PERSONĪBA. Mārtiņa Ruska tēja ar Maestro

 
PIPARMĒTRU TĒJAS pieteikums skan šādi: «Romantiskas dziesmas, laba, vīrišķīga balss, ausij tīkamas melodijas un vārdi – kā radīti tam, lai ļautos sapņainajai sajūtai, kādu dod iekurts kamīns, silts pleds un krūze piparmētru tējas kādā aukstākā pievakarē.» Mārtiņš Ruskis, to dzirdot, smaida: «Kaut kur iekšēji šis sapņainīgums ir, arī iedziedot šīs dziesmas studijā, vajadzēja sevī panākt baigo mieru. Pēdējā laikā dziedot vispār cenšos atrast sevī šo mieru, jo ilgāku laiku dēļ tā, ka balss ir diezgan liela, visu laiku sanāca pārforsēt, it kā cenšoties kaut ko parādīt un pierādīt, bet pēdējā laikā cenšos to atmest, lai dziedājums būtu iespējami muzikālāks. Ja es kādam ar šo mūziku varu radīt mieru un kādam rodas asociācija ar sēdēšanu mājās pie kamīna ar piparmētru tējas krūzi rokās, tad esmu tikai priecīgs!» ©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Šo sestdien, 15. februārī, VEF Kultūras pilī notiks albuma Piparmētru tēja prezentācijas koncerts. Tajā iekļautās dziesmas sacerējis Raimonds Pauls, bet to izpildīšana uzticēta vienam no jaunās paaudzes daudzsološākajiem, taču līdz šim nenovērtētākajiem dziedātājiem Mārtiņam Ruskim.

Maestro Raimonds Pauls vienmēr ļoti rūpīgi sekojis jaunajiem latviešu populārās mūzikas izpildītājiem, ik pa laikam no to plašā klāsta kā burvju mākslinieks trusīti no cilindra izvelkot kādu jaunu vārdu. Lai gan daudzu repertuārā ir pa kādai Maestro dziesmai, tikai retajiem komponists radījis īpašu programmu. Nu šiem vārdiem pievienojies jauns - Mārtiņš Ruskis. «Cerēsim, ka šīs dziesmas radīs atsaucību klausītājos. Mums šī latviešu populāro dziesmu solistu niša šobrīd ir diezgan tukša, šķiet, ka viņš tur varētu ieņemt savu vietu. Es novēlu Mārtiņam panākumus!» tā Raimonds Pauls.

- Vai pirms Piparmētru tējas prezentācijas koncerta nav pamatīgs uztraukums? Soloprogramma ar pašu Paulu - ne katru dienu iekrīt tāds pasākums…

- Iepriekš man ar Raimondu Paulu ir bijusi sadarbība dažādos projektu koncertos, kuros iznāku [uz skatuves] nodziedāt vienu vai divus gabalus, kā arī programma Ielūdz Maestro Raimonds Pauls, kurā uzstājāmies kopā ar Kristīni Prauliņu un Dināru Rudāni. Tajā nodziedāju vairākas dziesmas, taču arī šīs programmas koncepcija bija tāda, ka uznāku uz skatuves, noeju utt. Jaunā programmā ir vesels koncerts ar pašu Maestro pie klavierēm, tā tomēr ir diezgan spēcīga atbildība, tāpēc nenoliegšu, ka ir satraukums. Nav tā, ka šis būtu mans pats, pats pirmais solokoncerts, taču tik apjomīgs - tas būs liels notikums.

- Ko klausītāji dzirdēs šajā koncertā?

