Režisore Ksenija Ohapkina: Drosme pajautāt – ko es gribu?

 
"Kad cilvēks tiek iedzīts izdzīvošanas apstākļos, viņu ir viegli vadīt, viņam nav drosmes pašam sev pajautāt - ko es gribu?" ©Dmitrijs Suļžics/ F64 Photo Agency

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmas Artdocfest/Riga ietvaros šodien pirmizrāde dokumentālajai filmai Nemirstīgie. Igaunijas un Latvijas kopražojuma filma vasarā ieguva Grand Prix prestižajā festivālā Karlovi Varos, kas vienlaikus nozīmē izvirzīšanu ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars. Uz sarunu Neatkarīgā aicināja režisori Kseniju Ohapkinu.

Dokumentālā filma Nemirstīgie atklāj mehānismu, kas pamudina cilvēkus labprātīgi kļūt par pakļāvīgām, bezpersoniskām būtnēm, tādējādi kļūstot par izmantojamu resursu valsts rokās, par pelēku rūdu, kur individuālai dzīvei nav vērtības. Pirmsākumos Apatīti bija koncentrācijas nometne. Mūsdienās Apatītu pilsētā 50 gadi skaitās vecums, bet vide ir uz ekoloģiskās katastrofas robežas. Pieaugušie pavada dzīvi rūpnīcas autobusa pieturā, bet par viņu nemirstības apliecinājumu - bērniem - rūpes uzņēmušās valsts struktūras, kas, izmantojot patosa pilnus deju un maršēšanas treniņus, iepotē viņos cietumnieku mentalitāti. Ne bērni, ne viņu audzinātāji to neapzinās. Viņi ir pārliecināti, ka audzina patriotiskus varoņus, kuriem ir lemts kļūt par Zemes un kosmisko plašumu leģionāru armiju. Vienīgais ceļš, pa kuru izkļūt no šīs sistēmas, ir nāve. Bet, ja mirsti par savu valsti, kļūsti par nemirstīgu varoni.

- Vai filmas idejas pamatā ir intelektuāls vai arī kāds konkrēts impulss?

- Ideja radās pirms gadiem septiņiem.

- 22 gadu vecumā definējāt vēlmi veidot filmu par padomju mantojumu?

- Ne gluži tā. Kino es sāku studēt uzreiz pēc skolas absolvēšanas, un tā sanāca, ka es pasauli izzinu un pētu, arī attīstos caur kameras prizmu. Katra jauna filma man ir iespēja tikt skaidrībā ar interesējošiem jautājumiem.

Pirms septiņiem gadiem es lasīju blogu, ko bija rakstījuši cilvēki, kas kājām apgājuši Kolas pussalu. Blogā bija interesantas piezīmes par Gremiha pilsētu, kas ir kara bāze. Tajā laikā, kad viņi ceļoja pa Kolas pussalu, tā bija daļēji slēgta pilsēta, bet tagad jau pilnībā slēgta. Blogā bija interesantas fotogrāfijas ar padomju laika arhitektūru, pieminekļiem tankiem un dažādiem kara objektiem. Viss izskatījās tik nepiemērots dzīvošanai, bet cilvēki vienalga tur turpināja dzīvot. Mani ieinteresēja, kāpēc cilvēki paliek dzīvot vietās, kas nav piemērotas dzīvošanai, un kāda ir dzīvošanas jēga šādos apstākļos? Noskaidroju, ka bijušajā padomju teritorijā ir simtiem pilsētu, kas ir vai nu kara bāzes, vai nu rūpniecības pilsētas, kas ir izaugušas no lēģeriem - Gulagu sistēmas*, un gandrīz visas šādas pilsētas atrodas vietās, kurās cilvēki brīvprātīgi neapmestos uz dzīvi, jo tur vienīgā dzīvošanas jēga ir vai nu resursu ieguve, vai arī kalpošana valsts interesēm. Cilvēks jau neizvēlas ne došanos armijā, ne uz labošanas darba nometni - viņu sūta, ir jāizdzīvo. Pamazām izkristalizējās ideja, ka tai jābūt filmai par padomju kultūras mantojumu. Esmu priecīga, ka tolaik neizdevās uzņemt šo filmu, jo visticamāk tas būtu sanācis tāds «freak show», jo tolaik šī vieta mani saistīja ar savu sirreālismu. Kad pirms diviem gadiem sāku filmēt, jau biju formulējusi, ka Padomju Savienībā bija radīta tāda ideoloģija, kas cilvēkiem piedāvāja idejas, kas dod jēgu viņu dzīvošanai, un, iespējams, augstāka ideja liek palikt cilvēkiem tādās dīvainās vietās pat tad, ja tur nav jāatrodas piespiedu kārtā.

