Skatoties nākotnē, ar labām atmiņām pagātnē. Jurim Kaukulim – 50!

 
DZELZS VILKA DZELZS VILKS. Iesākumā Juris Kaukulis nemaz neesot domājis kaut kā īpaši atzīmēt savu jubileju, taču – esot pierunāts. «Patiesībā man nemaz nebija lielas vēlmes kaut ko svinēt – neesmu liels svinētājs, nekad neesmu pirtīs rīkojis savu dzimšanas dienu svinības. Bet cilvēki interesējās: Juri, vai tad tiešām neko nedarīsi?! Aktīvākie bija Valmieras kultūras centra pārstāvji, viņi mūs ļoti cītīgi uzrunāja kādu pusgadu. Beigu galā mūsu menedžere Aija Kaukule teica: «Juri, man šķiet, ka kaut kas tur būs! Bet [koncerti] jātaisa kaut kā tā – citādāk!» Devām savu piekrišanu, un pēc tam uzradās arī citi koncerti, izrādījās, ka arī citiem tas ir interesanti. Un arī man tas ir interesanti. Ik gadu kaut kas mainās, arī tagad. Mēs mēģinām, mēģinām un mēģinām, un – skaņa ir it kā tā pati, bet mainās! Jo laikmets nes līdzi savas skaņu izmaiņas, un mēs tās uztveram.» ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Jurim Kaukulim – 50! Izklausās neticami, taču tas ir fakts: latvju rokgrupas Dzelzs vilks vienmēr jaunā vokālista, ģitārista un dziesmu autora pusgadsimta jubilejai par godu februārī un mazliet arī aprīlī notiks virkne koncertu dažādās Latvijas pilsētās.

Grupas Dzelzs vilks līdera Jura Kaukuļa dzimšanas dienas koncertu tūre sāksies ar uzstāšanos 8. februārī Liepājas Fontaine Palace, bet pēc tam plānoti pasākumi Skrīveru kultūras centrā (14. februārī), Valmieras kultūras centrā (15. februārī), Jelgavas Melno cepurīšu balerijā (22. februārī), Cēsu Fonoklubā (29. februārī) un Rīgā, mūzikas namā Daile (18. aprīlī). «Šis būs viens no nebeidzamajiem mēģinājumiem noķert dzīvās mūzikas skaņās manu nemierīgo laikmeta sajūtu šajā dzīves posmā - tās radītāji ir arī mani cīņubiedri mūzikā un visi tie ļaudis, kurus laimīgi saucu par klausītājiem,» saka Juris Kaukulis. «Koncertos ceru viņus satikt - dažādu vecumu, dažādu pārliecību draugus, kuri mīl gan trakulīgi dejot, gan sēdvietās mierīgi klausīties.»

- Nebūšu oriģināls un uzdošu to pašu jautājumu, ko teju visiem 50 gadus sagaidošajiem - kādas sajūtas, raženi nodzīvotā pusgadsimta jubileju sagaidot?

- Parastas sajūtas. Nav tā, ka justu kaut ko spēcīgāk spiežam deniņos vai sēklinieki būtu palikuši lielāki - viss pa vecam! Starp citu, es nemaz nebiju gaidījis, ka nodzīvošu līdz 50 gadiem: kad tev ir 20, spēlē šādu mūziku un tev pret visu ir iznīcinoša sajūta, tad nemaz nedomā, ka kādam šajā pasaulē vispār var pienākt arī 50 (smejas). Mēs ar jaunāko brāli reiz Vecgada vakarā sēdējām un prātojām - eu, mēs varbūt būsim to laimīgo kārtā, kuri sasniegs 30! Tolaik man bija 22, viņam vēl mazāk (smejas)… Man ir baigi liels prieks par visu to, kas jau ir bijis, un ar lielām cerībām skatos uz to, kas vēl būs. Šie manas dzīves notikumi nav bijuši tādi, par kuriem vajadzētu vēstīt tikai atmiņu krājumos, un nav arī tā, ka tagad novilkšu svītru un sākšu dzīvot pa jaunam. Man joprojām patīk redzēt ģitāru un būt kompānijās, kurās ir ļoti skaļi cilvēki. Šobrīd vienkārši domāju par to, kas man rada prieku - spēlēšana, mūzikas rakstīšana, ģimene, ceļošana, jaunas sajūtas. Jebkas! Tas viss kopā rada sajūtu, kāpēc atkal un atkal gribas nodzīvot kādu jaunu dienu. Skatos uz priekšu un ar labām atmiņām atskatos pagātnē.

