Tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere. Saglabāt savu privāto telpu un savpatnību

Šobrīd Rīgā iespējams apskatīt Edītes Pauls-Vīgneres divas izstādes. Latvijas Arhitektūras muzejā atklāta tekstilmākslinieces izstāde Vīna garša, kurā izlikti jaunākie darbi. Savukārt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā – Kafijas kantāte, kas ir plaša darbu retrospekcija no muzeja krājumiem. «Cilvēkam kaut kas ir jādara, lai viņš piepildītu savu dzīvi. Tiklīdz cilvēks pārstāj darboties, viņam ir grūti eksistēt. Kad strādāju, ieeju tādā ekstāzē, ka mani neinteresē absolūti nekas,» saka tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere.

Izstāde Vīna garša ir veltījums Edītes Pauls-Vīgneres vectēvam, Iļģuciema stikla fabrikas stikla pūtējam Ādolfam Paulam (1885-1975). «Pirms Pirmā pasaules kara mans opaps no astoņu gadu vecuma kā māceklis strādāja Jākoba Beka fabrikā. Atgriežoties no bēgļu gaitām Petrogradā, opaps stikla pūtēja darbu Iļģuciema stikla fabrikā atsāka,» stāsta māksliniece. «Arī mans tēvs neilgu laiku strādāja šo grūto darbu. Karstums, spilgtā gaisma, kuru izstaro izkausētais stikls, atstāja iespaidu uz opapa veselību. Stikla pūtēji bieži palika tuvredzīgi. Opaps desmit gadu pavadīja tumsā. Pēc Otrā pasaules kara, 1945. gadā, padomju vara nacionalizēja tēva un opapa īpašumus, un jau 1968. gadā gan opaps, gan paps zaudēja arī mājas, un līdz ar to es zaudēju savu darbnīcu.» Savukārt izstādē Kafijas kantāte varēs skatīt izcilus lielformāta gobelēnus, kas iekļauti Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja zelta fondā - jauktas tehnikas darbus, vērienīgus tekstilansambļus, radītus 20. gadsimta 70. un 80. gados, turklāt ekspozīciju papildinās 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā austās tekstilkompozīcijas par vēstures un dabas tematiku, kā arī fotogrāfijas un iepriekšējo personālizstāžu plakāti. Šajā rudenī nosvinējusi apaļo 80 gadu jubileju, saņēmusi Ministru kabineta Atzinības rakstu par izcilu radošo devumu Latvijas tekstilmākslas attīstībā, Edīte Pauls-Vīgnere smej, ka no nākamā gada iešot pensijā, lai gan pati īsti nezinot, kā tas būs.

- Kā atnāk izstādes? Pašam vajag rosīties, vai kosmoss piespēlē?

- Jāpaskatās uz savu personas kodu un godīgi pašam sev jāatbild - ko tu vēl vari izdarīt? Ja vēl vari, tad ir jādara un jāatrod ceļi. Ja nevari iet pa vienu ceļu, tad meklē citu, vai vēl citu. Pakāpeniski esmu nonākusi līdz tam, ka es strādāju uz galda. Es vairs neaužu, bet varu, izmantojot stikliņus, tā es saucu pērlītes, realizēt savas idejas, radīt jaunus darbus.

- Ačgārni sanāk, jo ar gadiem redze kļūst sliktāka, vingrums pirkstos pazūd, pieļauju, ka mazus smalkus darbus ir grūti radīt.

- Tā ir, bet - ko nozīmē sēdēt pie stellēm? Tas nozīmē - visu laiku vienveidīga kustība labajai rokai. Turklāt, radot liela formāta darbus, vienmēr esi nervozs, jo ir laikus jāpabeidz darbs izstādei, bet, ja nepaspēj, ir traģēdija. Manā jaunībā bija milzīgs entuziasma laiks, mākslinieki bija lieli strādātāji. Ne jau konkurences dēļ, bet visi gribēja parādīt kaut ko īpašu. Mēs jau nevarējām tikt pie tādiem materiāliem, kādi ir tagad, tolaik paši krāsojām un mocījāmies, kaut ko tādu var gatavu dabūt tikai jaunībā, un traks var palikt, kad to kaut tikai atceras.