- Kāpēc par filmēšanas objektu izvēlējāties Apatītu pilsētu?

- Protams, ir atšķirība - kara bāze vai bijusī Gulaga pilsēta, bet nav lielas atšķirības - abas ir Padomju Savienības produkts, abās ir padomju kultūras mantojums, sākot no mentalitātes un arhitektūras un beidzot ar cilvēku nodarbošanos. Iespējams, ka tur dzīvojošie pat vēlētos ar kaut ko citu nodarboties, bet tur visapkārt ir tundra - agresīva un sveša vide, kas nav piemērota dzīvošanai, turklāt cilvēki sabraukuši no dažādām vietām, tāpēc arī nav nacionālas kultūras. Tā sanāca, ka izvēlējāmies bijušo Gulaga nometni, kas tagad ir rūpniecības pilsēta. Šobrīd tur notiekošais ir saistīts ar faktu, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievijā netika veltīta pienācīga uzmanība represiju upuriem.

Šobrīd Krievijā ir nostalģija pēc Padomju Savienības laikiem, pat simpātijas pret Staļina režīmu, bet masu apziņā tas ir dzīvs tikai tāpēc, ka oficiālā propaganda skandē - mēs uzvarējām 2. pasaules karu, neprecizējot detaļas, un pēc kara Staļins pacēla rūpniecību. To pateiks ikviens uz ielas satiktais garāmgājējs, bet propaganda klusē par to, kāda cena par to tika maksāta. Piemēram, Staļingradas kaujās armiju uz priekšu dzina NKVD daļas, un, protams, cilvēki gāja kaujā, jo izvēles jau nebija - vai nu nošaus pretinieks, vai arī nogalinās savējie.

Es tikos ar ieslodzīto pēctečiem, arī ar tiem, kas pēc kara turp devās kā uz komjauniešu celtniecības vienību. Skaidri zināju, kur tur atradās ieslodzīto nometnes, un patiesībā tur savulaik 50 kilometru garumā bija lēģeri, kur cilvēki cēla dzelzceļu, ieguva derīgos izrakteņus, un pat baisi iedomāties, cik daudzu cilvēku mirstīgās atliekas tur... Pieļāvu domu filmu veidot par pagātni, bet pēc tam pieņēmu lēmumu, ka jādokumentē šodiena, jārunā par mūsdienu sociālajiem procesiem. Ne tikai Krievijā, bet daudzviet pasaulē arvien biežāk «uzrodas» ārējā ienaidnieka figūra, kas piespiež cilvēkus noslēgties savā pasaulē, baidīties no kaut kāda naidnieka un ļauties uzspiestām bailēm, un tādējādi politiķi manipulē ar cilvēka apziņu un piedāvā mākslīgu jēgu dzīvošanai.

- Filmā bez aizkadra teksta, sākuma titros sniedzat tikai vienu ievirzi skatītājam - šī ir pilsēta, kas radusies kā Gulaga nometne un kurā pēc Staļina nāves, kad jau bija iespējams doties prom, vairums palika. Kāpēc 21. gadsimtā, kad ir tik plašas informācijas ieguves iespējas, kad ir cita politiskā un ekonomiskā situācija, cilvēki ir gatavi cīnīties un pat mirt par «savu tēvzemi», bet nav gatavi to darīt par savu dzīvi?

- Man bija tieši tāds pats jautājums. Pirms filmēšanas sākšanas tajā pilsētā es biju trīs reizes pa divām nedēļām, apmeklēju arī kapus un ievēroju, ka cilvēku dzīves ilgums ir apmēram 50-60 gadu.

