Ance Muižniece. No aktrises par dramaturģi

 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

«Izrādēs bērniem un jauniešiem spēlēju jau tik ilgi, ka jūtos pārliecināta par sevi šajā lauciņā un uzdrošinos teikt, ka daru to tiešām profesionāli. Man arī ļoti patīk dauzīties, un es izbaudu to, ko daru, bet – man ir trīsdesmit gadu un, veidojot dramaturģiju izrādei, es varu tikt uztverta arī kā nopietna dāma,» smaidot saka aktrise Ance Muižniece.

Viņa veidojusi dramatizējumu režisora Jāņa Znotiņa jauniestudējumam Valmieras Drāmas teātrī (VDT) - Cilvēkam vajag suni, kas tapis pēc rakstnieces Regīnas Ezeras (1930-2002) stāstu motīviem. Ar to starpniecību, kas ir arī autores 1975. gadā publicētais mīlestības piemineklis suņiem, režisors Jānis Znotiņš un jaunā dramaturģe Ance Muižniece ielūkojas pusaudžu sirdīs, viņu pieaugšanas sāpēs un priekos.

Kad visi četri kucēni ir atvadījušies no savas mammas, Suņu vīrs viņus ved uz pilsētu, lai pārdotu. Pilsēta ir dzīva un mainīga, tā veidojas un pārveidojas, cilvēki un suņi tajā sadzīvo visi kopā. Un tālāk jau no katra saimnieka atkarīgs, vai viņš ir gatavs pieņemt sava suņa bezierunu mīlestību.

Lomās: Aigars Apinis, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks, Juris Laviņš, Mārtiņš Liepa, Mārtiņš Meiers, Māra Mennika, Ilze Pukinska, Ieva Puķe un Rihards Rudāks.

Scenogrāfe - Pamela Butāne, kostīmu māksliniece - Inga Siliņa, komponists - Jēkabs Nīmanis, gaismu un video mākslinieks - Jānis Sniķers. Pirmizrāde - ceturtdien, 6. februārī.

Vēl jākrāj pieredze

«Tā kā mēs ar režisoru Jāni Znotiņu jau daudzus gadus strādājam cieši līdzās, galerijā Istaba veidojot izrādes bērniem un jauniešiem, man uzreiz bija skaidrs, kāpēc viņš izvēlējās iestudēt tieši šo darbu un - ko viņš ar to grib pateikt. Tāpēc arī uzņēmos veidot dramatizējumu materiālam, kas oriģinālā nav viegli pielāgojams skatuvei. Tā ir proza - ļoti tēlaina, bez īpaši aktīvas darbības, jo autore vairāk zīmē cilvēka iekšējo psiholoģisko pasauli. Un mans uzdevums bija to pārrakstīt skatuvei,» stāsta aktrise Ance Muižniece, kuru bērnu un jauniešu auditorija pazīst galvenokārt no izrādēm galerijā Istaba, bet TV skatītāji - no lomām dažādos seriālos, no kurām jaunākā ir pusaudze Tīna režisora Aigara Graubas veidotajā seriālā Viss pa jaunam. Bet daudzi, iespējams, vēl nezina, ka pirms diviem gadiem aktrise pabeigusi arī rakstniecības studijas Liepājas universitātes maģistrantūrā, tādējādi papildinot savu izglītību, kas nu viņai teātra pasaulē paver daudz plašākus apvāršņus.

«Lai arī tas nebija dramaturģijas kurss, mūsu pasniedzēja dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce mums mācīja rakstīt arī lugas. Un tomēr es kā rakstošs cilvēks sevi vēl neuzdrošinos saukt par dramaturģi,» pieticīgi nosaka Ance. Viņa neslēpj, ka, strādājot ar Regīnas Ezeras stāstiem, darbs padevies bez lielām grūtībām, jo, labi pazīstot Jāni Znotiņu, zināja, ko režisors vēlas. «Iespējams, strādājot ar kādu citu režisoru, uztrauktos mazliet vairāk, būtu grūtāk, jo man vēl jākrāj pieredze, bet - tā pamazām sāk rasties.»

Pazaudēja mīlestību

Cilvēkam vajag suni gan nav Ances Muižnieces pirmais izrādes dramatizējums - pirmā bija izrāde pusaudžiem un viņu vecākiem Nekas, ko režisors Jānis Znotiņš VDT iestudēja 2018. gada novembrī un kas veidota pēc dāņu rakstnieces Jannes Telleres romāna motīviem.

«Studēt rakstniecību bija ļoti apzināts solis,» saka Ance, atklājot, ka studiju sākums sakrita ar laiku, kad dažādu apstākļu sakritības rezultātā viņa pamazām zaudēja mīlestību pret teātri.

