Agija Staka: Reizēm domāju, ka vajadzētu gleznot

Šobrīd Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bērnu literatūras centrā apskatāma mākslinieces darbu izstāde. Lasītājiem viņas radošais veikums galvenokārt pazīstams no grāmatām – viņa radījusi ilustrācijas teju 200 izdevumiem, šogad vien klajā nākuši jau 16 izdevumi ar viņas ilustrācijām.

Kas tā par fobiju - zagt princeses?

Māksliniece Agija Staka nekad neesot skaitījusi izdevumus, kuriem veidojusi ilustrācijas, jo gandrīz 30 gadu laikā, kopš sākusi strādāt šajā žanrā, to ir ļoti daudz, apmēram 200. «Šogad vien iznākušas 16 grāmatas, bet tas ir rekords. Izstādē ir daudz manu darbu, bet, protams, tur arī daudz kā nav, jo visu nevar salikt vienā,» atzīst Agija Staka. Bērnu literatūras vēsturē viņa noteikti varētu ieiet kā viena no ražīgākajām māksliniecēm, bet Agija Staka atzīst, ka šis ir tāds laiks, kad katru dienu klajā nāk neskaitāmas grāmatas, un nekad vairs latviešu literatūras vēsturē nebūs kāda mākslinieka ēra. «Es biju Margaritas Stārastes bērēs, stāvēju goda sardzē, domāju - ir tik brīnišķīgi, ka viņu zina visi - no jauna līdz vecam. Kad pasaka - Ringla, Zīļuks vai Kraukšķītis -, visi zina, ka to autore ir Margarita Stāraste... Tas bija cits laiks. To mīlestību no tautas vairs nevar gaidīt neviens mākslinieks, arī grāmatu skaits, kas tiek izdots, ir milzīgs. Turklāt kādreiz bija ierasts grāmatas dāvināt uz bērnudārzu un skolu izlaidumiem, bet tagad tā vairs nav,» saka Agita Staka.

Kopš 1991. gada viņa galvenokārt sadarbojas ar izdevniecību Zvaigzne ABC, un pasūtījumi bijuši arī no citām izdevniecībām un privātpersonām, savu radošo talantu viņa izmantojusi arī cita veida pasūtījumiem, piemēram, kalendāru, pastkaršu, burtnīcu, bloknotu, suvenīru noformēšanai. «Kādreiz man Latvijā vien iznāca kādas 300 pastkartes viena gada laikā, arī leišiem zīmēju, arī zviedriem... Esmu zīmējusi pamācības ieslodzītajiem - ka, iznākot no cietuma, nevajag uzstājīgi pētīt kabrioletus un turīgus kungus, bet vajag meklēt darbu. Maltas Ordenim - kāda ir pirmā palīdzība, teiksim, ja, atverot pudeli, esi norāvis apakšlūpu. Pasūtījumi mēdz būt savdabīgi. Reiz man pasūtīja portretu - mednieks Āfrikā nomedījis bifeli, un bija jāzīmē no fotogrāfijas, «aizkrūmojot» pavadoni, kas bijis klāt šajās medībās, un pašu mednieku attēlojot ar kuplākiem matiem, lielākām acīm un mazākām ausīm,» stāsta Agija Staka, piebilstot, ka patiesībā cilvēku vajadzības un izdoma reizēm ir prātam neaptveramas. Protams, pirms ilustrācijām noteikti tiek lasīts darbs, un reizēm to lasot arī viņas jaunākais dēls, ar kuru nereti raisoties diskusijas. «Piemēram, diskutējām par velnu, kurš zaga princeses. Dēls prasa, ko tās princeses tur mežā dara? Patiesībā man nekad prātā nebija ienācis šis jautājums - kas tā ir par fobiju - zagt princeses un slēpt mežā? » pasmaida Agija Staka. «Zaķi un kaķi ir tikai virspusē, aiz tiem grāmatās ir daudz interesanta...»

