Pagājis nu jau pietiekami ilgs laiks, kopš kāds simtgadnieks, vārdā Allans Karlsons, izkāpa pa veco ļaužu mītnes logu, kura viņam bija apriebusies līdz kliņķim, lai dotos ceļā un nonāktu arī pie latviešu lasītājiem.
Superzvaigzne Allans
Allana aizbēgšana no pansionāta tiešām izvērtās ļoti sekmīga. Gan tāpēc, ka centīgais policijas komisārs viņu nenoķēra, gan arī tāpēc, ka Jūnasa Jūnasona grāmata kļuva par internacionālu bestselleru. Tā izdota apmēram četrdesmit valstīs ar kopējo tirāžu piecpadsmit miljonu eksemplāru. Turklāt ņiprā večuka Allana Karlsona piedzīvojumi tika dokumentēti kinolentē, filma, lai arī formāli Skandināvijā uzņemta, Eiropā un Amerikā kļuva pietiekami skatīta un populāra.
Protams, ka Allanam pa pēdām centās sekot virkne citu jau pēc tam radītu Jūnasa Jūnasona varoņu. Mūsu lasītājiem bijusi tā laime iepazīt gan žirgto un rēķināt protošo melnādaino kalpotāju Nombeko, kura piedalījās Dienvidāfrikas atombumbas radīšanas projektā (romāns Analfabēte, kas prata rēķināt), gan uzzināt par kāda pasūtījuma slepkavas ķibelēm ar pazudušu naudu (romāns ar garo nosaukumu Slepkavnieks Anderss un viņa draugi (un dažs labs nedraugs)).
Tomēr no šīs kompānijas laikam jau tieši vecais labais Allans Karlsons pasaulei šķita krietni mīļāks, pievilcīgāks. Pat visattapīgākie izdevniecību reklāmas un mārketinga speciālisti nekur plašajā pasaulē neko daudz vairāk par nebeidzamu atsaukšanos uz simtgadnieku, piesakot citas Jūnasona grāmatas, izdomāt nespēja. Nu, piemēram, romāns, «kurā figurē viens nežēlīgs slepkava, divi viedi prāti un vairākas kastes moldāvu sarkanvīna, ir tikpat muļķīgus smieklus izraisošs kā Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda». Protams, ka pēc vispasaules slavas iegūšanas Jūnass Jūnasons bija pamatīgās sprukās. Viņa sākotnējais plāns taču bija lielisks - uzrakstīt normālu grāmatu, kurai no jelkāda veselā saprāta pozīcijām turpinājums nav iespējams - varonim taču ir simt gadu. Bet te, lai nu kā ir ar loģiku, - tauta turpinājumu pieprasīja un paģērēja. Un beigu beigās savu dabūja, jo, teiksim atklāti, arī Allans Karlsons necik loģisks nav.
Allans, Tramps, Kims un Merkele
Radīt grāmatas turpinājumu nav nedz viegli, nedz vienkārši, kaut izdevēji par to reizēm sola lielu naudu. Autoriem parasti ir grūti vēlreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē, atgriežoties pie jau pazīstamiem varoņiem, ja vien runa nav par dažiem specifiskiem žanriem - kriminālromāniem, fantāzijas romāniem, vēsturiskajiem romāniem, dzimtas sāgām un tamlīdzīgi, kur šāda atgriešanās ir stāsta attīstības loģikas ieprogrammēta un vēlama, jo lasītāji taču vienmēr grib zināt, kas tad notiks tālāk. Galvenā problēma, kā uzrakstīt tā, lai pašam un citiem tas nešķistu kā otrais uzlējums labajai pirmajai grāmatai.
Jūnasonam godu dodot, jāatzīst, ka, gluži negaidot, Simtviengadnieks, kas domāja pārāk daudz, lai gan turpina jau pazīstamo varoņu dēkas, nav apveltīts ar remdeni pasildītas vakardienas tējiņas smaciņu.
Ja pirmais simtgadnieks vairāk bija atskats uz 20. gadsimta karstajiem politiskajiem notikumiem ar biežu spridzināšanu un krietnu melnā humora mērcē noturētu kriminālintrigas piešprici, pasniegtu pamuļķā Foresta Gampa stilā, tad jauno grāmatu Jūnass Jūnasons vairāk raksta mūsdienu politiskās satīras žanrā un dara to globālos mērogos. Bet, kā to redz un saprot pat tās profesionālie novērotāji, politika nemitīgi mainās un attīstās. Tās scenāriji mēdz būt ļoti negaidīti.
Simtviengadnieks, kas domāja pārāk daudz sākas Bali salā, kur vecais Jūliuss un vēl vecākais Allans mēģina notriekt autoostas tualetē rokerim nejauši nospertos miljonus, kas ceļasomā paķērušies līdzi no Zviedrijas. Vecie džentlmeņi atpūšas uz nebēdu, sarīko sev sava vienaudža Harija Belafontes privātkoncertu, noīrē simt piecdesmit pēdu garu jahtu, uz kuras nedara pilnīgi neko, jo viņiem kā jau īsteniem zviedriem makšķerēt riebjas. Dzīve mainās vienīgi tad, kad kūrorta direktors aiz sajūsmas par tik dāsniem klientiem uzdāvina Allanam planšetdatoru. To apguvis, pēdējais nu spēj turēt roku uz planētas pulsa vai vismaz uz kliedzošākajiem mediju virsrakstiem. Un tie viņam patīk.
