Šodien tiek atklāts centrs cilvēka izaugsmei Torņakalns, kuru tā veidotāji iecerējuši par ikvienam pieejamu mācīšanās, izaugsmes un attīstības vietu, kurā būs pieejamas dažādas programmas sevis attīstībai un pilnveidei, balstoties uz cilvēka izaugsmes pamata pīlāriem – prātu, ķermeni, emocijām un garīgumu.
Ar atbildību par sevi un sabiedrību
Centra cilvēka izaugsmei Torņakalns vadītāja Zane Kilbloka atzīst, ka šī ir Rīgas Lutera draudzes padomes vairākus gadus lolota ideja, kas rezultējusies kā sociālais uzņēmums. Tā veidotāji iedvesmojušies no līdzīgiem centriem Vācijā, piemēram, Švānbergas garīgā centra, kas vienlaikus ir arī evaņģēliska klostera kopiena, un arī Sv. Martina garīgā centra Minhenē, kuras vadītājs ilgstoši bija mācītājs un teologs Andreāss Eberts (viņa grāmatas izdotas arī latviski). Līdzīgi centri, kuri darbojas ciešā sasaistē ar draudzi, ir arī citur Vācijā, bet šis būs pirmais šāda veida centrs Latvijā.
Rīgas Lutera draudze daudzus gadus ir nodrošinājusi sabiedrībai būtiskas aktivitātes ar augstu sociālo pievienoto vērtību - tas bijis darbs ar dažādu krīžu skartu cilvēku grupām, arī ar personības integrālu attīstību saistīti izglītojoši pasākumi un aktivitātes, pat sociāli projekti ārpus draudzes ietvariem. Ar laiku aktivitāšu spektrs paplašinājies, un šāda centra izveide esot loģisks nākamais solis. «Centra sauklis ir Cilvēkam ceļā, jo šī ir vieta, kur varēs mācīties kļūt par atvērtāku, patiesāku, līdzsvarotāku un mīlošāku cilvēku, kā arī atklāt savu dziļāko potenciālu šajā pasaulē. Ilgtermiņā - mūsu darbs sekmēs veselākas un laimīgākas sabiedrības veidošanos, kas ar savām krīzēm un traumām tiks galā paši un neatstās tās «mantojumā» nākamajām paaudzēm. Mēs ticam, ka palīdzēsim veidoties sabiedrībai, kas spēj veiksmīgi augt un attīstīties, tikt galā ar lielākiem kopējiem izaicinājumiem, pieņemt ilgtspējīgus un atbildīgus lēmumus, kā arī palīdzēt tiem, kam palīdzība ir vēl vairāk nepieciešama,» saka Zane Kilbloka.
Centra vadītāja uzsver, ka šis nav bizness tradicionālā izpratnē, bet gan sabiedrisku labumu nesošs uzņēmums, tātad tā darbs primāri būs fokusēties uz cilvēkiem, kas nokļuvuši dažādās dzīves krīzes situācijās (garīgas, fiziskas, materiālas, ģimenes, attiecību u.c.), lai uzlabotu viņu prasmes un zināšanas krīzes situāciju un citu problēmjautājumu risināšanā, kā arī nepieciešamības gadījumā sniegtu dažādu veidu citu atbalstu. Zanes Kilblokas personiskā pieredze apliecina, ka pēdējos gados cilvēki arvien vairāk meklē iespējas, lai varētu sevi emocionāli, intelektuāli, fiziski un garīgi attīstīt un pilnveidot, kas vienlaikus nozīmē - sekmēt visas sabiedrības attīstību un briedumu kopumā. «Pie sevis gaidām ne tikai draudzes locekļus un Torņakalna apkaimes iedzīvotājus, bet ikvienu, kuru uzrunās mūsu piedāvātais,» uzsver Zane Kilbloka, piebilstot, ka sevis iepazīšana ir viens no cilvēka galvenajiem uzdevumiem, bet, lai kvalitatīvi dzīvotu šajā pasaulē, daudz kas ir jāmācās, arī uzticēties dzīvei, pārvarēt krīzes, dziedināt pagātnes traumas, veidot veselīgas attiecības ar vidi... «Ja draudze ir gatava un vēlas veidot šādu centru, manuprāt, tas liecina par tās spēju redzēt problēmas, kā arī meklēt un piedāvāt tām risinājumus, turklāt - daloties brīvprātīgi,» uzskata Zane Kilbloka. Sociālā uzņēmuma mērķis neesot pelnīt, bet gan iegūtos līdzekļus novirzīt cilvēku grupām, kurām tas būtu nepieciešams - dzīves krīzēs vai samezglojumos nonākušu cilvēku atbalstam. «Gribas dot, gribas dalīties,» uzsver Zane Kilbloka. Jo cilvēks jau nav tikai «es» un tikai viņa pamatvajadzību nodrošināšana, cilvēks ir arī viens no «mēs», tāpēc ir ļoti būtiski, kā viņš iederas šajā sabiedrībā un kāda ir sabiedrība, kurā viņš dzīvo.
