Žans Gijēns Keirass: Čells man ir ideālais veids, kā komunicēt ar pasauli

 
ŽANS GIJĒNS KEIRASS. "Es to esmu salīdzinājis ar futbolu - dažkārt esmu studentiem rādījis video, analizējot, teiksim, Zineīda Zidāna un Lionela Mesi spēli. Panākumu atslēga ir sava ķermeņa individuālo priekšrocību apzināšanās un izmantošana spēles tehnikā. Ar čellu ir tāpat." ©Publicitātes foto; Marko BOGRĒVE

Franču čellistu Žanu Gijēnu Keirasu Latvijas klausītāji iepazina 2015. gadā koncertējam kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga. Toreiz par viņa spēlēto Haidna Do mažora čellkoncertu līdzās norvēģa Rolfa Vallina Ground karstās diskusijās iesaistījās gan muzikologi, gan mūziķi, spriežot par tradīcijas un novatorisma attiecībām klasikas interpretācijās un jūsmojot par čellista meistarību laikmetīgajā mūzikā.

Žana Gijēna Keirasa muzikālie horizonti tik tiešām šķiet mūsdienu pasaulei neierasti plaši gan repertuāra, gan skatuves ampluā ziņā. Čellists brīvi sērfo dažādu laikmetu un stilu mūzikā, labprāt izaicina stingro rāmju piekritējus un vienlaikus apbur ar savu aizrautību, pagūstot muzicēt ar izcilākajiem Eiropas un pasaules orķestriem un diriģentiem. Ar koncertu Melngalvju namā 20. oktobrī Keirass noslēgs ikgadējo Rudens kamermūzikas festivālu. Koncerta programmā atkal divas ļoti atšķirīgas mūzikas valodas - ikoniskās Johana Sebastiana Baha svītas čellam un to atbalsis mūsdienu komponistu rokrakstos.

- Šoruden jūsu repertuārā ir daudz Baha mūzikas. Kas ir tas, kas pat tādam muzikālam dēkainim kā jums laiku pa laikam liek atgriezties pie saknēm?

- Negribētos, lai tas izklausās banāli, bet Baha mūzika man ir tuva kopš bērnības. Un ne jau tāpēc, ka Bahs vispār ir viens no Eiropas mūzikas stūrakmeņiem. Mani vecāki, nebūdami mūziķi, ļoti daudz klausījās Baha mūziku, sevišķi pasijas, motetes un citus vokālās mūzikas paraugus. Manuprāt, tieši balss klātbūtnē izpaužas šīs mūzikas skaidrā arhitektonika un atraisās patiesākās emocijas. Mācot studentiem čella spēli, es allaž aicinu viņus klausīties vokālo mūziku un izdziedāt savu skaņdarbus, jo tieši tā vislabāk var gūt priekšstatu par to, kā tiem jāskan uz čella. Baha svītas mēs visi spēlējam jau no bērnības un tomēr katrā savas mākslinieciskās attīstības posmā tajās ieraugām kaut ko jaunu. Tas ir aizraujošs fenomens - Bahs nemainās, bet mainās interpretācija, izpratne par šīs mūzikas dziļumu, skatījums. Nule Minhenē atskaņoju Baha dēla Karla Filipa Emanuela Baha čellkoncertu - tā ir pavisam atšķirīga muzikālā valoda, kas arī atstājusi būtisku nospiedumu gan čella solorepertuārā, gan daudzu mūziķu karjerās. Taču Baha svītas ir kā laba grāmata - to gribas atkal un atkal pārlasīt, tā ir pat kaut kāda iekšēja nepieciešamība to darīt.

- Kāda ir šīs soloprogrammas koncepcija, kombinējot Baha svītas ar mūsdienu komponistu rakstītām atbalsīm šīm svītām?

- Tā ir iespēja pretnostatīt ļoti atšķirīgas akustiskās pasaules, vienlaikus baudot mūzikas atvērtību un kontrastus. Jaunībā mani ļoti nodarbināja jautājums, kā panākt atbrīvotību mūzikā, kuras atskaņošanā ir izveidojušās tradīcijas un vispārpieņemti priekšstati par to, kā konkrētā komponista darbi atskaņojami. Man ir bijusi tā laime desmit gados darboties Pjēra Bulēza vadītāja laikmetīgās mūzikas ansamblī Ensemble InterContemporain, kuram rakstīja daudzi un dažādi mūsdienu komponisti. Viņi nereti arī piedalījās mēģinājumos, paši meklējot īstā atskaņojuma atslēgu, jo nereti šo komponistu izmantotās mūzikas valodas un atšķirīgā estētika bija kaut kas jauns un īpatnējs. Paradoksāli, bet laikmetīgā mūzika, tās tapšanas process man atvēra acis arī uz klasiku, es tajā beidzot jutos brīvs.