- Līdz pensijai nenodzīvo.

- Ciniski, bet pēc jaunajiem likumiem vairumam nesanāk nodzīvot... Protams, daļa cilvēku brauc prom no turienes, daļa paliek, bet daudzi arī ierodas nopelnīt.

- Nopelnīt?

- Jā. Vissmagākais un visbīstamākais darbs tur ir šahtu spridzinātājiem - tiem, kuri šahtās padziļina ejas. Rūpniecības galvenais objekts ir apatītu rūda, no kuras galvenokārt iegūst fosfora mēslojumu, ko plaši izmanto augu kultivēšanai Ziemeļos, piemēram, holandiešu tulpju audzēšanai.

Tā reģiona, šķiet, četrās pilsētās atrodas Eiropā lielākā ķīmiskā ražošana. Milzīgās akciju sabiedrības īpašnieki ir krievi, vācieši un amerikāņi, kompānijas ienākumi mērāmi miljardos dolāru, un, protams, tur, kā jau Ziemeļos, cilvēki nopelna vairāk nekā citviet valstī, bet tur arī nav nekādas infrastruktūras pilnvērtīgai cilvēka dzīvei. Loģiski, ka kompānijas īpašnieki paši tur nedzīvo, un šis ir klasisks piemērs tam, kā elite izmanto sociāli zemāk esošus cilvēkus savas labklājības nodrošināšanai.

- Augstskolas nav?

- Ir tehnikums, kas ir galvenais cilvēku resursu piegādātājs vietējām ražotnēm. Šausmīgi skan, bet diemžēl tieši tā ir.

- Tad galvenais iemesls tur palikšanai ir vēlme vairāk nopelnīt?

- Apātija. Ir ļoti viegli nokļūt straumē, kopējā plūsmā. Tā ir arī atbilde uz iepriekšējo jautājumu, kāpēc cilvēki necīnās paši par savu dzīvi. Filmā to arī mēģināju parādīt - cilvēks strādā fabrikā, satiek sev dzīves partneri, izveido ģimeni, rodas bērni, kas, loģiski, iet bērnudārzā, skolā un pēc skolas piedalās dažādos pulciņos, tur arī cilvēkam pamazām tiek atņemta brīvā griba un apziņa, ka jādzīvo savu dzīvi, jo patiesībā bērnus audzina ne jau ģimenē. Man pat radās līdzība ar bērnu namiem, tāds bāreņa stāvoklis, par kuru spilgti rakstījis krievu rakstnieks un dramaturgs Andrejs Platonovs - par pamestiem cilvēkiem, kuri ir apātiskā atsvešinātā stāvoklī, un kaut ko ļoti līdzīgu pamanīju filmēšanas laikā. Es to raksturotu kā gaidīšanu pieturā, kaut kā nezināma gaidīšanu, it kā ne savas dzīves dzīvošanas stāvokli.

- Un tā visu dzīvi.

- Un aplis turpinās - cilvēki izaug, strādā fabrikā, rada bērnus...

- Patiesībā filma rada globālas pārdomas, jo rodas nežēlīgas līdzības arī ar labklājības valstīm. Protams, varam runāt par brīvības, tiesību un iespēju plašākām robežām, bet princips jau ir tas pats.

- Tā laikam ir. Lai atdotu hipotekāro kredītu, cilvēks ir spiests bieži vien atteikties no savas dzīves dzīvošanas, nemaz nevar atļauties atvērt acis un pavaicāt pats sev - ko es gribu darīt?

Filmas veidošanas laikā piedalījos arī dažādos festivālos pasaulē un daudzviet saskāros ar, kā es saku, «apatītu izpausmēm» - cilvēku sejās, arhitektūrā, telpas organizācijā... Jo īpaši par to nācās domāt Ņujorkā - tā man šķita tipiska «apatītu pilsēta», un pat to ir daudz liecību arhitektūrā, bet galvenais - tur ir skarbi organizēta vide, kurā, skatiena līmenī, ir šķietama brīvība un cilvēki ir atraisīti, jo viņi nav represēti, ieslodzīti un nogalināti par savu uzskatu publisku paušanu, bet vienalga - cilvēku plūsmas ir strukturētas, un tu nokļūsti tieši tur, kur tev it kā ir jānokļūst, bet, ja mēģināsi veikt negaidītas un spontānas kustības, cilvēku plūsma neļaus vai arī atdursies pret sienu, pret sētu, pret ierobežojumu - fizisku un mentālu, un nāksies darīt to, ko no tevis gaida, kas ir paredzēts. Tam es atradu formulējumu - brīvprātīga verdzība.

