«Lai arī stāsts nav par Ziemassvētkiem, tas ir ļoti piemērots šim laikam. Jo stāsts ir par mīlestību, un Ziemassvētki jau arī ir mīlestības svētki,» saka Valmieras drāmas teātra (VDT) aktrise Astra Baumane. Viņai šovakar pirmizrāde – Misis Einsfordas loma Džordža Bernarda Šova lugā Pigmalions, ko iestudējis režisors Varis Brasla.
Pigmaliona (1912) pamatā ir stāsts par slaveno mīlas romānu - Bernarda Šova aizraušanos ar tolaik ievērojamo aktrisi Stellu Kempbelu. Londonas puķu pārdevēja Elīza Dūlitla (Elīna Hanzena), kuru ekscentrisks fonētikas profesors Higinss (Tālivaldis Lasmanis) pārvērš par augstākās sabiedrības dāmu, ir kļuvusi par vienu no iemīļotākajām pasaules teātru varonēm un apstaigājusi gandrīz visas zemeslodes skatuves.
Lugai bija nopietns uzdevums: Bernards Šovs gribēja pievērst 19. gadsimta angļu sabiedrības uzmanību fonētikas jautājumiem. Viņš cīnījās, lai tiktu radīts alfabēts, kas atbilstu angļu valodas skaņām labāk nekā pastāvošais alfabēts un atvieglotu angļu valodas mācīšanos, taču Šovs nebūtu Šovs, ja arī to nepasniegtu savā ironiski komiskajā manierē.
Pārējās lomās: Dace Everss, Vizma Kalme, Ieva Puķe, Januss Johansons, Ingus Kniploks, Mārtiņš Liepa, Arnolds Osis un Uldis Sniķers.
Scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece - Liene Rolšteina, komponists - Emīls Zilberts.
Pazīst mīlestību
«Šis ir viens no daudzajiem stāstiem par pelnrušķīti, jo puķu pārdevēja Elīza Dūlitla pamazām izaug no vienkāršas un neizglītotas meitenes, kļūstot par īstu dāmu. Bet ne jau tas ir galvenais, ka viņa kļūst par lēdiju. Galvenais ir tas, ka viņa sastopas ar mīlestību un caur to gan iegūst dzīves gudrību, gan piedzīvo garīgu izaugsmi. Mīlestība ir tā, kas viņu pārveido,» stāsta aktrise Astra Baumane, piebilstot, ka arī profesors Higinss, kuru visu mūžu bija interesējusi tikai sausa zinātne, kopā ar šo meiteni pamazām nonāk līdz mīlestības brīnumam un - arī acīmredzami pārvēršas.
«Man liekas, ka visi personāži šajā stāstā pazīst mīlestību, jo - tā var būt dažāda. Piemēram, manai varonei Misis Einsfordai ir liela mīlestība pret saviem bērniem Klāru (Ieva Puķe) un Frediju (Ingus Kniploks), bet viņa satiek pulkvedi Pikeringu (Januss Johansons), kurš viņai atgādina viņas pirms vairākiem gadiem mirušo vīru, jo arī viņš bija armijas cilvēks, kavalērists, arī nēsāja formastērpu. Un - viņai acis atkal iedegas un krūtīs sirds sāk pukstēt straujāk...» stāsta Misis Einsfordas lomas atveidotāja, uzsverot, ka šajā stāstā tā notiek ar visiem.
Atminas arī kara laiku
Aktrise domā, ka arī Ziemassvētku laikā tā notiek ar visiem, jo šis ir īpašs - mīlestības - laiks. «Man Ziemassvētki vienmēr ir bijuši un joprojām ir vismīļākie un vissiltākie svētki, jo - Ziemassvētkos pie manis atnāk Kristus bērniņš,» saka Astra Baumane, piebilstot, ka tad viņa atceras un piemin visus savus tuvos cilvēkus, kuri aizgājuši viņsaulē - vecmammu, mammu, māsu, vīru. «Kādreiz mēs Ziemassvētkos sanācām kopā, bija eglīte, svecītes un siltums, un mīļums. Es jau esmu ļoti sena,» viņa silti pasmaida un saka, ka atminas arī kara laiku Rīgā. «Atceros, kā kopā ar vecmāmiņu, aizgājušas mazā meitas istabiņā aiz virtuves, dziedājām Ziemassvētku korāļus. Tā bija tāda īpaša kopā būšana. Un, lai arī kara un pēckara laikā dzīvojām ļoti trūcīgi, Ziemassvētkos vienmēr bija kāds pīrādziņš, kāds kārumiņš. Kādreiz arī tikai no mannas, ar vidū ieceptu ievārījumu. Ikdiena bija smaga un grūta, bet mājās kādreiz bija vai rupjās maizes šķēle ar marmelādi, kas jau bija gandrīz kūka, vai cietā desa, kas karājās ankambarī un ko kādreiz vakarā runājoties un dziedot atļāvāmies nosūkāt pa vienai šķēlītei. Tādas desu maizes netika taisītas, nebija jau arī sviesta, bet - tādas vakarēšanas ar vecmāmiņu bija burvīgas,» stāsta Astra Baumane, piebilstot, ka mamma ļoti daudz strādāja un tieši vecmāmiņa, mammas mamma, viņu veda arī uz baznīcu un iemācīja dziedāt Latvijas himnu.
