Maira Gūtmane. Uzticies nezināmajam

Pamodināt sevī radītāju – tādu nosaukumu Maira Gūtmane devusi savai pirmajai grāmatai. Pati viņa apgalvo, ka tā nav grāmata, bet mēģinājums pierunāt mainīt stereotipus, turklāt nevis apgalvojuma, bet dialoga formā. Kāpēc notiek tā, kā notiek? Kāpēc es nejūtu gandarījumu par sevi? Kāpēc man šķiet, ka dzīvot ir grūti? Kāpēc es nespēju atrisināt savas veselības, attiecību vai finansiālās problēmas? Tie ir tikai daži būtiskie jautājumi, ko vairākums cilvēku sev uzdod. Maira Gūtmane aicina mainīties pašam un līdz ar to mainīt savu dzīvi, un tad mainīsies pasaule. Tik vienkārši. Autore saka – ja esi gatavs, ejam, bet vienlaikus brīdina – būs jāstrādā, un piebilst, ka pašas pieredze apstiprina – šis ceļš ir iešanas vērts.

- Kāpēc vairākums cilvēku gadu mijā apņemas sākt jaunu dzīvi, taču jau mēneša laikā kapitulē?

- Esmu dzirdējusi, ka atbilstoši statistikai tikai viens procents cilvēku realizē apņemšanās, ko paši sev devuši, sagaidot jauno gadu, jo - atliek. Grib dzīvot labāk, veselīgāk, skaistāk, laimīgāk, bagātāk un harmoniskākās attiecībās, bet atliek, lai gan daudzi pat zina, kas ir jādara. Visdrīzāk, cilvēks saprot, ka ne tikai šodien izmantos aizbildinājumu - esmu aizņemts, nav laika, bet arī rīt un pēc nedēļas teiks to pašu. Un jaunais gads ir brīdis, kas atrodas gana drošā attālumā, un cilvēks var palikt savā drošajā komforta zonā ar to, ka sevi nenodod, jo - tomēr darīs, bet vienlaikus pazūd aktualitāte, jo - plāksteris ir uzlīmēts, tomēr brūce paliek. Tie ir mēģinājumi ar varu lauzt sevi, piespiest sevi.

- Apņemšanās sākt jaunu dzīvi nozīmē arī to, ka ir liela neapmierinātība ar esošo lietu kārtību.

- Vairākums ir neapmierināti ar savu dzīvi. Apņemšanos neizdodas realizēt tāpēc, ka tiek meklēti cēloņi ārējā pasaulē, un tas ir mēģinājums par savu labsajūtu atbildību uzlikt ārējai pasaulei, cilvēkiem, notikumiem, apstākļiem, bet tie nekad nav mūsu kontrolē. Tā esam pieraduši domāt, jo tā mūs audzināja - ir cītīgāk jāstrādā, jāpātago un jādisciplinē sevi, un tad būs rezultāts. Savukārt to, ka ārējo rezultātu rada cilvēka iekšējā pasaule, mums neviens nav mācījis, patiesībā - par šo tēmu sākuši runāt tikai pēdējos gados.

- Kā jums sākās sevis pārmaiņu ceļš? Lasot grāmatu, ir sajūta, ka vienā brīdī dzīvē esat, jā, var teikt, nolaidusies līdz gruntij.

- Tā bija gan - līdz gruntij. Mans pārmaiņu stāsts sākās ar 2001. gadu, kad man lēkāja asinsspiediens, reiba galva un līdz ar to bija liels diskomforts. Izmēģināju tradicionālās zāles, ko savas kompetences robežās piedāvāja lietot ģimenes ārsts, bet tas nebija risinājums. Aiz bezspēcības un dusmām pieņēmu lēmumu iet pie nervu ārsta, un laimīgā kārtā izrādījās, ka šis ārsts ir arī adatu terapeits. Rezultātā asinsspiediens noregulējās, bet mans iekšējais emocionālais stāvoklis palika nemainīgs. Sapratu, ka es gribu būt kā nelaimes čupiņa, lai ietu pie ārsta un savu atbildību par savu labsajūtu uzliktu ārstam vai tabletēm. Meklējot informatīvos risinājumus internetā, atradu informāciju par cigunu, kas ir sena atveseļošanās un psiholoģiskā treniņa māksla, kas ļauj nostiprināt fizisko ķermeni un garu un dziļāk izprast apkārtējo pasauli, rezultātā - atbrīvoties no slimībām. Tas bija pagrieziena punkts, kas mainīja manu dzīvi. Pētīju, kāpēc ciguns man palīdz, un sapratu, ka, praktizējot cigunu, atbrīvojas iekšējā enerģija, kas var cilvēku dziedināt. Kad nonākam krīzes brīdī, kurā izejas punkts ir sajūta - es vairs nezinu, ko darīt, pie kura ārsta iet, kādu tableti dzert, kas patiesībā ir prāta konstrukcijas, tad iekšējā enerģija saka: «Ļauj man pieslēgties.»