Lai kā man imponētu Pabo Kasalss, kuram pieder pirmie Baha svītu ieraksti, man, spēlējot Baha svītas, nav jādomā par viņa interpretāciju. Pirms vairākiem gadiem es uzrunāju sešus komponistus - Ivanu Fedeli, Džonatanu Hārviju, Ģērģu Kurtāgu, Žilbēru Amī, Misto Močizuki un Ičiro Nodairu, pasūtot katram vienu skaņdarbu kā atspulgu vai drīzāk prelūdiju katrai no sešām Baha svītām čellam. Tās ir sešas dažādas domāšanas un muzikālie rokraksti. Patiesībā nevienā no šiem darbiem gandrīz nav tiešu citātu vai atsauču uz Bahu, iespējams, vienīgi Žilbēra Amī skaņdarbā var sadzirdēt, ka iedvesmas avots bijusi Ceturtā svīta. Pārējie komponisti centušies notvert katras svītas raksturu, atmosfēru, veidojot intuitīvu refleksiju par to. Spriežot pēc līdzšinējām atsauksmēm, šāda kombinācija iedvesmo ne tikai mani, bet arī klausītājus, ļaujot saskatīt kopīgo ļoti attālu laikmetu skaņumākslā.

- Jūsu repertuārs ir ļoti daudzveidīgs gan žanru, gan stilu ziņā. Vai ir kaut kas, ko čella spēlē neesat izmēģinājis, bet ļoti vēlētos?

- Šovasar man bija brīnišķīgs piedzīvojums mūzikā, ko līdz šim agrāk nebiju spēlējis, bet allaž biju jutis vēlmi pamēģināt - tas ir džezs. Kopā ar Rafaela Ambēra džeza kvartetu atklāju jaunu, aizraujošu pasauli. Tajā sastopas četru mūziķu dažādās pagātnes un muzicēšanas pieredze - Rafaels Ambērs ir izcils saksofonists, man bagāžā ir klasiskā čella spēle un pieredze laikmetīgajā mūzikā, Pjērs Fransuā Blanšārs ir melnbalto taustiņu pavēlnieks, bet perkusionists Sonijs Trupē, kura dzimtene ir Gvadalupe, bagātināja šo kombināciju cita starpā arī ar eksotiskiem sitaminstrumentiem. Man mazliet bail lietot jēdzienu crossover, jo tā izpratne ir visai izplūdusi, nevar teikt arī, ka spēlējām tīru džezu. Programmā bija oriģinālkompozīcijas, improvizācija un cita starpā arī versijas par tādu komponistu kā Rihards Vāgners, Francis Šūberts un Hanss Eislers kompozīcijām. Projekta nosaukums bija Invisible Stream jeb Neredzamā straume. Viss, ko mēs darījām uz skatuves, liekot kopā savu pieredzi, bija absolūti jēgpilns, un tieši šī sajūta ir tā, pēc kuras ir vērts tiekties jebkuram māksliniekam.

- Vai saikne ar Latvijas koncertdzīvi ir paliekoša? Šopavasar, pateicoties jūsu uzaicinājumam, mūsu Sinfonietta Rīga debitēja Ķelnes filharmonijā.

- Sinfonietta Rīga pirms trim gadiem mani uzaicināja šeit koncertēt, atklājot Rudens kamermūzikas festivālu, kuru šogad man ir gods noslēgt. Mani ārkārtīgi iedvesmoja šī orķestra azartiskais spēlētprieks, ko iedvesmojušas gan tradīcijas, gan interese par laikmetīgās mūzikas procesiem un estētiku. Mani sajūsmināja šo mūziķu entuziasms, attieksme pret kvalitātes prasībām, darba ētika. Līdz ar to, tiklīdz radās izdevība, bija prieks ar viņiem un diriģentu Normundu Šnē muzicēt Ķelnē. Man ļoti patīk Rīga un Latvijas zinošā un atvērtā koncertu publika. Esmu pārliecināts, ka saites, kas mani vieno ar Latviju un Rīgu, ir paliekošas.

- Kas ir visskaistākais un visgrūtākais intensīvā skatuves dzīvē? Cik koncertu gadā jums ir?

- Es iemīlējos čellā kā instrumentā, kad man bija deviņi gadi. Šis instruments man kļuva par kaislību un galveno veidu, kādā vēlos komunicēt ar pasauli. Ja aizraušanās un darbs ir viens un tas pats - kas var būt par to skaistāks? Turklāt man ir visdažādākās iespējas parādīt savu instrumentu gan kā solistam, gan kamermūziķim, dažādu laikmetu mūzikā. Es gan neesmu tāds ekstraordinārs izgudrotājs čella tehnikas jomā kā Pols Torteljē, tomēr horizontu paplašināšana mani interesē joprojām. Cenšos, lai koncertu skaits gadā nepārsniegtu simt, vidēji varētu būt astoņdesmit līdz simt koncertu, vēl ieraksti, studenti, meistarklases - par garlaicību tiešām nesūdzos. Par to grūto pusi ir tāpat kā citiem koncertmāksliniekiem - bieža prombūtne no mājām, zināma vainas apziņa, īpaši kamēr mani trīs bērni bija mazi, taču tur neko nevar darīt. Tāda ir mūziķa profesija.

