«Nav tā, ka visām vecmāmiņām patīk Zilais lakatiņš. Vienai no manām vecmāmiņām, piemēram, mīļākā mūziķu grupa ir Rahu The Fool. Tu tādu zini?» smaidot jautā aktieris un režisors Klāvs Mellis. Sestdien, 29. jūnijā, pulksten 19 viņam pirmizrāde Cēsīs, festivālā Lampa – režisores Paulas Pļavnieces jauniestudējumā Vecmāmiņu valsts, kas tiks spēlēta Cēsu pilsmuižas klētī.
Teātra trupa Kvadrifrons savā jauniestudējumā Vecmāmiņu valsts kopā ar draugiem, laikabiedriem un pamatskolu koristiem vēlas izstāstīt stāstu par neviltotu mīlestību mūža garumā. Tā ir izrāde par mūsu vecmāmiņām un to, kā viņas mūs audzinājušas, ko iemācījušas, kā auklējušas un kaitinājušas. Par sadzīvošanu, pieaugšanu un samierināšanos. Par ļoti garšīgām zupiņām un pankūciņām. Par priecīgu kopā būšanu, pārspīlētām rūpēm, draudzīgām paaudzēm un ģimeniskām pieredzēm. Par Latvijas sabiedrības pakāpenisko novecošanos. Un par šausmīgi mazām pensijām. Vecmāmiņu valsts ir veltījums visām Latvijas vecmāmiņām un viņu mazbērniem.
Izrādi veidojuši dramaturgi Justīne Kļava un Evarts Melnalksnis, komponists Jēkabs Nīmanis, scenogrāfe Marija Rozīte Vītola un rumāņu dokumentālā fotogrāfe Odeta Katana, kura fotografēja aktieru vecmāmiņas, un izrāžu norises vietās būs aplūkojama šo foto izstāde.
Iestudējumā piedalās aktieri: Klāvs Mellis, Reinis Boters, Ance Strazda, Āris Matesovičs, Jana Ļisova, Ance Kukule, Jānis Kronis un Samira Adgezalova.
Līdz šā gada beigām Vecmāmiņu valsts tiks izrādīta arī Valmierā, Kuldīgā, Liepājā, Daugavpilī un Rēzeknē, katrā pilsētā iesaistot izrādē vietējo bērnu kori.
Kā ruksītis ciemos gāja
«Mums katram ir īpašas attiecības ar saviem vecvecākiem - kādam labākas, kādam sliktākas. Man, piemēram, vienmēr bijušas un joprojām ir ļoti labas. Gatavojoties šim iestudējumam, intervējām savus vecvecākus, stāstījām katrs savus atmiņu stāstus. Dažiem maniem kolēģiem vecmāmiņu vairs nav, un arī par to mēs runājam savā izrādē - kā sadzīvot ar vecvecāku nāvi,» stāsta aktieris un režisors Klāvs Mellis. Viņš uzskata, ka šī izrāde ir vienlīdz arī par vectētiņiem, jo tai ir sociālpolitisks konteksts par vecāka gadagājuma cilvēku lomu mūsu dzīvē. «Vēl jau esam mēģinājumu procesā, vēl šo to mainām, bet pamattēma ir eidžisms - diskriminācija pret veciem cilvēkiem. Mēs mēģinām saprast, kas mūs pašus gaida, jo - mēs jau arī kādreiz tādi būsim. Un vai mēs gribam, lai pret mums tā izturētos?...» saka Klāvs Mellis, uzsverot, ka izrādē būs arī romantiski stāsti, tostarp par vecmāmiņu pirmo mīlestību.
Taujāts, ko jaunu šajās intervijās viņš uzzinājis par savām vecmāmiņām, Klāvs atteic, ka bija pārsteigts, ka abas vecmāmiņas atcerējušās vienu un to pašu pasaku, ko bija viņam bērnībā lasījušas - Kā ruksītis ciemos gāja. Bet uz jautājumu par mīļāko dziesmu viena no vecmāmiņām atklājusi, ka viņas mīļākā grupa ir Rahu The Fool un viņai pat esot grupas debijas albums ar mūziķu autogrāfiem. «Tā ir jauna grupa. Es tādu pat nezināju! Redziet, nav tā, ka vecmāmiņām patīk tikai Zilais lakatiņš...»
Nav bērnības traumu
Klāvs stāsta, ka lielāko daļu dzīves viņš ir nodzīvojis kopā ar vecākiem un vecvecākiem. «Mums Teikā ir dzimtas māja, kur dzīvo mamma, tētis, tēta mamma, vectētiņš, vectētiņa māsa. Arī mana māsa tur ilgi dzīvoja. Vēl mums tur ir suns un tagad arī kaķis. Vārdu sakot, liela privātmāja, kurā, lai arī vairs nedzīvoju, man joprojām ir sava istaba, un reizi nedēļā vai reizi pāris nedēļās es uz turieni aizbraucu, ar visiem apsveicinos,» stāsta aktieris un režisors, piebilstot, ka otra vecmāmiņa dzīvo turpat netālu, piecu minūšu gājiena attālumā.
