«Profesionāli man nav par ko sūdzēties, naktīs guļu mierīgi un varu domāt tikai labu – jo man ir Jāzeps, man ir Cielaviņa, man ir nenopietnais cilvēks, ar kuru mani pazīst arī jaunā paaudze. Nevienam neko netiku prasījis, to visu man Dievs un eņģeļi piespēlējuši. Bet par tiem mēsliem, kas pār mani gāzušies, pats jau esmu bijis vainīgs... Tikai – drusku par daudz to pēdējos gados ir bijis,» saka vairāku paaudžu skatītāju mīlētais aktieris Jānis Paukštello (68).
Ziemassvētki ir brīnumu gaidīšanas laiks, un katrs vēlas, lai kāds prieka un laimes stariņš šajā pārsteigumu pilnajā svētku noskaņā ienāk arī viņa sirdī. Tāpēc aktieris ir piekritis piedalīties koncertā Ziemassvētku starojums, lai kopā ar vēl trim māksliniekiem - dziedātājām Antru Ozolu un Inetu Rudzīti un saksofona virtuozu Māri Trankali - viesotos Latvijas baznīcās un, izpildot sev tuvas un mīļas Ziemassvētku dziesmas, šai tumšajā ziemas laikā ikvienai dvēselei dāvātu daļiņu gaismas un prieka.
Sakrīt ar pasaules uztveri
«Man ir bijis divu mēnešu miers - praktiski neizgāju no mājām, biju tikai kā skatītājs uz pāris pasākumiem, kas izrādījās man absolūti nevajadzīgi. Neatbildēju arī uz telefona zvaniem. Man tā vajadzēja. Man bija vajadzīgs miers, un es to dabūju. Elīna [sieva] atbildēja, kad zvanīja šo koncertu producents Mārtiņš Marts Matisons, un es atzvanīju tikai, uzzinājis, ka šie koncerti tiek plānoti Latvijas baznīcās. Es sapratu: tur nebūs lieku trokšņu, tas būs miers. Tas būs Ziemassvētku gaidīšanas laiks, un tas sakrīt ar manu pasaules uztveri. Jā, varbūt tie ir skaļi vārdi, bet man ir palaimējies - Dievs un eņģeļi man dzīvē ir stāvējuši klāt,» saka Jānis Paukštello, piebilstot, ka muzicēšana dievnamos viņam būs vērtīga pieredze. Vienīgais, par ko aktieris mazliet uztraucas - kā viņš šo slodzi ar savu sāpošo muguru izturēs. «Man tā ir, ka organisms šad tad sāp. Man pirms divdesmit viena gada (1998) bija smaga avārija, lauzta mugura, pēc tam vēl kāja sagāja čupā - ar to visu joprojām mokos. Bet es esmu atradis cilvēku, kurš var man palīdzēt ar vingrinājumiem, vienīgi ar svaru pašam vēl vajadzētu tikt galā. Es tikšu! Un, ja jau esmu piekritis koncertiem, sašpricēšos un - būs labi!» aktieris optimistiski nosaka, uzsverot, ka galvenais - nebūs trokšņa, nebūs umpapā, būs klusums un miers, un cilvēki Ziemassvētu noskaņās.
«Man ir pieredze baznīcā - kādas trīs reizes esmu veicis labdarību Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā, kas ir mana un manu bērnu baznīca, viņi tur kristīti. Tā gaisotne tiešām ir patīkama, vienīgi - stāvēšana uz altāra iedod mazliet dīvainu sajūtu. Es to saku bez klīrēšanās, jo - vienmēr esmu stāvējis ar seju pret altāri. Jā, viss decembris man paies baznīcās, un tas būs skaisti. Jo būs labs repertuārs - runāšu, ko jūtu, un dziedāšu, ko gribu. Un tie būs nopietni dzejoļi - no Friča Bārdas un Imanta Ziedoņa, bet mūzika - Inese Vīksnāne, Madara Podniece, Raimonds Pauls un Gaitis Lazdāns.»
