Aktrise Marija Linarte. Šaubas un pārliecība

 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo agency

«Man ļoti patīk un es gribu strādāt Jaunajā Rīgas teātrī, man tā ir viskomfortablākā vieta šobrīd, kur attīstīties – tieši tā, kā es to vēlos. Bet vai man ir bail, ka manis tur varētu arī nebūt? Man būtu žēl, būtu skumji, bet – bail man nav. Jo es uzskatu, ka katrs ir savā vietā – tieši tur, kur viņam ir jābūt,» saka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise Marija Linarte. Viņai rītvakar pirmizrāde – režisora Gata Šmita jauniestudējumā Meklējot Spēlmani.

Izrāde stāsta par apstākļiem un notikumiem, kas noveda pie leģendārās izrādes Spēlē, Spēlmani! tapšanas, kā arī par cilvēkiem, kuri tajā spēlēja nozīmīgu lomu.

Jaunatnes teātra izrāde Spēlē, Spēlmani!, ko 1972. gadā iestudēja režisors Pēteris Pētersons, ir labi zināma vecākās paaudzes skatītājiem, jo šī Aleksandra Čaka dzejas izrāde ar Ilmāra Blumberga scenogrāfiju un Imanta Kalniņu mūziku guva milzīgu popularitāti un tika spēlēta 16 sezonu.

«Man pašam bērnībā izrādi Spēlē, Spēlmani! ir gadījies redzēt daudzas reizes, jo tajā spēlēja mana vecmāmiņa - aktrise Lūcija Baumane. Izrādei piemita neparasts pievilkšanas spēks,» saka jauniestudējuma režisors Gatis Šmits, atklājot, ka Meklējot Spēlmani ir daļēji vēsturisks detektīvs par likumsakarībām, par krīzēm, par cilvēkiem, kuru saskarsmes rezultātā Latvijas teātris nonāca līdz šādam darbam. «Tas ir mēģinājums iedziļināties, pievērst uzmanību Spēlmaņiem un Spēlmanēm, kuri savu laiku un savu dzīvi ir veltījuši tam, lai radītu mākslas brīnumu. Šo ideālo, izdomāto pasauli, pēc kuras visi cilvēki tik ļoti tiecas, bet par kuru, kā zināms, ir jāmaksā diezgan liela cena.»

Izrādes dramaturģiju veidojusi Justīne Kļava, scenogrāfiju - Rūdolfs Baltiņš, kostīmus - Keita. Lomās: Ģirts Krūmiņš (Pēteris Pētersons), Vilis Daudziņš (Aleksandrs Čaks), Andris Keišs (Eduards Smiļģis), kā arī Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Elita Kļaviņa, Marija Linarte, Ivars Krasts un Edgars Samītis.

Čaka sieva un Artmane

Marijai Linartei jauniestudējumā uzticētas divas lomas - viņa ir gan Aleksandra Čaka sieva Anna (Anita) Bērziņa, gan uz īsu mirkli arī leģendārā Vija Artmane. «Es personīgi esmu pārbijusies,» mirkli pirms pirmizrādes aktrise vaļsirdīgi atzīstas, sakot, ka viņas paškritika, kas sevi pieteica jau ar pirmajiem soļiem uz teātra skatuves - jau studiju laikā, Matrjenas lomā izrādē Rudens Pēterburgā Nacionālajā teātrī 2013. gadā -, negrasās atkāpties. «Loģiski, ka kopš tā laika es esmu mainījusies, daudz ko esmu pārvērtējusi un rozā brilles ir nost. To vietā ir nācis lielāks miers, bet paškritika diemžēl nekur nav pazudusi. To vajadzētu mazināt, bet man nav ne jausmas, kā,» aktrise pasmaida un saka, ka Meklējot Spēlmani interesanti būs skatīties gan teātra profesionāļiem, gan tiem, kuriem ar teātri nav profesionālu saistību, jo katrs tajā redzēs ko citu. «Tas ir stāsts ne tikai par Spēlmani, tas ir stāsts par degšanu viskulminējošākajā formā - cilvēcisko degšanu un arī sadegšanu. Tie ir apbrīnojami dzīvesstāsti, kuru vēlme ir bijusi viena un kopēja - piepildīt sevi un darīt to ar uzviju un maksimālu pievienoto vērtību. Galvenais tomēr paliek - Spēlmanis cilvēkā. Grozies, kā gribi, bet teātris ir spogulis, kurā atspoguļojas tas, kas notiek sabiedrībā. Tāpēc ir vērtīgi paskatīties, kā šie cilvēki - Pēteris Pētersons, Aleksandrs Čaks, Eduards Smiļģis - ir dzīvojuši, jo tas norāda, kā tolaik, tās varas apstākļos ir dzīvojusi sabiedrība,» uzskata Marija Linarte.