Amatniecība un dievišķā dzirksts

«Mans mūža mērķis bija arheoloģija. Ir kāda māksliniece, kas 30 gadu veltījusi tam, lai kapenēs Ēģiptē pārzīmētu sienu gleznojumus, un man tas šķita tik romantiski un skaisti...» stāsta Agija Staka, atceroties, kā pēc Lietišķās mākslas vidusskolas absolvēšanas viņa nevis turpinājusi studijas Mākslas akadēmijā, bet aizgājusi strādāt par mākslinieci Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas nodaļā. Tomēr liktenim gribējies Agiju atvilināt atpakaļ mākslā, tāpēc nejaušību rezultātā viņai piedāvāts veidot ilustrācijas ābecei. «Sarunātais mākslinieks laiku bija noķiņķelējis, rezultātā pateicis, ka neko netaisīs, un šo darbu piedāvāja man, lai gan laika bija atlicis pavisam maz. Mākslas akadēmijā es nebiju mācījusies, diploma man nebija, bet kaut kā minējumu rezultātā klīda valodas, ka pēc lietišķajiem esmu studējusi Tallinas Mākslas institūtā. Pēc šā darba nāca citi, un vēlāk arī noskaidrojās pārpratums par manu izglītību. Kad mācījos lietišķajos, bija uzskats, ka studijas Mākslas akadēmijā maitā dvēseli, tomēr vienā brīdī man šķita, ka es neprogresēju, es tikai atdodu no sevis, bet nekas nenāk klāt, ka man nav izaugsmes. Tad iestājos akadēmijā. Protams, turpināju zīmēt ilustrācijas grāmatām,» stāsta Agija Staka. Gan mācību laikā lietišķajos, gan studiju laikos akadēmijā pasniedzēji teikuši, ka viņai vajag pievērsties glezniecībai. «Man visu mūžu ir teikts, ka man jāglezno, bet es visu mūžu esmu sev vaicājusi - kam tās manas gleznas ir vajadzīgas? Domāju, ka reizēm vajadzētu gleznot, jo zinu, ka maniem bērniem šķiet, ka gleznotājs tomēr ir labāk nekā grāmatu mākslinieks... Tajā pašā laikā - man šobrīd ir pasūtījumi apmēram gadu uz priekšu. Zinu rindu gleznotājus, kam ir badamaize, šausmīgi švaki ar darbiem. Sūra dzīve. Par to esmu domājusi - vai mana «lielā māksla» būtu kādam vajadzīga? Ja cilvēks glezno, tas ir sava veida ekshibicionisms, protams, piedevā arī vēlme, lai bildes skatās, lai sajūsminās... Padomju laikos mākslinieks bija prestiža profesija, laikos, kad bija grūti ar dzīvojamo platību, māksliniekiem deva arī telpas darbnīcai, varēja tikt uz ārzemēm.. Pirms gadiem desmit man vajadzēja mājās flīzēt, atnāca meistars un, novērtējot cita meistara padarīto, izteicās - tas gan bijis mākslinieks! Ja kāds izdarījis kaut ko plānprātīgu, tagad saka - nu tas ir mākslinieks, kas jāsaprot - pilnīgs muļķis. Kādreiz tā nebija, bet tagad jau tas ir standartizteiciens,» saka Agija Staka. «Akadēmijas laikā es daudz gleznoju, pie Rīgas pils bija mazs saloniņš, kurā daudz ārzemnieku iepirkās, un tad vajadzēja kofera izmēra nesmērējošus darbus! Kā tos pirka! Tādus esmu daudz gleznojusi, jo īpaši klusās dabas... Līdz renesanses laikam mākslinieks bija viens no amatniekiem, bet vienā brīdī viss mainījās - māksliniekiem vajadzēja mūzu, iedvesmu, dievišķo dzirksti... Līdz tam viņš bija tieši tāds pats kā ādminis, mūrnieks vai cita amata meistars, bet renesanses laikā paziņoja, ka vajag dievišķo dzirksti.»

Cauna, lapsa, sikspārnis aiz loga

«Pirms dažiem gadiem man likās, ka man dzīvē vairs nebūs nekā jauna. 1. janvārī domāju - kas man šogad varētu būt jauns? Droši vien dabūšu brilles, pirmo kronīti zobiem, sāks mugura vai ceļi sāpēt? Pilnīgi objektīvi un godīgi. Un tajā gadā, izdevniecības Zvaigzne ABC mudināta, es uzrakstīju savu pirmo grāmatu. Redz, grāmatu ilustrētājs tiek uzskatīts par kaut ko švakāku nekā autors. Es daudz tiekos ar lasītājiem, un mani pieteica kā - rakstniece un arī ilustratore, lai gan es esmu uzrakstījusi tikai vienu grāmatiņu! » smaidot nosaka Agija Staka un piebilst, ka šobrīd sākusi rakstīt savu otro grāmatiņu.

