Rakstniece Inga Žolude. Izaicinājums lasītāja komfortam

 
INGA ŽOLUDE. «Mākslas darbi izaicina lasītāja komfortu. Es nedomāju, ka norma būtu katru dienu lasīt anekdošu krājumus un smieties kā kutinātam. Arī no kutināšanas cilvēks var nomirt. Vajadzīgs līdzsvars.» ©Dmitrijs Suļžics, F64 Photo Agency

Ingai Žoludei, pirmajai Latvijas rakstniecei, kas ieguvusi Eiropas Savienības balvu literatūrā, šis rudens ir darba pilns. Nupat apgādā Dienas Grāmata klajā nācis viņas romāns Materia botanica, kas savā ziņā turpina romāna Silta zeme varoņu gaitas, tāpēc abi darbi iekļauti vienos vākos. Nesen Inga atgriezās no tūres pa Polijas pilsētām, kurās viņa prezentēja stāstu krājuma Mierinājums Ādama kokam izdevumu poļu valodā, tiekoties ar lasītājiem Vroclavā, Poznaņā, Krakovā un Varšavā. Par šiem notikumiem un literatūru arī saruna ar Neatkarīgo.

- Vispirms privāta interese. Kāda bija tava sajūta, saņemot grāmatu? Man, kad iznāk grāmata, nepieciešams kaut kur nozust un kādas dienas būt vienam, lai aprastu ar to, kas noticis.

- Nē, man tā nav. Apsveikumus saņēmu ātrāk nekā grāmatu. Kamēr grāmata nonāca manās rokās, daudzi citi to jau bija redzējuši. Forša sajūta. Kamēr nodod manuskriptu, kamēr ieraugi to grāmatas veidā, process izstiepjas tik garš, ka pamazām tas aizmirsies, palicis pagātnē, bet es jau esmu iekšā citā tekstā.

- Laimīgā! Žanra kanons prasa, lai vaicāju, par ko ir jaunā grāmata. Par to autori gandrīz nekad nav sajūsmā, tāpat kā par pirmo jautājumu, bet tev tiešām ir īpašs gadījums, jo vienos vākos ir gan Silta zeme, gan jaunais romāns. Kāpēc?

- Tad, kad uzrakstīju Siltu zemi, man nebija domas, ka tam kādreiz rakstīšu turpinājumu. Grāmata lasītāju apziņā dzīvoja un, man liekas, diezgan spēcīgi to ietekmēja. No visām pusēm nāca atgriezeniskā saite. Atceros, kad 2015. gadā tikko iznāca mana stāstu grāmata, notika kāds lasījums - ne grāmatas atvēršana, bet vienkārši lasījums. Atnāca klausītāji, man nepazīstami cilvēki. Protams, lasīju arī kaut ko no jaunās grāmatas. Viņi teica, to jau mēs zinām, vai jums nav kaut kas jauns? Man bija paņēmies līdzi viens nepublicēts stāstiņš. Pēc tam klausītāji nāca klāt ar ziediem un teica - bet tā Silta zeme, tas ir kaut kas! Cilvēki par to runāja tik daudz, ka pati arī sāku domāt par Siltas zemes ietekmi. Silta zeme bija uzrakstīta, biju to nolikusi, rakstīju nākamo un nākamo grāmatu, bet iekšā tās tēli un viņu stāsti visu laiku urdīja. Manā apziņā tie dzīvoja, nekur nepazuda, lēnām rotēja savā orbītā. Varoņi man bija mīļi, un radās doma, ka varētu atgriezties pie viņiem, bet es nezināju, kā. Nezināju arī, kāda šī grāmata būs. Bija vairākas versijas, vairāki uzmetumi, pilnīgi dažādi: gan no cita vēstītāja skatpunkta, gan vēl visādi. Taču beigās es nonācu pie Materia botanica tādas, kāda tā ir tagad.

- Teici, ka varoņi biji kļuvuši mīļi. Ko tev nozīmē komunikācija ar saviem varoņiem?

- Man liekas, ka es esmu ļoti uzticīga saviem varoņiem. Pat par daudz! Katrā konkrētajā tekstā, ko rakstu, esmu ļoti, ļoti iekšā. Ja tā pēc tam padomāju, viņos visos ir kaut kas no manis. Lai arī viņi ir izdomāti, salikti no kaut kādiem novērojumiem, visos ir kaut kas no manis. Tiešā vai netiešā veidā. Varbūt tāpēc Silta zeme un Materia botanica man ir tik ļoti svarīgi darbi, ka tajos ir vairāk no manis. Ja par pirmo grāmatu stāsta, ka tā ir uzrakstīta ar sviedriem un asinīm, tad tas bija arī Siltas zemes gadījums. Tur pilnīgi izliku sevi ārā.

