Šodien ar koncertu Mazajā ģildē sākas 25. starptautiskais Senās mūzikas festivāls, kas līdz 13. jūlijam norisināsies Rīgā un Rundāles pilī. Atklāšanā skanēs itāļu baroka meistardarbi, koncertprogrammā Venēcijas baroka meistardarbi muzicēs vairāku prestižu Eiropas senās mūzikas konkursu laureāts, vijolnieks un kontrtenors Dmitrijs Siņkovskis, čelliste Ilze Grudule un klavesīniste Ieva Saliete.
Senā mūzika ir arī jaunā mūzika
Šoreiz koncerta programmu izvēlējies Dmitrijs Siņkovskis, un viņa radošie meklējumi gājuši Venēcijas virzienā. Koncertā tiks atskaņoti šī Itālijas reģiona meistardarbi, ļaujot arī saskatīt un izjust Venēcijas muzikālo esenci, kas gadsimtiem cauraudusi Venēcijas skolu renesanses un baroka vēsturiskajos lokos. Līdzās labi pazīstamo un kolorīto meistaru Klaudio Monteverdi, Antonio Vivaldi un Georga Frīdriha Hendeļa opusiem skanēs ne mazāk spilgti piemēri no citu, Venēcijas iedvesmotu skaņražu daiļrades. Virtuozā vācu taustiņinstrumentālista Johana Jakoba Frobergera tokāta un izsmalcinātā deju svīta sabalsosies ar viņa laikabiedra, izdaudzinātā austriešu vijoļvirtuoza Johana Heinriha Šmelcera tēlaino mūziku.
«Šogad aprit tieši 20 gadi, kopš es pirmo reizi piedalījos Senās mūzikas festivālā,» atceras Ieva Saliete, un šo reizi viņa atceras īpaši, jo tā arī bijusi pirmā lielā publiskā uzstāšanās kā klavesīnistei pēc studijām augstskolās Eiropā. Kopš tā laika Ieva Saliete diezgan regulāri uzstājas Senās mūzikas festivālā - tā «ir garantētā iespēja reizi gadā Latvijā spēlēt seno mūziku», jo pārsvarā māksliniece koncertē ārpus Latvijas.
Šajā koncertā viņa muzicēs kopā ar savu senu skatuves partneri Ilzi Gruduli, kas dzīvo Bāzelē, un pirms diviem gadiem festivālā Lucernā iepazīto Dmitriju Siņkovski. Koncerta programmu viņa raksturo kodolīgi - «mūzika, sākot no 15. gadsimta; baroka mūzika, kas ir kaut kādās attiecībās ar Venēciju».
Senās mūzikas festivāla koncerti, jau ierasts, ir ļoti labi apmeklēti, biļetes pilnībā tiek izpirktas gan uz koncertiem Rīgā, gan Rundālē, un Ieva Saliete šo publikas noturību skaidro šādi: «Šī ir intīma un personiska mūzika, tā nav domāta plašām ļaužu masām.» Lai arī šis ir straujš un pragmatisks laiks, tomēr senā mūzika publiku tieši piesaista ar «personiskumu un godīgumu, jo senā mūzika nepaņem ar troksni, bet ar dvēseliskumu. Varbūt arī Latvijā tā pārāk bieži neskan, lai gan koncertos tā sāk skanēt arvien biežāk, jo mums jau aug pašiem savi senās mūzikas izpildītāji, un ceru, ka viņi ieņems arvien lielāku vietu Latvijas koncertdzīvē. Kur ir senās mūzikas fenomens? Senās mūzikas kustība savulaik radās kā alternatīvs, eksperimentāls domāšanas un muzicēšanas veids, līdzīgi kā bioloģiskā pārtika, veģetārisms utt. Šo īpašo pirmatklājēja garu tā ir saglabājusi vēl joprojām. Mums nav tik daudz «tradīciju» interpretācijās, mēs varam būt ļoti brīvi un drosmīgi savās muzikālās izpausmēs. Šī mūzika vienlaikus ir gan akadēmiska, gan pilnīgi neakadēmiska».