Vecākais dēls Mārtiņš jau dzīvo patstāvīgi, studē uzņēmējdarbību, jaunākais dēls Jānis mācās mūzikas skolā, bet iestājeksāmenos braši pavēstījis, ka grib būt kalējs, un ikdienā interesējas par bioloģiju. «Pavisam nesen mūsu mājās ienāca īsts flīģelis, kuram, ja mēs to nepaņemtu, būtu bēdīgas beigas - sociālā mājā bija nomirusi klavierskolotāja, flīģeli grasījās mest ārā. Ja būtu zinājusi, ka flīģelis tā iedvesmos manu dēlu, es to būtu jau sen nopirkusi. Nekad viņš tik daudz nav spēlējis!» par dēla aizraušanos ar mūziku priecājas mamma. Agija kopā ar jaunāko dēlu Jāni dzīvo Mārupītes krastos, kur ir kluss rajons, kur caunas staigā, lapsa ienāk dārzā, ielido sikspārnis... «No mājas izeju reti, visu dienu melnu muti strādāju, cilvēkus redzu maz, vien tad, kad eju bērnam līdzi uz mūzikas skolu. Manuskriptus man atsūta e-pastā, daudziem pasūtītājiem arī gatavos darbus sūtu elektroniski, pat nav jābrauc un jāved. Esmu zaudējums laukiem, esmu tas cilvēks, kurš varētu dzīvot mūžameža vidū, ja vien tur būtu internets,» nosaka Agija Staka. «Nesen raku jaunu dobi pie avenēm, atradu holandiešu pīpīti - apmēram no 17. gadsimta pašām beigām. Mazs štrunts, ko vairākums neatpazītu, bet, tā kā es vairākus gadus esmu strādājusi pie arheologiem, es atpazinu. Ko tas pīpētājs darījis pie manām avenēm? Šo vietu iegādājāmies pirms gadiem 12, bet zinu, ka zeme te vesta no visdažādākajām vietām, tāpēc dārzs ir pilns ar dažādiem krāmiem, un pēc katras jaunas dobes ierīkošanas un pat neliela lietus tā atklāj daudz ko... Tā sanācis, ka arheoloģija man pienākusi klāt, ir manā dārzā,» pasmaida māksliniece.

Vēl viena jaunības dienu mīlestība - kalnu tūrisms, kuram ardievas pateiktas līdz ar pirmā bērna piedzimšanu - ir ļoti transformējusies. «Nopirku mugursomu, kurā nest bērnu, kad devāmies uz Eiropā dziļāko sauso aizu. Biju gatava Samārijas aizu noiet ar savu puiku uz muguras, bet dēls, kuram tolaik bija vien četri gadi, to pats nogāja,» stāsta Agija, kuras jaunākais dēls 11 gadu vecumā kopā ar mammu pabijis jau 16 valstīs.

Iespējams, ka kādreiz viņa sarīkos arī savu gleznu izstādi, jo dzīve ir gara un nekad jau nevarot zināt, kādus pavērsienus tā piedāvās. «Reizēm domāju, ka vajadzētu gleznot, jo zinu, ka maniem bērniem šķiet, ka gleznotājs tomēr ir labāk... Tajā pašā laikā - man šobrīd ir pasūtījumi apmēram gadu uz priekšu. Tagad zīmēju Dambo, tad ķeršos klāt Bembijam...»

Agija STAKA

• Māksliniece
• Dzimusi 1969. gada 29. jūlijā
• Dēli Mārtiņš (23) un Jānis (11)
• Absolvējusi Lietišķās mākslas vidusskolu (Dekoratoru nodaļu, 1989), Latvijas Mākslas akadēmiju (Dizaingrafikas nodaļu (bakalaurs), 1998, un Vizuālās komunikācijas nodaļu (maģistrs), 2009)
• Strādājusi par mākslinieci Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas nodaļā (1989-1993)
• Veidojusi ilustrācijas periodiskajiem izdevumiem, reklāmām, e-grāmatām, spēlēm, suvenīriem... Regulāri zīmē pastkartes, puzles, spēles u. c.
• Sadarbojas ar vairākām izdevniecībām un privātiem izdevējiem. Kopš 1991. gada veidojusi ilustrācijas aptuveni 200 grāmatām, galvenokārt izdevniecībā Zvaigzne ABC
• Sarakstījusi un ilustrējusi grāmatu Āpsēns Pēcis negrib mazgāties
• Saņēmusi Pastariņa prēmiju (2007), nominēta Starptautiskajai Jāņa Baltvilka balvai (2010) u. c.
• Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes biedre
• Piedalās nacionāla un starptautiska mēroga ilustrāciju izstādēs