Komponiste Anna Ķirse. Paranoja no nemainīguma
 
ANNA ĶIRSE: «Man ir paranoja no nemainīguma, man gribas, lai visu laiku kaut kas plūst un mainās, lai es varu mainīties» ©Foto no Annas ĶIRSES personīgā arhīva, Jānis PORIETIS

«Katru reizi pirms jauniem darbiem man šķiet, ka es nevarēšu, ka kaut kas ir pazudis, spēju nav, bet vajag tik sākt darīt,» saka komponiste Anna Ķirse. Rīt, 5. decembrī, Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde režisora Vladislava Nastavševa jaunākajam iestudējumam Tenesija Viljamsa lugai Jaunības putns ar saldo balsi, kurai viņa rakstījusi mūziku un ir izrādes muzikālā noformējuma autore.

Amerikāņu dramaturgs Tenesijs Viljamss lugu Jaunības putns ar saldo balsi sarakstījis 1959. gadā. Tā vēsta par žigolo, kurš ilgstoši pavada novecojošu un alkoholu mīlošu kinozvaigzni, cerībā, ka ar aktrises palīdzību viņam varētu pavērties ceļš uz Holivudu. Reiz kopā ar aktrisi viņš ierodas savas bērnības pilsētā, tur, kur viņš, kā pats uzskata, kādreiz atstājis savu mīļoto meiteni, kuras tēvam, vietējam korumpētam politiķim, joprojām ir naids pret šo vīrieti. Uzņēmīgais vīrietis cer atjaunot attiecības, bet viss notiek pavisam citādāk. Kopā ar Vladislavu Nastavševu radošajā komandā strādā scenogrāfs Edgars Kļaviņš un kostīmu māksliniece Rūta Kuplā. Galvenajās lomās: Baiba Broka, Ivars Krasts, Sandra Kļaviņa, Vilis Daudziņš un Jana Čivžele. Pirmo reizi ar Vladislavu Nastavševu strādā komponiste Anna Ķirse, abi kopā ir radījuši oriģināldziesmu Aleluja, bet izrādes kopējais muzikālais noformējums ir viņas rokās. Komponiste atzīst, ka, lai arī sākotnēji izrādei bijis iecerēts daudz mazāks muzikālais materiāls, darba gaitā idejas un prasības vairojušās, un izrādē mūzika skanēs ļoti daudz.

Emocionāla paralīze

Jaunā komponiste režisora Vladislava Nastavševa daiļradei seko līdzi jau ilgstoši, uzskata viņu par savu mīļāko režisoru Latvijā un ļoti gribējusi strādāt kopā ar viņu. «Un tad vasaras izskaņā viņš arī piedāvāja kopā strādāt, un tas ir piedāvājums, ko es ļoti augstu novērtēju, jo Nastavševs pats ir komponists, es viņu ļoti augstu vērtēju kā mūziķi. Pie oriģināldziesmas Aleluja bija mūsu visciešākā sadarbība ar Vladu, bet pārējais paliek manā ziņā. Kad Vladislavam aizsūtīju pirmo tēmu, es biju ārkārtīgi satraukusies, man bija kā emocionāla paralīze,» saka Anna Ķirse. Komponiste teic, ka mūzika tapusi, iedvesmojoties no izrādes scenogrāfijas. «Tukšs peldbaseins ir spēcīga metafora. Muzikāli es mēģināju panākt tādu kā ūdens viļņošanos, lēnu plūdumu,» stāsta Anna Ķirse. Komponiste sevi pieskaita tiem, kuriem ir svarīgi nevis tikai uzrakstīt muzikālo materiālu un atdot režisoram, bet būt klāt mēģinājumos, jo šāds «radošais process emocionāli bagātina».

Strauji mainīt dzīvi

Šo gadu Anna Ķirse apzīmē ar vārdiem «īpaši piesātināts». Šā gada sākumā Latvijas Valsts koris pirmatskaņoja viņas skaņdarbu Bieza migla zemi sedza, pēc tam mūsdienu mākslas festivālā Decibels pirmo reizi izskanēja skaņdarbs Radices, un šoreiz skaņdarba pirmais izpildītājs bija Latvijas Radio koris. Šā gada martā notika Dailes teātra pirmizrāde iestudējumam Būt Kejai Gondai, mazliet vēlāk Liepājas teātrī pirmizrāde Kur pazuda saimnieks?, abām viņa ir mūzikas autore. «Teātris ievelk, un man arī patīk teātrī. Atceros, kad rakstīju mūziku pirmajai izrādei, es biju ļoti nobijusies, šķita, ka nespēšu sajust saikni... Jo izrādē mūzikai ir cita nozīme. Ja autordarbos es esmu vienīgā persona, varu spēlēties savā smilšu kastē, kā vien vēlos, tad teātrī ir citi nosacījumi, arī kino tādi ir. Tā kā man nebija pieredzes, es nezināju, vai varēšu tikt ar to galā, bet kaut kā palēnām... Un daudz ir atkarīgs no režisora - cik ļoti precīzi viņš dod norādījumus. Man paveicies, ka režisori uzticas, un tas padara to procesu vienkāršāku,» saka komponiste. No režisoriem piedāvājumu ir arvien vairāk, un daudzreiz tās vienkārši esot sakritības, ko katrs var tulkot, kā grib. «Un es tās tulkoju kā sakritības ar nozīmi,» smaidot saka Anna Ķirse. Pie sakritībām viņa pieskaita arī savu «veiksmes stāstu» ar darbu Koku opera, kas pirms diviem gadiem tika rakstīta festivālam Sansusī, atskaņota kailcirtē. To dzirdējis producents no Somijas, un jau nākamajā gadā Somijas pilsētā Kajāni tiks pirmatskaņota Annas Ķirses Koku opera. Vējgāzes. «Kaut kā tā tas notiek...» nosaka jaunā komponiste.

