dramaturģisko materiālu, nosaka iestudējuma koncepciju. Vai kostīmu māksliniekam pāri paliek pietiekami daudz telpas radošiem meklējumiem un izpausmēm?

- Protams, ka kostīmu mākslinieks ir atkarīga profesija, bet tomēr tā ir mazāk atkarīga nekā aktiera profesija. Lai gan teātrī visi vairāk vai mazāk ir atkarīgi cits no cita. Pat režisors nav neatkarīgs, vai nu viņam piedāvā iespēju strādāt, vai arī nepiedāvā un, ja nē, ir jādibina pašam savs teātris, lai vispār būtu iespēja strādāt.

- Šajā laikā ir milzīgas iespējas kostīmu māksliniekam, kaut vai tikai milzīgs audumu klāsts. Kostīmu mākslinieki, kas strādājuši padomju periodā, kad deficīts bija it visā, bieži ir stāstījuši, ka deficīts piespiedis meklēt visneiedomājamākos radošos risinājumus.

- Arī tagad teātra kostīmā lieto daudz ko tādu, kas nebūtu paredzēts ikdienas apģērbam, bet tagad ir daudz vieglāk, tos laikus vienkārši nevar salīdzināt.

- Zināms, ka mūziķiem ir svarīga absolūtā dzirde, bet, ja runājam par kostīmu mākslinieku, vai ir arī absolūtā gaumes izjūta? Recenzijās bieži tiek jūsmots par jūsu izsmalcināto gaumi, jūs arī piecas reizes esat saņēmusi Spēlmaņu balvu kā labākā kostīmu māksliniece.

- Varētu pieņemt, ka gaumes izjūta man ir no vecākiem un audzināšanas, bet es domāju, ka to ietekmējusi un veidojusi saskare ar jebkuru cilvēku.

Un man ir ļoti veicies profesijā tādā ziņā, ka es nekur nekad pati neesmu lauzusies. Man vienmēr ir bijusi iespēja piekrist jaukiem piedāvājumiem, un par to varu būt ļoti pateicīga liktenim.

- Ir bijuši periodi, kad esat pilnīgi bez darba?

- Esmu novērojusi, ka ne tikai man tā ir - vai nu darba nav, vai nu tā ir daudz un vienlaikus jāpaspēj daudz kas. To apliecinājuši arī kolēģi, kas strādā arī citās jomās.

Un es nezinu, no kā tas atkarīgs, bet tā ir.

- Ko darāt, kad ir tukšais periods, kad nav jauna iestudējuma?

- Bumbulēju. Lasu, ceļoju, skatos citu paveikto. Mazliet uztraucos arī.

- Nav bail, ka bumbulēšanas process var ieilgt?

- Mazliet, bet man tomēr nav nācies pašai meklēt iespējas vai pat cīnīties par darbu, to varu teikt pilnīgi godīgi. Esmu gan domājusi, ka, iespējams, vienā brīdī var nākties darīt kaut ko citu. Un ja nebūtu darba teātrī, man nāktos par to domāt, bet tas jau ir normāli jebkuram cilvēkam. Man ir bijusi doma par savu biznesu, bet tagad saku - ja vajadzēs, tad par to arī domāšu.

- Kur jūs meklējat atbalstu profesionāli sarežģītās situācijās? Pie māsas, aktrises Katrīnas Pasternakas?

- Nē, mūsu ģimenē nekad par mākslu nerunā. Starp citu, tā bijis, jau kopš sevi atceros, kopš mūsu mammas [izcilā aktrise Lidija Freimane - red.] laikiem. Protams, reizumis jau kaut kas tika runāts, bet galvenokārt tad, kad darbs bija padarīts. Un tas, manuprāt, ir labi.

Ja radošajā procesā kaut kas «sprūst», radošajai komandai ir vienkārši jāsarunājas, jāizrunājas, jāatrod risinājums. Ikvienam māksliniekam ir šaubu un neizdošanās brīži, bet, ja konkrētā emocija «nestrādā», ikvienam taču dotas smadzenes, var kaut vai analītiski pieiet lietai, bet godīgi sakot - man ir impulsīva pieeja darbam. Ja ir darbs, par to arī domā, ja domā par darbu, tad arī rodas idejas.

- Kāpēc jūs atšķirībā no daudziem kolēģiem nestrādājat par pasniedzēju, nenododat tālāk savu pieredzi un zināšanas?

- Vienu brīdi pasniedzu topošajiem scenogrāfiem Mākslas akadēmijā, bet tā sakrita, ka man bija daudz darba ārpus Latvijas un sanāca daudz kavēt nodarbības, bet tiešsaistē mācīt ir muļķīgi un nav produktīvi, tāpēc sapratu, ka negribu mānīt jauniešus. Man tiešām tas bija interesanti. Bija saistoši arī pašai, jo izdomāju tādus uzdevumus, kurus man pašai būtu interesanti risināt. Pasniedzēja darbs ir zināms treniņš galvai, zināms treniņš arī atbildībai, jo nevienam jau nav tiesību nomākt cita potenciāla mākslinieka ideju, bet ir jāmēģina saprast un jāmēģina palīdzēt attīstīt savu domu, varbūt tikai norādot uz iespējamām kļūdām, protams, izvēli atstājot studentam pašam. Domāju, ikvienam bijuši dažādi skolotāji - gan iejūtīgi, gan strikti.

- Jūs «lauza» mācību laikā?

