"Dzeguzīte" mākslinieciskā vadītāja Daila Martinsone: Paula azotē. Siltāk jau nevar būt

 
DIEVS DEVIS IR DAUDZ. «Manā dzimšanas dienā sākas jauns lidojums, jo dienas pārstāj rauties īsumā,» saka Daila Martinsone, atklājot, ka viņas laiks ir pavasaris, un šogad tas ir jau sācies. Bet, atskatoties uz saviem 80 dzīves gadiem, viņa secina: «Viss ir noregulēts no augšas – man ir tikai tik, cik Dievs devis. Un devis viņš man ir daudz...» ©Rūta Kalmuka/F64 Photo Agency

«Es nekad neesmu gribējusi būt pirmā, un Dievs mani visu mūžu arī ir sargājis, ļaujot labi justies kā otrajai. Pauls pa priekšu, un es viņa azotē – siltāk jau nevar būt,» smaidot saka mūzikas pedagoģe un diriģente, ilggadējā bērnu vokālā ansambļa Dzeguzīte mākslinieciskā vadītāja Daila Martinsone.

Dzeguzīte šogad svin savus 50 gadus, un 48 no tiem tās mīļā mamma, aukle un skolotāja bijusi Daila Martinsone, mīļi saukta arī par učenīti. Tieši pateicoties viņas vadītājas talantam, milzīgajām darbspējām un neizsīkstošai radošai enerģijai, Dzeguzīti jau sen pazīst tālu aiz Latvijas robežām, kur mūsu bērnu balsis skanējušas pat daudzmiljonu auditorijai - gan televīzijā, gan koncertzālēs.

Pērnā gada izskaņā, 22. decembrī, Daila Martinsone pārkāpa savas dzīves 80 gadu slieksni un precīzi pēc mēneša izbrīvēja savu rīta cēlienu sarunai, lai Neatkarīgās lasītājiem pastāstītu, kā savas jubilejas sakarā ballējusies jau pa divi lāgi, kā jaunībā sapņojusi par darbu skolā, kā Dievs viņu saveda kopā ar Raimondu Paulu un Dzeguzīte kļuva par viņas dzīves piepildījumu, un - par skumjo situāciju Latvijas Radio, kur aizvadījusi praktiski visu savu radošo mūžu - no 1965. gada.

Vecais visu regulē

«Manā īstajā dzimšanas dienā pārsteigumu man sagādāja dēli Mariss un Larijs. Bijām sarunājuši, ka aizbrauksim kopā uz restorānu, bet... Larijs atbrauca man pakaļ, un mums vajadzēja piestāt pie Ikšķiles Tautas nama un paņemt Marisu. Kad piebraucām, teicu, ka pagaidīšu mašīnā, bet Mariss uzstāja, lai izkāpju un ieeju paskatīties, cik skaisti uz Ziemassvētkiem ir izdekorēts Tautas nams. Tiklīdz iegāju pa durvīm, priekšā bija fotogrāfs, un - es sapratu, ka esmu apvesta ap stūri,» mīļi stāsta cienījamā jubilāre, turpinot, ka pazinusi fotogrāfu, tāpēc sākuši sirsnīgi runāties. Un tikai vēlāk uzzinājusi, ka tādējādi izjaukusi scenāriju - kamēr viesi gaidījuši jubilāri ienākam zālē, visas brīnumsvecītes, kas aizdedzinātas, viņai ienākot ēkā, izdega... «Tas labi, ka kaut kas nojuka,» viņa nosmej, sakot, ka dzīvē jau arī bieži nesanāk tā, kā izplānots, «jo visu regulē tas Vecais no augšas».

Otru balli mammai dzimšanas dienā bija sarūpējusi meita Zigda - 20. janvārī viesnīcā Hotel Roma, kur Dailu Martinsoni, nosēdinātu goda vietā, sirsnīgi sveica gan kultūras ministrs Nauris Puntulis, gan Maestro Raimonds Pauls ar sievu Lanu, gan lieli un mazi dzeguzēni, gan dziedātāji Žoržs Siksna, Zigfrīds Muktupāvels, Normunds Rutulis, Andris Daņiļenko, Normunds Zušs, Mārtiņš Ruskis, Laila Ilze Purmaliete, gan dzeguzēnu vecāki un daudzi citi jubilāres draugi. «Tā kā šodien nav mana dzimšanas diena, es jūtos ļoti labi,» iekārtojusies ērtāk, lai izbaudītu viņai sagādāto svētku koncertu, apmierināta bija Daila Martinsone. Savos astoņdesmit joprojām nenogurdināma un dzīvespriekā dzirksteļojoša.

