«Hariju Gulbi es saucu par latviešu Čehovu, jo Gulbis ir ļoti smalks un jūtīgs autors, viņa darbos ir daudz svarīgu jautājumu, un šobrīd man svarīgākie ir – kādi mēs esam viens pret otru, kā savus Cīrulīšus saglabāt sevī? Mūsdienās taču ir tik daudz cilvēku, kas dzīvo bez saviem Cīrulīšiem, ar tiem es saprotu ne vien dzimtās mājas, Cīrulīši var būt mīlestība, tuvs cilvēks, kāds sapnis vai vēl kas cits, bet daudzi tos zaudē, lai gan dzīvo brīnišķīgi – pelna naudu, iekārto dzīvi, un viņiem pat prātā neienāk, ka paši sev atņēmuši kaut ko ļoti būtisku,» saka režisors Edmunds Freibergs.
Šovakar Latvijas Nacionālajā teātrī Harija Gulbja lugas Cīrulīši jauniestudējuma pirmizrāde. Iestudējuma režisors Edmunds Freibergs saka: «Tas ir apbrīnojami, cik joprojām aktuāla ir šī pagājušā gadsimta 70. gados sarakstītā Harija Gulbja luga Cīrulīši.» Tā ir luga par ģimeni, par mājām, par mīlestību un tās trūkumu, par to, ka gluži kā Cīrulīšu mājas varam zaudēt Latviju, kas mums visiem ir tuva un dārga. Izrāde - veltījums visām latviešu viensētām. Izrāde - veltījums visām mammām. Un izrāde - veltījums mums, viņu bērniem.»
- Pēdējā laikā izvēlaties iestudēt izrādes, kurā galvenais sarunas temats ir attiecības ģimenē - Olivers, Mīla zem gobām, Cīrulīši... Kāpēc jūs velk uz to pusi?
- Iespējams, tā ir likumsakarība. Jaunībā režijā gribas sevi apliecināt caur inscenējumu, caur negaidītu risinājumu, bet ar gadiem mani arvien vairāk interesē tieši tas, kas teātrī ir vissvarīgākais - cilvēks un cilvēka attiecības. Kādreiz mūsu teātra metrs Alfreds Amtmanis-Briedītis teica - svarīgi ir nepazaudēt cilvēku uz skatuves un nepazaudēt cilvēku zālē, un, lai tas būtu iespējams, cilvēkiem uz skatuves ir jārunā par cilvēku zālē. Skatītāji jau nāk uz teātri pēc emocijām un iespējas līdzi dzīvot, un mums tikai jāatrod jūtīgie punkti, kas var piesaistīt.
Šobrīd sabiedrībā notiek milzīga tehnoloģiju attīstība, un viens no svarīgajiem vārdiem ir inovācija, arī mākslā visu laiku tiek pieprasīts un propagandēts jaunais, tikai jautājums, vai, dzenoties pēc jaunā, nepazaudējam to, bez kā jaunais nemaz nevar rasties. Svarīgi ir nepazaudēt pamatu. Arī mūsdienu teātrī aiz rūpes, lai būtu pārsteigums, lai būtu kas jauns un neparasts, bieži parādās spoži un tukši zvārguļi. Ir izrādes, kuras - es tās dēvēju par paradīzes putniem - skatos un apbrīnoju to paradīzes putna izplestās astes krāšņumu, pats sev atzīstu, ka es neko līdzīgi nevarētu pat izdomāt, bet vienalga es nespēju ne emocionāli, ne psiholoģiski, ne intelektuāli saslēgties, vien tikai apbrīnot. Un ir izrādes, ko var dēvēt par pelēkiem zvirbuļiem, bet kas iekustina manu sirdi.
Es uzskatu, ka teātrī vissvarīgākais ir nepazaudēt cilvēku, un cilvēks ir tik interesants izpētes objekts teātrim... Jebkura forma var izsmelties, lugu var iestudēt tā vai šitā, bet cilvēka izpēte ir neizsmeļama. Savās pēdējās izrādēs es pētu cilvēku, tas man ir daudz interesantāk... Protams, izrāde jāieliek formā, bet es negribu pārsteigt ar formu, sak, sasēdināt aktierus otrajā balkonā, vai visu izrādes darbību ielikt skatītāju zālē, man tas nav svarīgi, man ir interesanti nodarboties ar to, kam es neredzu galu - ar cilvēka izpēti. Man gribētos, lai pēc šīs izrādes noskatīšanās cilvēkiem paliek maza skabardziņa dvēselē.