Ņem savā azotē

Trešā sezona JRT (otrā - esot teātra štatā) Marijai Linartei iesākās ar lomām Ī. B. Zingera lugā Vēlā mīla, ko iestudēja režisors Alvis Hermanis. Rītvakar viņai pirmizrāde - Meklējot Spēlmani. Nākamais darbs jaunajai aktrisei būs Aspazijas lugā Zalkša līgava, ko jaunā gada sākumā iestudēs režisore Inga Tropa. Tai sekos Vēsā jaunava (pēc dāņu rakstnieka Jerna Rīla stāstu krājuma Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti motīviem), ar ko pavasarī JRT atgriezīsies režisore Inese Mičule. Un vēl viena loma sezonas beigās būs pie režisora Alvja Hermaņa.

«Baigais apjoms, tik daudz vēl nekad nav bijis. Es zināju, ka šī sezona man būs traka, bet - būs labi, nav variantu,» Marija nosaka, piebilstot, ka jau kopš sezonas sākuma tam trenējas, ļoti koncentrējas darbam - laikus iet gulēt, agri ceļas. Jo zina: ja neievēros režīmu, sabruks. Un pagaidām viņai viss izdodas.

«Kad pabeidzu augstskolu, biju absolūti pārliecināta, ka negribu būt teātrī štatā, ka tas ierobežos manu brīvību. Jau biju pieradusi, ka pati rīkojos ar savu dzīvi, savu laiku, tāpēc pirmais gads teātra štatā man bija diezgan grūts - kamēr pieslīpējos, pieradu. Tas bija zināms pārejas posms, ko smagāk izjutu, tomēr man noteikti bija svarīgi nokļūt štatā, man bija svarīgi nokļūt starp tiem cilvēkiem. Gan aktiera dzīvesveids ir diezgan trauksmains, gan es pati esmu trauksmaina, un tas kopā veido vēl milzīgāku trauksmi, bet te, teātrī, mani sēdina, un es tiešām jūtos labi. Es esmu nedaudz jocīgā situācijā, jo ir pamata trupa, ir studenti, un es viena pa vidu. Bet kolēģi mani ļoti ņem savā azotē, pieskata. Visi piedalās cits cita darbā, un katra izrāde ir absolūti kolektīvs darbs - tieši tā, kā uzskatu, ka teātrī ir jābūt. Un līdz ar to ik pa brīdim izdodas sasniegt laimību.»

Viļa Daudziņa miers

Taujāta, kuros mirkļos uz skatuves «nāk laimība», Marija, ne mirkli nedomājot, atteic, ka ikreiz, spēlējot režisora Vladislava Nastavševa iestudējumā Melnā sperma Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT), - lai arī kas katrreiz būtu noticis apkārt.

«Tie ir atsevišķi mirkļi, kad kaut kas notiek, kaut kas sanāk - tad tevi uz sekundi pārņem tāds prieks,» aktrise atzīst. Arī jauniestudējuma Meklējot Spēlmani mēģinājumu procesā ir laimība - bet ne par sevi, par kolēģiem. «Par sevi esmu sabijusies. Es nedomāju, ka ir pareizi baidīties, bet es arī nedomāju, ka ir pareizi, ja tu ne par ko nebaidies. Pat dižākajām personībām - tagad ļoti daudz lasu par Latvijas teātra leģendām - bailes un šaubas bijušas konstantas. Bet tām klāt bijusi arī vājprātīga pārliecība. Tā laikam ir vislabākā kombinācija,» domā jaunā aktrise.

Vai viņai ir vājprātīga pārliecība? «Dažreiz - jā, kad jāaizstāv savs viedoklis, bet dažreiz nav. Domāju, ka līdz tam tikšu. Kaut gan pēdējā laikā savu bravūru esmu kaut kur nozaudējusi un ielīdusi tādā kā ziemas miegā. Gan jau atmodīšos. Vispār es gribētu, lai man būtu tāds Viļa Daudziņa miers. Es, protams, nezinu, kas viņam notiek iekšā, bet viņš vienmēr ir ļoti mierīgs, it visam pieiet ar vēsu prātu un izbauda procesu. Jā, tā es arī gribētu.»

Laimes nav

Vēl ar salīdzinoši vēsu prātu Marija stāsta par savu ieceri sezonas izskaņā iestudēt izrādi Dirty Deal Teatro, kas būs nosacīts turpinājums viņas debijai režijā - izrādei Anna. Люболь (pēc Ļ. Tolstoja Anna Kareņina motīviem), kas pagājušajā sezonā iestudēta ĢIT un kurā pētīts «laimes koncepts».

«Par to arī, protams, esmu mazliet sabijusies, jo tā būs oriģināldramaturģija, ko veidosim visa komanda kopā. Gribu vēl tālāk papētīt laimes konceptu, jo mans personīgais secinājums ir, ka laime ir komerciāls termins - kaut kas, ko mums pārdod. Ja divdesmitā gadsimta sākumam bija raksturīga tiekšanās pēc naudas un statusa sabiedrībā, tad šodien ir tāda savāda tiekšanās pēc laimes. Neviens nezina, kas tas ir, un tāpēc cilvēki nedaudz jūk prātā. Man šķiet, ka tādas laimes nav. Ir prieks, ir laba sajūta, ir harmonija, bet... ne jau laime. Mēģinot atdzīvināt cilvēka iekšējo emocionālo anatomiju un parādot to vizuāli, es mēģināšu saprast, kas tad ir tā laime citiem... Neko konkrētāk negribu teikt, jo vēl simt reižu viss var mainīties.»