Vajag tikai rakt

«Dievs mani saveda kopā ar Paulu, mums labi sapasēja, un, tikai pateicoties viņa mūzikai, tā dzeguze tik ilgi dzīvo. Es jau sen ar to vairs nebūtu nodarbojusies, ja viņš nebūtu rakstījis mūziku,» atzīst ilggadējā Dzeguzītes vadītāja.

«Man dzīvē laimējies, ka darbs bija hobijs, bet par deviņdesmit deviņiem procentiem tas ir Paula nopelns, mans - tikai viens procents. Un man pietiek ar to vienu procentu, jo, kā savulaik teica aktieris Edgars Liepiņš: «Vajag tikai rakt!» Tā arī man - iedodiet to vienu procentu, un es esmu gatava rakt!» saka Daila Martinsone.

Viņa neslēpj, ka nekad nav bijusi izcilniece, jau kopš agras jaunības līdztekus mācībām bijušas «visādas citas darīšanas», visu vajadzējis iespēt, taču viss, ko viņa darīja, viņai patika. «Māte bija liela dziedātāja, bet tēvs, kura vecāki bija igauņi - muzicētājs. Arī es muzicēju jau no bērna kājas. Jau studiju laikā sāku strādāt par dziedāšanas skolotāju, un man jau bija noskatīta vieta skolā, kur strādāšu, kad pabeigšu Rīgas Pedagoģisko skolu. Bet, aizgājusi uz iestājeksāmeniem Latvijas Valsts konservatorijā, pašai par pārsteigumu tiku tur uzņemta. Daudz ko biju mācījusies pašmācības ceļā un nedomāju, ka biju gudrāka par tiem, kuri netika. Man vienkārši palaimējās,» domā Daila Martinsone. Viņa atminas, ka jaunībā bijusi gatava strādāt jebkuru darbu un tas nebija viņas sapnis - vadīt bērnu ansambli. «Es, lauku meitene, atbraukusi uz Rīgu, biju ar mieru arī par sētnieci strādāt, un es biju pārliecināta, ka man uzticētais ielas posms noteikti būs vistīrākais. Bet - man atkal palaimējās, tas Vecais no augšas visu bija izplānojis savādāk. Kad 1972. gadā pārņēmu Dzeguzītes vadību no savas māsas [Aldas Strazdas], to darīju tikai Zigdas dēļ, kura bija sākusi dziedāt šajā ansamblī. Biju jau beigusi diriģentus un domāju, ka ar Dzeguzīti strādāšu tikai tik ilgi, kamēr meita izies tai cauri, bet tā pagājuši jau četrdesmit astoņi gadi. Nu jau daudzus gadus ansambļa vadību pārņēmusi Zigda, un es esmu laimīga, ka to dara cilvēks, kuram varu uzticēties. Bet es tikmēr turpinu saņemt cieņu un mīlestību,» stāsta vairāku paaudžu dzeguzēnu mamma.

Visi mīļi, kā vienā ģimenē

Taujāta, par ko dzeguzēni viņu mīl, Daila Martinsone atteic: varbūt tāpēc, ka nekad nav šķirojusi, kuri pašas bērni, kuri piejaucēti. Visi mīļi, kā viena ģimene. «Kad vienu dusmās nosaucu par idiotu, cits saka: «Ja ar tādu mīlestību var nosaukt par idiotu, es arī gribu būt idiots...» Laikam mums tā apmaiņa notiek caur kosmosu.»

