Intars Rešetins. Par zemūdens akmeņiem un līkločiem

 
INTARS REŠETINS: «Esmu pusmūžā, vēl neesmu pensionārs, bet es jau domāju par vecumu. Pieļauju, ka par to domāt ir vērts ne tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem, bet pat jauniešiem, proti – domāt trīs soļus uz priekšu» ©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Šonedēļ Dailes teātrī franču autora Floriana Zellera lugas Māte pirmizrāde. Iestudējuma režisors Intars Rešetins, galvenajā lomā – Lilita Ozoliņa.

Tēmas, kas ievibrē

Ar izrādes Māte iestudējumu Dailes teātrī režisors Intars Rešetins noslēdz franču autora Floriana Zellera (1979) ģimenes tēmai veltīto triloģiju. Iestudējumā lomas atveido Lilita Ozoliņa, Pēteris Liepiņš, Kaspars Dumburs un Inita Sondore. Izrādes scenogrāfs ir Kristaps Skulte, bet kostīmu māksliniece - Jana Čivžele. Triloģijas pirmo izrādi Ak, tētīt… Intars Rešetins iestudēja Latvijas Nacionālajā teātrī, bet aizvadītajā sezonā Dailes teātrī tapa šā paša autora darbs Dēls, kas kopumā saņēma sešas nominācijas Spēlmaņu nakts balvai, viena no tām bija iestudējumam - tas tika nominēts kā Gada mazās formas izrāde, bet Intars Rešetins tika izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada režisors.

Sarunā ar Neatkarīgo Intars Rešetins atzīst, ka pirms trim gadiem, kad Nacionālajā teātrī iestudējis Ak, tētīt..., neesot bijis ne ideju, ne plāna par izrāžu triloģiju. «Ja godīgi, man jābūt pateicīgam Dailes teātra iepriekšējam mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram par to, ka viņš aizvadītajā vasarā, kad sezonas jauniestudējumi bija jau sen saplānoti, piezvanīja ar vaicājumu, vai man nebūtu idejas kādai izrādei, jo plāni mainoties. Reiz es viņam biju ieminējies, ka Dailes teātrī ir brīnišķīga aktrise Lilita Ozoliņa, kurai ideāli būtu piemērota loma izrādē Māte. Sarunā vasarā par to atgādināju, vienlaikus ieminējos, ka ar šo iestudējumu varētu noslēgt savu triloģiju - Floriana Zellera ģimenes tēmai veltīto darbu iestudēšanu. Tā mēs vienojāmies,» stāsta Intars Rešetins. Šajā Zellera darbā notikumi vērpjas ar māti, kura jūtas nevienam nevajadzīga, jo no viņas dzīves pamazām visi aiziet... «Kad mīlestība ir pārāk stipra, tā drīzāk iznīcinās nekā atlaidīs prom no sevis. Kā žņaugs ap kaklu, kas neļauj brīvi elpot,» - izrādi raksturo tās radošā komanda.

Pirms dažiem gadiem režisora diplomu ieguvušais Intars Rešetins līdz šim galvenokārt iestudējis Floriana Zellera darbus, un tie viņam arī nesuši novērtējumu un atzinību gan profesionāļu, gan skatītāju vidū. Savu interesi par Floriana Zellera darbiem Intars Rešetins skaidro ar vairākiem faktoriem. «Pirmkārt, viņš ir mans vienaudzis. Otrkārt, viņa darbos skartās tēmas «ievibrē» ne tikai mani, bet, izrādās, arī skatītājus, un par to man liels gandarījums, lai gan savos darbos skar neērtas sociāli jutīgas tēmas. Zellers laikmetīgi runā par tēmām, kas skar ikvienu, jo ikviens spēj identificēties ar potenciāli līdzīgu situāciju. Iespējams, domājot par šādām tēmām, cilvēks kļūst labāks un vismaz teorētiski gatavāks līdzīgiem notikumiem savā dzīvē. Zellers aicina par to aizdomāties jau šodien. Esmu pusmūžā, vēl neesmu pensionārs, bet es jau domāju par vecumu. Pieļauju, ka par to domāt ir vērts ne tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem, bet pat jauniešiem, proti - domāt trīs soļus uz priekšu. Lai kaut kad nevajadzētu ārstēt sekas, par cēloņiem ir jādomā jau šodien,» uzskata Intars Rešetins. «Treškārt, ģimenes jautājums taču skar ikvienu no mums, un mani tas vienmēr ir saistījis, par to ir bijuši visi mani iestudējumi - par ģimeni, par zemūdens akmeņiem, par līkločiem attiecībās...» Režisors arī uzsver, ka Florians Zellers šobrīd ir viens no TOP 10 dramaturgiem pasaulē, turklāt viņa mākslinieciskais rokraksts ir savdabīgs - luga tiek rakstīta kā puzle un stāsta «atslēga» tiek atklāta tikai pašā finālā. «Zellers ir atradis savu paņēmienu, kas man ir tuvs,» neslēpj režisors.