- Esat teicis, ka meistarklases un pedagoģiskais darbs ir abpusējs process, un tikai tad tas ir efektīvs. Kas ir pats svarīgākais, ko meistars var iemācīt māceklim?

- Pedagoģija vispār ir mazliet savtīga nodarbošanās, jo, mācot citus, tu daudz iemācies arī pats. Lai arī nereti dienas beigās vai pēc intensīvām meistarklasēm jūtos iztukšots, es vienmēr gūstu kaut ko jaunu no saviem audzēkņiem. Pedagoga darbs spiež noformulēt vārdos to, kas šķiet nenoformulējams, turklāt nevis vienā, bet vairākos veidos, vērojot, kā formulējuma nianses izpaužas katra mākslinieka izpildījumā. Tehnika ir viena lieta, taču būtiskākais ir iemācīt studentam mācīties pašam, strādāt ar sevi, savu ķermeni, jūtām un sajūtām, ieklausīties, meklēt harmoniju sevī un maksimāli izmantot savu ķermeni ar tā individuālajām iespējām. Čells, līdzīgi kā balss, ir tilts starp mūziķi un klausītāju, taču tā skanējums ir atkarīgs no tā, kā katrs interprets saslēdz savu ķermeni un emocijas. Interpretācija veidojas individuāli, katram citāda. Es to esmu salīdzinājis ar futbolu - dažkārt esmu studentiem rādījis video, analizējot, teiksim, Zinedīna Zidāna un Lionela Mesi spēli. Panākumu atslēga ir sava ķermeņa individuālo priekšrocību apzināšanās un izmantošana spēles tehnikā. Ar čellu ir tāpat. Tikai praktizējot mūziķis var iepazīt savas iespējas, lai uz tām būvētu unikālu spēles stilu vai atmiņā paliekošu interpretāciju.

- Līdzās pedagoga darbam joprojām esat Augšprovansas (Haute-Provence) festivāla Muzikālās tikšanās mākslinieciskais vadītājs. Kā gadu gaitā festivāls mainījies?

- Festivālu tiešām mēs ar brāli, kurš ir vijolnieks, sākām vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem. Šķiet mazliet neticami, ka tas ir tik sen. Es teiktu, ka festivāla misija ir tāda pati kā agrāk, proti, ienest kalnu ciemā klasisko mūziku, parādot tās skaistumu cilvēkiem, kuri paši to nemeklē, jo, iespējams Latvijā tā nav, bet Francijā klasiskajai mūzikai joprojām tiek piedēvēts zināms elitārisms. Mēs vēlējāmies, lai tā ir pieejama ikvienam. Festivāla pirmais koncerts vienmēr notiek baznīcā, ieeja ir bez maksas. Tas ir publisks koncerts apmēram četru stundu garumā, publika var nākt un iet, taču gan bērni, gan jaunieši, gan vecākā paaudze nonāk saskarē ar klasisko mūziku pavisam demokrātiskā atmosfērā. Šobrīd ar lepnumu varu teikt, ka tradīcija ir pārmantota jau nākamajā paaudzē.

Nupat mēs ar brāli varam mazliet atslābt - festivāla organizācijā kopš pagājušā gada iesaistījušies mūsu bērni, bet uz koncertiem nāk vismaz trīs paaudzes. Vasaras festivālu galvenā būtība ir iesaistīt vietējās kopienas, citādi tā ir tikai dekorāciju maiņa no greznām zālēm uz brīvdabas skatuvēm. Man ir svarīga šī notikuma pievienotā vērtība. Visam, ko daru, ir jābūt jēgpilnam un jānotiek mijiedarbībā ar šodienu, vai tie būtu klausītāji vai mūsdienu komponisti. Tad sajūta ir vislabākā.

***

Žans Gijēns Keirass (1967)

• Franču čellists, Freiburgas Mūzikas augstskolas pasniedzējs un Augšprovansas mūzikas festivāla Muzikālās tikšanās dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs

• Dedzīgs čella klasikas un laikmetīgās mūzikas interprets, daudzu jaundarbu čellam, piemēram, Ivana Fedeles, Žilbēra Amī, Bruno Mantovani, Tristana Muraija u.c. čellkoncertu pasūtītājs un pirmatskaņotājs, aizrautīgs kamermūziķis un solists, bijis Pjēra Bulēza vadītā Ensemble InterContemporain dalībnieks

• Sadarbojas ar tādiem orķestriem kā Londonas Filharmoniskais orķestris, Parīzes orķestris, BBC Simfoniskais orķestris, Leipcigas Gewandhaus orķestris un Berlīnes Konzerthaus orķestris, Tokijas Simfoniskais orķestris, Prāgas Filharmonijas orķestris, Sinfonietta d’Amsterdam, Birmingemas Simfoniskais orķestris u.c. un tādiem diriģentiem kā Heincs Holligers, Francs Brigens, Filips Herevēge, Markes Janovskis, Rodžers Noringtons, Eds Gārdners, Leonards Slatkins, Dāvids Šterns un citi

• Žans Gijēns Keirass spēlē Gioffredo Cappa 1696. gada čellu

 

Abonē