- Ja mēs skatāmies uz priekšu pavisam tuvos apvāršņos, tas ir, uz šiem jubilejas koncertiem, tad, cik saprotu, tie vairāk iecerēti kā Dzelzs vilka koncerti?

- Ne gluži. Protams, Dzelzs vilks ir manas dzīves lielākā un ilgākā sastāvdaļa. Kad rakstījām mūziku Rozes Stiebras filmai Saule brauca debesīs, mani pat neviens vairs nesauca par Juri, bet par Vilku - o, Vilks atnācis utt.! Es jau sāku justies tā, ka gandrīz vai pasē būs vārds jāmaina (smejas). Par koncertiem runājot - tie nebūs tādi, kādus ierasts dzirdēt jubileju ietvaros, tādas kā grupas dziesmu retrospekcijas - nē! Es beidzot vienkārši gribu uzspēlēt tādu mūziku, kādu gribu, protams, neaizmirstot arī par klausītāju vēlmēm. Noteikti nospēlēsim kaut ko no Mirušajām kaijām, gatavojam arī kaut ko no albuma Palodze - man šīs dziesmas vienmēr ir bijušas mīļas. Palodze vispār ir kā savienojošais posms starp Dzelzs vilka pirmsākumiem ar Mirušajām kaijām un tālākajiem periodiem, noteikti gribas nospēlēt kaut ko no šajā audiokasetē ietvertā materiāla. Darīsim arī kaut ko tādu, kas būs pilnībā negaidīts. Es darīšu to, ko patiešām gribu! Jo šis ir tas vecums, kad tev vairs nav kauns, ka tev ir maisiņi zem acīm - ko nu vairs, neiešu taču sevi pārtaisīt! Esi tāds, kāds esi. Vecas ģitāras, tāpat kā vīns, ir foršākas nekā jaunas - jau sen to esmu sapratis.

- Nu labi, bet Dzelzs vilka koncertos taču nevar iztikt bez Oranžiem matiem, Balerīnas, Vienas nakts meitenes un citas grupas zelta fonda klasikas!

- Būs, būs arī visas tevis nosauktās dziesmas! Protams, nevar iztikt bez Dzelzs vilka sajūtas, jo, paņemot ģitāru un pieslēdzot to pastiprinātājam, es uzreiz esmu Dzelzs Vilks. Tas nebūs koncerts ar orķestri vai mans solokoncerts, kurā sēdēšu uz taburetes un dziedāšu akustiskās ģitāras pavadījumā - tas būs Dzelzs vilka koncerts, bet spēlējot to tā, kā es to gribētu. Jāatzīstas gan, ka es vienmēr spēlēju tā, kā es gribu spēlēt, un tomēr šie būs īpaši koncerti - mums ir interesantas lietas, ko parādīt. Pašlaik mēs jau raugāmies tālāk, uz grupas 30 gadu jubileju, kura būs nākošgad, turklāt gatavojam arī jaunu albumu, ko plānots izdot šā gada rudenī - koncertā izskanēs arī divas jaunas dziesmas. Atļausimies šoreiz tās atskaņot, lai gan parasti cenšamies neko jaunu pirms noteiktā laika nerādīt.

1991. GADS, zvērīgi metālisti - tolaik vadošais vokālists bija Valērijs Cīrulis, bet Jurim pie mikrofona bija otrā plāna loma / No privātā arhīva

- Kad tikāmies pirms gada, tu prātoji par jauno Dzelzs vilka albumu - vai to izdot CD, bet varbūt tikai digitāli -, un drīz vien pēc tam nāca klajā dziesma ar interesantu nosaukumu Tās vēl nav beigas. Vai tai ir kāds īpašs mesidžs vai vēstījums?

