Komponists Kārlis Auzāns. Apdāvināšana ar skaņu

 
©Dmitrijs Suļžics/ F64 Photo Agency

«Teātrim ir ļoti liela nozīme, negribas teikt, cilvēku programmēšanā, tāpēc saku – viedokļa veidošanā. Latvieša mentalitātei teātris ir ļoti nozīmīga dzīves sastāvdaļa, tāpēc ir īpaši jādomā par to, kas, kā un par ko tiek runāts uz skatuves,» uzskata komponists Kārlis Auzāns. Šovakar Dailes teātrī pirmizrāde Lauras Grozas-Ķiberes jaunākajam iestudējumam Talantīgais misters Riplijs, un Kārlis Auzāns ir viens no izrādes veidotāju radošās komandas.

Filisas Nādžas luga Talantīgais misters Riplijs veidota pēc Patrīcijas Haismitas romāna motīviem. Tajā galvenā darbība vērpjas ap Tomu Ripliju, kuru bagātais Herberts Grīnlīfs izvēlas, lai atvilinātu uz mājām savu pasaulē aizklīdušo dēlu Ričardu. Taču Riplijam - cilvēkam ar hameleona dabu, neskaidru pagātni un īpašu talantu maldināt un manipulēt ar citiem - ir citi plāni. Titullomu atveido aktieris Gints Grāvelis, pārējās lomās Andris Bulis, Inga Alsiņa-Lasmane, Lauris Subatnieks, Juris Žagars un citi. Izrādes scenogrāfiju veido Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece ir Ilze Vītoliņa, horeogrāfe - Liene Grava un gaismu mākslinieks - Jevgeņijs Vinogradovs. Režisores radošajā komandā jau vairākus gadus ir komponists Kārlis Auzāns.

- Vai komponists ir viens no režisora radošajiem ieročiem?

- Protams, un, ja Laura Groza-Ķibere man saka, ka kaut ko no manis vajag, es vienmēr piekrītu, jo esam sastrādājušies jau vairāku gadu garumā. Protams, režisors izvēlas ieročus, ar kuriem panākt iecerēto rezultātu.

Gandrīz vienmēr nepieciešams ieskriešanās laiks - meklēšanas, runāšanas un eksperimentu periods. Ir jāuzķer vilnis, kurā pēc tam varam darboties, bet tieši Laura pasaka, vai ir pareizais virziens vai tomēr nav. Kad ir, pēc tam jau brīvāk interpretēju, jo ir definēti spēles noteikumi.

- Tomēr ar režisora piedāvāto materiālu komponistam kādu laiku nākas dzīvot.

- Man ir veicies, jo visas izrādes, pie kurām kopā esam strādājuši, ir monumentāli darbi gan literatūras, gan teātra un kino vēsturē, un tā ir iespēja pieskarties pārbaudītām vērtībām, atliek veikt tikai savu interpretāciju. Protams, fakts, ka daudzi ir labi zināmi darbi, kādreiz man arī palīdz, jo man jau ir savas asociācijas un idejas par konkrēto tēmu.

Talantīgais misters Riplijs ir viens no psiholoģiski interesantākajiem darbiem, kas radīts pagājušajā gadsimtā. No daudziem esmu dzirdējis, ka viņus šis darbs ir ļoti ietekmējis.

- Iespējams, kāds atceras pirms gadiem 20 tapušo britu režisora Entonija Mingela filmu Talantīgais misters Riplijs ar Metu Deimonu titullomā, daži, iespējams, ir redzējis senāku filmu - ar Alēnu Delonu galvenajā lomā, kāds varbūt ir lasījis pirms vairāk nekā pusgadsimta klajā nākušo romānu. Kurš no darbiem bija jūsu sākotnējo asociāciju avots?

- Mingela filma, tolaik man tas šķita psiholoģiski interesants darbs.

Sākot strādāt pie iestudējuma Dailes teātrī, mēs diezgan ilgi meklējām galveno noskaņu, ja tā var teikt, «Riplija tēmu», un šoreiz Laura gribēja monumentālu skanējumu, bet pēc tam arī atradām tai kontrastējošu, pretēju tēmu. Man tas patīk, jo tad risinājums nav «uz vienas nots», tam ir iespēja kļūt muzikāli interesantam.

- Romāns tiek apzīmēts kā «psiholoģisks trilleris», Dailes teātris šo darbu piesaka kā «identitātes krīzi». Par ko tas ir jums?

