Režisors Dmitrijs Petrenko: Ētika ir mans glābiņš

Lugu pēc jaunā Krievijas režisora Aleksandra Moločņikova (1992) idejas sarakstījusi dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, un režisors Dmitrijs Petrenko tai devis žanrisko apzīmējumu e-polifonija.

Kāds ir nodevējs

Bariņš bijušo klasesbiedru pārceļ klases salidojumu uz tikšanos online videočatā, jo ikdienas skrējienā satikties klātienē kļūst arvien sarežģītāk, turklāt pilsētā noticis terorakts, kā dēļ iziet ielās nav droši. Tikšanās ir kopīgu atmiņu un pārdzīvojumu pilna, sentimentāli jautra, taču mazpamazām tā kļūst arvien provokatīvāka citam pret citu, pārbaudot visu iesaistīto vērtības, runājot par vārda brīvību, demokrātiju, vairāk vai mazāk liberāliem uzskatiem un, protams, globālo sasilšanu...

Kā visi justos, ja viņu teiktais pēkšņi tiktu pavērsts pret viņiem? Laikā, kad mēs visi zinām, kādiem mums jābūt un kādas vērtības jāpārstāv sabiedrības priekšā, kļūst arvien grūtāk palikt līdz galam patiesiem pret sevi, un kā izbēgt no domas, ka mēs tiekam kontrolēti, un kāds līdz ar to ir nodevējs?

Lomās: Everita Pjata-Gertnere, Edgars Ozoliņš, Rolands Beķeris, Gatis Maliks un Kaspars Kārkliņš.

Vizuālā dramaturģija - Krista un Reinis Dzudzilo, gaismu mākslinieks - Oskars Pauliņš.

Par trīsdesmitgadniekiem

«Viens no iemesliem, kāpēc piekritu ielēkt šajā projektā, bija tas, ka dramaturģe ir Rasa Bugavičute-Pēce, ar kuru esam domubiedri un draugi jau ļoti sen. Man ir sajūta, ka daudz ko darām kopā, bet, kā izrādās, mūsu iepriekšējā sadarbība bija pie mana pirmā darba Dailes teātrī, un tā bija izrāde Biedre Zariņa, kas bija diezgan sen - 2013. gada rudenī,» stāsta Dmitrijs Petrenko. Viņš ir pateicīgs gan Liepājas teātrim, kas piekrita mazliet pamainīt režisora Aleksandra Moločņikova sākotnēji saliktos akcentus, jo viņam kā režisoram bija svarīgi nākt pašam ar savu ideju un redzējumu, gan Rasai, kura aktīvi piedalās mēģinājumos un dramaturģiski daudz ko palīdz radīt procesā, gan Kristai un Reinim Dzudzilo, ar kuriem režisors jau sen gribēja strādāt kopā.

«Šī ir izrāde par trīsdesmitgadniekiem. Par tās paaudzes cilvēkiem, kuri reāli arī piedalās izrādē un par kuriem man ir interesanti domāt un runāt. Par cilvēkiem, kuri ir jau kaut ko sasnieguši, bet kuriem vēl nav par vēlu sākt ko darīt no jauna, izvērtējot iepriekš paveikto,» stāsta jauniestudējuma režisors. Viņš atklāj, ka tie ir pieci ļoti atšķirīgi cilvēki, kuri apzināti tiek konfrontēti paši ar sevi - viņi nonāk drusku nereālā situācijā, kāda reālajā dzīvē nebūtu iespējama, bet dramaturģiski ir nepieciešama, lai liktu viņiem atbildēt par saviem vārdiem un izteiktajiem viedokļiem, un paskatītos, kas ar viņiem tad notiek.

Grūti būt par cilvēku

Dmitrijs Petrenko uzsver: tas ir stāsts arī par atbildību. Par to, ka mēs ļoti bieži neaizdomājamies, ka mūsu uzskati, idejas un pozīcija ir daudz spēcīgāks ierocis, daudz iedarbīgāks līdzeklis, nekā mums pašiem šķiet.