- Tieši tāds tas mesidžs arī ir, ļoti tiešs. Pirms viss beidzas, tās vēl nav beigas. Šī dziesma uzrakstījās, vēl pirms tapa filma Klases salidojums - džeki, tās vēl nav beigas, ja ir pāri 40 vai 50 [gadiem], pirms sāk snigt, tās vēl nav beigas! Kamēr vēl vari šo un to izdarīt, tikmēr dari visu, ko vari. Šai filmai taps arī otrā daļa. Starp citu, pagājušajā gadā bija vairāki ļoti interesanti projekti, piemēram, strādājām pie izrādes [Brīvprātīgais] par Cēsu skolnieku rotu kopā ar jauniešiem no Viestura vidusskolas - mēs rakstījām mūziku, viņi spēlēja. Strādāt kopā ar jauniešiem - tā ir baigā pieredze! Es visu dzīvi esmu pavadījis kopā ar jauniešiem, un šobrīd man ir grūti sevi no viņiem nošķirt - tikai paskatoties spogulī, redzi, ka esi citādāks. Nu labi, protams, ir arī citas nianses... No viņiem vari gūt ļoti daudz enerģijas, kuru pēc tam izmantot savos darbos. Oi, un vēl taču bija šausmu izrāde Puscilvēki, ja neesi redzējis, uz to noteikti vajag aiziet! Tā skatāma Leļļu teātrī, režisors ir Edgars Kaufelds, ar kuru kopā strādājām pie izrādes Makss un Morics, bet scenogrāfiju taisīja [Kristians] Brekte. Ja tā padomā, tad esmu radījis mūziku kādām septiņām bērnu izrādēm pēc kārtas, pa vidu nav bijusi neviena izrāde pieaugušajiem!

- Tev droši vien komponēt bērnu izrādēm nemaz nav tik grūti, jo tev taču pašam mājās ir šāda jaunā paaudze..

- Jā, bet mani bērni vairs nav bērni, man mājās ir jaunieši, kuri saka - tēt, tagad netrokšņo, tagad ir mūsu laiks! Dēlam tūlīt būs 16 gadi, meitai ir 14, viņiem mājās iet vaļā savs hiphops un roks. Vai viņi klausās arī Dzelzs vilku? Viņiem tas ir jāklausās! Bez tam - viņi ir arī uzstājušies kopā ar Dzelzs vilku, piemēram, mūzikas un mākslas festivālā Bildes. Dažas dziesmas viņi pat zina labāk par mani, taču reizēm viņiem ir kāds pārsteigums no vecajiem albumiem, kad, piemēram, skan Mirušās kaijas - tēt, tas tiešām esi tu?! Jā, es (smaida). Protams, viņi dzīvo pavisam citā mūzikas pasaulē, taču līdz ar to arī es esmu uzsūcis ļoti daudz no jaunās mūzikas dvesmām. Arī es zinu viņu mūziku, kurai gan ne vienmēr atceros nosaukumus. Piemēram, man patīk Lil Peep, kurš gan vairs nav dzīvs, kā viņam skan ģitāras - baigi labs, superīgs, tas vienkārši rauj nost ķiveri! Man patīk šī mijiedarbība, un pēdējā laikā esmu sācis klausīties kaut ko vairāk par parastu roku.

PALODZES LAIKS - Juris un Armands, pie bungām Pauls Ozols jeb Čirkainais / No privātā arhīva

- Ja paskatās no «kad mēs augām» aspekta, kā tev liekas - kas atšķiras tevis un tavu bērnu dzīvotajā laikmetā?

- Mums bija pieejams ļoti maz informācijas, turklāt arī tā pati bija jāpērk - tostarp arī ieraksti lentēs vai kasetēs. Šo laiku jaunieši var dabūt visu un uzreiz, vecus un jaunus [ierakstus], visu var paši arī izmēģināt nospēlēt. Mums ieraksti bija liela vērtība, katrs dabūtais albums bija svētums, bet viņi visus šos ierakstus mierīgi var dabūt un jau nākošās sekundes laikā klausīties kaut ko citu. Manuprāt, tā nonivelējas ieraksta vērtība, taču, no otras puses - ir daudz vairāk informācijas, līdz ar to var labāk salīdzināt un novērtēt. Turklāt mums bija lielāka valodas barjera, līdz ar to grūtāk saprast, par ko dzied ārzemju mākslinieki, bet mūsdienu jaunieši pat hiphopam jau dzied līdzi, jo visu saprot. Savs skaistums bija tad, savs skaistums tagad.

- Kā vispār pats sāki muzicēt?

- Pirmoreiz - 1979. gadā, kādā bērnu grupā grabināju grabuļus. Mans vecākais brālis spēlēja basģitāru, un mums bija grupa, taču pēc pirmā koncerta mani no tās izmeta, jo baigi neritmiski grabināju - pateica, ka sastāvs ir par lielu (smejas). Savulaik biju šausmīgs melomāns, visu, ko vasarā nopelnīju, ieliku magnetofona lentēs. Man bija 12 - 13 gadu, bet man bija Iron Maiden, man bija Accept, tas man bija viss! Es to ēdu, es ar to dzīvoju. Tad vecākais brālis man nopirka ģitāru, bet ar nosacījumu, ka es to spēlēšu. Labi, spēlēšu. Tolaik iepazinos ar Armandu [Dzelzs vilka sākotnējā sastāva basģitārists Armands Butkevičs], kurš mācījās paralēlajā klasē, un tā nu mēs nodibinājām grupu, lai gan ne viens, ne otrs praktiski nemācējām spēlēt. Starp citu, nesen brālim atdarīju, tagad es viņam uzdāvināju ģitāru. Jānis atsācis muzicēt - dzied, spēlē, riktīgi dod vaļā!