Tad vecie zēni nolemj izklaidēties, palaidelējoties apkārt ar gaisa balonu, bet kaut kāda muļķīga misēkļa dēļ kruīzā dodas vieni paši bez gaisa balona pilota. Labi tas nebeidzas, jo abi špicbuki iekrīt okeānā. Tur viņus savāc Ziemeļkorejas kontrabandistu kuģis, kurš ved diktatoram Kimam Čenunam nelegāli iepirktu draņķīgu urānu (jau atkal Jūnasona iecienītais stāsts par spridzināšanu un vecajām labajām atombumbām). Protams, ka lietā iesaistās amerikāņu un vācu izlūkdienesti, prezidents Donalds Tramps, kanclere Angela Merkele, ne vienam nevajadzīgā Zviedrijas ārlietu ministre un, protams, Allans Karlsons, kurš 101 gada vecumā beidzot apguvis 21. gadsimta virtuālās pasaules smalkumus. Lai nu ievads kā ievads, romāns uzņem īstos apgriezienus ap vietu, kad ziemeļkorejiešu kuģa kapteinim jāizlemj, vai abus večukus noslīcināt dzelmē vai tomēr vest atrādīt mīļotajam vadonim kā īpaši svarīgus putnus - ekspertus urāna bagātināšanā un atombumbu radīšanā.
Atstāstīt tālāko saturu būtu noziegums pret lasītājiem. To gan piebildīšu, aizverot romānu, man piezagās doma - ārprāts, cik tas viss patiesībā ir stulbi - ar to domājot ne jau Jūnasa Jūnasona radīto sacerējumu, bet sacerējumu, ko nereti raksta dažādi varaskāri pamuļķi un kuru sauc par pasaules politiku. Pēdējos pāris gadus pasaule, pateicoties mediju dienaskārtības gaumīgajam izkārtojumam, gribot vai negribot, augām dienām ir spiesta sekot nezin kāpēc allaž notikumu topā esošajai Ziemeļkorejas sāgai. Tās pamatā ir kāda jocīga un ļoti nabadzīgu valstiņu pārstāvoša tēvocīša mēģinājums pažvadzināt atombumbas, lai piespiestu pārējo pasauli uztvert sevi nopietni, un tikpat savdabīgs prezidenta Donalda Trampa īpašais piegājiens šīs megagalaktiskās problēmas risināšanā. Lasīju romānu brīdī, kad notika plaši izbazūnētais abu līderu vēsturiskais samits, kas gan izjuka, tā īsti nesācies. Uz šā fona Jūnasona smiekli šķita īpaši lipīgi un, nebaidīšos no šā vārda, laikmetīgi.
Atvaļinājuma komplekts
Grāmatu aizverot, man radās vēl kāda doma. Atvaļinājumu laikam sākoties, cilvēki, kas pat ikdienā nav īpaši azartiski lasītāji, nereti uzdod jautājumu - ko tādu interesantu varētu palasīt. Visbiežākais papildnosacījums šādā situācijā parasti ir - neko traģisku, neko nopietnu, es negribu lauzīt galvu par svešām problēmām, jo ir taču atvaļinājums. Tad, lūk, šis ir tīri vai tematisks brīvdienu pavadīšanas komplekts - kopā ar Jūnasona grāmatu varoņiem un pieķerot klāt zviedru režisora Feliksa Herngrēna radīto filmu, kurā galvenos varoņus atveido Roberts Gustavsons, Ivars Viklanders un Dāvids Vibergs. Pat ja jūs esat kaut ko no tā visa lasījis vai filmu redzējis (to bija grūti neredzēt, jo vienubrīd filma tika rādīta visur), komplektā visa šī padarīšana varētu būt pietiekami laba atpūta. Turklāt apgāds Zvaigzne ABC ir ļoti laikmetīgs - ja jums netīk lasīt papīra grāmatas, varat pameklēt apgāda mājaslapā arī Jūnasona romāna elektroniskos izdevumus.
Jāpiebilst, ka pēc romāna motīviem uzņemtā Herngrēna komēdija ir trešā visu laiku zviedru filma kases ieņēmumu ziņā, kura savu pirmizrādi piedzīvoja īpašā Berlīnes kinofestivāla seansā. To pārspēj tikai divi Stīga Lārsona romānu ekranizējumi. Simtgadnieku, kas izkāpa pa logu un pazuda izrādīšanai nopirka vairāk nekā četrdesmit valstu, tā tika nominēta Oskaram par labāko meikapa un friziera darbu, ienesot tās veidotājiem vairāk nekā piecdesmit miljonu amerikāņu dolārus. Tas savukārt ierosināja Holivudu veidot šīs filmas amerikāņu versiju - tā, iespējams, nonāks uz ekrāniem, bet ne mazāk ticams ir tas, ka nenonāks, jo kino milži reizēm tā dara - nopērk tiesības uz ekranizāciju arī tad, ja nedomā neko ekranizēt. Galvenais, lai pie teikšanas netiktu konkurenti. Reizēm tā vien šķiet, ka stāsts par Simtgadnieka panākumiem ir vēl neticamāks par viņa piedzīvojumiem.
Jūnass Jūnasons