- Riplija tēls man ir interesants ar to, ka viņš spilgti parāda, kāda var būt gan gaišā, gan tumšā puse cilvēkā. Tumšā puse var ievilkt ļoti dziļi un bīstami, un varbūt pat pats cilvēks nemaz neapzinās, ka ir jau nekontrolējamā dūksnājā, purvā. Tas ir tik cilvēcīgi, jo mēs visi esam divi vienā - mūsos ir gan baltais, gan melnais, un nekas nav pilnīgi balts, nekas nav pilnīgi melns, un šoreiz izrādē runājam par cilvēka iekšējo tumšo pusi.

- Riplijs ir tēls, kas izraisa līdzjūtību?

- Man - nē. Drīzāk - tā ir iespēja paskatīties no malas uz iespējamo, uz to, kādi cilvēki var būt realitātē, jo tās var nebūt tikai fantāzijas. Cilvēka dažādās šķautnes ir interesanti vērot, izdarīt secinājumus.

- Atpazīstat arī kaut ko sevī?

- Domāju, Riplijā ikviens var atpazīt sevi. Uzskatu, ka visos cilvēkos labais un sliktais ir apmēram vienādā līmenī, tikai jautājums ir par paškontroli. Riplijā ir eskalēta iespējamība par kontroles zudumu, kad cilvēks tiek ierauts melnajā, tumšajā pusē, un tas arī ir visinteresantākais. Cilvēki visi ir ļoti līdzīgi, pavisam noteikti - savas dzīves sākumā, turklāt cilvēki nav konstanti, viņi ir ļoti mainīgi.

Atkārtošana ir zināšanu māte - par cilvēka tumšo pusi ir jārunā vēl un vēl, par to ir jādomā vēl un vēl. Mūzikas akadēmijas simtgades svinībās, tātad - balles noskaņās, ar aktieri Ģirtu Ķesteri runājām par to, kas vispār ir teātris, kādam tam vajadzētu būt, kas tas varētu būt cilvēkam. Teātris man ir skolas turpinājums pieaugušam cilvēkam, proti - turpinājums sevis izglītošanai, vērtību saglabāšanai. Skolā jau visiem māca gan par labo, gan par slikto dzīvē, bet nereti aizmirstas elementārais, tāpēc man gribas, lai, aizejot uz teātri, var gūt atziņas, un tālāk jau pats izvēlies - vai ar tām tikai izklaidējies vai arī mācies no tām.

Teātrim ir ļoti liela nozīme, negribas teikt, cilvēku programmēšanā, tāpēc saku - viedokļa veidošanā. Latvieša mentalitātei teātris ir ļoti nozīmīga dzīves sastāvdaļa, tāpēc ir īpaši jādomā par to, kas, kā un par ko tiek runāts uz skatuves. Varbūt ikdienā cilvēks par daudz ko nedomā un nerunā, tomēr viņam vajag vietu, kur gūt atziņas, domāt par vērtībām. Līdzīgi ir ar grāmatu lasīšanu, tikai teātrim ir cita veida iedarbība. Protams, Latvijā teātris ir ļoti augstā līmenī un ar ļoti prasīgu publiku. Katram ir savas ekspektācijas par to, kādai jābūt izrādei, bet reizēm arī slikta izrāde ir laba mācība, līdzīgi kā kļūdas - tā arī ir mācība.

- Atceraties, ar kuru izrādi debitējāt teātrī?

- Pirms septiņiem gadiem Lilitas Ozoliņas jubilejas izrādē Mēdeja. Teātris Dailes teātrī. Toreiz pats biju arī uz skatuves. Cik zinu, impulss par manis aicināšanu komandā toreiz esot nācis no pašas mākslinieces. Tas bija interesants projekts, jo mūzika dzima improvizācijās. Tas bija sākums, šis darbs pat saņēma nomināciju Spēlmaņu nakts balvai.

- Jums tas bija pārsteigums?

- Teikšu atklāti - mani pašu bieži pārsteigušas Spēlmaņu nakts nominācijas par manu darbu izrādēs. Man pašam nav šķitis, ka tas bijis mans labākais darbs.

- Un balvas?

- Profesionāļu noteiktās balvas ir ļoti subjektīvas. Man vislielākā balva ir tad, ja cilvēki grib redzēt un dzirdēt to, ko esmu izdarījis, bet sabiedrības izveidotais izcelšanas veids man nav prioritāte, jo mana prioritāte ir dialogs ar skatītāju.

- Ar ko «iegaršojās» šis darbs?

