Ar jaunā latviešu animācijas talanta Ginta Zilbaloža veidoto pilnmetrāžas piedzīvojumu filmu Projām šodien tiek atklāts Rīgas starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF), kurā līdz 27. oktobrim kinoteātros Splendid Palace, KSuns, Kino Bize, kā arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Kaņepes Kultūras centrā notiks vairāk nekā 100 filmu seansi, ko papildinās lekcijas, diskusijas un citi pasākumi.
Tikai dažas dienas pēc tam, kad Riga IFF paziņoja šī gada festivāla atklāšanas filmu - režisora Ginta Zilbaloža veidoto Projām (Away), tā saņēma galveno balvu konkursa programmā Feature Film Contrechamp Eiropas animācijas svarīgākajā festivālā Anesī, Francijā. Anesī ir vecākais, ietekmīgākais, par «animācijas Kannām» dēvētais animācijas filmu festivāls. Lai gan Latvija Anesī festivāla konkursos tikusi pārstāvēta vairākkārt, šāda līmeņa balva uz Latviju vēl nebija atceļojusi.
Kopš panākumiem Anesī, filma piedalījusies vairāk nekā 30 festivālos pasaulē, bet tikai šodien tai būs nacionālā pirmizrāde. «Nav ne jausmas, kāpēc Riga IFF izvēlējās manu darbu, bet tas ir forši, jo atklāšanas filmu vairāk pamana. Turklāt Riga IFF nav animācijas filmu festivāls, un šādi festivāli ļoti reti par atklāšanas filmu izvēlas animāciju, jo parasti šādas filmas netiek uzskatītas par nopietnu kino, tāpēc tiek nosēdinātas pie «bērnu galda». Varbūt laiki mainās, un animāciju sāk uztvert par nopietnu kino,» saka režisors Gints Zilbalodis. Mēģinot uzminēt festivāla rīkotāju argumentus šādam lēmumam, režisors izsaka minējumu, ka, iespējams, tas noticis tāpēc, ka «filma ir universāla, tas nozīmē - var skatīties gan jauni, gan veci, gan dažādu kultūru pārstāvji, turklāt filmā nav dialogu».
Ginta Zilbaloža debijas pilnmetrāžas animācijas filma Projām ir stāsts par puisi un putniņu, kuri uz motocikla ceļo pa mistisku salu, pārvarot fiziskus un metafiziskus šķēršļus, mēģinādami aizbēgt no tumšā gara un nonākt mājās. Jaunais mākslinieks jau izpelnījies salīdzinājumu «cilvēks - orķestris», jo visus filmas veidošanā nepieciešamos darbus, tai skaitā scenārija rakstīšanu, tēlu un fonu animāciju, montāžu, skaņas dizainu un pat mūziku veidojis viens pats. Filma tapusi trīs ar pusi gadu. «Laika ziņā man tas bijis lielākais projekts, bet vispār pilnmetrāžas animācijas filmai tas nav ilgs laiks, jo lielas komandas projektos pilnmetrāžas animāciju reti kad var ātrāk uztaisīt. Savukārt es uzskatu - jo mazāk cilvēku iesaistīti, jo ātrāk norit process; man nav jātērē laiks, lai organizētu, nav arī nepieciešams tik liels budžets. Man brīžam ir vieglāk un ātrāk pašam izdarīt, nevis izskaidrot citiem, kā to darīt,» atzīst Gints Zilbalodis.
Pilnmetrāžas filmu viņam gribējies veidot jau sen. «Kad taisīju īsfilmas, man bija sajūta, ka pietrūkst laiks, ka ir jāsteidzas, un es gribēju nedaudz mainīt tempu. Manas īsfilmas ir spraigas un ātras, un arī šajā filmā ir spraigas un ātras ainas, bet kopumā temps ir lēnāks un meditatīvāks. Es gribēju atļauties veltīt vairāk laiku, lai iepazītu tēlus, ko nevar atļauties īsfilmā, turklāt tāda iespēja ir arī skatītājam. Satiekot svešu cilvēku, pēc trim minūšu sarunas viņš diez vai paliks atmiņā uz visu mūžu, bet 75 minūšu laikā var dziļāk iepazīt, tikt tālāk par virspusējo līmeni,» uzskata režisors.