Ir grūti padziedāt
«Kad vēlākajos gados kopā ar saviem mīļajiem Ziemassvētku vakarā pulcējāmies pie manis Valmierā, mēs vienmēr nofotografējāmies. Un es atceros, kā mana krustmāte, mammas māsa, vienmēr teica: «Cik labi, ka mēs esam kopā!» Tolaik es to neizpratu, pat mazliet dusmojos, ko viņa katrreiz tā saka. Bet tagad, kad manu tuvo cilvēku vairs nav, es saprotu, cik tas bija jauki, ka bijām kopā! Es izstāstīšu, kā tas bija,» aktrise ļauj vaļu gaišām atmiņām un stāsta, ka vienmēr kopā gājuši uz baznīcu un viņa vienmēr gaidījusi to brīdi, kad tiek izslēgtas lielās gaismas, katram rokās iedota maza svecīte un, tām degot, visi dzied Klusa nakts, svēta nakts. «Tas ir tik skaists un emocionāli dziļš brīdis, ka tagad, kad esmu palikusi viena, man ir grūti padziedāt. Jo man atmiņā ir visi, kuri reiz bijuši līdzās...»
Astra Baumane atzīstas, ka Ziemassvētku vakarā viņai patīk būt arī vienai. «Es aizeju uz dievkalpojumu, tad atnāku mājās un vēl televīzijā noskatos, ko raida no Rīgas. Pakavējos atmiņās par cilvēkiem, kuri bijuši man līdzās, un esmu laimīga, viņus atceroties. Es neskumstu, ka tagad esmu viena. Absolūti nē! Es esmu pateicīga, ka man bijis dāvāts laiks būt ar viņiem,» saka Astra Baumane, uzsverot, ka Ziemassvētki nāk ar lielu prieku, ar ticību, cerību un mīlestību. Jo piedzimst Kristus bērniņš, un par to ir jāpriecājas. Un tāpēc nākamajā dienā viņa tiekas ar meitu un viņas ģimeni, mazbērniem un mazmazbērniem.
Netrūka arī prieka
Aktrise stāsta, ka Ziemassvētkus ir svinējusi visu savu līdzšinējo mūžu katru gadu - gan priecīgākus, gan bēdīgākus. «Skumjākie bija, kad mans vīrs, aktieris Edgars Sukurs, kurš Valmieras teātrī bija nostrādājis sešdesmit gadus un ar kuru kopā bijām nodzīvojuši četrdesmit astoņus gadus, pēc smaga insulta vēl atradās slimnīcā. Arī tad mēs klusi svinējām, bija maza eglīte un - cerība, ka kopā vēl svinēsim labākus Ziemassvētkus. Diemžēl mūsu cerību liesmiņa
15. februārī nodzisa... Edgars ir mūžībā jau teju desmit gadus,» skumji nosaka Astra Baumane.
Viņa atminas, cik skaisti bijuši Ziemassvētki izbraukumos. «Tajos laikos tās nebija brīvdienas, mēs braucām un spēlējām izrādes. Dienā, pārbraucot no vienas izrādes vietas uz otru, mežā sameklējām eglīti un vakarā pēc izrādes lielākā vai mazākā pulciņā svinējām. Dažreiz arī turpat, mežā. Tās ir īpašas atmiņas, bet - man nekad nebija sajūtas, ka mēs darītu ko aizliegtu,» atzīst Astra Baumane.