- Programmā iekļautas dziesmas no albuma Piparmētru tēja, kā arī daži skaņdarbi, kurus kopā ar Maestro esam laika gaitā radījuši - viens no mūsu pirmajiem kopdarbiem ar nosaukumu Mans draugs, noteikti nodziedāšu arī Baskājīte laime, kas ir no [Raimonda Paula 2017. gadā izdotā] albuma Kad tu ej pie bitēm, kur es arī biju viens no tajā iekļauto dziesmu izpildošajiem māksliniekiem, kā arī vēl daži skaņdarbi, kuri nav iekļauti albumā, taču radušies kopīgas sadarbības rezultātā. Koncerts būs aptuveni pusotras stundas garumā. Rīkosim to vienā daļā, jo Maestro pēdējā laikā nepatīk divdaļīgie koncerti - ņēmām vērā viņa vēlmes. Lai cilvēki atnāk laicīgāk, tad pagūs arī uz bufeti (smejas)!

- Kā tikāties ar Maestro - viņš tevi atrada, tu pats pieteicies, jūs kāds saveda kopā vai kā citādi?

- Pati pirmā mūsu tikšanās reize bija Cēsīs, kad man bija kādi 15 gadi, bet Maestro to droši vien pat neatceras. Cēsīs tika rīkots Māmiņas dienas koncerts, kurā, starp citu, piedalījās arī Elīna Gluzunova, šova X faktors uzvarētāja - viņa arī ir no Cēsu puses, esam laika biedri ar dažnedažādu konkursu pieredzi. Piedalījās vairāki vietējie solisti, tostarp arī es - man bija jānodzied pāris dziesmas. Pie klavierēm bija pats Maestro, atceros, ka man ceļi trīcēja ne pa jokam - ieraugi savā priekšā pašu Paulu, to es ļoti spilgti atceros, pilnīgs kultūršoks (smejas)! Nākamā reize jau bija šovā OKartes skatuve, kad bija Raimonda Paula dziesmu nedēļa, un pēc tā veidojām mūziklu Dzimuši mūzika - Guntars Račs man piedāvāja iedziedāt dziesmu Mans draugs. Protams, uzreiz piekritu, turklāt man šī dziesma patīk. Nemaz nezināju, ka Maestro joprojām klausās visas savas dziesmas un analizē to izpildījumu, tāpēc pēc tam, kad man piezvanīja Guntars un teica - jā, Pauls noklausījās to dziesmu, viņam patika! -, man iestājās kultūršoks Nr. 2 un pasaule sagruva zem kājām (smejas). Man šķita - iedziedāšu dziesmu, droši vien Meistars to pat nebūs dzirdējis, bet pēkšņi izrādās, ka viņš to noklausījies un pat kaut ko iekomentējis! Tā arī sākās mūsu sadarbība.

- Un kā ir strādāt kopā ar Meistaru? Cik dzirdēts, daudzus viņš ar savu ironiski sarkastisko toni ir novedis teju līdz asarām…

- Man visvairāk iespiedusies atmiņā epizode no laika, kad izdevu savu pirmo albumu [Pieskāriens]. Pēc pāris dienām man bija jāiet pie Paula runāt par kādu projektu. Ieeju viņa kabinetā, kas atrodas Latvijas Radio otrajā stāvā, un dzirdu, ka skan mans albums! Biju pamatīgi pārsteigts, jo domāju, ka tas pie viņa nemaz nenokļūs. Taču Maestro sēdēja kopā ar vairākiem cilvēkiem un to klausījās. Kad tas beidza skanēt, es uzjautāju: «Maestro, kā jums patika?» Sekoja neliela klusuma pauze, pēc kuras viņš atbildēja: «Nu, Ruski, jo vairāk klausos, jo mazāk patīk…» Protams, pēc tam viņš sāka gardi smieties. Man vienmēr patikusi viņa humora izjūta, tā visu atdzīvina. Arī uz skatuves. Dažkārt pat mēģinu speciāli viņu pavilkt aiz kādas stīgas, lai šis humors neapzināti nāktu ārā. Jā, ir, kas apvainojas, bet ar mani tā nekad nav bijis.

- Kā tu domā, ko Raimonds Pauls tevī saskatījis? Ne jau katru jaunu dziedātāju viņš cenšas izvilkt uz lielās skatuves, Maestro noskata jaunos talantus ļoti rūpīgi. Man pēc albuma noklausīšanās šķita, ka esi ērti iekārtojies Normunda Rutuļa nišā.