«Kad filmu Projām pabeidzu, daudzi teica, ka tur ir kaut kas līdzīgs Mazā Prinča stāstam, bet - tas nāk no zemapziņas. Turklāt stāsts nebija gatavs, pirms sāku veidot filmu, tas attīstījās visu trīs ar pusi gadu laikā. Sākumā es nolēmu, ka vajag atvieglot sev nedaudz dzīvi un stāstu veidot ap elementiem, ko ir vienkārši animēt - un motociklu ir viegli animēt. Nolēmu, ka stāstā būs maz tēlu, tāpēc stāsts norisinās uz vientuļas salas. Filmā nav dialogu, to gribēju pamatot - tāpēc, ka cilvēks ir viens pats uz salas, viņam ne ar vienu nav jārunā. Tos elementus saliekot kopā... Un sākumā es īsti nedomāju par simboliem un zemtekstu, bet par to, lai stāsts ir skaidrs. Lai galvenajam varonim ir skaidra motivācija, bet, kad pabeidzu, sapratu, ka stāsts ir personīgs. Var teikt, ka filmas veidošanas process ir ļoti līdzīgs filmas stāstam - jaunietis ir viens pats uz salas, mēģina atrast saikni ar apkārtējo vidi, un viņam seko milzīgs melns Tumšais gars, mēģina viņu apēst. Mēģināju Tumšo garu uztaisīt tā, ka tas nav ļaunais briesmonis, bet padarīt to bezpersonisku - kā daļu no dabas, kam nav savs viedoklis, ka tas ir kā laiks, kas visu aprij. Līdzīgi bija man pašam, veidojot filmu, - visas negatīvās emocijas, kas spiežas visu laiku virsū un no kurām es mēģinu izbēgt,» skaidro Gints Zilbalodis. Režisors uzskata, ka šīs filmas panākumu atslēga, iespējams, esot tās vienkāršībā, jo «stāsts ir primitīvs, un katrs skatītājs redz sevi, filmā ir vieta iztēlei, jo viss nav paskaidrots līdz pēdējai detaļai.»
«Uz Anesī jau biju sūtījis savas īsfilmas, bet tās neņēma pretī. Arī filmu Projām es biju aizsūtījis uz dažiem festivāliem, bet bez rezultātiem. Jau biju gatavs, ka arī Anesī atteiks, bet festivāls filmu paņēma. Savukārt galvenās balvas iegūšana pavēra ceļus uz citiem festivāliem. Varbūt brīžam esmu cinisks, uzskatot, ka festivāli nav tik svarīgi, ka bieži labas filmas vispār netiek rādītas festivālos, tomēr - atzinība un balvas var ļoti palīdzēt jaunam režisoram,» uzskata Gints Zilbalodis. Pēc panākumiem Anesī ir mainījusies ne tikai filmas Projām ekrānu dzīve, bet arī pats režisors nepārtraukti braukā pa festivāliem, un tas būtiski mainījis viņa dzīvi. «Ja jau tik daudz laika esmu veltījis filmai, gribas, lai cilvēki filmu skatās, lai tā nestāv plauktā, nevāc putekļus. Šo filmu taisīju viens pats - sēdēju mājās pie datora, bet kopš jūnija es nepārtraukti braukāju pa festivāliem, tiekos ar cilvēkiem, esmu cilvēku vidē. Tas ir baigais kontrasts - no pilnīgas vientulības nonākt milzīgā pūlī,» nosaka režisors. Ir cerības, ka šie panākumi arī palīdzēs nākamajai filmai, proti, būs vieglāk atrast finansējumu, jo «balva palīdz būt pamanītam».»
Abi vecāki Gintam ir mākslinieki - tēvs ir dizainers, mamma - gleznotāja, bet Ginta izvēle iet mākslas ceļu neesot vecāku inspirēta. Bērnībā mamma mācījusi gleznot, tētis daudz rādījis filmas, un rezultātā viņš aizrāvies ar animāciju, filmas sācis veidot apmēram astoņu gadu vecumā. Kad pēc pamatskolas beigšanas aizgājis mācīties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, bija jau izkristalizējusies interese par animāciju. «Mani interesē arī cita veida māksla, bet šķiet, ka animācijā apvienojas visi dažādie mediji - kino, glezniecība, mūzika... Tur es varu vairāk izpausties, un to es varu darīt bez komandas un bez lieliem līdzekļiem. Es varu radīt tādu vidi, kādu vēlos,» pamato Gints Zilbalodis. Ne visu mākslinieku dzīve ir veiksmīga un pārtikusi, bet Gintu vecāki atbalstījuši, «lai arī brīžam pašiem grūti gāja karjerā, kas saistīta ar mākslu. Ir saprotami, ka varētu būt bažas, ka arī man varētu klāties grūti, ja iešu tajā virzienā, tomēr es jau no agra vecuma biju nolēmis, ka to darīšu, un parasti - ja uzstādu mērķi, ir grūti mainīt manu viedokli. Man jau bija pirmās īsfilmas diezgan agrā vecumā, kas guva arī labus panākumus un atzinību. Jau skolas laikā man bija darbi, varēju pelnīt naudu ar animāciju, finansiāli viņiem nevarēja būt bažas par to, ka man ies grūti...»
Pēc mākslas skolas beigšanas viņš neturpināja tradicionālo ceļu - studijas augstskolā, bet nepalaida garām iespēju veidot savu pirmo pilnmetrāžas filmu. «Man liekas, ka man ir grūti iejusties sistēmā, man gribas visu darīt pa savam, savā tempā... Pēc skolas es nolēmu, ka mācīšos, veidojot savas filmas, tā es varēju veltīt visu laiku filmām, man nebija jāiet uz lekcijām, kas mani mazāk interesē. Mūsdienās jau visu var iemācīties pašmācībā - internetā. Protams, man pietrūks domubiedru attiecību, un tas skolā ir vissvarīgākais, bet arī to var citur atrast. Bieži braucu uz festivāliem, tur var atrast domubiedrus. Filmas taisīšana ir labākais veids, kā iemācīties. Filmā Projām es gribēju darīt visu pats, jo gribēju iziet cauri visiem procesiem, lai turpmāk, sadarbojoties ar citiem, es mācētu izskaidrot, ko es gribu.»