Pasaule kājām gaisā
Nopietni un pat asi Jānis Paukštello ierunājas par dzelteno mediju žurnālistiem, no kuriem, uzticot savas privātās dzīves notikumus, ir saņēmis neiejūtīgu, pat pazemojošu attieksmi. Bet ne par to mūsu saruna. Aktieris priecājas: labi, ka viņa dēls Jānis Jēkabs (19) visu saprot un par to tikai smaida. «Viņš ir gudrs puika - studē programmētājos Latvijas Universitātē, tika budžeta grupā. Dzied kamerkorī Kamēr..., kas ir labākais koris ja ne pasaulē, tad Eiropā pavisam noteikti. Noskatījos jaunā režisora Emīla Alpa filmu Koris. Diriģents. Kamēr..., kas stāsta par laiku, kad koris gatavojās vienam no lielākajiem izaicinājumiem savas pastāvēšanas vēsturē - dalībai starptautiskajā koru konkursā Tolosā. Fantastiski! Priecājos, ka Jancis ticis labos cilvēkos, tas ir dikti, dikti skaisti! Tas dzīvē ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki ir tev apkārt,» apgalvo Jānis Paukštello. Šodien, atskatoties uz savu jaunību, kurā nebija sapņa par aktiera profesiju, viņš secina: «Kad izturēju milzīgu konkurenci un tiku uzņemts Kinoaktieru studijā, pasaule sagriezās kājām gaisā. Es taču jau biju iestājies Latvijas Valsts universitātē, lai studētu ekonomiku, un jau zināju, ka strādāšu Valmieras mēbeļu kombināta Jaunpiebalgas cehā. Bet pēc atgriešanās no armijas mani aicināja stāties Dailes teātra 5. studijā... Dailes teātrī pirms tam pat nebiju bijis, vispār biju redzējis tikai divas teātra izrādes - Silta, jauka ausainīte un Velnakaula dvīņi Latvijas Nacionālajā teātrī. Un pēkšņi es attapos uz Dailes teātra skatuves izrādē Ričards III. Lai arī mācījos tikai divarpus gadus, tas skābeklis, ko Rīga man, puisim no laukiem, ļāva ieelpot, un tas zināšanu ūdenskritums, kurā mani ierāva Arnolds Liniņš un Aina Matīsa, kuri pagādāja arī izcilus mācībspēkus, bija nenovērtējams...»
Jaunie ir dikti labi
2017. gada jūnijā, nostrādājis Dailes teātrī apaļus 45 gadus, viņš, kā pats saka, savāca mantiņas un atbrīvoja savu grimētavu jaunajiem. «Bet es nepārdzīvoju nemaz, ka neesmu teātrī. Man tiešām nav ne grūti, ne skumji. Es eju skatīties izrādes - redzēju Salemas raganas Dailē, redzēju Jēkabu - Jāņa Reiņa dēlu - izrādē Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī. Super izrāde! Stāsts izstāstīts tikai tik, cik vajag - ne vairāk, ne mazāk. Tik skaisti, ka traks var palikt,» aktieris sajūsmināti stāsta.
«Kad aizeju uz teātri, domāju: kāpēc man tur būt, ja jauno ir tik daudz, un viņi tiešām ir dikti labi. Skatījos Spēlmaņu nakti - Ivars [Kļavinskis, Latvijas Nacionālā teātra aktieris] bija ļoti labs. Un kā jaunie čaļi atdarināja Džili un Alvi Hermani... [Kārlis Arnolds Avots un Meinards Liepiņš, abi Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas 3. kursa studenti.] Tas bija izcili!» uzskata Jānis Paukštello.
Viņš apgalvo, ka tiešām vairs negrib spēlēt. «Rēzija Kalniņa piedāvāja, ka varētu man iedot «kaut ko mazu», uz ko atteicu, ka mazu jau nav vērts. Nē, nē, lielu arī man nevajag,» aktieris pavisam nopietni nosaka, uzsverot, ka viņš to nemaz vairs nevar. «Es esmu kroplis, man ir grupa. Un es esmu arī pašpietiekams. Atteicos no lomas Krievijas filmā, kur man piedāvāja spēlēt latvieti, kurš nogrēkojies pret ebrejiem. Tādai lomai atteicos pat uz provēm iet. Nē, nemūžam, es to nedarīšu! Bet - man pēc pusotra gada būs septiņdesmit, varbūt tad kaut ko uzdziedāšu,» pavisam no saviem teātra skatītājiem Jānis Paukštello tomēr neatvadās.
Kautrējies par profesiju
«Patiesībā, vienmēr esmu mazliet kautrējies par profesiju, kurā strādāju. Mani visu laiku pavadījis mulsums - ka esmu tur, kur citi ir gribējuši būt un nav tikuši, un es pat necerēju, bet man tik labi gāja... Es neliekuļoju,» aktieris apgalvo. «Iedomājieties, man bija jāspēlē Jāzeps [izrādē Jāzeps un viņa brāļi, 1981], vienā lomā - mīlētājs un karalis! Es deviņus mēnešus atteicos no visa, kamēr strādāju pie Jāzepa. Man pagāja garām filmēšanās Sibīrijā, sešu sēriju filmā. Lelde Vikmane aizbrauca, es atteicos. Režisors teica: «Янис, вы нас не поняли», uz ko atbildēju: «Hет, вы меня не поняли.» Man taču bija Jāzeps... Un tad vēl lērums dziesmu, kas kopā ar Hari [aktieri Hariju Spanovski] nodziedātas. Kādas desmit varbūt arī labi ir nodziedātas. Pauls vienmēr teica: «Kad jūs labi nodziedat, man ir prieks.» Viņš jau diezgan daudz mums piedeva. Viņam patīk aktieri, viņš pats ir mazliet aktieris, un dvēsele viņam tāda - liela un laba. Un tad vēl Streičs [kinorežisors Jānis Streičs] un Brasla [teātra un kino režisors Varis Brasla] - ar tādiem cilvēkiem esmu kopā strādājis! Man ir 42 filmas, un nevis epizodes, bet pirmā un otrā plāna lomas. Par ko tad man skumt, kad nenāk miegs? Es aizveru acis un domāju par visu labo un skaisto, ko esmu piedzīvojis. Un tagad tais baznīcās man būs miers...»