- Starp citu, man diezgan bieži dažādos projektos ir nācies aizvietot Rutuli - ja viņš netiek, zvana man, jo nav jāmaina tonalitātes, varam dziedāt apmēram vienādās toņkārtās. Bet par to, kāpēc Pauls izvēlējies tieši mani… Pat nezinu. Viņš vienmēr par mani ir labi izteicies, varbūt citu skatījumu uz mani viņā atvēra arī manas studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā - atceros, ka arī pirms tam runāju par iespējamām sadarbībām, tobrīd viss bija noraidoši, taču kopš iestāšanās akadēmijā Maestro mani sāka aizvien vairāk novērtēt kā dziedātāju. Laikam saprata, ka negrasos sēdēt tikai uz šova lauriem vai arī gaidīt viņa palīdzību, ka arī pats esmu darboties spējīgs un darboties gribošs.

- Pieļauju, ka daudzi nemaz nezina šo Mūzikas akadēmijas stāstu - iespējams, daudziem tu asociējies tikai ar piedalīšanos šovā OKartes skatuve. Cik tālu šobrīd esi ticis šajās akadēmiskajās gaitās?

- Ģimenes apstākļu dēļ biju paņēmis nelielu pārtraukumu, taču novembrī atsāku mācības trešajā kursā - sesija ir nokārtota, vēl palicis pusotrs gads. Pēc diploma būšu akadēmiskais dziedātājs/vokālais pedagogs. Šaubos, vai izmantošu šo diplomu kā pedagogs - vai nu esi labs skolotājs, vai labs dziedātājs, abus apvienot ir diezgan sarežģīti. Arī par akadēmiskā grāda izmantošanu pagaidām nezinu - droši vien vienkārši ķeršu iespējas. Iešu un mēģināšu kaut kur iespraukties, taču vēl neesmu salicis konkrētākus plānus, jo vēl neesmu sev īsti noformulējis, ko ar to visu vēlos panākt un sasniegt. Gribēju pilnveidoties un sevi attīstīt, gribēju iemācīties labāk dziedāt, apgūt aktiermeistarību un izkopt citas jomas - visu, ko piedāvā akadēmija. Tas arī izdevās, bet ko pēc tam… Kad reiz kāda dziedātāja no Valsts akadēmiskā kora Latvija pajautāja, vai tiešām to vēlos [darboties akadēmiskajā lauciņā], godīgi atbildēju, ka īsti nezinu, taču viens gan ir skaidrs - ja tā gadījuma upe mani tajā ienesīs un ceļš pavērsies, es labprāt šīs iespējas izmantošu, bet, ja ne, tad turpināšu iesākto ceļu un meklēšu plašākus laukus, kas varbūt pat ir kaut kur ārpus Latvijas.

- Popdziedātājs un akadēmijā - dažiem taviem priekštečiem no populārās mūzikas apcirkņiem savulaik nācies saskarties ar ne īpaši labvēlīgu attieksmi…

- Arī es ik pa brītiņam sajūtu pret sevi vērstu, teiksim tā, ne īpaši labvēlīgu attieksmi sakarā ar to, ka pamatā darbojos citā mūzikas žanrā. Taču nav tāda likuma, kas man aizliegtu to darīt (smejas). Man tā šķiet iestagnējusi un pilnīgi ačgārna uztvere, jo, ja paskatāmies vēstures tālākā griezumā, akadēmiskā mūzika un populārā mūzika vienmēr gājušas roku rokā, tikai mūsdienās ir tā atdalīts, ka ir akadēmiskā mūzika un sliktā mūzika. Tā tam nevajadzētu būt. Pieļauju, ja es gribētu startēt Latvijas Nacionālajā operā, tad droši vien arī uz mani skatītos ar tādu «ko tu te esi atvilcies?!» skatienu, taču, ja es aizbraucu uz Viļņu, kur mani neviens nezina, mierīgi varu uzstāties kā akadēmiskais dziedātājs, jo viņiem par mani nav nekāda bekgrounda. Bet šeit - mēs esam ļoti mazi, un daudziem ir nevajadzīgi aizspriedumi.