PIRMSĀKUMI (no labās): vokālists Valērijs Cīrulis, ģitārists Juris Kaukulis, basists Armands Butkevičs un bundzinieks Gundars Avotiņš / No privātā arhīva

- Un pirmie koncerti?

- Notika bērnu un jauniešu grupu konkurss, kurā mēs saņēmāmies uzspēlēt. Mēs bijām uz skatuves, spēlējām skaļi, spēlējām Accept un Scorpions. Jau no pirmajiem akordiem pūlis sāka vibrēt, un sapratu, ka tas ir tas, ko es vēlos. Mālpilī nupat bija pasākums, uz kuru biju aizbraucis apsveikt kādu ilggadēju kultūras nama darbinieci. Skatījos uz šo skatuvi un atcerējos, kā uz tās 15 gadu vecumā spēlēju ar savu pirmo grupu Vulkāns - tā bija baigi nereāla sajūta! Mālpilī vilks spēlē ļoti reti, ārkārtīgi grūti spēlēt mājās. Kaut kas tajā ir tāds maģisks… Nezinu, visi cits citu pazīst, varbūt tas. Ar toreizējo grupu nekur tālu netikām, bija tarifikācijas skates un viss pārējais, pēc tam bija dienests padomju armijā, bet, no tās atgriežoties, jau zināju, ka man vajag grupu. Tas bija 90. gadu sākums. Pirmais Dzelzs vilka koncerts bija 1991. gada 23. aprīlī Mālpils kultūras namā, mēs to uzskatām par savu dzimšanas dienu. Ja nemaldos, spēlēja arī tādas grupas kā Holy Lamb, Dies Irae un vēl kaut kādas metālistu grupas. Nospēlējām piecas dziesmas, tostarp Vilks, kas pārrakstīta un iekļauta albumā Manās mājās sieviešu nav.

- Savulaik Dzelzs vilks bija kā latvju rokmūzikas bohēmas simbols - spiedzošas fanes, burziņi pēc koncertiem, alkohols un rokenrols. Nu jau sen esat mierīgāki, arī tu esi kļuvis par tādu rāmu ģimenes vilku - sieva, bērni, mājas, suns…

- Jā, šobrīd viss ir daudz mierīgāk, taču tā nenotiek tikai ar mums. Tolaik mūzika bija kā nepārtraukts tusiņš, bet tagad ir pavisam citādāk, turklāt tā notiek industrijā visā pasaulē. Pēc Bildēm visi pazūd pa mājām, agrāk pēc koncertiem pāris nedēļas varēja neiziet no kāda dzīvokļa. Bet tas nav ne slikti, ne labi, vienkārši tāds laikmets. Citādāks laikmets. Kas attiecas uz mājām - es ļoti daudz spēlēju, koncerti vienmēr ir skaļi, un pēc tam gribas klusumu. Novembrī un decembrī bija kādi 14 koncerti pēc kārtas, pēc tam tiešām viss galvā dimdēja. Kurp doties pēc koncerta? Mājās, iekrist gultā, un viss! Protams, ir forši ik pa laikam izrauties uz koncertiem, bet pēc tam atkal gribas mājās - it kā viļņveidīga dzīve, bet tieši tāda ir pati interesantākā. Nav tikai darbs, kas jau ir līdz vienai vietai, izdari to un nāc mājās. Manā ikdienā vienmēr viss mainās - izrādes un koncerti, studija un ieraksti. Un mājas.

ATPŪŠOTIES NORVĒĢIJĀ - Juris, Rūta, Marts un Aija / No privātā arhīva

- Kad izveidoji Jauno Jāņu orķestri, teici, ka dziesmu tekstu meklējumiem daudz lasi folkloru - lasīšanu var dēvēt par vienu no taviem vaļaspriekiem?