Dzīvo, kā var
Mūsu sarunas laikā Jānis Paukštello atsauc atmiņā savas bērnības Ziemassvētkus, kad kopā ar tēvu gājuši uz mežu izvēlēties «visskaistāko eglīti» un tad mājās dziedājuši gan Klusa nakts, svēta nakts, gan Jūs, bērniņi, nāciet. «Nu, kā citādi?! Laukos elektrības nebija, dega svecas, un mēs dziedājām. Neviens tur neokšķerēja. Māte varēja dziedāt no sešiem vakarā līdz sešiem rītā. Arī jaunībā teātrī Ziemassvētku dziesmas dziedājām - gluži uz skatuves jau ne, savās ģērbtuvēs. Meitenēm tās bija lielākas, tāpēc gājām pie viņām,» smaidot stāsta Jānis Paukštello.
Tagad viņš Ziemassvētkos aiziet uz baznīcu, televīzijā paskatās tiešraidi no Vatikāna. «Dēliem - viņi jau jaunekļi - tā nav spiesta lieta. Bet eglīte mājās ir obligāti, un mēs dāvinām viens otram dāvanas. Iepriekš noskaidrojam, kas katram kārojas, jo dāvanas jau arī ir tāpēc, lai būtu sirdsmiers un patikšana dvēselei,» uzskata Jāņa Jēkaba un Raimonda Dāvida (30. decembrī būs 17) tētis.
«Es esmu izdzīvojis divas dzīves: es zinu, cik grūti ir, kad nav bērnu, un es zinu, kā ir, kad ir bērni. Tas ir vēl grūtāk. Ar Dāvidu jau no trim gadiem ir problēmas, bet mēs par to daudz nerunājam, to neafišējam. Dzīvojam, kā varam. Un valsts jau arī īpašajiem bērniem palīdz diezgan pieklājīgi, nevar sūdzēties. Tikai absurds, ka katru gadu Elīnai jākārto dēlam invaliditātes dokumenti - viņš jau nebūs veselāks, nekad nebūs. Es arī nebūšu, bet man nav problēmu to izdarīt. Sirds sāp, skatoties, kā māmiņas katru gadu cīnās par tādiem bērniem, bet - tur nav, ko runāt, atliek tikai lūgt Dievu, lai mums tai simtniekā kādreiz būtu pieklājīgāki cilvēki, kuri domātu nevis tikai par sevi, bet mums visiem. Bet - tā jau nekad nebūs, tāpēc par to nevajag satraukties,» ironizē Jānis Paukštello.
Bet savus uzticamos skatītājus viņš gaidīs uz koncertiem dievnamos, kur viņa izpildījumā varēs dzirdēt arī skaisto J. Petera/R. Paula Ziemeļblāzmas romanci. «Es debesīs paveros - nakts, baltā nakts./Es putenī nomaldos - nakts, baltā nakts,» aktieris klusi iedziedas un, aicinot ikvienu ieklausīties, cik sirdssilti ir šīs dziesmas vārdi, turpina: «Saulīte, teic, vai tev nav auksti?/Saulīte, nāc, sildīšu dvašā/Kā putnu cīruļputenī...»
KONCERTI
- 15. decembrī pulksten 12 - Aizkraukles ev. lut. baznīcā
- 18. decembrī pulksten 19 - Dubultu ev. lut. baznīcā
- 19. decembrī pulksten 19.30 - Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu baznīcā
- 20. decembrī pulksten 19 - Limbažu Sv. Jāņa baznīcā
- 21. decembrī pulksten 19 - Valmieras Kultūras centrā
- 23. decembrī pulksten 19 - Rīgā, VEF Kultūras pilī
- 24. decembrī pulksten 17 - Krimuldas ev. lut. baznīcā
- 25. decembrī pulksten 18 - Bauskas Sv. Gara ev. lut. baznīcā
- 27. decembrī pulksten 18 - Cēsu Sv. Jāņa baznīcā