Ar maziem darbiem ir pavisam citādāk - iesāc, pabeidz, taisi nākamo, un darba tapšana neizstiepjas laikā. Darbošanās ir dzīvošana, nedarbošanās ir miršana. Kādreiz es daudz sēdēju pie stellēm, bet visam ir sekas, arī aušanai. Un cilvēks jau nav mašīna, kurai var nomainīt detaļas. Lai gan nu jau medicīna atradusi veidus, kā mainīt «detaļas» arī cilvēkā. No stellēm pārgāju uz teatrālām tekstilijām, pēc tam - aizrāvos ar mežģīnēm un portretiem, tagad - uz pavisam mazas formas darbiem.

Ar prātu gribas vēl darīt daudz ko, bet skaidrs, ka fināls ir pienācis. Vai tad tikai sēdēšu cauru dienu, skatoties pa logu vai televizoru? Kas tad cilvēks būtu, ja viņš neko nedarītu? Un kaut kas jau ir paveikts.

- Darīt ar domu par izstādi?

- Nē, vajag vienkārši radīt. Es sekoju līdzi tam, kas notiek pasaulē, labvēlīgi skaudīgi skatos uz to, kādas iespējas ir citās valstīs Eiropā, kur tekstilmāksla strauji iet kopā ar jaunajām tehnoloģijām. Ja viņi tiek «uz zara», citiem vārdiem sakot - kļūst slaveni, tad jau viņiem ir tādas iespējas, kādas nav salīdzināmas ar mums. Mana kaislība ir mode, sekoju līdzi dizaineru paveiktajam, un reizēm man paliek drusku drūmi, domāju - es skrienu uz veikalu, lai nopirktu pāris pērlītes darbam, bet viņiem visa pasaule ir pie kājām - audumi, aksesuāri, ražotnes... Protams, interesanti, kā tas turpināsies, kādu ceļu aizies, jo pasaulē visi veikali ir pārpildīti.

- Apģērbi ir milzīga daļa no atkritumiem, ar ko pasaulē tagad cīnās.

- Ražo, ražo, ražo un nedomā... Nākotne ir grūti paredzama.

Skatos uz dabu - tā mēdz pakratīt ar zemestrīci, paslīcināt ar plūdiem, papūst ar viesuļvētrām, padedzināt ar ugunsgrēkiem, un daudz kas aiziet bojā, arī cilvēki un arī viņu radītais.

- Tas nozīmē - dabai piemīt saprāts?

- Noteikti. Mēs nezinām, kurā brīdī kas notiks, var būt dažādas dabas stihijas. Un var būt arī Latvijā. Nesen notikušajos plūdos Venēcijā daudz kas aizgājis bojā, daudz ko nebūs iespējams restaurēt.

Mēs jau daudz ko nezinām - kas ir bijis, kā vairs nav. Piemēram, Atlantīda. Un tā atkal var būt - vienā dienā viss mainās. Arī Pompeji dabas dēļ vienā dienā pazuda no zemeslodes virsmas. Tagad vulkānu apraktās pilsētas varam atrakt un brīnīties, ka viss kādreiz jau ir bijis...

- Kāpēc daba tā dara?

- Dabai ir savi pienākumi, dabai tas ir jāizdara. Cilvēks nāk pasaulē ar saviem uzdevumiem, bet Augstākajam Radītājam ir savi plāni. Cilvēcei ir jākļūst pieticīgākai un taupīgākai. Daba visu noliks savās vietās, pat kontinenti var pārvietoties. Un mēs arī nezinām, ko var izdarīt tie, kas saražojuši drausmīgos ieročus.

Lai vai kas notiek pasaulē, man dzīve šobrīd ir interesanta. Visu laiku esmu savā ritmā, savā darbā, tomēr saku - no jaunā gada iešu pensijā.

- Ko tas nozīmē?