Pēdējā pavedēja piedāvājums

«Manas izrādes ir tikai par mani,» smaidot saka Intars Rešetins, atbildot uz jautājumu, vai arī viņa iestudējumi atbilst plaši izplatītajam stereotipiskajam uzskatam, ka vairākums režisoru izvēlas iestudēt tādus darbus, kas zināmā mērā runā par viņa paša dzīves problēmām. «Visos materiālos, ko izvēlos iestudēt, es atrodu kaut ko sev personīgi svarīgu, bez tā es nevaru iemīlēt konkrēto darbu. Man ir jāiedegas par konkrētu tēmu, citādi es nemaz nevaru iedegt arī aktierus, lai viņi, nu kā lai saka, nāktu man līdzi kā režisoram. Jau atkārtoti gribu uzsvērt - Latvijā ir vieni no labākajiem aktieriem pasaulē, tikai režisoram ir jābūt gatavam dot viņiem iespēju strādāt pie kārtīgām tēmām un uzdevumiem. Ja iestudējumā «viss saslēdzas», tad gandarījums ir neaprakstāms,» apgalvo Intars Rešetins.

Režisors neslēpj milzīgo prieku un gandarījumu par iestudējuma radošo komandu, jo īpaši par vecmeistariem, «kuri teātrim un skatuvei jau atdevuši visu mūžu» - Lilitu Ozoliņu un Pēteri Liepiņu, jo, «neraugoties uz dažādiem sarežģījumiem un arī veselības problēmām, un arī nogurumu, viņi darbā metas iekšā ar pilnu elpu. Esmu ļoti pateicīgs abiem leģendārajiem aktieriem. Cenšos strādāt ar lielu iejūtību pret abiem, un analoģisku attieksmi es jūtu arī no viņiem».

Ir tikai jāsagaida īstais brīdis - tā var apzīmēt Intara Rešetina un Lilitas Ozoliņas radošās sadarbības ilgo, bet nepārblīvēto vēsturi. Savulaik Lilita Ozoliņa viņu, pavisam jaunu aktieri, kas tik tikko bija ienācis Dailes teātrī, 2004. gadā izvēlējās par partneri savai beneficei - režisora Romāna Kozaka iestudētajai izrādei Kam no Vulfa kundzes bail? Krievu teātrī. «To novērtēju kā izcilu žestu - viena no krāšņākajām latviešu aktrisēm izvēlas mani, zaļu un nepieredzējušu gurķi, līdztekus Rēzijai Kalniņai un Jurim Kalniņam,» atceras Intars Rešetins. «Mums arī ikdienā ir labas attiecības. Lilita mēdz teikt: «Intar, tu man esi pēdējais pavedējs», jo, kad es vēl biju aktieris Dailes teātrī, pēc izrādēm es viņu mēdzu aizvest mājās, lai viņai nebūtu jābrauc ar taksometru. Ik pa laikam viņa man ievaicājās, kad es viņu ņemšot savā iestudējumā, turklāt vienmēr arī piebildi, ka viņai taču nav daudz atlicis laika skatuvei. Savukārt es viņai vienmēr atbildēju, ka, tiklīdz atradīšu viņai piemērotu lugu, tieši viņa būs pirmā, kurai es zvanīšu,» stāsta Intars Rešetins un smaidot piebilst, ka, cerams, labās attiecības turpināsies arī pēc šā iestudējuma.

Pacelt latiņu televīzijā

Kopš pērnā gada Intars Rešetins vairs nav Dailes teātra štata aktieris, tomēr nevarot apgalvot, ka savu pirmo profesiju pilnībā nolicis malā, jo kā aktierim piedāvājumi ik pa laikam gan tiekot izteikti, tomēr tos esot grūti savienot ar režisora darbu, jo tagad savu radošo dzīvi viņš plāno daudz ilgākā perspektīvā. «Ja aktieris savu dzīvi plāno sezonas ietvaros, tad es savus darbus zinu turpmākajām divām sezonām,» nosaka Intars Rešetins. «Aktiera profesija ir mana sirdslieta, tik viegli nemaz nav iespējams pārraut šo nabassaiti. Ja Dailes teātra jaunā vadība piedāvātu labu lomu laba režisora iestudētā labā dramaturģiskā materiālā, tad - kāpēc gan lai es atteiktos, ja vien man tam būtu laiks. Būt vajadzīgam ir svarīgi.»