«Man viss bija tik ļoti apnicis, ka vairs neredzēju tam jēgu. Biju pārcentusies, nesapratu, ko daru ar savu dzīvi, un - kaut kas manī sabruka,» viņa atzīstas, atklājot, ka tajā laikā arī atteicās no vairākiem teātra projektiem, jo saprata: ja acis nemirdz, to nevajag darīt, jo - tas nav godīgi pret profesiju un kolēģiem.

«Es jutu, ka kaut kas ir jāmaina. Zināju, ka mani joprojām interesē teātris, bet tajā pašā laikā - kaut kas nebija pareizi. Tikai rakstniecības studiju procesā tā pa īstam apjēdzu, ka rakstīšana teātrim ir tas, ko patiesībā gribu. Es gandrīz neuzrakstīju maģistra darbu, bija šausmīgi grūti saņemties. Ja bakalaura programmā Kultūras akadēmijā aizstāvējos ar izrādēm, tad maģistra programmā man pirmo reizi bija jāraksta tik liela apjoma darbs, es neko tādu līdz šim nebiju darījusi. Domāju, ka netikšu galā. Viens no iemesliem, kas lika saņemties, bija Jāņa [Znotiņa] piedāvājums rakstīt dramatizējumu izrādei Valmieras teātrī. Patiesībā tas bija tāds kā ultimāts: saņemsies, pabeigsi studijas, būs tev arī darbs, nesaņemsies - palaidīsi iespēju vējā. Pirmais darbs un - uzreiz Valmieras teātrī! Es sapratu, ka ļoti gribu izmantot šo iespēju, un - es saņēmos,» gandarīta ir jaunā dramaturģe, atzīstot, ka rakstniecības studijas bija viens no labākajiem lēmumiem daudzu gadu laikā.

«Pamazām manī atgriežas arī mīlestība pret skatuvi, un es atkal spēlēju ar prieku. Nu, redzēs, kā tālāk viss izvērtīsies,» aktrise nosaka, piebilstot, ka tagad viņa ir aizrāvusies ar rakstīšanu, nevienas jaunas lomas šajā sezonā tāpēc nav, bet viņa jau zina, ka vienā brīdī noteikti ļoti noilgosies arī pēc spēlēšanas. «Tas, ar ko pēdējo gadu laikā nodarbojos - kārtoju savas smadzenes pa plauktiem. Un rakstīšana tam ļoti palīdz.»

Lai pucē un taisa

Šajā sezonā Ance Muižniece spēlē Istabas teātra izrādēs Kaka un pavasaris un Karnevāls un kartupeļu salāti, izrādē Jatakas Zīmējumu teātrī un izrādē Blēņas un pasakas Dirty Deal Teatro (DDT). Un TV seriālā Viss pa jaunam. «Mana ikdiena paiet ar bērniem un jauniešiem, jo tā ir mana darbības sfēra, un mani tā interesē - man gribas cīnīties par viņiem. Jā, tās visas ir izrādes bērniem un jauniešiem, un, piemēram, Jatakās es spēlēju astoņgadīgu meiteni. Tāpēc arī man patīk rakstīt, jo, lai arī joprojām rakstu šai auditorijai, kā dramaturģe varu justies atbilstoši savam vecumam, varu tikt uztverta kā nopietnāka dāma. Bet - tad es aizeju filmēties [seriālā Viss pa jaunam] un mani atkal saģērbj par septiņpadsmitgadnieci... Forši, forši, jo man patīk filmēties,» piebilst Tīnas lomas atveidotāja.

Kad pirms pieciem gadiem intervijā portālam kroders.lv uz jautājumu, kāda ir viņas sapņu loma teātrī, aktrise atteica, ka simt procentu zināja, ka viņai to pajautās, bet - viņa neko nevarēja izdomāt. «Man iestājeksāmenos tas bija kolokvijā jautājums, un es nevarēju atbildēt. Es redzēju pasniedzēju acīs, kā man toreiz likās, ka viņi grib, lai es saku Džuljeta, jo esmu maza un tieva, bet es iespītējos un stāvēju, un neko neteicu.»

Šodien aktrisei uz šo jautājumu ir atbilde: «Iespējams, tā ir pilnīgi naiva fantāzija, bet man gribētos kādreiz dzīvē nofilmēties tādā pilnmetrāžas filmā, kur būtu iespēja piedzīvot procesu, kā mani četras stundas pucē un taisa, lai varētu nofilmēt vienu ainu. Kleitas, grims, frizūras... Tā varētu būt arī teātra izrāde, vienalga - uz lielās vai mazās skatuves, bet tad tikai viena, eksperimentāla, jo man ātri apniktu čakarēties ap sevi. Tāpēc labāk filma,» viņa smaidot nosaka, piebilstot, ka līdz šim, spēlējot izrādēs bērniem un jauniešiem, nav to piedzīvojusi. Jo tām var sataisīties četrdesmit minūtēs un, izrādi nospēlējot, uzreiz var iet tālāk savās dienas gaitās.