- Rozentāla skolā visus lauza, bet tas bija pavisam cits laiks, tomēr arī tolaik bija ļoti atbalstoši pedagogi. Un arī tagad ikvienā mācību iestādē ir noteikta programma, tā ir jāizpilda. Tomēr jebkurš Rozentāla skolas audzēknis gribēja būt gan oficiālām prasībām atbilstošs, gan arī gleznot ārpus sociālistiskā reālisma noteiktajiem rāmjiem, un tieši tajos brīžos šķīlās konflikti. Patiesībā - ļoti vienkārši.

Tāpēc Mākslas akadēmijā aizgāju studēt Tekstilmākslas nodaļā, jo, pateicoties tās vadītājam Rūdolfam Heimrātam, tur bija ārkārtīgi lojāla atmosfēra, faktiski tur nebija formālisma.

Pacietību - to man devušas tekstilmākslas studijas. Ja stellēs ir jāsēž 12 stundu dienā, tad pacietība tiek izkopta.

- Cik gobelēnu izdevās noaust?

- Četrus vai piecus. Un tad jau sāku strādāt teātrī.

- Stelles jums vēl ir?

- Ir, bet izjauktas stāv pagrabā.

- Nekad nav bijusi vēlēšanās tās atkal salikt, kaut ko noaust?

- Man tam nav laika. Un kad man tam būs laiks, noteikti negribēsies 12 stundu sēdēt stellēs (smejas).

- Mēdzat domāt par to laiku, kad jums būs gana daudz brīva laika?

- Nē. Man jau ir iegājies noteikts darba ritms, man tas patīk, labprāt pie tā turētos tik ilgi, cik tas būs iespējams.

- Ja ļoti maz līdzekļu iestudējumam, tas raisa radošu spītu vai bezcerību?

- Ļoti svarīgi, kurā brīdī kļūst zināms, ka finanšu līdzekļi ir ierobežoti vai to praktiski nav. Ja tas zināms jau pašā sākumā, tad arī domā tādu ideju, ko varētu realizēt bez lieliem finansiāliem patēriņiem, bet, ja tas tiek pateikts darba vidū, kad viss jau izdomāts...

- Daudz ideju esat apbērējusi?

- Nē. Viens radikāls piemērs bija ar režisores Kristīnes Vuss veidoto iestudējumu Dons Žuans, toreiz tieši ap procesa vidu kļuva skaidrs, ka naudas nebūs, un kaut kas jau bija iesākts, pie tā arī apstājās. Toreiz katram solistam uz melnbaltā tērpa bija plāksnīte ar uzrakstu, kas viņš ir par tēlu. Tas ir bijis visradikālākais piemērs manā karjerā, citās reizēs kaut kāds risinājums vienmēr atrasts.

- Tad jau teātra Dievs pret jums ir bijis žēlīgs.

- Es patiešām nevaru sūdzēties. Ir vienkārši jādara.

- Vai Spēlmaņu nakts un Lielā Mūzikas balva ir svarīgas jūsu profesionālajai pašapziņai?

- Būtu liekulīgi teikt, ka nav prieka par to, ka darbu novērtē, bet nezinu, vai tas svarīgi manai pašapziņai.

- Mēdzat skatīties uz cilvēkiem ar kostīmu mākslinieces skatu?

- Tāds profesionālais kretīnisms piemīt jebkuram kostīmu māksliniekam.

- Vai tāpēc pati ģērbjaties melnā? Lai nepiesaistītu sev uzmanību, lai skatieni nepieliptu?

- Nē, tā esmu ieradusi, tā vienkārši jūtos labi. Nezinu, kādēļ daudzi dizaineri arī ģērbjas melnā, vispār neesmu par to domājusi.

- Katrā mākslas jomā ir, ja tā var teikt, savs Everests, respektīvi, kino režisori sapņo iegūt balvu Oskars, operas solisti - uzstāties Metropolitēna operā vai La Scala, bet ko par savu virsotni atzīst kostīmu mākslinieki?

- Nezinu par citiem, bet es gribētu vienkārši strādāt interesantu darbu. Ja mani aicinās strādāt pie iestudējuma La Scala, par ko gan es stipri šaubos, ticiet man - es neatteikšos.

***

Kristīne PASTERNAKA

• Latvijas Nacionālās operas un baleta galvenā kostīmu māksliniece (kopš 1996. gada)

• Dzimusi 1952. gada 1. augustā Rīgā, aktrises Lidijas Freimanes un kultūras darbinieka Jāzepa Pasternaka ģimenē

• Absolvējusi Rīgas 8. astoņgadīgo skolu (1959-1965), Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (Glezniecības nodaļu, 1965-1971), Latvijas Mākslas akadēmiju (Tekstilmākslas nodaļu, 1971-1976)

• Bijusi LPSR Valsts Drāmas teātra kostīmu māksliniece (1980-1985)

• Pirmos kostīmus veidojusi Džeimsa Goldmena lugas Lauva ziemā uzvedumam Drāmas teātrī. Veidojusi kostīmus vairāk nekā 100 iestudējumiem teātros un operās Latvijā, Igaunijā, Francijā, Vācijā, Izraēlā, Islandē, Ungārijā, Austrijā, Horvātijā, Krievijā un citviet.

• Prestižā žurnāla Opernwelt organizētajā Starptautiskajā kritiķu aptaujā 2006. gadā Kristīne Pasternaka nominēta kā Labākā kostīmu māksliniece

• Piecas reizes apbalvota ar Spēlmaņu nakts balvu

• Četras reizes saņēmusi Lielo Mūzikas balvu