«Bieži esam izmisumā un esam arī gatavi sastrādāt trakas lietas, lai tikai būtu mīlēti un ieraudzīti, un pamanīti, un atzīti,» teic aktrise Anta Aizupe. Ceturtdien, 29. novembrī, Dailes teātrī režisores Lauras Grozas-Ķiberes jaunākā darba Sapņotāji pirmizrāde, tajā Anta atveido galveno sieviešu lomu.
Atmest ieradumus, nomest drēbes
Iestudējums tapis pēc skotu autora Gilberta Adēra romāna Sapņotāji (1988) motīviem. Kamēr 1968. gada Parīzē gaisā virmo satraucošas idejas par sociālu un politisku atjaunošanos, trīs jauniešiem ir pavisam citas intereses. Teo, viņa dvīņumāsa Izabella un abu kopējais draugs amerikāņu students Metjū nesātīgi iegremdējas kinofilmu notikumu un tēlu pasaulē, un mākslīgi radītajā pasaulē valda viņu pašu izdomātas privātas spēles, pazemojoši pārbaudījumi un savstarpējas cīņas, tajā vienlīdz dabiski tiek atmesti ieradumi un arī nomestas drēbes. Taču tas viss beidzas, kad reālā pasaule ārpus Teo, Izabellas un Metjū mājas patvēruma ielaužas viņu reibinošajā sapņu delīrijā. Galvenās lomas iestudējumā atveido Mārtiņš Upenieks (Metjū), Artūrs Dīcis (Teo) un Anta Aizupe (Izabella). «Sēdēju mājās, auklēju meitas, piezvanīja Laura,» pasmaida Anta Aizupe, atceroties, kā izrādes režisore viņai piedāvājusi šo lomu.
Aktrisei šāds notikumu pavērsiens esot bijis negaidīts, lai gan, protams, patīkams. Anta Aizupe, kurai divus ar pusi gadus galvenā prioritāte bija dvīnīšu Idas un Gunas auklēšana, pamazām atgriežas iestudējumos, vispirms ar citu aktrišu, kuras devušās bērnu kopšanas atvaļinājumā, aizstāšanu jau repertuārā esošajās izrādēs, tagad - ar lomām jaunos projektos. Izpalīdzēšana kolēģēm, kuras devušās dekrēta atvaļinājumā, viņu ievedusi Dailes teātrī, izveidojusies sadarbība ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi, un tās turpinājums ir skaista un izaicinoša loma. «Izrāde nav par standartsituāciju, pieļauju, ka... Tomēr izrāde jau ir par to, ka mēs visi gribam būt mīlēti, un par to, ka bieži esam izmisumā un esam gatavi sastrādāt trakas lietas, lai tikai būtu mīlēti un ieraudzīti, un pamanīti, un atzīti,» saka Izabellas lomas atveidotāja. Aktrise neslēpj, ka viņai patīk iestudējuma radošās komandas kompaktums - ikdienā saskare ir vien ar dažiem cilvēkiem, tāpēc «ir lielāka iespēja pa īstam visiem saķerties, un šoreiz tas arī ir noticis. Darbs ir smags, bet pie tā pierod».
Izrādes mēģinājumu sākumposmā aktrisei bijis mazliet bail par to, ka šo izrādi daudzi skatītāji salīdzinās ar izcilā itāliešu režisora Bernardo Bertoluči (1941-2018) filmu Sapņotāji (2003), bet tagad viņa ir pārliecināta, ka radošā komanda atradusi savu ceļu. «Esam pārliecināti par to, ko darām, un tāpēc vairs nav jautājumu par to, kā bija filmā, kā būs mums... Ja es būtu skatītāja šajā izrādē, man ir sajūta, ka es to ierindotu sev vērtīgo izrāžu sarakstā. Tāpēc, ka mums, visai radošajai komandai, tā ir kļuvusi ļoti personiska,» saka Anta Aizupe.