«Domājot par to, kā veidojas mūsu uzskati, mēs redzam, ka ļoti bieži tie izaug no seniem aizvainojumiem, no bailēm, no ambīcijām, no egoisma. Mēs tos attaisnojam ar savu vērtību sistēmu, neapzinoties, ka kaut ko esam vai nu pateikuši, vai rīkojušies tikai tāpēc, ka esam bijuši vai nu pārāk nobijušies, vai ambiciozi, vai egoistiski. Ir jānotiek kaut kādam lūzumam, lai cilvēks, meklējot attaisnojumu tam, kāpēc viņam dzīvē neiet, nevainotu citus, bet pagrieztu prožektoru pret sevi un ieraudzītu pats sevi. Ieraudzītu to, ko, iespējams, negrib redzēt, un atzītu, ka kādās situācijās vaina nebija citos, bet viņā pašā,» stāsta jauniestudējuma režisors, precizējot, ka viņš gan negribētu to saukt par vainu, bet drīzāk par cilvēciskumu. «Mēs visi esam tikai cilvēki. Visi esam egoistiski, visi par kaut ko cīnāmies, visi baidāmies, un visiem kādreiz gadās kļūdīties. Un tas ir ļoti cilvēciski. Un tikpat cilvēciski ir arī atzīt, ka es esmu tikai cilvēks. Šī izrāde ir par to, cik grūti ir būt par cilvēku, kad tev ir trīsdesmit...»

Viss ir drusku citādāk

Vai 20 gados būt par cilvēku ir vieglāk? Dmitrijs Petrenko uzskata, ka ir gan, jo 20 gados vēl ir ļoti daudz ilūziju, vēl nav praktiski nekādas pieredzes, vēl nav aplauziena. «Divdesmitgadniekam tu vari stāstīt: ja lietosi atkarību veicinošas vielas, kļūsi par atkarīgu cilvēku; ja slikti mācīsies, nesasniegsi savus mērķus; ja melosi, cilvēki tev pārstās uzticēties. Bet divdesmitgadnieks domā: tā notiek tikai ar citiem, ar mani tā nenotiks! Jūra vēl ir līdz ceļiem, vēl nav nācies atbildēt par savu rīcību, turklāt diezgan viegli ir izsprukt no dažādām situācijām, aizbildinoties, ka esmu vēl jauns un stulbs. Jā, tas strādā, kad tev ir divdesmit, bet, kad tev ir trīsdesmit, tas vairs nestrādā. Pasaules likumi jau attiecas arī uz tevi,» stāsta Dmitrijs Petrenko, norādot, ka cilvēkiem, sasniedzot 30+, parādās pirmie aplauzieni un nākas tikt galā ar zaudējumiem un apziņu, ka tu neesi pats labākais, ka jebkurā jomā un situācijā būs kāds, kurš būs labāks par tevi. Un - kā ar to tikt galā? «Jo 20 gados tev stāsta: «Tu esi labākais, tev viss izdosies, tikai ej uz priekšu un nepadodies!» Un neviens nepasaka: «Tu neesi labākais, bet tas nekas, jo - mēs neviens neesam.» Bet trīsdesmit gados sākas ļoti liela cīņa pašam ar sevi - vai aizvērt acis un turpināt akli ticēt, ka viss vēl būs, vai arī atvērt acis, pagriezt prožektoru pret sevi un atzīt: «Okei, viss ir drusku citādāk. Ir tā, kā ir.» Tāpēc man patīk runāt par šo vecumu, jo tā ir jau cita realitāte,» piebilst režisors.

Pazaudēta vērtību skala

«Mēs esam pazaudējuši vērtību skalu, pēc kuras mērām, kā dzīvojam,» uzskata Dmitrijs Petrenko. «Mums patīk rīkoties labi un forši, kad mūs redz, taču ne vienmēr tā rīkojamies arī tad, kad esam vienatnē - jo apzināmies, ka mums par to nekas nebūs, ka neviens mūs nesodīs. Šodien mums ārkārtīgi trūkst apziņas, ka mēs vienkārši darām labas lietas, tādas, kas ir pareizas no morāles viedokļa, negaidot neko pretī, vienkārši apzinoties, ka tas ir labi. Tāpēc es gribu runāt arī par ētiku, jo man liekas, ka ētika ir pēdējais instruments, kad nekas cits vairs nestrādā,» domā režisors. Viņš paskaidro: «Ja agrāk valdīja patērētāju attiecības - es dodu, un es ņemu, tad šodien tā vairs nav. Mēs ne vienmēr varam saņemt pretī, ja ko dodam, un daudziem rodas jautājums: tad kāpēc man jādod, ja neko nevaru saņemt pretī?! Atrast atbildi kļūst arvien grūtāk, jo daudzos gadījumos nestrādā arī vairs reliģija. Tāpēc es arvien biežāk vēršos pie ētikas. Ētika ir mans glābiņš,» atzīst Dmitrijs Petrenko. Viņš apzinās, ka ceļš, cenšoties būt par labu un godīgu cilvēku, neko no šīs pasaules negaidot un arī nesaņemot pretī, var būt šķietami bezjēdzīgs, bet - tu vismaz pats sev vari pateikt, ka centies būt par labu cilvēku. Tāpēc vienmēr, kad trūkst pamatojuma, kāpēc man tā jādara, viņš atgriežas pie ētikas.