- Pirms tam biju diezgan daudz rakstījis kino, un man ļoti patīk rakstīt tēliem, proti - darbiem, kuros mūzika nav vienīgā sastāvdaļa, bet ir tikai viens no spēlētājiem, tieši tas manī raisa interesi sasniegt rezultātu - lai tēls, kas ir uz skatuves vai filmā, sadarbojas ar mūziku, iegūst no mūzikas, lai visā mākslas darbā kopumā tiek veidots konkrēts raksturs vai psiholoģisks stāvoklis. Tas man ir pat ļoti interesanti, tā ir kā saistoša rotaļa.

Vissvarīgākais - mūzikas rakstīšana filmai vai izrādei ir kā ceļš, kuram nezini rezultātu, tomēr turpini iet pa to ceļu un meklēt pareizo taku, un, ja to atrodi, tad, protams, ir prieks, bet svarīgi ir arī noturēties uz atrastās takas. Tik vienkārši - man tas ir interesanti.

- Mākslinieki tomēr ir arī egoisti, grib radīt to, kas asociējas tikai ar viņiem.

- Es varbūt neesmu tik liels egoists, esmu vairāk komandas spēlētājs, tas man šķiet interesantāk. Domāju, daudzi to arī novērtē. Turklāt esmu tāds cilvēks, kas var uzrakstīt mūziku un to atlaist - lai tā dzīvo savu dzīvi, man nav būtiski, lai manu mūziku visi spēlē, lai visi klausās, es nevienu negribu ietekmēt ar agresiju, man svarīgākais ir, lai mūzika saskan ar konkrēto uzdevumu, un, ja saskan, tā savu funkciju ir izdarījusi.

- Tad jau jums lielākais kompliments ir vērtējums «laba izrāde», nevis - izrāde ir švaka, bet tajā ir lieliska mūzika.

- Bieži gadās, ka izrāde vai filma nav izdevusies, lai gan tajā ir super mūzika. Man tāda situācija gandarījumu nesniegtu, es sevi neuzskatītu par ieguvēju. Man vissvarīgākais ir tas, kas tiek pateikts ar māksliniecisku kopdarbu, jo tieši tas sarunājas ar skatītāju. Ja grib klausīties mūziku, jāiet uz koncertu, bet ne uz teātri vai kino.

- Jūsu vārds saistās ar grupām Autobuss debesīs, Melo-M, Raxtu raxti. Kāpēc savulaik neaizgājāt solo mākslinieka ceļu?

- Kā pavisam «jauns un daudzsološs» čellists esmu daudz spēlējis solo kopā ar gandrīz visiem Latvijas simfoniskajiem orķestriem, un mana pieredze klasiskajā mūzikā ir bijusi diezgan liela gan kā solistam, gan kā kamermūziķim, gan kā orķestra mūziķim, un es apmēram zinu, kas un kā tas ir. Laikam esmu aizgājis to ceļu, kas man pašam ir interesants.

- Ar ko?

- Laikam jau ar radīšanu, ar kaut kā jauna veidošanu.

Tur jau tā lieta - esmu spēlējis lielās un prestižās koncertzālēs, es zinu, kā tas ir. Mana interese ir radīt kaut ko tādu, kas nav bijis, tieši tas mani dzen uz priekšu. Tādā procesā es redzu potenciālu sev, jo to nevar salīdzināt ne ar ko. Koncertā skaidri un precīzi zini, ko dari, līdzībās izsakoties - koncertā mūziķis ir projektors, jo filma jau ir uzfilmēta, bet es gribu veidot filmu, tas man šķiet interesanti.

- Savulaik studējāt Vācijā, droši vien bija iespējas palikt tur, iekļauties, nu vismaz mēģināt iekļauties tajā vidē.

- Vācijā man bija diezgan daudz koncertu, aicināja arī iesaistīties dažādos projektos, bet laikam jau mans latviskais gēns atvilka atpakaļ, turklāt - te es arī redzēju iespējas. Nenoliedzami, ārzemēs ir daudz lielāka konkurence, bet svarīgāks ir kas cits - Latvijā viss, arī konkrētajā sfērā iesaistīto cilvēku loks, ir daudz aptveramāks. Teiksim, Vācijā, kur es mācījos, pirmām kārtām esi ārzemnieks un nekad arī nebūsi vietējais. Šo lielo un ļoti būtisko barjeru spēj pārvarēt tikai izcili talanti, turklāt ar milzīgu veiksmi. Kamēr iegūsti to cilvēku loku, ar kuriem varētu ilgstoši kopā strādāt, paiet ilgs laiks, un man šķita, ka nav vērts tam tērēt tik daudz laika.