Starp citu, šogad aprit apaļi 60 gadi, kopš aktrise strādā Valmieras teātrī. «Pilnīgi neticami!» viņa saka, atzīstot, ka ir daudz ko atcerēties. «Kad kādreiz mēs, bijušie kolēģi, satiekamies un atceramies visus tos laikus, mums ir lielā smiešana. Faktiski mēs jau dzīvojām ļoti grūtos laikos. Kad aizgāju uz teātri, man bija divdesmit gadu, un es zināju, ka eju uz ceļojošo teātri, ka pamatā būs braucieni pa Latviju, jo tolaik teātrī uz vietas bija tikai piecas, septiņas izrādes mēnesī. Pārējā laikā mazos, neapsildītos autobusos braucām pat divpadsmit dienu garos pārbraucienos. Tādi bija laiki, bet - netrūka arī prieka, jo mēs bijām jauni! Maz jau gan esam palikuši no tiem laikiem...» nosaka cienījamā skatuves māksliniece.
Viņa neslēpj: lai arī teātrī nostrādāti seši gadu desmiti, viņas pensija nav pat minimālās algas apmērā, ko saņem jaunie, kuri tikko ienākuši teātrī. «Jo tie daudzie gadi neskaitās. Vai mēs esam vainīgi, ka dzīvojām citā valstī? Vai tad mums bija kur sprukt? Nebija,» viņa klusi nosaka, bet ne mirkli nežēlojas. Gluži otrādi - ir pateicīga, ka vēl ir darbs teātrī. Priecājas, ka vēl var spēlēt. Un arī, sagaidot jauno, 2019. gadu, ļoti cer, ka būs vēl kāda jauna loma. «Jo darbs ir zāles, tas stiprina,» viņa sapratusi.
Līdzcietību mūsu sabiedrībā
Mirkli pirms gadu mijas Astra Baumane saka: «Latvijas simtgades notikumu bija tik daudz, ka burtiski ņirbēja gar acīm. Visa kā bija par daudz. Atceros, kā ar vīru 1999. gadā domājām, vai tiešām, vai tiešām piedzīvosim gadsimtu miju?! Un tagad jutos līdzīgi - ka man ir iespēja to piedzīvot... Es gan nebiju Rīgā, biju mājās Valmierā un visus svētku notikumus skatījos televīzijā. Un pašai par sevi bija jāsmejas - kā dziedāja mūsu valsts himnu, vienmēr cēlos kājās un dziedāju līdzi. Man tā gribējās, jo tas bija tik aizkustinoši...»
Taujāta, ko viņa gaida no 2019. gada, aktrise atteic: «Mani ļoti nomāc visas tās šausmas, kas notiek pasaulē. Gribētos, lai būtu miers. Jāpiesauc Lūkas evaņģēlijs: «Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.» Un lai līdzcietība mūsu sabiedrībā. Valsts svētku laikā ļoti varēja just, ka cilvēki bija atvērti, sirsnīgi, jauki viens pret otru. Ikdienas skrējienā tas nereti pazūd, bet - to vajadzētu saglabāt,» viņa sirsnīgi aicina. «Lai ir sajūta, ka dzīve iet uz priekšu, ka gribas tajā piedalīties. Kaut vai sēdēt mājās, vērot to televīzijā un, skanot Latvijas himnai, celties kājās un ar lepnumu dziedāt līdzi!»
***
• Valmieras drāmas teātra (VDT) aktrise (kopš 1958. gada)
• Dzimusi 1937. gada 19. septembrī Rīgā
• Izglītība: Rīgas 2. vidusskola, Jāzepa Vītola Latvijas PSR Valsts konservatorijas teātra fakultāte
• Repertuāra lomas: Astra Baumane/Kultūras ministrijas protokoliste/Mācītāja kundze/Maruža (E. Cērpa Lūcis, 2017), Misis Einsforda (Dž. B. Šovs Pigmalions, 2018)
• Atraitne. Dzīvesbiedrs Edgars Sukurs (1928-2009) bija VDT aktieris
• Meita Terēze Lamane (1970) ir aktrise, no 1995. gada strādājusi VDT; savulaik dejojusi Valsts deju ansamblī Daile (1993-1995), šobrīd vada Ropažu kultūras centra bērnu un jauniešu deju kolektīvu Cielaviņa, vidējās paaudzes deju kolektīvu Cielava un Krimuldas tautas nama vidējās paaudzes deju kolektīvu Dzirnakmeņi
• Divas mazmeitas, trīs mazmazbērni