- Pirms kāda laika teicāt, ka negribat vairs iestudēt uz lielās skatuves, negribat vairs veidot inscenējumus, bet Cīrulīši tiks spēlēti uz lielās skatuves.
- Es tiešām nealkstu pēc lielās skatuves, un arī šī izrāde tai nebija paredzēta, bet teātrim plāni mainījās, un nu man ir izaicinājums šo būtībā tuvplānu un nianšu lugu iestudēt lielākos mērogos.
- Noteikti apsvērāt - vai, pieņemot šo piedāvājumu, izrāde iegūs vai zaudēs.
- Tā teātrim vajag, bet man tas ir profesionāls izaicinājums.
Mums ir Lāsma Kugrēna, kura ir dzimusi šai lomai, jo, manuprāt, šo lomu var nospēlēt aktrise, kurā ir apvienota milzīga enerģija, dvēseles spēks, trauslums un jūtīgums, un Lāsma ir tieši tāda aktrise.
- Vasarā, kad teātris bija atvaļinājumā, nosvinējāt 70. dzimšanas dienu. Šis iestudējums sanāk kā jūsu jubilejas izrāde.
- Ja runājam dziļāk, tad es varu teikt - mani Cīrulīši ir mans teātris. Jo te jau viss mūžs nostrādāts, nodzīvots. Tā nu sanācis, ka šajā izrādē ir kas ļoti privāts no manis.
- Kā jums izdevies saglabāt savus Cīrulīšus, proti, jums vēl ir iespēja iestudēt savā teātrī, jo ne tikai latviešu teātra vēsturē piedzīvots, ka teātris padzen pat savu radītāju, ne tikai tā ilgstošus vadītājus?
- Esmu vienojies ar teātri, ka iestudēju vienu jaunu izrādi sezonā, es vairs nevaru pretendēt uz tādiem pašiem nosacījumiem kā agrāk, jo nāk jauni režisori, un skaidrs, ka viņiem ir jādod ceļš. Mainās arī teātra estētika, bet es esmu palicis uzticīgs pats sev, un esmu laimīgs, ka ir skatītāji, kas skatās to, ko es daru, bet jaunā paaudze teātrī kopā ar savu skatītāju meklē savu izpausmes un sarunas. Protams, pienāks tas brīdis, ka būs jāaiziet no štata.
Galvenais ir nemēģināt būt modernam par katru cenu, bet mēģināt skatītāju uzrunāt emocionāli un, jā, arī intelektuāli. Ja tas izdodas, tad nekad nav vilšanās un, ticiet man - tad forma nav svarīga. Piemēram, es priecājos par savu izrādi Mīla zem gobām - pirms vairāk nekā diviem gadiem iestudēta, joprojām tiek spēlēta izpārdotās zālēs, lai gan tēma ir smaga un iestudējuma forma nav inovatīva, tomēr tā trāpa skatītājam. Būtībā jau izrāde nepiedzimst uz skatuves, bet robežlīnijā starp aktieriem un skatītājiem. Es neesmu ne pret inovācijām, ne pret ļoti īpatnējiem iestudējumiem, bet es mēģinu palikt sev uzticīgs.
- Vai tā ir liktens ironija, ka pēc tik ilgu gadu darba teātra režijā jūs esat saņēmis tikai vienu Spēlmaņu nakts balvu, un nevis kā režisors, bet kā otrā plāna aktieris?
- Mani tas nesatrauc. Spēlmaņu nakts balvas ir laimes loterija, kas atkarīga no daudziem faktoriem. Vislielākā balva vai sāpe man ir tad, kad izrāde trāpa vai netrāpa. Publika zālē ienāk neitrāla, ar nostāju - nu, ko šoreiz man rādīsiet, un ir ļoti svarīgi, lai, izejot no zāles, skatītāju sejās būtu cita izteiksme. Es patiešām ļoti priecājos, ka saņēmu Spēlmaņu nakts balvu par Kareņina lomu, bet balvu neesamība manī neizraisa lielu pārdzīvojumu.
Ir ļoti grūti to citiem iestāstīt, un pie šīs atziņas var nonākt tikai katrs pats - ir svarīgi atšķirt būtisko no nebūtiskā. Ar visu cieņu pret šo balvu, kuras saņemšana sniedz emocionālu gandarījumu un arī morālu stimulu, bet, jo tālāk es dzīvoju, jo vairāk es pārliecinos, ka tik svarīgi ir atšķirt būtisko no nebūtiskā, un mēs tik bieži savas dzīves drāmas un traģēdijas radām par to, kas nav tik būtisks. Cilvēku attiecības ir būtiskas. Es jau pats bieži par to aizmirstu, saflammējos par niekiem, bet to nereti saprotu tikai vēlāk.