- Atvilkšu elpu, lai jaunie veido tekstilmākslu. Pavērošu, kas un kā notiek, kurp viss virzās. Tagad jau ir pieejama plašā pasaule, mēs bijām aiz dzelzs aizkara, mums jau nekas cits neatlika, kā mīlēt mākslu, cilvēki daudz apmeklēja izstādes, iegādājās darbus... Tagad ir lūgšanās laiks, iesniedz projektu, atnāk atbilde - neatbalstām, jo nezinām, kāds būs rezultāts, un visas ieceres par personālizstādi pajūk. Jāgaida - vai piešķirs, vai nepiešķirs, vai varēs rāmi nopirkt, vai ne... Labi, es esmu pensijā, bet ko lai saka jaunie mākslinieki?

- Jums dzīvē ir bijuši traģiski notikumi, arī zaudējumi, kā atrast spēku dzīvot tālāk, nenolaist rokas?

- Jāskatās, kas notiek pasaulē, kas notiek ar citiem. Jā, man ir bijis vissmagākais zaudējums, kāds vien sievietei var būt - apglabāt savu dēlu, bet, kad padomā par citiem, var redzēt, ka katrā ģimenē ir kaut kāds... Klausos, kā Ukrainā joprojām iet bojā cilvēki, arī viņus kāds ir audzinājis, bet viņus vienkārši nošauj. Drausmīgi, nenormāli. Kad atceros, ka man ārsti ir melojuši, ka uzvedušies necilvēcīgi, ka pārkāpuši ārsta zvērestu, tad mans zaudējums aiziet otrajā plānā, bet pirmajā plānā - ārstu attieksme un izturēšanās. Manai draudzenei meita šobrīd cīnās par savu tēvu, kurš zaudēja vienu kāju, jo tika nepareizi ārstēts, un viņi cīnīsies līdz pat Eiropai. Svarīgākais ir cilvēku attieksme. Cilvēki jau dzims un mirs, nāks un ies, un ar to ir jāsamierinās, un es neesmu vienīgā, kas zaudējusi dēlu. Es vienmēr skatos plašāk, es nevaru teikt, ka tikai man ir traģēdija. Es zinu, kas pēc kara notika Iļģuciemā, no kara bija palikušas sprāgstvielas, un to dēļ bija daudz sakropļoto un upuru. Norautas ausis, deguni... Brālim klasē kādā ģimenē no vienīgā dēla nepalika ne skrandiņas, puisis vienkārši uzsprāga.

- Kā ir - dzīvot vienai?

- Lieliski. Vienatnē cilvēks ir kopā ar sevi, tad arī sāk visu analizēt. Mūsdienu jaunajai paaudzei tam nav laika, jo nemitīgi jāskatās aifonā.

Naktīs es reizēm datorā paskatos feisbuku, bet ilgi nevaru, jo man acis asaro. Televizors fonā skan visu dienu, mani joprojām interesē, kas notiek pasaulē, un pagaidām ir interesanti skatīties, kas un kā notiek.

Man tikai žēl, ka mūsu mazā Latvija ir neuzņēmīga un regulāri iekrīt galējībās. Pavasarī sekoju līdzi prezidenta vēlēšanām. Mani ļoti apbēdināja iepriekšēji slavinājumi. Varbūt Kārlis Ulmanis nemaz nebūtu nonācis tādā situācijā, ja pati tauta nebūtu vainīga pie viņa slavināšanas. To redzēju arī pašreizējā prezidenta vēlēšanās. Viens saka - garīgais tēvs, otrs - zvaigzne pie debesīm, trešais - harismātisks... Ļaujiet cilvēkam kaut ko izdarīt, sevi parādīt, nevis iepriekš gatavot augsni, gluži vai programmēt cilvēkus. Arī es kādreiz ticēju, ka politikā ir cilvēki, kas domā par nāciju, par tautu, bet izrādījies, ka viņi visi ir materiālisti.