«Man nebija tā, ka vecmāmiņas satiku tikai vasarā laukos, es ar viņām biju kopā nonstopā. Viena mani no rītiem modināja, gatavoja brokastis, pavadīja uz skolu, pie otras gāju pēc skolas - paēst pusdienas, pamācīties. Un tad vakarā vairāk biju kopā ar mammu un tēti. Un, analizējot izrādes kontekstā, es saprotu, ka atšķirībā no citiem man bijusi nenormāli sakarīga situācija. Man īsti nav tādas bērnības traumas, ar ko dalīties, tāpēc mūsu attiecības izrādē ir diezgan maz pārstāvētas. Teātrim jau vajag ko dramatisku, vajag konfliktu, bet manā gadījumā konflikta nav. Iespējams, ka arī aiz laimīga stāsta var slēpties kādi zemūdens akmeņi, bet vismaz šobrīd es nespēju tos ne ieraudzīt, ne nodefinēt. Tāpēc man liekas, ka tādu nav,» nosaka Klāvs Mellis.
Visu dara paši
Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis dramatiskā teātra un kino aktiera bakalaura un režijas maģistra diplomus, Klāvs Mellis sevi jau ļoti veiksmīgi pierādījis gan uz skatuves, gan režisora lomā. Turklāt kopā ar draugiem un domubiedriem - jaunajiem aktieriem Anci Strazdu, Reini Boteru un Āri Matesoviču - 2017. gada septembrī nodibinājis biedrību Kvadrifrons. Šis nevalstiskais teātris tikko noslēdzis savu pirmo sezonu VSIA Rīgas cirks telpās.
«Ideja par savu teātra trupu gaisā virmoja jau ilgāku laiku - jo mēs esam četri ļoti labi draugi, kuri katrs bijām savos projektos, tikai paretam sanāca būt kopā, bet mēs sapņojām, ka varētu vairāk strādāt kopā. Mūsu pirmais kopīgais projekts bija izrāde Dvēseļu utenis. Paši izdomājām, ka gribam tādu izrādi. Paši izdomājām tai nosaukumu. Paši izdomājām, kurš rakstīs, kurš režisēs un kurš spēlēs. Tā kā mums nebija telpu, paši sazvanījāmies ar Dirty Deal Teatro vadītāju Annu Sīli un paši dabūjām naudu,» stāsta Klāvs Mellis. Te jāpiebilst, ka paši arī dabūja divas Spēlmaņu nakts 2017./2018. balvas - Labākā mazās formas izrāde un Gada labākā izrāde. Turklāt vēl pirms Spēlmaņu nakts izrādi atzinīgi novērtēja arī starptautiskie eksperti, piešķirot tai savu simpātiju balvu.
«Šī izrāde tik labi aizgāja, ka mēs sapratām: lai arī tas ir baigais čakars, tas nav neizdarāms. Arī Kvadrifronā mēs tagad visu darām paši - paši rakstām projektus un atskaites, paši filmējam un veidojam vizuālās reklāmas, paši pārvaldām sociālos tīklus, paši sēžam bankā un Valsts kasē, lai kārtotu maksājumus. Tas nav vienkārši, bet - tas ir forši, ka ejam tam cauri, ka zinām, kā to dara, un jau varam dot padomus citiem. Vienīgi bail, ka tas bišķiņ nozog laiku radošajam procesam,» piebilst Klāvs Mellis.
Četras nominācijas
Kad 18. jūnijā Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā tika paziņoti pretendenti Spēlmaņu nakts 2018/2019 balvām, Klāvam Mellim bija iemesls gandarījumam par aizvadītajā sezonā paveikto: divas Kvadrifrona izrādes, kurās viņš spēlē - Perturbons un Pavasaris - nominētas attiecīgi Gada izrāde bērniem un Gada izrāde pusaudžiem, viņa režijas veikums, izrāde Mārtins Īdens Valmieras teātrī nominēta kā Gada mazās formas izrāde, bet viņa paša vārds ir nominācijā Gada debija vai jaunie skatuves mākslinieki - par režiju izrādēm Mārtins Īdens un Himna (Kvadrifrons).
«Protams, ir prieks, ka tavu darbu kāds pamana, paslavē, novērtē. Bet ir svarīgi pārāk nesapriecāties un turpināt strādāt,» Klāvs uzskata. Un viņš neslēpj, ka viņam ir arī nenormāls prieks par aktieriem, kuri spēlē viņa iestudētajā izrādē Mārtins Īdens - Kārli Arnoldu Avotu un Annu Neli Āboliņu, kuri arī tikuši nominēti kategorijā Gada debija vai jaunie skatuves mākslinieki. «Tas mani pat vairāk iepriecināja, tiešām, goda vārds!»