Cena par izvēles brīvību
Jau pavisam drīz pēc meitiņu piedzimšanas Antai bija jāspēlē izrādē Vecene Latvijas Nacionālajā teātrī, šopavasar piedalījusies Marijas Bērziņas maģistra darba izrādē Latvijas Kultūras akadēmijā - Precēšanās un šķiršanās anatomija, vasarā filmējusies režisores Alises Zariņas pilnmetrāžas filmā Blakus, rudenī - festivālā Homo Novus piedalījusies Viestura Meikšāna laikmetīgās operas Unknown Unknown iestudējumā. «Un visi darbi ir par attiecībām,» nosaka Anta. 2011. gadā Latvijas Kultūras akadēmiju absolvējusī aktrise, kurai ir ļoti garš lomu saraksts, līdz šim nav bijusi neviena teātra štata aktrise un pagaidām tā jūtas komfortabli, pagaidām nav domājusi par noenkurošanos vienā teātrī. «Man patīk, ja ar katru iestudējumu mainās vieta un cilvēki, ar kuriem kopā es strādāju, tas man pašai palīdz būt fokusā un neatslābt. Protams, stabilitāti arī prasās, galu galā - man ir jau 30. Visiem jau gadās veiksmīgi un ne tik veiksmīgi periodi, un, ja esi štatā, tad zini - katru mēnesi «ienāks» nauda, vienalga kādā periodā esi - veiksmes vai neveiksmes, jo teātra štata darbiniekiem vienmēr tiek dota vēl kāda iespēja, pat daudzas. Pagaidām es gribu būt neatkarīga, man ir iekšēja sajūta, ka, neesot neviena teātra štata aktrisei, man ir iespēja sevi pierādīt. Katrs jauns iestudējums man ir cita līmeņa izaicinājums un lēkšana absolūti nezināmajā,» saka Anta Aizupe. «Ja esi štatā, tad zini gan aktierus, gan režisorus, pamazām sāc pierast un apbružāties, paliec slinkāks... Tā nenotiek ar visiem, bet tā var notikt. Un štatā būšana nozīmē to, ka ir jāspēlē absolūti viss piedāvātais, bet ir tik brīnišķīgi izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt. Šobrīd šo cenu es vēl esmu gatava maksāt. Zinu, ka katrs ilgojas pēc brīvības un pēc stabilitātes vienlaikus, lai gan tās ir savstarpēji pretrunīgas situācijas. Man veicies, ka lomu piedāvājumi ir jēgpilni un saturīgi, un es saprotu, kāpēc man tie jādara, visi bijuši sirdsdarbi.»
Trīs dienas klusumā
Vēl šonedēļ galvenā uzmanība tiek veltīta jaunajam iestudējumam, taču pēc pirmizrādes dzīve iegriezīsies mazliet citās sliedēs, un galvenā uzmanība atkal tiks meitiņām Idai un Gunai un dzīvesbiedram Mārtiņam. Anta vaļsirdīgi atzīst, ka patiesībā jau ilgojusies atgriezties teātrī, jo ar meitiņām bijusi tik noslogota, ka tikai tagad esot sajūta, ka var «ievilkt elpu». Grūtniecība nav bijusi viegla, pirms un pēc meitu dzimšanas viss gājis kā karuselī un pavisam citādāk, nekā jaunā māmiņa to bija iztēlojusies. «Meitenes mani nolika pie vietas, viņas mani izmocīja un izmācīja,» pasmaida dvīnīšu mamma. Tagad viņa esot daudz pacietīgāka un arī skaidrāk zina, ko grib un ko negrib, laiks palicis dārgāks, tāpēc, ja viņai piedāvā darbu, kuru negrib, to atsaka un labāk laiku pavada ar meitām. «Un tagad pati esmu daudz savāktāka, atnākot uz darbu, uzreiz ķeros pie lietas, jo man gluži vienkārši nav iespējas neko atlikt uz vēlāku. Man tas patīk, manī parādījusies lielāka konkrētība. Un laikam ir pavisam cita vērtība,» saka Anta Aizupe.