Tēvutēvu paražas nevajag pazaudēt, un zaudētās vajag atjaunot. Kāpēc Latvijā bija stipras ģimenes? Viensētu dēļ. Ko nozīmē sādža? Kad pa savu logu redzi otra istabā notiekošo. Mūsu ģimenes dzīvoja viensētās. Mūsu tautas Bībele ir Straumēni, tur parādīts, kā veidojas stipra nācija, bet tagad mums tā nav. Cilvēkam ir nepieciešama savrupība.

Atcerieties, kā Indijā Gandijs izdarīja - aicināja protestēt pret britu kolonistiem, neiegādājoties viņu audumus un sākot aust katrā mājā. Mums arī vajadzētu radīt pašiem. Mēs daudz ko varētu paši, bet mēs paši sevi nesaglabājam. Vairākums tautas dzīvo guļamrajonos, katru dienu un pat visu mūžu skatās uz vienu un to pašu ēku, un nezina, kāda ir rasa uz zāles. Nezina, kā ir staigāt plikām kājām, ceļ debesskrāpjus, brauc ar liftiem, nav saskares ar zemi, un pat nezina, kas tas ir - zeme. Un tas ir nenormāli.

- Kāds vecums ir - 80 gadu?

- Vienīgā starpība ar jaunību ir sāpes, kas cilvēkam radušās mūža laikā. Un nespēcība, kad nevari paskriet, kad nevari strauji pagriezties, kad solis jāsper tā, lai nenonāktu bīstamā situācijā. Tas nav labi, jo ķermenis visu laiku ir sasprindzināts. Tas iedod mentālo spriedzi un arī apziņu - meitenīt, tu jau esi bīstamajā posmā. Dusmu par to nav, tikai kādreiz asaras izspiežas no savas nevarības. Kādreiz Kārlis Sebris teica - o, vellos, stunda paiet, kamēr bikses uzvelk! Kad tagad velku kurpes vai zābakus un nevaru uzvilkt, tad vienmēr atceros Sebra teikto, un pašai nāk smiekli - kad nevaru to, ko varēju.

Mana dzīve nav vientuļa. Un trakākais būtu nonākt sociālās aprūpes namā. Kamēr ķermenis vēl tur, kamēr spēj reaģēt, kamēr smadzenes spēj saprast un atbildēt, ir atļauts dzīvot ilgi un dikti. Līdz ko būs bremzējumi no ķermeņa... Kad redzu, kādas nelaimes notiek ar cilvēkiem, reizēm raudāt gribas, bet - neko jau nevar darīt. Arī daba spēlē savu lomu, jo mēs jau nezinām, kā uz mums iedarbojas tie magnētiskie strāvojumi, tie 4G, 5G...

- Kādam Ziemassvētku brīnumam jūs ticat?

- Es brīnumiem nekad, nekādos laikos neesmu ticējusi.

- Neticat brīnumiem, bet kam tad ticat?

- Nevar paļauties uz ticēšanu. Varbūt kādreiz noticu naktī redzētam sapnim, kad tas ir ilgi paliekošs un neatkāpjas no manis, un, ja vēl notiek kāda sakritība, tad par to gan esmu daudz brīnījusies.

- Kādi jums būs Ziemassvētki?

- Skaisti. Tie taču ir vieni no skaistākajiem svētkiem ar īpašu noskaņu, kas, protams, neradīsies, ja nebūs sniega. Tā nu ir, klimats ir mainījies, un nebūs tā, kā manā bērnībā. Tomēr es noteikti atradīšu veidu, kā sevi iepriecināt. Skaistumu var uzburt..

Kopš dēla vairs nav, šie svētki man ir bez egles. Kādreiz aizeju pie kaimiņiem, kādreiz kādu uzaicinu. Zilais ekrāns šo to pastāstīs, un es kaut ko darīšu, jo man ir, ko darīt. Šajā laikā cilvēkiem pietrūkst iespējas pabūt ar sevi. Un nekas skaistāks nevar būt par iespēju ieiet sevī. Ārkārtīgi svarīgi ir saglabāt savu privāto telpu un savpatnību, bet mūsdienās mēs jau ejam citā virzienā.