Savukārt septembrī Jaunā teātra festivāla ietvaros notika Koku operas. Pilsēta pirmatskaņojums un pavisam nesen pirmizrāde pilnmetrāžas dokumentālajai filmai Kondoru kalve, kurai Anna rakstījusi oriģinālmūziku. Šogad viņa arī saņēmusi Tālivalža Ķeniņa balvu par izciliem sasniegumiem mūzikā un radošu aktivitāti, drīz saņems Latvijas Mūzikas akadēmijas Gada balvu. Vēl šā gada pūrā ir nominācija Purvīša balvai 2019 par oriģinālmūziku mākslinieka Ata Jākobsona personālizstādei Dvēseles tumšā nakts.

«Nē, absolūti nē,» kaismīgi saka Anna, atbildot uz jautājumu, vai šobrīd viņa varētu iedomāties sevi juristu kompānijā. «Es nevarēju sevi iedomāties jau tad, kad es studēju. Mani vecāki ir ķirurgi un diezgan stingri vecāki, un mamma toreiz pateica - ja pabeigsi juristus, tad varēsi stāvēt uz galvas. Es kaut kā ļoti tieši to uztvēru. Jau studējot sapratu, ka tā nav mana vide, tur jutos ļoti slikti. Tomēr es to laiku nenožēloju. Negribētu domāt, ka četri gadi no manas dzīves ir bijuši bezjēdzīgi, tie noteikti bijuši ar jēgu un likumsakarīgi noveduši pie tā, ko daru šobrīd - pie kompozīcijas. Šobrīd tiešām esmu absolūti laimīga, darot to, kas man patīk. Varbūt tā arī ir atslēga piedāvājumiem, tāpēc, ka man patīk to darīt, es daru tiešām to, kas man patīk - no rīta līdz vakaram un ar milzīgu darbaholismu,» saka Anna Ķirse.

Savulaik viņa mācījusies mūzikas skolā, bet pēc četriem gadiem pateikusi, ka par to viņai neesot nekādas intereses. «Domāju, ka tas bija klasisks stāsts - pārsātinājuma sekas, jo man bija gan mūzikas skola un privātstundas brīvdienās, un vakaros vēl mani skoloja ome, kas bija klavierskolotāja. Domāju, ka slodze bija liela, es spurojos pretī. Dziedāšana gan palika, es dziedāju visādos skolas pasākumos, mūzika visu laiku bija klātesoša. Pēc vidusskolas iestājos Rīgas Doma kora skolā uz džezu un tur sapratu, ka man gribas citādāk piedalīties, nevis tikai izpildīt, bet radīt,» stāsta Anna Ķirse. Pirmos mēģinājumus kompozīcijā viņa nevienam nav rādījusi, bet reiz draudzene iedrošinājusi aiziet uz privātu konsultāciju pie komponista Rolanda Kronlaka. Tieši viņš iedrošinājis viņu mēģināt stāties Mūzikas akadēmijā. «Tas bija grūts posms - gada laikā bija jāiemācās tas, ko citi kādus sešus gadus mācījušies mūzikas skolās,» atzīst Anna Ķirse. «Studijas akadēmijā izjūtu īpaši emocionāli. Pirms vairākiem gadiem staigāju gar akadēmiju un domāju, ka tur nekad nemācīšos, jo esmu pieļāvusi kļūdu, aizejot no mūzikas skolas, bet kaut kā man izdevās... Nupat zvanīja no akadēmijas un teica, ka es esot saņēmusi Mūzikas akadēmijas Gada balvu, un tas man šķiet neticami un arī ļoti patīkami, jo pirms sešiem gadiem es tur knapi tiku uzņemta.»

Pirms dažiem gadiem Anna plānojusi turpināt studēt Grācā, bet šobrīd idejas par studijām atliktas - pavasarī liks punktu maģistrantūras studijām Mūzikas akadēmijā un tad paņems mazliet pauzi, jo bez apstājas ir mācījusies vairāk nekā 20 gadu. «Es jau labprāt studētu, teiksim, etnomūziku, bet man vajadzētu paņemt viena gada pārtraukumu, jo es nedaudz jūtos kā vāvere ritenī, jo slodze bijusi mežonīgi liela. Gribas nedaudz apstāties uz brīdi, lai apdomātu,» saka Anna Ķirse.