- Studentu nepietrūkst?
- Nē. Arī pasniedzēja darbam man izdevās labi pielikt punktu, tur arī biju ilgus gadus, sāku tad, kad man kā pasniedzējam bija tikai daži gadi vairāk par pašiem studentiem. No pēdējā kursa, kuram biju pasniedzējs, mūsu teātrī ir Raimonds Celms un Agnese Cīrule. Kad ar studentiem iestudējām diplomdarba izrādi - Vampilova Vecāko dēlu, sapratu, ka nu ir pienācis īstais brīdis likt punktu. Ne pedagoģijā, ne režijā negribu pieļaut situāciju, kad man palūdz beigt strādāt, labāk pašam pielikt punktu.
Vāveres ritenis man bija ļoti ilgus gadus, milzīga slodze un milzīgs temps, un tagad esmu laimīgs, ja iegadās kāds mēnesis mierīgākā ritmā, jo tagad jau arī enerģijas nav tik daudz, līdzīgi ir ar gaisa balonu - vienā brīdī sāk mest ārā balastu. Ticiet vai neticiet - man šobrīd ir tieši tik daudz darba, cik es varu izdarīt. Ziniet, interesantais ir tas, ka darbi uzrodas paši no sevis - te radio aicina, te Operetes fonds, te Opermūzikas svētki Siguldā... Ja es nevarētu, tad jau neviens man neko nepiedāvātu, jo aiz žēluma mūsu dienās neviens neko nepiedāvā.
Man nav sajūtas, ka man ir jau 70 gadi. Teātrī cilvēks nenoveco tik strauji. Jā, ir vecuma fiziskās izpausmes, lai gan pagaidām, tfu, tfu, tfu, man tādu problēmu vēl nav, bet gan jau parādīsies, bet pasaules uztverē un domāšanā man joprojām saglabājusies avantūrista daba. Iekšēju novecošanu es sevī nejūtu, teātrī visu laiku esi kustībā, visu laiku kustini, ja tā var teikt, savu asinsriti. Kad ilgāku laiku teātrī nav darba, tad sāc savecēt - sēdi mājās, skaties televizoru, pārdomā dzīvi un tās jēgu.
Kad man bija 60. dzimšanas diena, pats sev teicu, ka lēnām jāsāk domāt par attālināšanos no teātra, bet, atskatoties uz pēdējiem desmit gadiem, secinu, ka darbs sekojis darbam, turklāt bijuši patiešām ļoti lieli inscenējumi. Man nav bijis brīva laika. Un paralēli darbam teātrī es taču tik ilgus gadus biju pedagogs. Tagad, kad ilgāku laiku ir brīvs laiks, es ceļoju, un diezgan bieži cenšos aizbraukt uz Franciju. Protams, aktīvi sekoju līdzi politikai.
- Sekošana politikai nav tikai nervu bendēšana, jo ietekmēt jau neko nevar?
- Protams, tā ir pamatīga nervu bendēšana. Nekomentēšu ne pēdējās vēlēšanas, ne šobrīd notiekošo, bet, ņemot vērā, ka pats esmu jau klasiskos gados, tomēr pateikšu - man nebija ticības jauniem spēkiem, un diemžēl man bija taisnība. Protams, pārmaiņas ir vajadzīgas, tikai jautājums - kādas pārmaiņas? Jo pārmaiņas tikai pārmaiņu dēļ ir bezjēdzīgas, turklāt līdz šim paveiktais nav tik slikts. Turklāt jau uzreiz pēc vēlēšanām tā sauktie jaunie spēki sāka atkāpties no saviem solījumiem. Kurš varēja noticēt tam, ka iedos 500 eiro pensiju? No kurienes? Es brīnos, ka tādus solījumus kāds var uztvert nopietni. Sirds jau sāp, ka esam strupceļā - visi atvainojas par saviem solījumiem un vaino citus par savu nespēju piepildīt nepamatotos solījumus. Tā jau ir normāla lieta - ja kādam neiet labi, vainu viņš meklē citos. Kreņķis ir par to, ka cilvēkiem skatienu aizēno avantūristi, man pat sāk palikt bail par to, kas būs tālāk. Cerēsim uz to labāko, ka mums visiem kopā pietiks prāta.