Jau ir sākts darbs pie nākamās pilnmetrāžas filmas, bet pagaidām tas ir vien attīstības stadijā - domājot par scenāriju, Gints meklē grafisko risinājumu, jau ir sācis rakstīt mūziku. «Es pat nedomāju, par ko skaņdarbi būs, kurā vietā filmā tos izmantošu, es varu atļauties eksperimentēt un pieļaut kļūdas. Bieži ir laimīgi negadījumi, kad pats pārsteidzu sevi... Šobrīd es daudz eksperimentēju. Nākamā filma būs tehniski daudz sarežģītāka, tāpēc man vajag pētīt tehniskās iespējas un iemācīties, kā visu atrisināt. Kad pašam būs skaidrs, par ko filma ir, domāju piesaistīt komandu, bet tā būs ļoti maza. Es tomēr gribu saglabāt neatkarīgo brīvību, jo mazs budžets un maz cilvēku neierobežo,» uzskata Gints. Tā kā tagad daudz laika jāvelta ceļošanai uz festivāliem, viņam nācies disciplinēt sevi un būt gatavam strādāt lidostās, pārlidojumu laikā, arī viesnīcās. «Filmu taisu digitāli, es visu varu darīt savā portatīvajā datorā, man nav nepieciešama liela studija. Galvenais - es tomēr mēģinu sakārtot savu dzīvi tā, ka es varu visu savu laiku veltīt savām filmām. Ir ierasts, ka animācijas režisori starp lielajām filmām bieži taisa reklāmas vai māca skolās, bet es mēģinu no tā izvairīties, es negribu savu mūžu veltīt reklāmu taisīšanai. Tas ir labs veids, kā iegūt tehniskas zināšanas, bet man ir svarīgi, ka taisu savu un to daru katru dienu, arī brīvdienās. Filmu taisīšana ir darbs un arī hobijs, reizēm arī atpūta, jo man vairāk stresa sagādā filmas izplatīšana un atskaišu rakstīšana, bet filmu veidošana man ir patīkams process, kurā es varu atslābt, līdzīgi kā meditācija,» atzīst Gints Zilbalodis.
Uz savas filmas pirmizrādi Rīgā Gints ierodas no Taivānas, kur bijis animācijas festivāla žūrijā. Pēc viņa pirmās pilnmetrāžas filmas panākumiem Gints Zilbalodis ir saņēmis arī dažādus piedāvājumus. «Es tomēr gribu taisīt savas filmas, jo piedāvājumi ir būt vienam no komandas lielā studijā, bet tur es īstenotu citu režisoru idejas. Mani interesē režija, un šobrīd animācija ir vairāk kā līdzeklis veidot filmas. Mani interesē arī citas tehnikas, es drīzāk sevi sauktu par režisoru, nevis par animatoru. Kādreiz gribētu uztaisīt spēlfilmu.»
***
• Mākslinieks, animators un režisors
• Dzimis 1994. gada 13. aprīlī mākslinieku - gleznotājas Daces Zēģeles un dizainera Ginta Zilbaloža - ģimenē
• Absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (multimediju dizaina specialitāte, 2014)
• Ginta Zilbaloža animācijas īsfilmām Aqua (2012), Prioritātes (2014), Sekotāji (2014) un Nedzirdams (2015) internetā kopā ir vairāk nekā divi miljoni skatījumu, un tās ir publicētas vairākās prestižās mājaslapās (Cartoonbrew, Vimeo Staff Picks, Short of the Week).
• Filmogrāfija: Projām (2019), Oāze (2017), Nedzirdams (2015), Sekotāji (2014), Prioritātes (2014), Skaidrība (2012), Aqua (2012), Steiga (2010)
• Īsfilma Prioritātes ir piedalījusies 46 starptautiskos filmu festivālos un saņēmusi balvu Otavas starptautiskajā animācijas filmu festivālā (OIAF), kas ir lielākais animācijas festivāls Ziemeļamerikā
• Īsfilma Oāze (2017) Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps ieguva žūrijas speciālbalvu
• Pirmā pilnmetrāžas animācijas filma Projām (Away) saņēmusi galveno balvu konkursa programmā Feature Film Contrechamp festivālā Anesī (2019). Ir izvirzīta balvai Lielais Kristaps nominācijā Labākā pilnmetrāžas animācijas filma
• Veidojis dažādus reklāmas klipus (Labo darbu nedēļa, Nordea, Blindsave,
Helico Aerospace industries)
• Intereses: gleznošana, video montāža, fotografēšana, skaņas dizains