Šīs nedēļas nogalē notiks pirmās lekcijas un semināri Kā dzīvot harmonijā ar savu patieso «es» pazīstamās personības izaugsmes treneres un psiholoģijas doktores Annas Gammas (Šveice) vadībā. Centra vadītāja uzsver, ka patiesībā Latvija ir bagāta ar cilvēkiem, kas var savas zināšanas un pieredzi nodot tālāk - meditācijas un ķermeņa prakses, tāpēc galvenais esot saskaņot speciālistu iespējas ar auditorijas vajadzībām.
Bez pauzes nevar
«Šobrīd esmu centra redzamākā persona, bet kopā ar mani ir liela brīvprātīgo komanda,» uzsver Zane Kilbloka. Kā jau tas dzīvē mēdz notikt, par šādu darbu viņa neesot domājusi, piedāvājums atnācis negaidīti, bet īstajā brīdī. Un ne tikai tāpēc, ka bija paņēmusi ilgāku pārdomu pauzi, jo no iepriekšējā darba aizgājusi tāpēc, ka nonākusi tajā dzīves punktā, kurā pati sev atzinusi, ka vēlētos strādāt ne tikai iztikšanas dēļ. Sapratusi, ka grib jēgpilnu un saturīgu darbu ar paliekošu vērtību, turklāt kurā var arī radoši izpausties. «Runa ir par vērtībām - gribēju, lai darbs saskan ar manu būtību, ar to, kur es personiski redzu savu piepildījumu, savu aicinājumu, arī dzīvošanas prieku. Ja tā ir, tad es varu darbam veltīt daudz enerģijas un laika, protams, neaizmirstot par ģimeni un sevi pašu, proti, visu līdzsvarojot,» saka Zane Kilbloka, piebilstot, ka pašai esot sajūta, ka šis darbs viņai atnācis kā brīnums un kā lielākā dāvana vienlaikus.
«Personāla vadītāji jau kādu laiku arvien vairāk saskaras ar to, ka darba ņēmēji noteiktus bonusus jau uztver kā pašsaprotamus, piemēram, veselības apdrošināšanu, bet arvien lielāka nozīme ir pavisam kam citam, ko nodrošina darba devējs, un izaugsmes iespējām ne tikai profesionālajā jomā ir pieaugoša vērtība. Teiksim, garīgie treniņi, meditācijas, stresa menedžments, īsi sakot - iespēja sevi pilnveidot,» uzskata Zane Kilbloka, kura pati ilgāku laiku ir bijusi personāla vadības speciāliste.
Tā sanācis, ka ar šo darbu viņa savdabīgā veidā atgriezusies tuvāk savai profesionālajai izglītībai. Vēl skolā mācoties, domājusi par interjera dizaina studijām Mākslas akadēmijā, pat apmeklējusi sagatavošanas kursus, kā arī rotkaļu kursus pie Oļega Auzera, bet rezultātā nosvērusies par labu nesen izveidotajām psiholoģijas studijām Latvijas Universitātē. «Man vienmēr ir paticis darbs ar cilvēkiem. Man vienmēr ir gribējies saprast motīvus, kāpēc cilvēks rīkojas tā vai citādi,» savu izvēli pamato Zane Kilbloka.