Viņa neņemas skaitīt, cik bērnu izauguši ar Dzeguzīti, un tas pat vairs neesot iespējams. «Man nav neviena reģistra, kad kurš nācis, gājis, visi bija brīvi. Nevienu neesmu lūgusi dziedāt, nevienu piespiedusi, visi paši gribējuši to darīt. Visus pat nevarējām paņemt, bija jāiztur konkurss, jo uz Dzeguzīti stāvēja rindā. Tagad, kad klausos Instrumentus, domāju: labi, ka tā nebiju es, kas savulaik izbrāķēja Jāni Šipkēvicu. Es biju kaut kur aizbraukusi, kad kolēģi klausījās un atlasīja bērnus. Es esmu nevainīga - kā toreiz, tā tagad,» Daila Martinsone smaidot nosaka, piebilstot, ka dziedātājs Ainārs Bumbieris gan viņai mūžam pārmet, ka ir viņu savulaik izbrāķējusi. «Es gan domāju, ka tāpēc no viņa kaut kas iznāca - ja neizbrāķētu, iedomātos, ka jau ir zvaigzne. Bet mans mīlulis Kaža [Kārlis Būmeistars] visvairāk ir pa ģīmi dabūjis, jo īpaši ierakstu laikā, kad runāja un darīja ko neriktīgu. Viņš bija velns, bet - foršs velns! Tagad viņa sīkais iet pie Zigdas dziedāt. Valteriņš [Valters Frīdenbergs] gan nekad nepretojās, bija maigs un sapņains, tāpēc Dievs viņu paņēma - lai viņam te vairs nav jāmokās. Pauls man vēlāk pārmeta, ka aizgāju no atvadu ceremonijas krematorijā, bet - es no viņa tur atvadījos ātrāk, negribēju to visu redzēt, zināju, ka es izšķīstu pavisam. Viņš tak’ man kā pašas bērns... Turklāt tajā dienā man bija jālido, ar pārsēšanos, bet - gan izlidošana tika pārcelta, gan pārsēžoties lidmašīna gandrīz nepacēlās, likās, ka iet ar purnu lejā... Tas bija baigi, bet - man bija vienalga. Tas viss bija sazīmēts kopā ar Valteriņu...» Daila Martinsone ļaujas arī skumjām atmiņām, piebilstot, ka ļaunā slimība ir paņēmusi vēl vienu viņas dzeguzēnu - Irīnu, Krimuldā par skolotāju strādāja.

Paldies par visu skaisto

Dzeguzītes vadītājas aicināti, ar bērnu ansambli šo gadu laikā sadarbojušies gan izcili solisti, gan komponisti. «Sākumā braukājām pa bērnudārziem, un tikai Dzeguzītes desmitajā jubilejā [1981. gadā] sākās Paula ēra. Es biju beigta, klausoties viņa Ziemeļblāzmas romanci, zēnu korim un solistam Jānim Sproģim sarakstīto dziesmu ciklu... Uzrunāju, lūdzot, lai uzraksta kaut ko arī dzeguzēniem, un - jau nākamajā dienā mums bija dziesma ar Jāņa Petera vārdiem Dzegu meitenes un zēni. Tas bija nedēļu vai divas pirms ansambļa desmitās jubilejas. Varbūt agrāk, es jau vairs neatceros, varbūt tagad sameloju. Man jau tagad tas periods, kad šķiet, ka bija tā, kā tagad to redzu,» smaidot nosaka Daila Martinsone, piebilstot, ka kopā ar Paulu izveidotas 15 koncertprogrammas.

Viņa stāsta: Dzeguzīte piedalījusies dažādos festivālos, konkursos un koncertos - ne tikai Latvijā, arī ārvalstīs. Eiropa visa ir izbraukta, daudzās vietās atgriezušies pat vairākkārt. Šo gadu laikā izdotas skaņuplates un neskaitāmi albumi, koncertu skaits mērāms tūkstošos, turklāt profesionalitātes latiņu ir izdevies noturēt nemainīgi augstu.