Vēl pirms dažiem gadiem Annai bija idejas par operdziedāšanas studijām, tomēr nu sapratusi, ka dziedāšana paliks vien kā vaļasprieks. «Operdziedāšana uzlikta uz pauzes, jo viens cilvēks nevar visu paspēt. Es dziedu krievu romances, kopā ar manu kursabiedru muzikologu Dāvi Eņģeli sarīkojam koncertu reizi mēnesī, reizi divos mēnešos. Un vēl privāti es mācos etnodziedāšanu pie Zanes Šmites,» stāsta Anna Ķirse. «Es mēģinu nedomāt īpaši uz priekšu, noteikti ne tālāk par pusotru gadu. Šobrīd man viss ir ļoti labi, un es nevaru paredzēt, kā būs, turklāt tas atkarīgs no tik daudz apstākļiem, ko nekādi nevaru ietekmēt, tāpēc par to domāt es neredzu jēgu. Es kaut kā nebaidos, man laikam domāšana ir tāda, ka es mēģinu vairāk domāt par ikdienu - vai esmu laimīga ikdienā, tuvākās nedēļas griezumā, man īsti nav bijušas bailes - vai varēšu ar komponēšanu nopelnīt vai nē. Es jūtu milzīgu nepieciešamību to darīt, es nevaru to nedarīt. Piemēram, janvārī aizbraucu ceļojumā uz Bolīviju un Peru, un man bija emocionāla un fiziska nepieciešamība komponēt. Nezinu, vai līdzīga nepieciešamība man būs pēc pieciem, desmit gadiem. Kamēr man ir šī nepieciešamība, kamēr es nevaru to nedarīt, tikmēr viss būs labi..»

Jocīga sajūta

Kad Anna Ķirse nekomponē, viņai patīk ceļot, patīk lasīt un klausīties visdažādāko mūziku, un vēl viņai patīk garas pastaigas dabā, jo īpaši mežā. «Tur ir īpaša akustika - sūnas taču absorbē skaņu. Un skaņas tur ir dažādas - koki čīkst, brakšķ zari... Intensīvā darba periodā es tiešām neko citu nedaru, arī draugam esmu pateikusi, ka mājās esmu, bet arī neesmu, un tad arī nav laika fiziskajām aktivitātēm. Kad nav intensīvu periodu, tad man patīk joga, reti skrienu, daudz pastaigājos lielus attālumus. Pie Lielajiem kapiem - jau aplis ap tiem ir diezgan krietns gabaliņš. Ar draugu bijām plānojuši braukt tālākā ceļojumā šā gada novembrī, bet Vlads mani uzrunāja, un plāni mainījās, nosvēros par labu izrādei. Varbūt sanāks aizbraukt pavasarī...»

Kad ir sajūta, ka nonākusi strupceļā vai krustcelēs, kad ir emocionāli grūti brīži, Anna dziedot. «Piemēram, liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama, un šie vārdi tik ļoti labi palīdz - izdziedu, nodefinēju, ka jāliek bēda zem akmeņa un sētiņā jāiet dziedādamai,» pieredzē dalās Anna Ķirse. Pavisam nesen komponiste iekāpusi jaunā gadu desmitā, un sajūta esot jocīga. «Man patika, ka man bija 29, tad bija līdzīga sajūta tai, kas ir lidostā - ka esi tādā kā pārejas vietā. Man tāda sajūta bija visu iepriekšējo gadu, bet tagad ir tā...»

***

Anna ĶIRSE

• Komponiste un juriste

• Dzimusi 1988. gada 16. novembrī

• Vairākus gadus mācījusies Rīgas 1. mūzikas skolā (klavieru klase), Rīgas 3. mūzikas skolā (vokālā klase), Rīgas Doma kora skolā (Džeza nodaļa)

• Absolvējusi Rīgas Valsts vācu ģimnāziju (2006), Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti (2010, bakalaura grāds tiesību zinātnēs), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (bakalaura grāds mūzikā (kompozīcija)). Šobrīd studē LMA (Kompozīcijas nodaļa, maģistrantūras 2. kursā, docētājs Jānis Petraškevičs)

• Kā dziedātāja un aktrise piedalījusies dažādos projektos - izrādē Shopping & Fucking (Dailes teātrī), teātra festivālā HOMO ALIBI režisora Viestura Meikšāna izrādē LOOP, Austrumu robežā izrādē Elpojiet, laikmetīgās mākslas festivālā SURVIVAL KIT 2012, koncertā - veltījumā Hardijam Lediņam u.c.

• Rakstījusi mūziku izrādēm Būt Kejai Gondai, Kur pazuda saimnieks?, Jaunības putns ar saldo balsi u.c.

• Veidojusi oriģinālmūziku: Aika Karapetjana pilnmetrāžas šausmu filmai MOŽ (2014), Mārtiņa Grauda pilnmetrāžas dokumentālajai filmai Kondoru kalve (2018)

• Projekta LULU laikmetīgo operu cikla idejas autore un vadītāja