- Tad teiciens, ka lielam talantam visas durvis ir atvērtas, neatbilst patiesībai?

- Talants ir relatīvs jēdziens, jo ļoti daudzi talantīgi cilvēki netiek cauri sabiedrības definētiem filtriem. Nereti pat ģēniji netiek nekur uz priekšu, jo apstākļi... Veiksmei ir milzīga nozīme, bet tas ir tikai viens no faktoriem.

Visbūtiskākais - ir jāsatiekas īstajiem cilvēkiem. Ļoti svarīga ir arī spēja pašam māksliniekam, ja tā var teikt, kustēties, jo tā gan pievelc, gan nereti arī atgrūd cilvēkus un iespējas, bet galvenais - visu laiku ir kustība. Ja kustēšanās ir konsekventa un nepārtraukta, tā sev līdzi nes arī rezultātu.

Tomēr mana atgriešanās Latvijā nebija loģisku apsvērumu izkalkulēta, tā vienkārši sanāca, turklāt Latvijā bija daudz ko darīt.

- Darbs atrod jūs vai jūs darbu?

- Pārsvarā darbs atrod mani. Tā vispār bijis jau kopš skolas laikiem, un reizēm pats esmu par to brīnījies.

- No kā tas atkarīgs?

- Domāju - no kustības un degšanas par ideju, no aizrautības, no gribēšanas darīt, un to redz arī citi.

- Mūsu laikmetā apgalvo, ka vajag specializēties, spēkus koncentrēt arvien šaurākā nišā, maksimāli noslīpēt meistarību vienā sfērā, bet jūsu veiksmīgā karjera pierāda pretējo - čells, ģitāra, komponēšana... Vai to iemācīja mākslas un mediju mārketinga studijas - visu nelikt vienā groziņā, vai arī - tā vienkārši sanāk?

- Nenoliedzami, man piemīt menedžmentiska domāšana. Katrai sfērai jāvelta laiku, un rezultāts vienmēr tieši no tā atkarīgs - cik daudz laika velti. Reizēm ilgu laiku ap kaut ko cīnies, bet rezultāts neattaisno ieguldīto laiku, bet reizēm ļoti īsā laikā varu daudz ko izdarīt ļoti efektīvi. Tas ir jautājums par koncentrēšanos konkrētiem uzdevumiem un mērķiem, un «redzēšanu galvā».

Personiska interese ir milzīgs dzinulis, ja tās nav, darbi neiet uz priekšu, un mani patiešām interesē daudz kas. Citi rezultātu var sasniegt ātri, citiem ir jāpacīnās, un daudzi arī šo cīņu neiztur. Es uzskatu, ka neviens no mums nav apdalīts, jautājums ir - cik laika un enerģijas ieguldi. Tie, kas apgalvo, ka kaut ko nevar, patiesībā nav pietiekami apzināti gājuši uz mērķi, nav apzinājušies to, jo - ja apzinies, ko dari un kur gribi nonākt, tad arī rīkojies.

- Vai koncentrēšanās spēju attīstīšanas dēļ sākāt praktizēt meditāciju?

- Pirms gadiem sešiem septiņiem man bija iekšēja saguruma sajūta, var pat teikt - enerģijas trūkums. Pārāk liela piepūle bija vajadzīga, lai koncentrētos. Kaut kā tā... Sāku meditēt, un rezultāts man pierādīja, ka tas ir to vērts. Patiesībā, kad to sāku darīt, man nebija mērķa, bet pēc kāda laika izvērtēju, kas mainījies, un rezultāti mani pārliecināja, tāpēc cenšos to darīt regulāri. Jo meditācija cilvēku iekšēji sakārto.

Es klausos savus iekšējos instinktus, arī klausu tiem. Tajā brīdī man bija sajūta, ka man pašam vajag sev kaut kā palīdzēt.

- Ikdienas praksēs ietilpst arī cigun?

- Jā.

- Tas prasa laiku, bet šajā laikā cilvēkiem it visam pietrūkst laika.