Tas mani mudināja izlasīt vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kas tika pieņemta pēc 2. pasaules kara, bija radikāli jauns dokuments pasaulē, jo līdz tam vispār neeksistēja vārdu savienojums «cilvēka tiesības». Uzmanīgi lasot, var secināt, ka šajā dokumentā verdzība tiek formulēta tā - ja cilvēkam ir jāstrādā viņu apspiedošos apstākļos un bez fiksēta termiņa. Tātad - ja cilvēkam ir hipotekārais kredīts, viņš ir spiests pat verdziski strādāt, ziedojot savu veselību un visu pārējo, bet ar noteiktu gala termiņu, teiksim, 20 gadu, tad tā nav verdzība. Cilvēktiesību deklarācijā netiek ņemts vērā, ka ir tik elementāri manipulēt ar cilvēkiem, ja vien ir pietiekamas prasmes, bet visā pasaulē lieliski strādā propagandas shēmas, un politika jau sen pārvērtusies par teātri, kurā galvenais nav reālas darbības, bet manipulācija ar sabiedrisko domu. Un politiķu galvenais darbs ir vērsts tieši uz to, lai cilvēki lietas uztvertu zināmā gaismā. Par to rakstījis franču sociologs Žans Bodrijārs darbā Līcī kara nebija - par neredzamo realitāti, kas cilvēkus noliek verdziskas, bet absolūti legālas eksistēšanas situācijā, jo - pat ja tas ir neizturami, neviens jau ar spēku nespiež to darīt. Ja cilvēkiem pajautātu, vai viņi ir apmierināti ar savu dzīvi, visticamāk, viņi teiktu - jā, tā ir mana apzināta izvēle. Bet tā jau nav apzināta izvēle, jo tas ir rezultāts manipulācijai ar sabiedrisko domu, un tas nekādi netiek regulēts, proti - tā ir propagandas sfēra, kas atrodas ārpus jebkādiem likumiem. Protams, ir likumi, kas kaut ko aizliedz, bet principā - manipulācijas līmenis netiek reglamentēts ar likumu - nav likuma, saskaņā ar kuru cilvēkus, kas manipulē ar sabiedrisko domu, varētu saukt pie atbildības. Tātad - dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki labprātīgi dzīvo verga dzīvi, un neviens par to nav atbildīgs. Cilvēka brīvajai gribai tiek «sasietas» rokas, kājas, rezultātā - ciniska spēle.

Starp citu, filmas montāžas mākslinieks bija beļģis, kam uz filmu bija pavisam cits skats - jauns puisis, kurš vispār neko nezināja par Padomju Savienību, bet tieši viņš pievērsa manu uzmanību «apatītu sistēmai», viņš teica, ka jūtas ļoti līdzīgi, jo viņam ir kredīts.

- Pieminējāt apātiju. Kā, jūsuprāt, tā rodas?

- Krievijā apātiska ir liela daļa sabiedrības. Tas saistīts ar to, ka Padomju Savienībā, līdzīgi kā cariskās Krievijas impērijā, nav bijušas pilnvērtīgas pilsoņtiesības. Par publiski izteiktām prasībām ikvienu varēja ieslodzīt cietumā, represēt, nogalināt, tā tas bijis vienmēr. Arī šobrīd es brīnos par mūsu valsts varu - cik ļoti tā baidās no cilvēkiem, ja demonstrācijās ar cilvēkiem apietas tik nežēlīgi. Patiesībā demonstrācijas un protestu kultūra ir lielpilsētu izpausme - Maskavā, Sanktpēterburgā, Jekaterinburgā un citviet, bet mazās pilsētās cilvēki neiet demonstrācijās, tomēr jāatceras, ka valsti baro un varu uztur tieši mazās pilsētas, tādas kā Apatīti. Vēl apātijai saknes meklējamas, manuprāt, vilšanās perestroikas procesā, jo visi tik ļoti cerēja, ka kāds atnāks, kaut ko mainīs, visus izglābs.