Tagad arī par viņas labāko sabiedroto kļuvis plānotājs, jo nu bez tā gluži vienkārši nevarot iztikt, lai gan līdz šim laika plānošana nebija viņas stiprā puse. Plānošana palīdz arī nepalaist garām kolēģu veikumu. «Tagad es daudz skaidrāk zinu, ko patiešām gribu redzēt. Tas gan prasa laicīgu plānošanu un aukles sarunāšanu, bet es to vienkārši izdaru. Mani interesē, kas notiek citos teātros, un vispār aktieriem ir jāiet skatīties kolēģu darbu, lai «ķertu laukumu», lai redzētu jaunos kolēģus, lai redzētu jauninājumus. Ja katru rītu ir mēģinājumi, bet vakaros - izrādes, tad ir grūti izrauties, pat lieliski plānojot, jo cilvēkam jau kaut kad arī jāatpūšas.» Ne tik sen Anta pārstāvēja teātrī visjaunāko paaudzi, bet nu jaunie jau, kā mēdz teikt, «elpo pakausī», un aktrise to zinot, bet neizjūtot. «Daudzi no viņiem man ir labi paziņas un draugi, mums ir kopīgi radoši plāni, un, lai gan es apzinos, ka esmu jau citā paaudzē, tomēr es to īpaši neizjūtu, iespējams, tāpēc, ka nevienā teātrī neesmu štatā un mani neviens nenomaina, es eju savu ceļu kopā ar tiem, kuri izvēlējušies strādāt kopā ar mani,» uzskata Anta.
Decembrī Antai ieplānots arī laiks sev - trīs dienas jogas nometnē. Ar jogu Anta sākusi nodarboties, sākot gaidīt meitiņas, un arī tagad miksē treniņus sporta zālē ar jogu un pilatēm. «Man vajag uzturēt labu fizisko formu, ja ķermenis ir savākts, arī pati nekur «neaizpeldu», viss labāk funkcionē. Un esmu arī tāds cilvēks, kuram vajag laiku sev, kaut vai stundiņu pabūt vienatnē klusumā un mierā, lai domās var visu salikt pa plauktiņiem,» domā Anta.
Šogad iekāpusi jaunā gadu desmitā, tomēr Anta atzīst, ka tas cipars viņai nekādas īpašās emocijas nav raisījis, daudz vairāk emociju bijis tad, kad dzimušas dvīnes. Nesen ar draudzenēm runājušas, ko katra gaida no nākamā gada, un Anta atsaucas uz mācītāja Jura Rubeņa nesen intervijā teikto, ka attiecībās svarīgs ir patiesums, mīlestība un drosme. «To arī gaidu no citiem un gribu, lai tas būtu manī. Skaidrs, ka šobrīd esmu jaunā periodā - man gribas sevi izzināt, saprast, kas manī notiek, un, izejot no tā, kārtot savu dzīvi,» saka Anta. «Es mēdzu sev uzdot jautājumu, kāpēc visi pēdējie iestudējumi, kuros esmu aicināta piedalīties, ir par attiecībām. Pēc tam, kad sievietei piedzimst bērni, sākas arī jauns posms viņas personiskajās attiecībās. Es zinu, ka man ir jautājumi, kas jārisina, un esmu gatava tos risināt, meklēt atbildes uz jautājumiem, kas ir attiecības, kas tās veido... Gribētos aiziet pastudēt psiholoģiju, tā ir manai profesijai tuvu stāvoša lieta.»
***
• Aktrise
• Dzimusi 1988. gada 12. augustā
• Dzīvesbiedrs Mārtiņš ir jurists, ģimenē aug dvīnes Ida un Guna (2,5)
• Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju (bakalaura grāds mākslās, 2011), Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju (2007), Alūksnes Mūzikas skolu (2002)
• Piedalījusies iestudējumos Nacionālajā teātrī, Valmieras Drāmas teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī, Dirty Deal Teatro un neatkarīgos projektos
• Piedalījusies seriālos Tikai nesaki man bizu, Ugunsgrēks u.c.
• Aktuālās izrādes: Vecene (režisors V. Nastavševs, Latvijas Nacionālais teātris), Precēšanās un šķiršanās anatomija (režisore M. Bērziņa, Latvijas Nacionālais teātris), Sapņotāji (režisore L. Groza-Ķibere, Dailes teātris).
• Lomas filmās M.O.Ž. (režisors Aiks Karapetjans), Blakus (režisore Alise Zariņa)
• Izvirzīta balvai Spēlmaņu nakts nominācijā Gada debija 2011
