Gleznotāja Biruta Delle. Daba nemelo, cilvēks melo
 
BIRUTA DELLE: «Dabā katrs koks aug savā vietā – pat ja koks aug ļoti neērtā vietā, viņš nevar pāriet otrā ielas pusē, arī cilvēks jau nevar... Tāpēc vienīgais, ko varu vēlēties – lai mūžs drusku pagarinās, lai vēl varu gleznot tā, kā gribu, varu un spēju» ©Mārtiņš Zilgalvis, F64 Photo Agency

«Man bija liels pārsteigums, kad piezvanīja galerijas vadītāja Anda Treija un teica: «Tev taču nāk jubileja – 75 gadi, jātaisa izstāde. Pati biju pārsteigta, ka man jau tik daudz gadu. Gleznojot dienas, mēneši un gadi paiet tā, ka nevar pat manīt, laiks paiet nemanot,» saka gleznotāja Biruta Delle. No šodienas galerijā Daugava apskatāma mākslinieces personālizstāde Kurš olīvu dārzā ir lieks?.

Personālizstādē Kurš olīvu dārzā ir lieks? galvenokārt būs apskatāmi Birutas Delles jaunākie darbi, bet būs arī daži senāki. Māksliniece atzīst, ka iepriekšējo gadu darbu sadabūšana izstādei gan ir galerijas pārziņā, jo māksliniecei mājās ir tikai nesen tapušie, senākie «kaut kur staigā pa pasauli», tāpēc māksliniece pat īsti nezina, ko izdevies dabūt izstādei.

«Neesmu ainaviste, esmu dabiste, un tā ir liela atšķirība. Ainavu taisa augšā precīzu, bet mūsdienās patiesībā to visu var fiksēt ar telefonu un parādīt citiem, tā ir kā dabas informācija. Ar gadiem mani arvien vairāk interesē tuvošanās dabai, tādai, kādu es to redzu, var pat teikt - dabas būtībai. Jo ikdienā mēs skatāmies uz dabu, bet neredzam to, jo kurš gan ilgāk par piecām minūtēm skatīsies uz koku? Visi taču skrien garām,» saka māksliniece. Uz repliku, ka tagad tāds laiks, kad visi skrien, viņa saka: «Tehnoloģijas ir radītas, lai cilvēkam būtu vairāk laika, bet ir pilnīgi pretēji. Cilvēkam vairs nav laika nekam, tikai tehnoloģiju pasaulei - telefonam, datoram, internetam... Cilvēkam jau patīk, ka viņam visu pasaka priekšā, ka pašam nevajag paļauties uz savu redzi, savām sajūtām, uz sevi...»

Māksliniecei reizēm šķiet, ka pati arī pievienojas tai «skrienošo masai», bet, kā teicis kāds gudrs cilvēks, - jaunībā iegūstam zināšanas, bet vecumdienās meklējam sakarības, visu liekam pa plauktiņiem. Mūsdienās zināšanas esot pārāk viegli pieejamas, iespējams, tāpēc cilvēki kļuvuši ļoti pavirši it visā. «Tā ir kā narkotika - vēl, vēl un vēl. Iegūt jaunas zināšanas, vēl naudu, vēl mantu, pat nezinot, kur un kā izmantosi un tērēsi, bet galvenais - lai ir.» Savulaik māksliniece gleznojusi arī portretus, bet tagad tas viņai esot garlaicīgi, «jo tur nav daudz ko meklēt. No dabas nāk milzīgs maigums un intimitāte, tādu nevar gūt no cilvēkiem. Daba nemelo, cilvēks melo. Iedziļināšanās dabā ir kā īpaša pasaule, tam esmu veltījusi savu mūžu».

Pavisam drīz, 17. janvārī, māksliniecei apritēs 75 gadi, bet jubilejas nebūšot, jo viņai vispār nepatīkot svinēt. «Man ir ārkārtīgi maz draugu, un tiem pašiem nav laika,» viņa pasmaida. «Es arī nekur nebraucu, es pat nezinu, kāpēc lai kaut kur brauktu. Labāk paskatīšos dabu.» Visticamāk, dzimšanas diena paies tāpat kā citas dienas - gleznojot. Un tā arī esot vislielākā dzīves dāvana - iespēja gleznot. «Šai iespējai pretī no manis prasīta milzīga disciplīna, neatlaidība un darbs.