Klāvs neslēpj: viņu mazliet mulsina, ka viņa iestudētais Džeka Londona Mārtins Īdens izpelnījies Spēlmaņu nakts žūrijas atzinību. «Jo šī izrāde formas ziņā ir šausmīgi vienkārša, tajā nav nekāda baigā vājprāta. Un patiesībā šī izrāde savā ziņā arī ir saistīta ar vecmāmiņām, jo reiz diezgan daudz ar vienu no savām vecmāmiņām diskutēju par teātri, kura teica, ka viņai nepatīk konceptuālā māksla, vai tiešām nevar uztaisīt parastu, jauku izrādi par cilvēkiem?... Un es tiešām diezgan apzināti taisīju izrādi, lai tā patiktu visiem - gan mammām, gan vecmāmiņām. Un acīmredzot tieši tas nostrādāja, jo gan no Edītes Tišheizeres, gan Ata Rozentāla recenzijām līda ārā tas, ka viņi šo izrādi vērtēja nevis profesionāli, bet cilvēcīgi. Un tas ir baigi forši - ka arī teātra kritiķis izrādi var noskatīties kā cilvēks,» režisors ir patiesi gandarīts. Viņa vecmāmiņas šo izrādi gan vēl nav noskatījušās. Māsa redzēja, teica, ka šausmīgi depresīva. Viņam pašam šķiet, ka ļoti bēdīga.
Vairākās skolās uzreiz
«Man vienmēr ir paticis skatīties teātri, man joprojām to patīk darīt - pat vairāk nekā pašam tajā piedalīties,» atzīst Klāvs Mellis. Izrādās, teātrī nokļuvis, kā pats saka, uz dullo. Pabeidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, talantīgais jaunietis pusgadu ceļoja pa pasauli stopējot, tad atgriezās mājās, jo bija noguris un sapratis, ka kaut kas ir jāmācās. Viņš stājās vairākās skolās uzreiz un daudzās arī tika uzņemts, tostarp vācu filologos Latvijas Universitātē, jo jau sen gribēja iemācīties vācu valodu, un vizuālās komunikācijas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Un tomēr palika aktieros.
Latvijas Kultūras akadēmijā jau iegūti bakalaura un maģistra diplomi, taču Klāvam ir sajūta, ka vajadzētu vēl pamācīties. Tā ir dramaturģija, par ko viņš domā. «Jo man ļoti patīk to darīt, liekas, ka arī sanāk, vajadzētu tikai tādu piespiedu praksi. Ir variants stāties doktorantūrā, bet nu tas ir ārprāts,» viņš domā. Viņš zina, ka kaut kad noteikti to izdarīs, bet ne tuvāko piecu gadu laikā. «Ja vien atkal kaut kas neuznāks...» Klāvs nosmej un izstāsta, ka šī vasara paies, gatavojoties Valmieras Vasaras teātra festivālam, kas šogad notiks no 2. līdz 4. augustam, kur Kvadrifrona komanda iestudēs divas izrādes. Režisors Reinis Boters veidos izrādi Tikšanās ar šausmīgiem elementiem B_Ž_S (ieteicamā auditorija 7+), bet Klāvs Mellis iestudēs izrādi mazdārziņā Mūžīgā izlaušanās (norises vieta: mazdārziņš Valmierā, Beātes ielā 9, ieteicamā auditorija: 12+). Un tad gan būs laiks atpūtai divu nedēļu garumā, un tā ieplānota Amerikā - Losandželosā Kalifornijā.
Klāvs MELLIS
- Aktieris un režisors
- Dzimis 1989. gada 19. decembrī Rīgā
- Izglītība: Rīgas 64. vidusskola (1997-2006), Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola (2006-2010), Latvijas Kultūras akadēmija, dramatiskā teātra aktiera specialitāte, bakalaurs (2011-2015), Latvijas Kultūras akadēmija, dramatiskā teātra režija, maģistrantūra (2016-2018)
- Spēlējis lomas gan neatkarīgajos, gan valsts teātros: Kvadrifrons, Dirty Deal Teatro (DDT), Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Ģertrūdes ielas teātris, Dailes teātris u.c.
- Kopā ar draugiem un domubiedriem 2017. gada septembrī nodibinājis biedrību Kvadrifrons
- Repertuāra lomas: DDT izrādēs Zvērīgā mīla (rež. M. Lācis, 2017) un Dvēseļu utenis (rež. I. Tropa, 2017), VDT izrādē jauniešiem Pavasaris (rež. Alicia Geugelin, Vācija, 2018) un Kvadrifrona izrādēs Perturbons (rež. P. Pļavniece, 2019), Trīs stāsti (rež. V. Piņķis, 2019) un Vecmāmiņu valsts (rež. P. Pļavniece, 2019)
- Režijas darbi: diplomdarba izrāde Himna (Kvadrifrons, Rīgas cirka zirgu stallī, 2019), melodrāma Mārtins Īdens (Valmieras Drāmas teātrī, 2019)
- TV loma: modes dizainers Sandis Pumpurs TV3 seriālā Viss pa jaunam! (rež. A. Grauba, 2019)
- Filmas: īsfilma Septiņas neveiklas seksa reizes (rež. L. Linde, 2016), Konvertīti (rež. K. Lesiņš, 2016)