Taujāta, vai viņa mīl kavēties atmiņās par to, kas bijis, piedzīvots, vai vairāk raugās rītdienā, Daila Martinsone atteic: «Mēs jau nezinām, kas būs rīt. Priecājos par katru dienu. Pat ja lietus līst, priecājos, jo - kur tad lai tas paliek? Tam ir jānolīst. Agrāk man nebija laika pamanīt ne rītus, ne vakarus, bet tagad, diendienā esot savās mājās Ikšķilē, kur esmu palikusi viena, esmu redzējusi tik daudz skaistu saulrietu... Ausma nāk caur kokiem un drusku vēlāk, un tā es dzīvoju - līdzi saulei. Skatos uz lidmašīnām, kas atstāj debesīs baltus ceļus, un iztēlojos, ka esmu tur un kaut kur lidoju. Un vienlaikus apzinos: es varu būt tajā lidmašīnā un varu arī vairs nebūt. Es jau esmu ar mieru arī pārcelties kaut kur pavisam citur, jo - neticu, ka cilvēkam ir tikai viena dzīve. Tāpēc saku paldies par visu skaisto, kas šeit bijis, jo tas man nav maz bijis.»

Pārmaiņas Radio mājā

Daila Martinsone nesūdzas par veselības likstām, negrib arī komentēt izskanējušās runas par viņas atlaišanu no darba Latvijas Radio un štata vietas likvidēšanu, bet par to, kas notiek Latvijas Radio mājā, kopš tur ir jaunā vadība, gan pasūdzas. «Kādreiz visi bijām kā viena ģimene, bet tagad tā atmosfēra un ģimeniskā sajūta ir pazudusi...» skumji nosaka Dzeguzītes mamma, piebilstot, ka tagad visu nosaka tikai nauda.

Viņa atminas, ka pat krievu laikā, lai cik grūti gāja, neviens priekšnieks, ja palīdzēt nevarēja, vismaz sprunguļus riteņos nelika. «Nedomāju, ka tā viss var mainīties. Žēl! Pauls jau sen brīnās, kā tā var būt - ar pliku pakaļu, bet laimīga. Jā, kādam tur ir pieci tūkstoši, man - pieci simti uz papīra, bet es nedomāju, ka tie ar saviem tūkstošiem ir laimīgāki nekā es...»

***

DAILA MARTINSONE

• Bērnu vokālā ansambļa Dzeguzīte mākslinieciskā vadītāja (kopš 1972. g.)

• Diriģente, vokālā pedagoģe

• Dzimusi 1939. gada 22. decembrī, uzaugusi muzikālā ģimenē Limbažu novada Svētciema pagasta Ieviņu mājās, kopš 1965. gada dzīvo Ikšķilē

• Izglītība: Lāņu septiņgadīgā skola (1947-1954), Salacgrīvas vidusskola (1954-1958), Rīgas Pedagoģiskā skola (Mūzikas pedagoģijas nodaļa, 1958-1960), Latvijas Valsts konservatorijas Izpildītāju fakultātes Kordiriģēšanas nodaļa (1960-1965)

• Darba pieredze: patstāvīgās gaitas mūzikas laukā sākusi kā VEF jauktā kora kormeistare (pie Ē. Skudras), bijusi Preiļu rajona koru virsdiriģente (1964), darbojusies par P. Kveldes un M. Putniņa vadītā jauktā kora Lāčplēsis kormeistari, vadījusi Rīgas Farmaceitiskās fabrikas un kolhoza Lāčplēsis vokālos ansambļus

• 1965. gadā uzsākusi darbu Latvijas Radio, kur strādājusi par Mūzikas redakcijas redaktori (1965-1968) un muzikālo noformētāju

Bērnu raidījumu redakcijā (1968-1988)

• Repertuāra veidošanā aktīvi sadarbojusies ar Zigurdu Rezevski, Zigismundu Lorencu, Gunāru Rozenbergu, Ivaru Vīgneru, Gunāru Freidenfeldu, Helviju Stengrevicu, Kārli Lāci un daudziem citiem; visražīgākā izvērtusies sadarbība ar Raimondu Paulu (kopš 1981. g.)

• Apbalvojumi: IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2010), Latvijas Mūzikas ierakstu balva Zelta mikrofons par mūža ieguldījumu (2017)

• Trīs bērni: Zigda, Mariss un Larijs; deviņi mazbērni (5 mazmeitas, 4 mazdēli) un četri mazmazbērni (1 mazmazmeita un 3 mazmazdēli)