Maratons mūža garumā
Savu ceļu līdz klavesīnam un senajai mūzikai Ieva Saliete dēvē kā neparastu. Mūzikas akadēmijā studējusi klavierspēli, un tolaik pianistiem obligāti bija jāizvēlas vēl kādi papildinstrumenti. Nācies izvēlēties starp ērģelēm un klavesīnu, un, tā kā ērģeles viņu tolaik nemaz neesot uzrunājušas, izvēlējusies klavesīnu. «Šobrīd ērģeles man šķiet brīnišķīgs instruments, bet tobrīd tā nešķita, turklāt man bija bail no pedāļiem. Tā es piespiedu kārtā sāku apgūt klavesīnu, lai gan skaidri zinu - nekad pati sev nebūtu atklājusi seno mūziku, ja nebūtu šādas situācijas. Man gan nācās pielikt zināmas pūles, kamēr man klavesīns iepatikās,» atzīst Ieva Saliete. Tomēr viskrasākais pavērsiens notika tad, kad Ieva deviņdesmito gadu sākumā aizbraukusi studēt uz Freiburgu, kur mūzikas augstskolā bijis milzīgs senās mūzikas instrumentu klāsts. «Tikai tur redzēju, cik ir daudz dažādu klavesīnu, āmuriņklavieru, cik interesanti ir visi baroka instrumenti, ar ko var spēlēt kamermūziku, cik milzīga ir šī senās mūzikas pasaule, kas vēl nav izpētīta un, domāju, vēl ilgi nebūs,» stāsta Ieva Saliete. Lai gan augstskolu Freiburgā absolvējusi kā pianiste, «sirds jau bija izdarījusi izvēli seno instrumentu virzienā. Iespējams, arī tāpēc, ka klavierēs es biju dzīvojusi jau kopš sešu gadu vecuma, un tad jau nav nekāds brīnums, ka 22 gadu vecumā, atklājot jaunus okeānus un neizpētītus kontinentus, ar to aizrāvos. Un man šī izvēle nešķita sarežģīta, tā vienkārši notika. Šobrīd man ir pastiprināta interese par viduslaiku mūziku, kur arī vēl ir daudz, ko atklāt.»
Savu ceļu mūzikā Ieva raksturo kā ļoti pakāpenisku - bērnībā daudz dziedājusi, tāpēc vecāki viņu aizveduši uz ansambli Dzeguzīte, bet bijis grūti regulāri izbraukāt no Iecavas uz Rīgu, tāpēc, sākoties skolas gaitām, meitene aizsūtīta uz mūzikas skolu Bauskā. «Man bija brīnišķīga skolotāja Ligita Kārkliņa, kas vēl joprojām pasniedz. Šī gada maijā nejauši ieklīdu Bauskā koncertā, man bija liels prieks viņu satikt,» atzīst Ieva Saliete. Pēc tam mācības turpinātas Jelgavas mūzikas skolā, pēc tam Mūzikas akadēmijā. Mūziķa ceļu Ieva salīdzina ar maratonu, tomēr fakts ir tas, ka ik gadu mūzikas augstskolas beidz daudz mūziķu, bet ne visi ilgtermiņā savu dzīvi saista ar mūziķa profesiju. «Orķestros es satieku daudz jauku cilvēku un augstākās raudzes mūziķu, un vienmēr pati sev jautāju - kāpēc šie mūziķi ir šeit? Redzu, ka katrs no viņiem ir kaislīgs savu instrumentu un darbu mīlošs cilvēks, kurš dara to, ko nevar nedarīt. Zinu par sevi - man nekā cita, izņemot to, ka es to vēlos darīt, nav. Patiešām. Mani tas dara laimīgu. Ceru, ka tā tas varēs turpināties.»
Dzimtu gēni
Dzīvi starp Latgali, kur ir viņas ģimene, un Eiropu, kur viņa galvenokārt koncertē, viņa dēvē kā brīnišķīgu. «Tās ir divas dažādas pasaules ar dažādiem tempiem. Eiropā, ieskaitot Rīgu, man ir cita dinamika, es ar mirdzošām acīm skrienu, daru, spēlēju, darbojos, savukārt Latgalē ir manas mājas, miers un daba - tas, kas ikvienam cilvēkam nepieciešams, lai atjaunotos. Tā man šī dzīve iekārtojusies. Man ir liela uzticēšanās sev un dzīvei. Mīlestība ir milzīga vērtība, nezinu, vai ir lielāka vērtība par brīnišķīgu ģimeni, un mana mīlestība ir Latgalē, turklāt Latgali es arī izjūtu kā savu vietu, jo mani senči pa tēva līniju ir no Latgales.»