- Šķiet, tas ir visgrūtākais - strādāt ar savu iekšējo būtību, jo vairākums sabiedrības uzskata, ka visu var nopirkt - ārsta konsultāciju, tableti, dažādus palīglīdzekļus, kas problēmu atrisinās. Kāpēc cilvēks nav gatavs strādāt ar sevi, bet grib, lai kāds to izdara viņa vietā, par to samaksājot kā par pakalpojumu?

- Tāpēc, ka nezina. Pēdējā laikā dzirdu, ka cilvēki samierinās ar diskomfortu un uzskata, ka slikti justies ir norma. Paskatoties apkārt, ierauga kādu, kam ir vēl sliktāk, un tad sevi mierina ar domu, ka pašam vēl ir labi, tāpēc neko nemaina.

- Tas jau nav saistīts tikai ar veselību, kas rada problēmas, arī ar citām sfērām - darbu, kas riebjas, ar attiecībām, kas ir toksiskas, ar naudu, kuras hroniski nepietiek...

- Ar jebko, jo formula ir viena un tā pati. Kamēr samierināmies, nekas nemainās. Tikai tad, kad cilvēks atzīst, ka viņa problēmas ir viņa paša radītas, ka ir iespējams piecirst kāju un pateikt - tā nebūs, tad arī sākas maiņa. Vienlaikus tas nozīmē, ka nāksies darīt pašam, neko nevarēs nopirkt aptiekā.

Šobrīd jau daudz kas mainās, arvien aktīvāk sāk runāt par to, ka cilvēkam vajag ne tikai filozofēt par pārmaiņām, bet arī zināt, kā mainīt sevi un savu dzīvi.

- Daudzi apmeklē dažādus kursus, bet netiek tālāk par teoriju. Kur rast stimulu darboties?

- Zināšanas ir būtiskas, bet ar tām vien nepietiek. Jo ķermenis mācās caur pieredzes sajūtām. Galvā ir zināšanas, kas ļauj noturēties uz ceļa un motivēt sevi, zinot, kāpēc tas jādara. Atceros sevi tālajā 2001. gadā, kad man bija veģetatīvā distonija, kad daudz lasīju un interesējos, tolaik galvenā kļūda bija tā, ka sekoju ieteikumiem darīt to, kas visvairāk patīk. Labi, domāju, piemēram, man patīk būt siltā smaržīgā vannā, bet vienlaikus neizpalika sajūta, ka daru kaut ko mākslīgi, ne dabiski. Un tad sapratu - es to uzveru kā «tableti», kas man palīdzēs, savukārt tagad zinu - mana atbildība ir apzināties to, kas man rada labsajūtu, un apzināti tajā iet, turēt un dot ķermenim labsajūtas pieredzi. Jo nav nekādas jēgas taisīt vannu un vienlaikus iekšēji justies kā upurim.

- Pieļauju, ka daudzi lasa un domā - ir jau viegli, ja cilvēkam ir tādas iespējas, ka viņš var to atļauties.