- Nu jā, droši vien no savas biogrāfijas uzvaru šovā OKartes skatuve vairs nenomazgāsi nekad…

- Zini, nē! Cilvēkiem tas jau ir aizmirsies. Tiesa, pats to aizmirstu vēl biežāk nekā klausītāji, taču aizvien retāk es saņemu atgādinājumus, ka esmu tur bijis. Ik pa laikam gadās sastapt jaunas un skaistas meitenes, kuras saka - o, kad man bija 11 - 12 gadu, es skatījos OKartes skatuvi! Šādos gadījumos gan padomā, kas tie bija par tāliem laikiem (smejas)… Mēs bijām rekordisti, kas astoņus mēnešus režīmā 24/7 dzīvoja slēgtās telpās nepārtrauktā kameru uzmanības lokā, un cilvēki visu laiku varēja mūs pētīt - viņi ar mums apauga kā ar ģimenes locekļiem. To nevar tik vienkārši izdzīt no apziņas. Taču ar šo uzvaru neko lielu neieguvu - tikai nosacīto titulu, ceļojumu un galveno lomu [mūziklā], kura pat nebija galvenā. Pēc šova man likās, ka ar dalību tajā esmu ieguvējs, bet pēc laika apjautu, ka, iespējams, esmu pat kaut ko zaudējis. Daudzi lielie mūzikas vārdi uz šiem šoviem skatās diezgan šķībi, un tas arī ir saprotams - paskatoties pašreizējos šovus un ar šā brīža sapratni paraugoties arī uz to, kā savulaik tur izpildījāmies mēs, top skaidrs, kāpēc uz mums skatījās ar zināmu atturību.

- Šis gan nebija tavs vienīgais iznāciens šovu šķietamās slavas gaismā, jo tu neatteicies piedalīties arī Izklausies redzēts - tev diezgan labi sanāca atveidot citus dziedātājus.

- Patiesībā es labprātāk būtu gribējis tēlot ko citu, kas man būtu sanācis pat labāk, taču man visu laiku iekrita pilnīgi ačgārni tēli, piemēram, Agris Semēvics no 100. debijas vai Mr. President ar dziesmu Coco Jamboo. Šo šovu uzskatu kā atgriešanos uzmanības centrā, jo pēc OKartes skatuves, jāatzīst, ka uz kādu brīdi biju baigi palaidies, mazliet izgāzies uz lauriem, taču tad viss notika - iestājos akadēmijā, man piezvanīja no Izklausies redzēts utt. Ar to izdevās atgādināt cilvēkiem par sevi. Diemžēl pēc šova izdotie singli un arī albums nebija ejoši, pilnīgi neviena dziesma nekļuva par hitu! Nulle! Protams, varētu meklēt dažādus skaidrojumus, bet - vai to vajag…

- Bet varbūt vajag - balss tev ir, izskats un iznesība arī, kur problēma? Netrāpījies pareizajā brīdī pareizajā vietā ar pareizajiem cilvēkiem?