«Ja tu nometīsi uz ielas izsmēķi, iespējams, neviens to nepamanīs. Sētnieks savāks, un pasaule nesabruks, bet - kaut kas drusku sabruks tevī, ka esi rīkojies ne pārāk godīgi, ne pārāk labi. Līdzīgi ir cilvēku attiecībās: ja tu otru piekrāp, otram samelo, un viņš par to neuzzina, pasaule nesabrūk, bet... Tas nenozīmē, ka tev nav jācenšas būt godīgam,» uzskata Dmitrijs Petrenko, norādot, ka Vienaldzības gadsimts ļaus paskatīties uz mums pašiem - kādi esam, kad mūs neviens neredz, cik viegli melojam, cik viegli ejam uz kompromisiem ar savu sirdsapziņu.

Personiska pieredze

Režisors neslēpj: šādu izrādi nevar iestudēt, neredzot pašam sevi, neveicot inventarizāciju savā dzīvē. «Jā, tas, protams, ir stāsts arī par mani. Visi šie pieci cilvēki, kas ir ļoti atšķirīgi, manuprāt, ir viena cilvēka dažādās sejas un maskas, un es varu sevi personificēt ar katru no viņiem - vai kādā situācijā, vai dzīves posmā,» Dmitrijs Petrenko pavisam vaļsirdīgi atzīstas.

Šīs sezonas sākumā viņš iestudēja dienvidamerikāņu autora Serdžio Blanko (Sergio Blanco, 1971) psiholoģisko krimināldrāmu Tēbu zeme (Thebes Land, 2016) - ar Dailes teātra aktieri Gintu Andžānu dramaturga/režisora Trevora lomā un savu audzēkni, Liepājas Universitātes aktiermākslas studentu Kārli Rūdolfu Ērgli noziedznieka Martina lomā.

«Sākotnēji man bija grūti saprast Trevoru, un man ļoti palīdzēja psihoterapeite Gunta Andžāne, norādot, ka es viņu negribu saprast, jo - viņā ir daudz no manis paša. Viņa teica, ka vienkārši negribu to ieraudzīt un pats sev atzīt. Kādā brīdī par viņas teikto pat kļuvu dusmīgs, bet, kad viņa man uzdeva vēl dažus ļoti personīgus jautājumus, nācās atzīt, ka tas esmu es. Tāpēc viņu negribu pazīt, tāpēc viņš man traucē. Jā, tā bija ļoti personiska pieredze,» stāsta Dmitrijs Petrenko, piebilstot, ka arī visi pieci Vienaldzības gadsimta varoņi ir daļa no viņa. Un režisors domā, ka arī daļa no Rasas un daļa no mums katra.

«Strādājot pie šā materiāla, man ļoti daudz nācās par sevi gan domāt, gan arī atklāt aktieriem. Mēs ļoti viens otram uzticējāmies, un es stāstīju par sevi tādas lietas - gan komiskas, gan dramatiskas -, ko nekad iepriekš nebiju stāstījis un arī nebiju domājis, ka stāstīšu. Par savām kļūdām, par dažādiem atgadījumiem, kas izrietēja no mana rakstura trūkumiem, kad vēl nebiju tik pieaudzis, kāds, cerams, esmu šobrīd,» režisors pasmaida, piebilstot, ka sevis inventarizācija tādējādi notiek katrā mēģinājumā.

Taujāts, vai šāda inventarizācija viņā pašā ko būtiski maina, liek rīkoties savādāk, Dmitrijs Petrenko atteic, ka jau pats fakts, ka kādās savstarpējās attiecībās tu spēj paskatīties uz sevi un pateikt: «Okei, nevis viņš bija cūka, bet es pats nebiju līdz galam godīgs», ļauj domāt, ka kaut kas varētu arī mainīties. «Skaidrs, ka ne uzreiz. Tas nenotiks vienā dienā, tas būs garš ceļš. Jo es neticu, ka cilvēks, atzīstot savu kļūdu, nākamajā dienā jau ir mainījies. Bet spēja to atzīt jau ir liels solis uz priekšu, lai kļūtu par labāku cilvēku.