- Manī neiespēra zibens, manā dzimtā nav dziednieku vairākās paaudzēs, es esmu nākusi no parastas ģimenes, kurā vispār nerunāja par visu iepriekš minēto. Domāju, ka mana nesamierināšanās un iekšējā spītība bija tas, kas, ejot soli pa solim, palīdzēja atrast risinājumu, jo es vairs negribēju dzīvot tā kā līdz tam. Sāku uzdot sev jautājumus, kā es varu nokļūt līdz savam mērķim - būt vesela, laimīga, harmoniska, un vienlaikus ar tiem uzradās simtiem atrunu, kāpēc es to nevaru, piemēram, to var tikai tie, kam ir daudz brīva laika un iespēju. Ne brīvais laiks, ne iespējas man nenokrita no zila gaisa, viss nāca pamazām. Cilvēkam vienmēr ir iespēja likt vienu soli sava mērķa virzienā un neklausīties prātā pļāpātājā, kas stāsta - to tu nevari. Ir tikai normāli, ja ir jautājumi, uz kuriem nav atbildes, bet ir jāatrod viens solis, ko spert. Piemēram, reiz biju nolēmusi rītausmā doties pastaigu meditācijā pie jūras, bet nākamajā rītā bija apmācies, lietains un ļoti vējains laiks, pat māja drebēja, un mans prāts to iztulkoja kā šausmeni - pastaigu meditācija nav iespējama, jo salīšu, mani aizpūtīs, bet es sevi pierunāju iziet ārā, un tad jau redzēs, vai būs jānāk atpakaļ, bet izrādījās, ka tieku pat līdz kāpām un ka tajās vēja nemaz nav. Ir milzīgs gandarījums, kad pārkāp pāri saviem prāta stereotipiem un bailēm. Vēlāk sapratu, ka man palīdzēja tas, ka savu mērķi - pastaigu meditāciju - sadalīju soļos - vispirms izgāju ārā, aizgāju līdz kāpām...

- Kā skaidrojat to, ka jums izdevās atrast veidu, kā «izcelt» sevi, mainīt sevi, lai gan citiem tas neizdodas?

- Kad definējam nodomu, kosmoss nāk palīgā.

- Bībelē arī rakstīts - lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.

- Tas ir manifestēšanas brīnums. Vajag definēt mērķi un tam pielikt klāt emocijas. Tā nav mērkaķošanās, tas ir zinātniski pamatojams, par to daudz rakstījis neirologs Džo Dispenza, viņa grāmatas tulkotas arī latviešu valodā. Ārējā pasaule vienmēr atbildīs tam, kā cilvēks pats iekšēji jūtas.

- Ja cilvēks fokusējas uz slimībām, tad tās arī saņems, ja uz veselību, tad tāds arī būs?

- Tā ir - tur, kur ir cilvēka uzmanība, proti, prāts un sajūtas, to viņš rada. Jo cilvēks ir radītājs, un tas man pašai bija liela atklāsme. Cilvēks visu laiku rada savu dzīvi - to, kā viņš jūtas, par ko domā, uz ko fokusējas. Cilvēka smadzenes ir tā veidotas, ka redzam tikai to, kas atbilst mūsu pārliecībai, un pat neredzam to, kas tai neatbilst.

- Teiksim, skatoties uz vienu un to pašu augu, viens tajā saskatīs skaistu ziedu, otram visbrīnišķīgākās šķitīs zaļās lapas, bet trešais redzēs, teiksim, kaitēkļus uz stumbra.

- Tieši tā. Sākums visam ir sevis mīlēšana un apziņa, ka tikai cilvēks pats sev, nevis visi citi un viss cits ir vissvarīgākais uz pasaules.

- Tomēr jūs daudz ko darāt arī citiem, darbojaties starptautiskajā vēža klīnikā pasaulē pirmajā Viroterapijas ekselences centrā Jūrmalā.

- Es vēlējos iedvesmot cilvēkus no visas pasaules, bet, kā jau teicu iepriekš, mana iekšējā balss bija skeptiska un atrada neskaitāmus iemeslus tam, ka tas nav iespējams, jo - kā tad to izdarīsi, kurā kokā uzkāpsi, lai visa pasaule tevi dzird, no kura kalna taurēsi un tā tālāk? Tomēr «kā» nav mans jautājums, par to rūpējas kosmoss.