Kāpēc tik daudz suņu

Tālāk jaunās dramaturģes gaitas šosezon vedīs uz Žaņa Lipkes memoriālu Ķīpsalā, kur režisors Jānis Znotiņš iestudēs monoizrādi ar aktieri Emīlu Krūmiņu - Puika ar suni. Ance Muižniece veidos tās dramatizējumu - pielāgos skatuvei Ineses Zanderes garstāstu.

«2020. man ir suņu gads, un arī nākamajā sezonā man, iespējams, būs vēl viens darbs, saistīts ar suņiem. Kāpēc tik daudz suņu? Aizdomīgi. Ko man dzīve mēģina ar to pateikt?...» aktrise aizdomājas.

Viņai bērnībā bija suns, vēlākajos gados - dažādi citi dzīvnieki. Nu jau pusotru gadu viņai ir melna žurka, no zooveikala. Māsa nopirka, bet atklājās, ka viņai ir alerģija, un tā Ance tika pie Emu. «Patiesībā gandrīz visi dzīvnieki, kas man bijuši, tieši tā pie manis nonākuši - kad kādam kādu apstākļu dēļ tie kļuva lieki. Nu, labi, lai nāk pie manis, dzīvosim kopā!»

Bet - cilvēkam vajag suni... Tā vēsta jaunā izrāde. «Jā, vajag,» Ance uzskata, jo, viņasprāt, suns iemāca cilvēkam, ko patiesībā nozīmē nesavtīga mīlestība. «Tāda mīlestība cilvēku atver. Iespējams, ne visi ir gatavi tādu mīlestību pieņemt. Cilvēks ir tik ļoti nocietinājies, jo ir tik ļoti dzīves sists, ka nemaz to vairs neprot. Un tad ir jautājums, vai tādam cilvēkam vajag suni... Jo tas, kurš no tā cieš, ir suns. Mēs par to daudz domājam un runājam šajā izrādē,» stāsta jauniestudējuma dramatizējuma autore. Viņa atklāj, ka izrādē aktieri spēlē suņus, bet ne burtiskā nozīmē - viņi nestaigā četrrāpus. «Viņi ir cilvēki ar suņa iezīmēm. Un kurš ir vairāk cilvēcīgs - suns vai cilvēks -, tas ir vēl viens jautājums, uz kuru mēs meklējam atbildi.»

***

ANCE MUIŽNIECE

• Aktrise, dramaturģe

• Dzimusi 1989. gada 26. augustā Rīgā

• Izglītība: Rīgas 6. vidusskola (1996-2008), aktiermeistarības kursi neatkarīgajā teātrī Skatuve pie Annas Eižvertiņas (2007-2008), Latvijas Kultūras akadēmija, dramatiskā teātra aktiera māksla (kursa vadītāji: M. Gruzdovs, I. Roga, 2009-2013), Liepājas universitāte, rakstniecības studiju maģistrantūras programma (2016-2018)

• Lomas seriālos: Evija - Tikai nesaki man Bizu (rež. I. Šņore, 2011), Ruta - Eņģeļu iela 9: Pelnrušķītes mantojums (rež. V. Lejiņa, 2013-2014), Dace - Ēnu spēles (rež. I. Gorodecka, 2014), Žubīte - Bitīt’ matos (rež. I. Gorodecka, 2016-2017), Annija - UgunsGrēks (rež. I. Gorodecka, 2017)

• Spēlē Tīnu režisora Aigara Graubas seriālā Viss pa jaunam (2019-2020)

• Šajā sezonā spēlē izrādēs: Blēņas un pasakas (Dirty Deal Teatro, rež. Ģ. Šolis, 2016), Kaka un pavasaris (galerija Istaba, rež. J. Znotiņš, 2016), Karnevāls un kartupeļu salāti (galerija Istaba, rež. J. Znotiņš, 2017), Jatakas (Zīmējumu teātris, rež. V. Klausītājs, 2018)

• Dramatizējumi, teksti un lugas: Nekas (VDT, rež. J. Znotiņš, 2018), dramaturģiskā koncepcija izrādei Tētis (galerija Istaba, 2019), Līdz kosmosam nav tālu (Mūsdienu mākslas galerija Līvānos, rež. L. Šmukste, 2019), Unwanted (Valmieras Vasaras teātra festivāls, rež. Dž. Vilsone (Austrālija), 2019), tekstu adaptācija seriālam Viss pa jaunam (TV3, rež. A. Grauba, 2018-2019), Klusētāji (galerija Istaba, rež. J. Znotiņš, 2019), Cilvēkam vajag suni (VDT, rež. J. Znotiņš, 2020)