Izrāde ir jāpabeidz

Marija nav studējusi režiju, bet noteikti gribētu to kādreiz darīt. «Veidojot savu pirmo izrādi, sapratu, ka man ļoti patīk strādāt ar aktieriem. Es pārbaudīju savas robežas un tagad ticu, ka režisora darbs nepavisam nav vienkāršs - ar nožēlu sapratu, ka bez bļaušanas laikam nevar. Diemžēl. Un, kad aizvadītajā vasarā ar savu Annu. Люболь bijām Krievijā, kur to spēlējām Ļevam Tolstojam veltītā starptautiskā teātra festivālā, es sapratu, ka režisoram bailes ir liekas, jo viņš nekad nevarēs izdabāt visiem. Un - kāpēc vispār režijā kādam vajadzētu izdabāt?!» Marija aizdomājas.

Viņa stāsta, ka šajā festivālā daļai skatītāju izrāde ļoti patika, bet daļa skatītāju vienā konkrētā izrādes vietā cēlās kājās un gāja prom. «Es gaidīju, ka tā notiks, tāpēc to uztvēru nevis kā aizvainojumu, bet kā komplimentu: yes, tas bija nostrādājis! Un, ja tie, kuri gāja prom, teica, ka tas ir proamerikāniski un stulbi, tad tie, kuri izrādi noskatījās līdz galam, atzina, ka tas bijis tieši tas, kas vajadzīgs, lai beidzot sapurinātu sabiedrību.»

Nesen šo izrādi beidzot noskatījās arī Vladislavs Nastavševs. «Es biju pārbijusies, bet beigās viņš man tā arī pateica: «Marij, tev tā izrāde ir jāpabeidz.» Un tad es vēlreiz sapratu, ka nevajag baidīties līdz pēdējam noslīpēt savu darbu, līdz ir sasniegts cerētais rezultāts.»

Aktrise atzīst, ka pēdējie divi gadi viņai ir milzīgs pārdomu posms - par vietām un cilvēku secīgu nonākšanu tajās. Cik pareizi un nepareizi tas ir. Viņai gribētos ticēt, ka katram cilvēkam - šo viņa vairāk attiecina uz teātra cilvēkiem - ir sava vieta. «Tam apakšā ir smags darbs, veiksme, bet pārējais jau kaut kā saliksies. Domas par to, ka kāds varētu ieņemt kāda cita vietu, šķiet tāda koķetērija un pilnīga nepatiesība. Es nezinu, kur būšu pēc gadiem desmit. Iespējams, nodarbošos ar ko pavisam citu, tomēr skaidrs ir tas, ka dzīve ir mainīgs un kustīgs process, un mums pašiem atliek tikai pieņemt šo esību šajā fenomenā. Tāpēc katra vieta, kurā konkrētajā dzīves posmā atrodos, ir svarīga un laimības pilna.»

MARIJA LINARTE

- Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise

- Dzimusi 1993. gada 8. martā Rīgā

- Izglītība: Vaivaru pamatskola; Rīgas Kultūru vidusskola; Jūrmalas mūzikas skola (kokle/klavieres); Latvijas Kultūras akadēmija (LKA)

- Debija uz teātra skatuves: Matrjenas lomā izrādē Rudens Pēterburgā (2013, rež. P. Krilovs) Nacionālajā teātrī

- Spēlē JRT izrādēs: Meklējot Spēlmani (rež. G. Šmits, 2019), Vēlā mīla (rež. A. Hermanis, 2019), Apmānītā (rež. U. Tīrons, 2019), Cerību ezers aizsalis (rež. V. Nastavševs, 2018)

- Spēlē Dirty Deal Teatro (DDT) izrādē Zvērīgā mīla (rež. M. Lācis, 2017) un Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) izrādē Melnā sperma (rež. V. Nastavševs, 2015)

- Lomas kino un TV: Marta filmā 1906 (rež. G. Šmits, 2019), Beth - Welcome to Mercy (rež. T. Bertelsen, Forma Pro Films & EMH Consulting Group, Inc., ASV, 2018), Marta - īsfilmā On one breath (rež. M. de Valukhoff, 2018), Santa - īsfimā Ludis (rež. G. Ungurs, LKA, diplomdarbs režijā, 2016), dvīņumāsas Krista un Sandija TV3 seriālā UgunsGrēks (rež. I. Gorodecka, 2015-2016), Megija TV3 seriālā Ēnu spēles (rež. I. Gorodecka, 2014) u.c.

- Režija: Anna. Люболь ĢIT (2018)

- Spēlmaņu nakts nominācijas: Gada debija - par Matrjenas lomu izrādē Rudens Pēterburgā Nacionālajā teātrī (2012/2013); Gada jaunais skatuves mākslinieks - par lomām izrādē Zvērīgā mīla DDT (2016/2017) un Aktrises lomu izrādē Cerību ezers aizsalis JRT (2017/2018)

 

Rīgas namu pārvaldnieks