Viroterapijas centrā darboties man piedāvāja mans ciguna skolotājs, un sākumā es nesaliku kopā savu manifestāciju - iedvesmot cilvēkus visā pasaulē - ar realitāti, tomēr, kad man tagad jautā, ko es tur daru, jāatbild ar teikumu - es iedvesmoju cilvēkus no visas pasaules. Klīnikā ierodas cilvēki, kas ir pārņemti ar savu diagnozi un ar to saistītām raizēm un ķibelēm, tas nozīmē - ne jau ciguna vingrojumus es varu ieteikt, tomēr varu pateikt svarīgāko - cilvēks pats var visu mainīt. Jo cilvēki pārsvarā domā, ka ir bezspēcīgi, piesauc gēnus, ārstus, zāles un apstākļus, un vēl pārliecību, ka vēzis nav ārstējams, lai gan jau pirms 25 gadiem epiģenētiķi pateica - tās ir vecas ziņas, ka gēni nosaka slimības un caur tām - likteni. Mans uzdevums ir to paskaidrot, izstāstīt savu pieredzi un ieteikt izlasāmo literatūras sarakstu. Internetā var atrast ap pustūkstoti video, kuros cilvēki stāsta par savu dziedināšanos no vēža, daudzām citām it kā ģenētiski nedziedināmām slimībām. Vajag tikai skatīties un iedvesmoties.

Es tiešām uz savas ādas esmu pārbaudījusi to, ko es runāju. Ilgu laiku domāju, ka ir jāmaina darbs, ka pietiek gaidīt pensiju, lai sāktu dzīvot savu dzīvi. Protams, foršs kolektīvs, laba alga bija noturošie faktori, pluss vēl bailes kāpt nezināmajā. Tomēr 11 gadus pēc tam, kad biju tikusi galā ar savu veģetatīvo distoniju, mani «nogāza» darbs, kurā bija nenormāls stress, pat ciguns to nespēja izlīdzināt. Aizgāju no darba, vadīju ciguna vingrošanas grupas, bet tas, kā zināms, negarantē stabilus ienākumus. Pēc pusgada man bija vēl sliktāk ar veselību, plus vēl veselības problēmas vīram, viens bērns atteicās iet skolā, otrs paziņoja, ka studijās grib ņemt akadēmisko gadu. Man bija sajūta, ka es to nevaru savākt. Tajā brīdī es nesapratu, ka pati esmu izveidojusi upura sajūtu un dzīvoju ar iekšējo programmu - es zinu, ka rīt kaut kas slikts notiks, jo mana mūžīgā trauksmes sajūta to arī radīja - pierādījumus manai iekšējai sajūtai. No vienas puses - es nevienam nenovēlu līdzīgu pieredzi, no otras puses - mana pieredze ļauj skatīties acīs cilvēkiem ar smagām diagnozēm un sāpēm un teikt - es zinu, ko tas nozīmē, un es apzinos, cik grūti ir motivēt sevi piecelties un cik daudz spēka tas prasa. Jo arī man galvā virmoja doma - varbūt padoties ir vieglāk nekā turpināt cīnīties. Man ir bijusi iekšējā padošanās sajūta, ka es neko nekontrolēju, ka vajag ļauties, un brīnumainā veidā sāka izpausties mans iekšējais spēks. Tad arī noformulējās iekšējā doma - es nezinu, par ko man tas viss, bet es zinu, ka no tā tikšu vaļā kā uzvarētāja. Tajā brīdī upuris, kas zināja, ka rīt kaut kas slikts notiks, pārvērtās par uzvarētāju.

Cilvēki neapzinās, neparunā ar sevi - kas notiek ar mani?

- Kāpēc tad labāk nosēžam sociālajos tīklos, pie stulba seriāla, nevis «parunājamies» paši ar sevi, savu ķermeni, domām, sajūtām?

- Tāpēc, ka cilvēks nav nonācis līdz gruntij. Džo Dispensa izmanto piemēru - tev priekšā ir televizors, vienā rokā - telefons, pa otrai rokai - dators, un pats sev saki - varētu mainīties, un tajā brīdī ego saka - kas nu tagad būs, bet ego draugs saka - nomierinies, nekas nebūs, jo no domas «es gribētu» nekas nenotiek.