- Domāju, ka līdz šim man vienkārši nebija pareizās dziesmas. Ļoti daudz rakstīju pats, un bija auditorija, kurai šie skaņdarbi ļoti patika, taču kaut kas tajā visā nepavilka - varbūt balss un izpildīšanas maniere disonēja ar muzikālo pavadījumu. Man ir skaņdarbi, kurus varu dziedāt viens pats, es varu nospēlēt koncertu ar ģitāru, liekot priekšā dažnedažādas savas pat desmit gadus vecas dziesmas, jo cilvēki tās tāpat nav dzirdējuši. Arī radio tās ļoti reti spēlēja, pat nezinu, kas bija par vainu, kāpēc tās neatskaņoja. Vienubrīd biju pievērsies balādēm - labi, skaidrs, radiostacijām balādes vispār nepatīk, tās nelabprāt atskaņo lēno mūziku. Man gan šīs balādes ļoti palīdzēja, jo bieži tiku lūgts tās izpildīt dzimšanas dienu ballītēs, kāzu ceremonijās un tamlīdzīgos pasākumos. Likās, ka šīs dziesmas ir baigie hiti, bet - nebija! Taču pēdējiem gabaliem kopā ar Paulu veicas ļoti labi. Es ceru, ka no šīs programmas izaugs kāds lielāks hits, piemēram, Laime ir akla - man bija pārsteigums, ka to pāris mēnešu laikā interneta vietnē YouTube noskatījās vairāk nekā 100 000 skatītāju, kas šādam žanram ir ļoti pieklājīgs skaitlis.

- Ņemot vērā to, ka esi piedalījies arī vairākos mūziklos, vai neizskatīji iespēju paplašināt savu darbības jomu uz aktiermeistarības rēķina?

- Neatceros, cik man bija gadu, kad pats sev izvirzīju uzstādījumu, pie kura joprojām cenšos pieturēties, proti, es cenšos darīt un pelnīt ar to, kas man ir dots, un tā ir balss, tāpēc cenšos strādāt tikai ar to. Un pagaidām man tas izdodas! Man patīk arī aktieriskie elementi, varbūt pat labprāt tos pamācītos, taču es šajā jomā nejūtu sevi uz 100% - tā es sevi jūtu tikai dziedāšanā. Kad man šobrīd akadēmijā prasa, ko es darīšu nākotnē, es varu droši atbildēt - es dziedāšu! Bet kur un ko, tas man pagaidām vēl ir miglā tīts. Protams, kādā brīdī viss nostabilizēsies un radīsies apskaidrība, ko es darīšu. Bet varbūt nemaz šādu apskaidrību nevajag, varbūt tieši jāskatās plašākā laukā un nevajag sevi ierobežot. Radošajā procesā galīgi neder iesīkstēšana kādā konkrētā lietā - nav izaugsmes un arī pašam agri vai vēlu kļūst garlaicīgi.

- Ar balsi patiešām gan strādā, gan pelni - daudzus gadus biji radio Capital FM ētera cilvēks, bet tagad esi dzirdams Latvijas Radio 2 rīta programmās.

- Man no bērnības šķitis, ka radio ir kaut kas tāds, kur es gribētu strādāt. Pēc OKartes skatuves mani sapazīstināja ar Capital FM īpašnieku, nu jau nelaiķi Jāni Mellēnu, kurš manī saskatīja tieši to pašu, ko saskatīju sevī es pats - radiostacijai derīgu kadru. Šobrīd esmu Latvijas Radio 2, kur, starp citu, nokļuvu pavisam nejauši. Pagājušajā gadā aizbraucu uz Muzikālās bankas noslēguma ceremoniju Daugavpilī. Latvijas Radio 2 tieši tobrīd bija lielo pārmaiņu priekšā - jauns satura redaktors, daži darbinieki gāja prom utt. Piegāju pie satura redaktora Kaspara Mauriņa un teicu, ka esmu gatavs strādāt. Viņš uz mani paskatījās ar aizdomām, tomēr jau pirmdienā piezvanīja. Trešdien aizgāju satikties, bet pēc tam jau apmācības un - aiziet, darbā! Strādāju pirmdienās, trešdienās un piektdienās no pulksten 6.40 līdz 10. Kādreiz agrs rīts šķita kaut kas prātam neaptverams - ārprāts, kā var tik agri pamosties! - un, ja vajadzēja braukt, piemēram, uz Rīta Panorāmu, vienmēr centos no tā izvairīties, man ļoti grūti gāja ar to mošanos. Taču, kopš man ir bērns, pamošanās kļuvusi pavisam vienkārša. Kad modinātājs nozvana pussešos un jāmostas, protams, dažkārt ir mēms jautājums - kāpēc?! Bet tad atceries, kāpēc, ej un darbojies, un pēc kādas stundas jau esi gatavs runāšanai.