- Kā pēc šādas pilnīgas aiziešanas savos varoņos bija atgriezties normālajā pasaulē?

- Ko nozīmē normālā pasaule?

- Tā, kura te staigā mums apkārt. Galds, diktofons, mūsu saruna.

- Ar katru grāmatu pieredze kļūst citāda. Esmu gatava un zinu, kas būs. Silta zeme pirms desmit gadiem bija pirmā grāmata. Skaidrs, ka es neko nezināju, kas tagad notiks un kā tagad būs. Nebija pat domas, ka varētu tapt otrā vai trešā grāmata. Es biju tajā mirklī, rakstīju to grāmatu, un viss! Man paveicās tajā ziņā, ka grāmata iznāca, bet es uzreiz pēc divām dienām aizbraucu prom uz gadu studēt. Tā nebija tā normālā pasaule, viss bija sagriezies pavisam citādāk, pie vieniem piedzīvojumiem klāt. Bija ļoti interesanti - sēdēju Amerikā, citā laika joslā, neatceros, sešas vai septiņas stundas laika starpība, un lasīju komentārus, recenzijas. Bija sajūta, ka esmu no tā ļoti tālu.

- Vai nav tā, ka grūti aizbraukt kaut kur uz divām dienām drusku parakstīt? Tā ir cita pasaule, vai nu esi te, vai tur. Ja aizbrauc, tad jāuzraksta.

- Protams. Man vispār ir, kā tu saki - jāaizbrauc prom. Manā gadījumā - braucu uz rakstnieku rezidencēm kārtīgi rakstīt to laiku. Tad braucu atpakaļ un dzīvoju, var teikt, normālu dzīvi. Pēdējos pāris gadus esmu atklājusi arī ikdienas rakstīšanas burvību. Tas īstenībā pat ļoti palīdz, piešķir ikdienai garšu un jēgu. Ja es varu stundu vienkārši parakstīt, tad diena ir izdevusies. Bet stundu var atrast vienmēr.

- Mūžsenā diskusija - gaidu iedvesmu vai rakstu katru dienu, to negaidot. Pēdējo variantu atzīst pat dzīvie klasiķi - dzejnieki Rokpelnis un Skujenieks. Kā ir tev?

- Man liekas, tas mainās ar laiku un ir atkarīgs no situācijas. Paļaušanās uz mistisko iedvesmu ir mazliet izdomāta. Domāju, ka mēs ar vārdu «iedvesma» katrs apzīmējam kaut ko citu - kas nu kuram ir tie apstākļi. Man, piemēram, ir ļoti grūti rakstīt, strādāt radoši, ja apkārt ir nekārtība un haoss. Es sākumā visu sakārtoju un tikai tad varu rakstīt. Ja apsēžos pie galda, redzu un jūtu, ka nav kārtības, es nevaru rakstīt.

- Vai esi tāda pedantiska, kārtīga meitene jau pēc dabas?

- Zini tādu teicienu, kur nav kārtības, tur jābūt disciplīnai? Nu jā, bet man liekas, kārtība ir ļoti nepieciešama un noderīga. Sākot ar to, ka teksts ir jāpabeidz. Ļoti bieži redzam jaunos autorus, kas nāk uz meistardarbnīcām, uz nometnēm. Dod uzdevumu, viņi kopā kādu laiku strādā nedēļu, mēnesi, uzraksta kaut ko foršu. Viņi kopā rada, jo ir šī motivācija no malas. Viņi ir spiesti to darīt. Tad, kad meistardarbnīca beidzas, jaunie autori pazūd. Pat tie, kuriem ir sanācis kaut ko labu uzrakstīt. Satieku viņus pēc gadu, prasu, kā iet? Jā, jā, es rakstu to stāstu, gribu pabeigt. Bet viņi nevar pabeigt.

Esam daudz runājuši par «baltās lapas sindromu», ka autors apsēžas un nezina, kā sākt. Man liekas, varbūt vēl svarīgāks ir tas, kā beigt. Ja esi sācis rakstīt, visiem vari stāstīt, uzturēt leģendu - jā, es te rakstu baigi foršo gabalu. Nu jau gadu, nu jau trīs, nu jau piecus, desmit, bet teksta nekad nav, jo autors nevar viņu pabeigt. Tā ir kārtība un sevis disciplinēšana, kas vajadzīga, lai pabeigtu - kad sāc no sākuma un nonāc līdz beigām.

- Piekrītu tev par beigšanu. Atceries, pat Rainim ir sējumi ar nepabeigtām lugām, patiesībā uzrakstītas dažas rindiņas. Kas tur par problēmu - tevis pieminētais disciplīnas trūkums vai varbūt bailes, ka uzrakstītais nesīs vilšanos?