- Kāpēc tad cilvēks pats nav gatavs rīkoties, bet gaida, kad kāds to izdarīs viņa vietā?

- Nezinu, bet patiešām nav izlēmības dzīvot. Visskaistākās lietas šajā dzīvē ir visriskantākās - uzticēties ir riskanti, mīlēt ir riskanti, dzīvi mainīt arī ir riskanti, jo jebkura brīvība ir kā iziešana kosmosā - nekurienē, jo pretējā gadījumā nav brīvības, bet pielāgošanās apstākļiem.

Varai ir svarīgi, lai eksistē ideju sistēma, kas cilvēku notur apātijas stāvoklī, kad nav izlēmības kaut ko mainīt. Spontāns process ir ļoti bīstams varai, jo var taču spontāni izlemt, ka šī vara cilvēkus neapmierina. Daudz vieglāk ir vadīt apātiskus cilvēkus. Darba nometnes ir lētas un izdevīgas, un valsti vispār var pārvērst par darba nometni... Protams, tas izslēdz jebkāda veida spontanitāti. Tā ir tāda bezgribas eksistēšana.

- Varat formulēt to ideju sistēmu, kas tiek īstenota jūsu minētajā propagandā?

- Atslēgas ideja - nemirstība, laika pārvarēšana, jo ikviens taču vēlas dzīvot mūžīgi. Tas ļoti motivē cilvēkus vairoties, jo ikviens taču noveco un mirst, tas nozīmē - vajag dzemdēt bērnus, jo vairāk, jo labāk, un sanāk, ka dzimtas turpināšana un rūpes par bērniem reducējas uz fizisku atražošanu, bet tālāk jau nav svarīgi - kādi viņi ir, ko dara, kā dzīvo, galvenais, ka cilvēks ir radījis sev nemirstību. Arī centieni celt saulainu nākotni - dzīvi, kas nenotiks ar tevi, bet, iespējams, nākotnē, bet jau ar citiem cilvēkiem. Un vēl - atdot savu dzīvību par tēvzemi nozīmē to, ka cilvēki tevi godās un cienīs pat pēc tavas nāves. Tas ļoti sasaucas ar kristiešu kultūru, kas arī propagandē to, ka īstā dzīve sākas tikai pēc nāves, proti, mēs dzīvojam tādēļ, lai tajā saulē būtu labi. Nemirstības ideāli organiski ieiet cilvēku apziņā, mīt mentālā līmenī.

Propagandas shēmas caur nemirstības «atslēgu» cilvēkus piespiež darīt to, kas viņiem nav vajadzīgs.

- Esat domājusi filmu rādīt arī Apatītos - pilsētā, kur tā filmēta?

- Ļoti gribētu, bet nevaru pat iedomāties, kā šo filmu tur varētu uztvert. Filmējot es visiem teicu, ka filma ir par padomju kultūru un par to, ko mūsdienu cilvēki dara padomju kultūras rāmjos. Cilvēki, kas ir redzami filmā, zināja, ka filma nav par viņu personisko dzīvi, bet par to, kur un kā viņi piedalās. Viņiem ir savs uzskats par to, man - savs, bet tas jau nav nekas slikts. Cilvēks, kas mani atrunāja no filmas demonstrēšanas Apatītos, teica - iedomājies, tas ir kā slimniekam pateikt sliktu diagnozi, tas var būt ļoti sāpīgi - redzēt tā savu dzīvi.

- Iegūstot Grand Prix festivālā Karlovi Varos, filma ieguva tiesības pretendēt uz balvu Oskars. Protams, konkurence ir milzīga, pagaidām vēl nav zināms, vai filma tiks cauri pirmajai un otrajai atlases kārtai, bet kā jūs pati vērtējat filmas izredzes?