- Galvenā tava dzīves loma nu jau divus gadus ir būt tētim.

- Nu jau pie tā ir pierasts, bet sākums bija visai grūts - šķita, ka bērns it kā ierobežo. Tagad saprotu - kopš man ir sieva un dēls, esmu paveicis krietni vairāk, jo man ir pavisam cita motivācija darboties. Pirms tam es sev nopelnīt varēju, man ar to pietika, un uz citām lietām neiespringu, bet tagad man ir ģimene - tā dod baigo dzinuli virzīties uz priekšu. Reizēm gan darbs aizēno ģimeni, un tad pašam ir grūti. Novembris un decembris man bija tādi mēneši, ka likās - visu gaišu, veselais saprāts… Piemēram, novembrī man bija 24 pasākumi 30 dienās plus vēl darbs un akadēmija - reāli biju uz izdegšanas robežas. Taču decembris bija mazliet mierīgāks, uz pāris dienām paņēmu arī pauzīti, un tagad jau esmu atguvies un gatavs jauniem darbiem.

***

Mārtiņš Ruskis

• Pēc pases Mārtiņš Kanters. «Pirms kāzām abi ar sievu nomainījām uzvārdus. Es pats jau esmu apradis ar to, ka man ir cits uzvārds, taču joprojām nākas par to skaidroties. Nomaiņa saistīta ar to, ka man šis uzvārds [Ruskis] pēc būtības nepienākas, jo man ir cits tēvs, bet uzvārds ir no manu brāļu tēva. Domājot par savu dzimtu un tās turpināšanu, radās jautājums, vai ir nepieciešams turpināt dzimtu ar uzvārdu, kurš patiesībā nav mans. Izlēmām ar sievu ieskatīties, kādi uzvārdi pieejami gan manā, gan viņas pusē, un izvēlēties, kurš mums labpatīk. Mūs piesaistīja Kanters, kas ir sens sievas dzimtas uzvārds.»

• Dzimis 1991. gada 3. decembrī Cēsīs. «Ilgu laiku esmu dzīvojis Straupē - man tur ir lauku māja meža vidū, tuvākie kaimiņi ir kilometra attālumā. No 16 gadu vecuma dzīvoju Rīgā, bet pēdējos trīs gadus - Olainē.»

• Izglītība: Cēsu 1. pamatskola (ar mūzikas novirzienu), Rīgas 100. vidusskola, «kad to aizslēdza, pārgāju uz 45. vidusskolu, kur arī pabeidzu 12. klasi», Latvijas Mūzikas akadēmija, vokālā katedra

• Daudzu vokālistu konkursu dalībnieks. Šova OKartes skatuve abu sezonu dalībnieks, uzvarējis otrajā sezonā (2012). Piedalījies arī šovos Koru kari 2 (Ingus Ulmaņa Baltā mēness kora sastāvā) un Izklausies redzēts

• Diskogrāfija: Rasas lāsē mīlestību lieku (2010, komponista Māra Lasmaņa duetu albums ar Vitu Baļčunaiti); Pieskāriens (2015, soloalbums ar paša dziesmām), Piparmētru tēja (2019, Raimonda Paula dziesmas ar Guntara Rača vārdiem)

• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Žanete, dēls Sebastians (2)

• Hobiji: ceļošana. «Patiesībā man nav neviena izteikta hobija. Savulaik man ļoti patika uzspēlēt basīti, bet nu neesmu kādu laiku to darījis, patīk braukt ar mašīnu, bet tā jau ir kā darba sastāvdaļa. Lai cik tas klišejiski skanētu, mans darbs ir mans hobijs un otrādāk.



 

Abonē