Bakalaura grādu ieguvusi ar specializāciju klīniskajā psiholoģijā un jau studiju laikā strādājusi skolā par psihologu un krīzes centrā ar vardarbībā cietušiem bērniem, un paralēli - nakts maiņās uzklausījusi cilvēkus, kas zvanījuši uz krīzes telefonu. «Tas bija smagi. Laikam tāpēc arī radās nepieciešamība kaut ko mainīt, tāpēc maģistrantūrā izvēlējos studēt personāla vadību, tieši organizāciju psiholoģiju,» stāsta Zane Kilbloka. Ilgus gadus nostrādājusi grāmatu izdevniecībā, pēc tam būvniecības kompānijā un vīna studijā. «Izdevniecībā jutos ļoti labi - varēju organizēt grāmatu atklāšanas pasākumus, piesaistīt jaunus autorus, organizēt dažādus konkursus vai izglītojošas skoliņas bērniem, lai veicinātu viņu lasītprasmi. Tomēr dzīvē notiek dažādi pavērsieni, pēc izdevniecības es nokļuvu pavisam citā vidē. Esmu radošs cilvēks, nevaru strādāt strikti strukturētā vidē,» atzīst Zane Kilbloka. Šā gada sākumā sapratusi, ka nepieciešams laiks pārdomām, lai saprastu, ko vēlas darīt dzīvē, tāpēc aizgājusi no darba, domājusi arī par iespēju veidot pašai savu uzņēmumu. «Tas nav viegls laiks, jo pati biju apjukusi un nobijusies, bija daudz neziņas par to, kur dzīves ceļš tālāk vedīs, tomēr vismaz man šis laiks palīdzēja pašai sev noskaidrot, ko es negribu darīt. Un tad mani uzrunāja šim darbam,» nosaka Zane Kilbloka. «Bez pauzes nevar, jo pēc kāda laika atkal būsi turpat, kur biji iepriekš - tajā pašā vai citā, bet līdzīgā grāvī. Mēs jau visu mūžu esam ceļā, jo tikai tā mēs augam, pilnveidojamies, nobriestam.»
Cukura ziedi kā meditācija
«Mani abi dēli nav kristīti, arī es nebiju kristīta, bet pirms gadiem pieciem es apzināti izvēlējos nokristīties un iesvētīties. Neslēpšu - personiski man tas bija lūzuma posms dzīvē,» Zane Kilbloka kodolīgi pastāsta par savu ceļu līdz Rīgas Lutera draudzei.
«Mēs esam ģimene, kurai ļoti patīk būt mājās. Man patīk radīt vidi, kurā ikviens var justies labi, patīk gatavot garšīgus ēdienus, arī uzņemt draugus, jo tā ir iespēja satikt mums svarīgus cilvēkus,» atklāj Zane Kilbloka. Visiem kopā patīkot būt dabā, un tad noteikti līdzi tiek ņemts četrkājainais ģimenes mīlulis, bet kopā ar dzīvesbiedru daudz apmeklējot teātra izrādes, koncertus un mākslas izstādes, kamēr dēli labāk izvēlas kino un sportisku laika pavadīšanu. «Patīk moči un mašīnas, un tas, kas patīk viņu tēvam - kaitot un veikot, bet tajā es viņus atbalstīt nevaru, jo es pati ar to nenodarbojos,» stāsta Zane Kilbloka. Aktīvas atpūtas piekritēja esot arī viņa, bet kopā ar dzīvesbiedru dodas sēņot, brauc ar riteņiem, kaut vai tikai pastaigās ar suni... Ik pa laikam sanākot aizbraukt kādā ceļojumā, turklāt «ziemā puikas grib slēpot».
«Es nevaru nosēdēt mierā, es visu laiku esmu kustībā, bet tā nav «sviesta kulšana», bet mērķtiecīga rīcība. Vajag ieklausīties sevī,» saka Zane Kilbloka. Ieklausīties sevī viņai palīdz arī kāds īpašs hobijs - cukura ziedu gatavošana, kas prasa gan daudz laika, gan milzīgu pacietību. «Tā ir mana meditācija. Savulaik esmu mācījusies pavārskolā par konditori, arī strādājusi praksē dažādos restorānos. Pirms kāda laika aizrāvos ar cukura ziedu gatavošanu, pat gribēju veidot savu uzņēmumu, bet sapratu - tas nevar būt bizness Latvijā. Tāpēc tagad to daru galvenokārt tad, kad ir īpaša motivācija, piemēram, sarūpēt Ziemassvētku dāvanas mīļiem cilvēkiem, arī kad jūtu - nepieciešams laiks tikai sev, nepieciešams kaut ko pārdomāt un sakārtot sevī.»
Zane KILBLOKA