- Tur tā lieta - laiks ir, bet var nogulēt līdz pusdienlaikam un teikt, ka nav laika, bet var piecelties sešos no rīta un daudz ko paspēt izdarīt. Darbu var izdarīt stundas laikā, bet var arī to izklaidīgi darīt sešas stundas, tāpēc saku - jautājums ir par spēju koncentrēties. Neuzskatu, ka ir jādara darīšanas pēc, pirms tam ir jāsagatavojas, vismaz man visam jāgatavojas, un tad arī darbs, pat ja sākumā nesanāk, vienā brīdī tomēr «piešķiļas».

- Vai čellu mēdzat spēlēt tikai prieka pēc?

- Nesanāk. Lai gan dažreiz, satiekoties ar draugiem, kuriem patīk muzicēt uz dažādiem instrumentiem, mēdzu spēlēt čellu, bet - tā ir improvizācija, tā ir atpūta, tā ir kā tuvu cilvēku apdāvināšana ar skaņu.

Neteikšu, ka mans ceļš mūzikā bijis tas vieglākais. Negribētu to novēlēt savām meitām, jo tas ir psiholoģiski un fiziski grūts ceļš, puišiem tas ir piemērotāks. Mūsdienās jau daudz kas mainās, es mūzikā skolojos tajā laikā, kad dārziņos un mediņos mūs audzināja vēl padomju garā, jā, tā var teikt, sportistu un karavīru režīmā - ar cīņas, ar sacensības un ar uzvaras obligātu elementu.

- Kāda ir sajūta, pārkāpjot pāri 40 gadu slieksnim?

- Man ir sajūta, ka tieši tagad viss notiek, ka ir tikai jādara. Man nešķiet, ka gadiem ir primāra nozīme. Daudzi pamatjautājumi manā galvā nav mainījušies, iespējams, kopš 15 gadu vecuma, tāpēc jautājums ir tikai par pieredzi, kas dažreiz sakārto, dažreiz - traucē, un pārējais ir fizioloģija. Šajā vecumā man gribas fiziski vairāk kaut ko darīt, tagad man patīk regulāri aiziet uz treniņu, kaut vai izbraukt ar dēli. Divdesmitgadnieka vecumā fiziskas aktivitātes man nebija nepieciešamas, tas arī nešķita stilīgi, bet tagad man tas šķiet forši.

- Cik tālu plānojat dzīvi? Vai arī ļaujat, lai to saplāno citi?

- Vismaz divus gadus uz priekšu man ir zināms, kas varētu notikt. Ja gadās tukšie brīži, tad aizmūkam kādā ceļojumā, jo tie ir vienīgais laiks, kad varu no visa atslēgties, kad nav nonstopā jātur roka uz pulsa. Dirnēšana pludmalē nav mans stils, man patīk vērot - cilvēkus, dažādas kultūras, vietējo iedzīvotāju dzīves ritmus. Tas ir ne tikai interesanti, tā iegūstu jaunu redzējumu, jo tā ir iespēja uz dzīvi paskatīties no citas puses, un no viena punkta nekad nevar redzēt kopbildi. Aizbraucot uz Āfriku pie krūmu cilvēkiem, skaties, kā viņi dzīvo - sākot ar vērtību sistēmu un reliģiju un beidzot ar sociāliem noteikumiem sabiedrībā, un tas ļauj pārdomāt arī par to, kādā vidē pats dzīvoju, un, iespējams, arī kaut ko mainīt. Pasaule ir tik interesanta un dažāda, un krāsu ir ārkārtīgi daudz.

Latvijā esot, intensitāte ir nonstopā, tā vienkārši ir, un jautājums ir - vai es iesaistos un daru, vai arī es atlieku. Patiesībā - es varētu visu laiku tikai strādāt, bet, lai iegūtu laiku sev un ģimenei, es kaut ko atlieku.

- Nekad nav bijušas sajūtas, ka ne pats dzīvojat savu dzīvi, ka to nosaka pienākumi, pasūtījumi, citu vajadzības...

- Es daru to, kas man diezgan viegli sanāk, un, ja kādam tas ir vajadzīgs, tā man ir dāvana. Zinu, ka daudzi nepiekrīt šādam viedoklim, bet es savu dzīvi asociēju ar kalpošanu līdzcilvēkiem, un man patīk to darīt - man patīk, ja kāds iegūst no mana darba, jo neuzskatu, ka man jābūt primāram ieguvējam, daudz labāk, ja mēs kopā esam ieguvēji. Gan jau kalpošanas ideja kaut kur ir skaisti formulēta, bet man kalpošana šķiet vērtību un miera devēja. Pats sev pat pasaku - es nekādus sūdus nevāru, es nedzīvoju pa tukšo, es kalpoju.



 

Abonē