- Man patīk lasīt! Lasīšana aizrauj kā citā realitātē, šādos brīžos tava apziņa izbrauc pa citiem tuneļiem, tā dod iespēju it kā pabūt citā dzīvē. Turklāt tā bagātina arī valodu, bet tas savukārt palīdz pie tekstiem. Ne katru dienu, bet diezgan regulāri apmeklēju portālu Satori - izlasu, kas jaunākais. Es lasu arī dzeju. Pērn bijām aizbraukuši uz ģimenes dzejas lasījumiem Ilūkstē, kur bija dzejnieku nometne - viņi pēc tam lasīja savus darbus, un bija izsludinājuši, ka var braukt klausīties visi, kas vien to vēlas. Un mēs aizbraucām! Man bija ļoti interesanti, labprāt brauktu vēl. Lasīšana arī audzina.

- Kā saka kāda dzīves gudrība - mūžu dzīvo, mūžu mācies?

- Viss slēpjas sajūtās, ko iegūsti acīs, ausīs vai smadzenēs. Viens, ko tu redzi, otrs, ko tu dzirdi, un vēl cits, kas tev iespiežas smadzenēs. Dažādi vārdu salikumi rada asociācijas vai kādu konkrētu bildi, kas ir negaidīta un rada tevī tādu kā negaidītu sprādzienu - wow, re, kā tas notiek, kāds stāsts veidojas, cik tas ir feini! Kad strādājām pie Rozes Stiebras filmas, skatījos, kā viņa liek mūziku kopā ar bildi, šis process man nepārtraukti skrēja cauri galvai. Jā, šādas un citādas novitātes virza uz priekšu, un tāpēc arī vari pēc tam vilkam jau kuro gadu uzrakstīt jaunu albumu, kā arī paralēli tam darīt daudz ko citu. Kad visu laiku kaut ko dari, turklāt dari kaut ko atšķirīgu, tad visu laiku atver jaunus vārtiņus un aiz tiem atkal ir kaut kas interesants. Un aiz šiem vārtiņiem ejot tālāk, paņem līdzi kaut ko no jauniegūtajām atziņām vai krāsām arī savai mūzikai.

PAŠLAIK Dzelzs vilks ir (no kreisās) basists Kārlis Alviķis, bundzinieks Mārcis Judzis, taustiņnieks Kaspars Tobis un vokālists/ ģitārists Juris Kaukulis / No privātā arhīva

***

Juris Kaukulis

• Dzimis 1970. gada 13. februārī Siguldā. Ilgus gadus dzīvojis Mālpilī, pēc tam pārcēlies uz Rīgu, bet tagad atkal ir siguldietis

• Grupas Dzelzs vilks vokālists, ģitārists un dziesmu autors, arī dibinātājs. Grupa izveidota 1991. gadā Mālpilī. Diskogrāfija: Mirušās kaijas (1995); Palodze (1998); Lai arī tu būtu ar mani (2001); Ļauj man tevi (2003); Manās mājās sieviešu nav (2004); Kur vakara zvaigzne lec (2005); Kad pūcei aste ziedēs (2006); Sārtā rītausma (2007); Uijā, uijā nikni vilki (2008); Dzelzs vilka teātris (2009); Borsh (ar grupu Forspil, 2010); Dzīvnieks pilsētā (2011); Perfekta rītdiena (2014); Dziesmas pilnmēness naktī (2016)

• Izveidojis jaunfolka mūzikas projektu Jauno Jāņu orķestris, ar kuru izdoti albumi Kālabad (2014) un Ieviņa (2018).

2018. gadā kopā ar šo grupu radīts skaņu celiņš Rozes Stiebras animācijas filmai Saule brauca debesīs

• Rakstījis mūziku teātra izrādēm Man arī būtu bail; Intim.; Tas trakais, trakais Harijs; Niķa un Riķa stiķi; Makss un Morics; Brīvprātīgais un Puscilvēki, mūziku dejas izrādēm, kinofilmām un televīzijas seriāliem (Šķiršanās formula; 16+; Saule brauca debesīs; Tās vēl nav beigas), kā arī pats nokļuvis aktiera lomā, atveidojot vienu no galvenajām lomām Andreja Ēķa filmā Klases salidojums. Van Helsinga lomas atveidotājs rokmūziklā Drakula. Svešās

asinis (2007)

• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva žurnāliste un Dzelzs vilks menedžere Aija Kaukule, dēls Marts (15), meita Rūta (14). Brāļi Pēteris un Jānis, māsas Dace un Ilze. «Esam vecumā viens pēc otra, visi augām kopā, viens otru pieturējām un atbalstījām. Tēvs Guntis kādu laiku bija fizikas skolotājs un inženieris, bet mamma Antonija - angļu valodas skolotāja, vadījusi arī dažādus dramatiskos pulciņus.



 

Abonē