- Savukārt skeptiskais prāts vēl varētu teikt - kāpēc izcelties uz kopējā fona, jo šajā dzīvē cilvēki piedzimst, strādā, rada nākamo paaudzi, krāj materiālās vērtības, kļūst slimi, aiziet pensijā un nomirst.

- Tieši ar šādām domām es dzīvoju ilgu laiku. Iekšējais viedums, kas, uzskatu, ir katram no mums, zina, ka tā nav visa patiesība, ka tā nav visa dzīve, un tas neļauj samierināties, tas urda, tāpēc cilvēki dara visu, lai šo iekšējo balsi apklusinātu - lieto alkoholu, sēž sociālajos tīklos, proti, ļaujas dažādām atkarībām, lai tikai noslāpētu iekšējo balsi.

Mēs visi esam vienota enerģija, prāts un apziņa, un tas mūsos ir un neliekas mierā, un veido mums krīzes, noliek mūs situācijās, kurās esam spiesti uzdot jautājumus, jo tieši slimība izbrīvē laiku domāt. Man ļoti patīk uzskats - neviena slimība nav radīta, lai nogalinātu, bet - lai dziedinātos. Vēža šūnas nav ļaunums, tās tikai palīdz cilvēkam realizēt to, ko viņš vēlas, iespējams, neapzinātā veidā, tomēr cilvēks pats sevi vēlas iznīcināt.

Nekad farmācija neatradīs zāles, nekad vēzis nebūs dziedināms, jo atradīsies cits vēža veids, matērija mutēsies...

- Kāda būs pasaule, kad cilvēks apjautīs, ka viņš pats ir visa noteicējs un radītājs?

- Cilvēks sāks domāt. Epiģenētiķis Brūss Liptons pateica - šūna reaģē uz vidi, un vide ir ķīmiskie ziņotāji šūnai, kuras mēs radām ar savām domām un sajūtām, un tās jau nav kaut kur ārpusē, kā zīmē komiksos. Elektroķīmisks process ir ikvienā cilvēkā, un šūna to nolasa kā darba uzdevumu, un attiecīgi rīkojas - būt upurim un ražot slimības vai...

Nevajadzētu ļaut ķermenim vest autopilotā, bet apzināties sevi, savu ķermeni, savas domas, savas sajūtas... Un vienmēr likt sevi pirmajā vietā. Ar savām domām radām pasauli ap sevi.

Milzīgs spēks ir kolektīvām domām, un tirgus ekonomika mūs visu laiku tur bailēs, ka visiem nepietiks un kas nu būs tad, ja būs tā...

- Kā spēt nedzīvot bailēs, jo mūsdienu cilvēkam visu arī gribas kontrolēt, nevis paļauties?

- Tas ir treniņa jautājums. Dispenzas darbos viena no tēmām ir - uzticies nezināmajam, un par nezināmo viņš sauc vienoto saprātu, enerģiju, kas caurauž visu. No kvantu fizikas viedokļa - tas, ko mēs piedzīvojam kā lietas, patiesībā ir tukšums jeb enerģija. Mūsu apziņa nespēj to sagremot - kā tas var būt, ka matērija ir nekas? Savukārt to, ka enerģija vibrē pietiekami ātri un spēcīgi un rada blīvumu, un tāpēc, teiksim, roka ir blīva, nevaram iziet cauri galdam, bet tas nenozīmē, ka koncepts principā ir nepareizs. Vajag sākt uzdot jautājumus. Ir lieliska metode - visu apšaubīt, bet mūsdienu cilvēks neapšauba. Kad sākam apšaubīt un meklēt paši atbildes, rodas apzinātība. Kad esi gatavs piecirst kāju un apzinies mērķi - kāda personība es gribu būt -, tad atnāk atbildes.

Cilvēki bieži man ir vaicājuši - kam gan mērķis ir vajadzīgs, var taču dzīvot tāpat vien. Es saku - cilvēkam ir mērķis, jo katram ir iekšējā programma, līdzīgi kā katram kuģim ir sava navigācijas sistēma, bet cilvēks visbiežāk to neapzinās, jo nav pat apskatījies, kurp kuģis dodas?