Savu vīru, keramiķi un juristu Andri Ušpeli, Ieva satikusi Rēzeknē. «Tas notika tā - klavesīniste no Eiropas ieradās uz festivālu Rēzeknē, un korī bija brīnišķīgs spēcīgs puisis, kas palīdzēja nest klavesīnu un aizveda arī pastaigā pa Rēzekni, pa ābeļdārzu Pacelujevkā... Tā dzīvē notiek,» smaidot saka Ieva. Vīrs arī nekad neesot gribējis viņu aizvilināt tikai uz Latgali, pie katliem, dārza un bērnu audzināšanas, jo Ieva uzskata, ka Andris labi zinot, ka «tikai katli, tikai dārzkopība veidotu par tādu sievieti, kādu viņš savās mājās nevēlētos. Man ir dota brīvība piedalīties visos projektos, kuros vēlos, un vienmēr atrodam variantu, kā visu saskaņot».
Un plānošana brīžiem esot gana liels darbs, jo ģimenē aug trīs bērni. «Trīs mazi bērni,» uzsver Ieva. «Ja ar vienu ir daudz rūpju un stresa, tad jāpamēģina audzināt trīs bērnus, jo tad sapratīsi, ka nav resursu stresam, ir tikai resurss paļāvībai un organizētībai. Es dzīvi tveru viegli un arī nopietni, bet arī trīs bērni bija liela mana vēlme, nekad negribētu vairāk koncertu un mazāk bērnu. Man viss ir labā balansā, abas puses nekonfliktē.» Daudzbērnu ģimenes mamma ir priecīga arī par to, ka bērni var augt dabiskā vidē, skriet basām kājām, jo «dabiskais dzīvesveids dod spēku visam mūžam».
Kad iepazinusies ar savu nākamo vīru, Ieva bijusi pārliecināta, ka noteikti piesēdīsies pie keramiķa virpas, bet ir noticis pretējais - «vīrs reti pieķeras virpai, tomēr nedomāju, ka tas ir upuris, jo mēs abi darām to, ko dzīvē vēlamies darīt, acīmredzot šobrīd tas viņam iekšēji nav aktuāli, jo attaisnojumus tam, ka nav laika, var atrast vienmēr. Gan jau bērni būs lielāki, gan jau es arī kādreiz... Man jau ir sava virpa - klavesīns.»
Pagaidām arī nav skaidrs, vai kāds no bērniem būs slavenās Ušpeļu podnieku dzimtas turpinātājs, jo «vecākais dēls ir intelektuālis grāmatu lasītājs, mūzika viņu ne īpaši saista, arī keramiķa virpa, savukārt meitas dzīvē, visticamāk, mūzika būs, jo viņa daudz dzied un dejo; savukārt mazākais dēls ir tik kustīgs, ka nav zināms, vai viņu varēs piesaistīt kādam instrumentam vai virpai. Mājās ir daudz tautas mūzikas instrumentu, jo mans vīrs spēlē tautas mūziku, bet diviem no trim bērniem ir tā sauktie podnieku īkšķīši». Lai gan dzimtas tradīciju turpināšana esot, kā mēdz teikt, svēta lieta, katram no bērniem būs ļauts izvēlēties savu ceļu, jo Ieva ir pārliecināta, ka «katrs piedzimst ar īpašu talantu un vēlmi kaut ko darīt šajā dzīvē».
Turklāt nekad jau nevar zināt, kurā paaudzē izplauks dzimtas gēns. Ievas tētis nav bijis mūziķis, lai gan «Latgales laukos pēckara gados pašmācības ceļā iemācījies spēlēt klavieres un akordeonu. Savukārt vecvectēvs no mammas puses bija matemātikas un mūzikas skolotājs, kurš cara laikos no malkas kluča bija izgriezis sev vijoli, un tā joprojām ir mūsu dzimtas īpašumā. Viņš spēlēja vijoli, bija ļoti liels Bēthovena cienītājs, un man no vecvectēva, ko pati nekad neesmu satikusi, ir brīnišķīgs nošu krājums - Mocarta, Bēthovena, Šopēna darbi...».
Ieva, kad kā dalībniece braukusi uz Rēzeknes baroka dienām, ceļu no Rīgas līdz Rēzeknei atceras kā «neiespējami ilgu laiku». Savukārt tagad, kad atgriežas no koncertiem uz Griškānu pagasta Pocelujevkas ciemu netālu no Rēzeknes, šo pašu ceļu izjūt citādi. «Nekad vairs tas nav šķitis garš un ilgs... Tas ir mans laiks - varu padomāt un pārdomāt, un tas ir arī laiks pārslēgties - no viena tempa uz otru, no vienas Ievas uz otru...»