Nākamnedēļ, 6. februārī, STV Pirmā! startēs jauns pašmāju seriāls Terapeite bez grāda ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Akvelīnu Līvmani, Lauri Subatnieku un Jurģi Spulenieku galvenajās lomās, un ar to Intars Rešetins kā režisors debitēs televīzijas industrijā. «Man nav pašmērķa savā CV jeb dzīves gājumā ierakstīt, ka esmu bijis režisors televīzijas seriālam. Man ir liela pozitīva ambīcija, tāpēc piekritu šim piedāvājumam - es vēlos celt profesionalitātes latiņu pašmāju seriālu industrijā. Protams, pagaidām vēl nav zināms, vai man tas izdosies, vai arī šis darbiņš aplauzīs man spārnus, vai, saskaņā ar plaši izplatīto teicienu, kucēns būs noslīcis, bet to varēs redzēt pēc kāda laika, kad būs skatītāju atsauksmes un seriāla reitingi. Uzskatu, ka Latvijā pašu veidotiem seriāliem, ar retiem izņēmumiem, ir pārāk zema latiņa, un man gribas pierādīt, ka mūsu profesionāļi nav sliktāki par dāņiem vai zviedriem, vai citiem profesionāļiem pasaulē. Pēdējos gados pasaulē ir strauji attīstījies seriālu kults, un, jā, arī es gribu tajā piedalīties, celt to profesionalitātes latiņu, jo pietiks ražot mēslus. Jo mēs jau paši esam vainīgi - pārāk zemu nolaižam kritērijus, aizmirstot par kvalitātes vertikāli,» saka Intars Rešetins. Režisors arī uzskata, ka darbam televīzijā viņš esot gatavs: «Kino ir mana kaislība. Jau studiju gados kā aktieris sāku filmēties, tā virtuve man ir saprotama. Kā režisors jau piecus gadus esmu strādājis kamerizrādēs jeb mazos formātos, citiem vārdiem sakot - tuvplānos, un šim seriālam ir brīnišķīgs formāts - tikai tuvplāni.»

Plāni par daudzsēriju filmu

Pēc tik intensīva radoša posma, kurā paralēli strādāts gan pie izrādes, gan pie seriāla, režisors dzimto zemi pametīs. «Lidoju prom uz trim nedēļām. Pāri okeānam. Es braucu strādāt - man ir divi koncerti pie tautiešiem ASV. Pie viena aizbraukšu paskatīties, kā NBA spēlē mans novadnieks basketbolists Dāvis Bertāns. Braukšu arī uz Ņujorku skatīties labas izrādes. To jau sen iecerēju - pēc pirmizrāžu buma lidošu prom, lai pēc tam, atgriezies ar jauniem iespaidiem, varu ar jaunu enerģiju pabeigt jau iesākto projektu un arī mesties jaunos darbos,» stāsta Intars Rešetins. «Man ir tālejoši plāni arī mēģināt startēt ar oriģinālu daudzsēriju mākslas filmu, bet par to gan nevaru teikt hop, jo šobrīd vēl notiek pārrunas. Plāni man ir.»

***

Intars REŠETINS

• Režisors un aktieris

• Dzimis 1980. gada 1. maijā Valmierā

• Precējies, divas meitas: Elīza Marija (13) un Grēta Marija (7)

• Absolvējis Rūjienas vidusskolu, Dailes teātra 8. studiju (Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) humanitāro zinātņu bakalaura grāds mākslās, 2002) un LKA Teātra mākslas maģistrantūru (2015)

• Dailes teātra aktieris (no 1999. gada līdz 2019. gadam)

• Kā režisors debitējis ar izrādi Nakts vēl nav galā (Dailes teātris, 2014)

• Lomas TV seriālos: Edgars LTV daudzsēriju filmā Likteņa līdumnieki (rež. V. Lejiņa, 2003-2007), Dāvis LNT seriālā Cerību iela 21 (rež. H. Petrockis, 2008-2009), Renārs LNT seriālā Mīli mani mūžam (rež. A. Zvirbulis, 2009), Kalvis Rozenbergs LTV seriālā Eņģeļu māja (rež. A. Zvirbulis, 2011-2012)

• Lomas filmās: Kliedziens (rež. L. Olte, 2004), Rīgas sargi (rež. A. Grauba, 2007), Sapņu komanda 1935 (rež. A. Grauba, 2012) u.c.

• Lomas citos teātros: Kņazs Miškins (Valmieras Drāmas teātris, F. Dostojevska Idiots, rež. O. Kroders, 2006), Niks (M. Čehova Rīgas Krievu teātris, E. Olbija Kam no Vulfa kundzes bail?, rež. R. Kozaks, 2004)

• Saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Labākais jaunais skatuves mākslinieks (2004) un Gada debija (2014). Nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada režisors par izrādēm Dēls un Patiesība (2019)