- Ļoti mazas. Ja paskatās, kādas dokumentālās filmas pēdējos 30 gados ir ieguvušas Oskaru, tad ir zināmas sakarības. Amerikāņiem ir sava uztvere par to, kam jābūt uz ekrāna. Pirmkārt, ir jābūt lineāram stāstam - vēstījumam par kādu varoni. Vai arī jābūt žurnālistiskam pētījumam, bet arī ar lineāru stāstu, un tad galvenais varonis ir žurnālists vai pētnieks. Filmai Nemirstīgie nav lineāra struktūra, bet tā amerikāņiem nav īpaši labi saprotama. Otrkārt - visām Oskaru filmām raksturīgs tas, ka tajās tiek atklāts fakts, par kuru iepriekš nav bijis zināms. Filmā Nemirstīgie neko jaunu neatklājam, un filmas galvenā vērtība ir skatījumā, pieejā visiem zināmai realitātei. Protams, būtu patīkami, ja filma būtu nominēta Oskaram, bet...

- Strādājot pie filmas, meklējāt atbildi uz jautājumu - kam ir izdevīgs šāds eksistences veids?

- Protams, jo viss liecina par to, ka kādam tas ir izdevīgi. Milzīgās kompānijas, kas iegūst un apstrādā apatītu rūdu, tīrā peļņa ir apmēram astoņi deviņi miljardi dolāru gadā - tik nonāk pie akcionāriem, un viņi ir ieinteresēti, lai dzīve pilsētā būtu tāda. Valstij ir izdevīga tāda cilvēku eksistēšana, jo tas ir veids, kā kontrolēt cilvēkus, lai viņi neuzdotu liekus jautājumus. Bankām tas ir izdevīgi - cilvēki, kas nevar atļauties sev dzīvokli, un nevis tāpēc, ka ir slikti vai slinki, bet tikai tāpēc, ka atrodas uz zemākā sociālā pakāpiena, ņem kredītus, un tas nodrošina eksistenci tiem, kam kredīti nav jāņem. Armijai tas ir izdevīgi... jo bruņotie spēki jau sen ir politisks spēks daudzviet pasaulē, katrā ziņā noteikti Krievijā un ASV, kur pret karu attiecas kā pret biznesu. Visiem tas ir izdevīgi.

Nenoliedzami - šobrīd dzīvojam daudz taisnīgākā pasaulē nekā pirms gadiem 50, 100 vai 200, bet tas noticis tikai tāpēc, ka savulaik kāds saņēmies drosmi rīkoties. Piemēram, ļoti daudzas sievietes savulaik piedalījās Bastīlijas ieņemšanā kopā ar vīriešiem, bet pēc Franču revolūcijas, kad tika pieņemta jauna konstitūcija un pilsoņiem tika piešķirtas jaunas tiesības, izrādījās, ka sievietes tiesības nemainījās. Un viena no izglītotām un aktīvām sievietēm pieprasīja - ja reiz ir jauna kārtība, arī sievietēm jābūt jaunām tiesībām. Īsi sakot - viņa savu dzīvi beidza uz ešafota. Pirms nāvessoda izpildes viņa teica - ja sieviete ir cienīga būt uz ešafota, viņa ir cienīga būt parlamentā, un par to samaksāja ar savu dzīvību. Pēc kāda laika atkal radās drosmīgas sievietes, kas panāca tiesības būt parlamentā.

- Vai šī filma jums ir drosmīgs solis?

- Nezinu. Ar valsts naudu Krievijā nestrādāju, un, protams, man tas arī neizdotos, jo tur ir noteikts darba stils un prasības, turklāt visus darbus pieņem Kultūras ministrija... Konsultējos ar juristu, viņš teica - ja tev būtu nauda, par tevi interese varētu rasties.

Paskatīsimies, tad redzēs. Mēs jau neesam pārkāpuši likumus. Par ko mani sodīt? Par to, ka man ir tāds viedoklis?

* Gulags bija NKVD apakšnodaļa, kura no 1930. līdz 1960. gadam pārvaldīja koncentrācijas un «labošanas darba» nometnes PSRS teritorijā. Lai gan lielākā daļa ieslodzīto Gulaga nometnēs nebija politiskie ieslodzītie, Gulags bija svarīgākais politisko represiju instruments PSRS.

 

Abonē