- Atceros, vienā no rakstnieku rezidencēm satiku autoru, kurš teica tā - nu, ja es esmu uzrakstījis kaut trīs lapas, tas jau ir ļoti daudz, un es vienmēr šo tekstu pabeigšu. Es domāju, tas tomēr atkarīgs no autora gatavības pakāpes tajā brīdī. Vai esi gatavs stāstu stāstīt? Varbūt tas vairs nav pašam interesants. Varbūt, rakstot uzmetumu, esi atrisinājis pats sev tos jautājumus, par kuriem gribēji runāt. Vai varbūt pretēji - neesi gatavs par tiem runāt. Nav jau obligāti jārisina kādas lielas filozofiskas tēmas. Tas var būt jebkas. Nav tajā brīdī, un viss!

Protams, apstākļi arī ir no svara. Mūsdienās ļoti palīdz un rosina projekti, stipendijas. Es jau kādu laiku, piemēram, domāju, ka gribu rakstīt lugu. Nav man papildu motivācijas! Es tomēr par sevi vairāk domāju kā par prozaiķi. Tas ir primārais, kas man jādara, viss pārējais ir… brīvajā laikā. Bet brīvais laiks ir ļoti ierobežots. Tā arī lugas rakstīšana tiek atlikta un atlikta.

- Kas tevi pašu noveda līdz baltai lapai?

- Es jau no pavisam maza vecuma intuitīvi jutu, ka visa mana dzīve būs… Jā, ko nozīmē visa? Vēl jau daudz kas var mainīties. Atceros, nomācījusies pāris gadus universitātē, paziņoju vecākiem, ka stāšos ārā no toreizējās Moderno valodu fakultātes un iešu uz mediķiem. Viņi man kategoriski aizliedza pat vispār kaut ko tādu domāt, jo abi ir ārsti. Nekad dzīvē! Aizmirsti šo ideju! Vienkārši nenovēlot man šo likteni. Bet otrajā klasē mums bija fantastiska skolotāja Sanita Vingre. Viņa toreiz pirmo gadu sāka strādāt skolā. Bija jāraksta diktāts. Skolotāja atnāk ar izlabotām burtnīcām. Uzlīmju tai laikā nebija, viņa par labiem sasniegumiem pati mājās zīmēja un līmēja burtnīcās.

Atšķiru burtnīcu, tur ir atzīme un milzīga, milzīga atslēga. Viņa teica - un tikai viens cilvēks klasē ir pareizi uzrakstījis vārdu atslēga. Tā biju es un, tas ir tāds atskaites punkts, ko vienmēr atceros - man likās, jā, tā valoda, rakstīšana! Skolā man labi gāja ar sacerējumu, rak-stīju sev un citiem. Sacerējumu dienā vienmēr paguvu uzrakstīt vismaz divus - savu un vēl kādu. Vidusskolā sāku pati rakstīt. Varbūt tas bija arī dumpinieciskums pret vecākiem. Viņi no agrām dienām man potēja, ka būšu tulks, domājot tieši mutisko tulkošanu. Tajā laikā tulki labi pelnīja - tev taču tik labi iet ar tām valodām! Es aizgāju uz angļu filologiem, tomēr neapzināti tam pretojos. Zināju, ka nebūšu tulks. Protams, es kaut ko tulkoju. Rakstiski. Kurš tad to nedarīja? Visi piepelnījās tajā laikā. Bet es zināju, ka nekad nebūšu mutiskais tulks. Tulkot par kaut kādām zivsaimniecībām vai parlamentiem? Nē, paldies! Bet tad jau es biju sākusi rakstīt. Kaut gan vēl tagad pirms pāris mēnešiem man ģimene teica - tev vajadzētu kādu normālu profesiju izvēlēties. Redzi, nav tomēr samierinājušies.

- To laikam ir diezgan grūti pieņemt no malas, ja kāds sēž un raksta. It īpaši mūsu mazajā valstī ar tik mazu grāmatu tirgu.

- Jā, tāds hobijs.

- Kas tevi tomēr velk rakstīt savus tekstus? Vai tas vispār ir kaut kas, ko var definēt?

- Kaut kas nedefinējams, ir laba atbilde… Man patīk. Tas ir tāds domāšanas veids. Kad raksti tekstu, visu laiku domā. Sižets man noteikti nav pirmajā vietā. Ir kaut kāds stāsts, kaut kas notiek. Kā to labāk parādīt, pateikt, kā uzbūvēt tēlu? Arī valodas lietas. Mani vairāk interesē iekšējie sižeti, ritms, pauzes. Tas, ko vari pateikt, neko nepasakot. Man nav tā, ka esmu apsēdusies rakstīt, tad nu sēžu un pusstundu nevaru izdomāt, kā sākt teikumu, vai nevaru atrast nākamo vārdu. Teksts iet uz priekšu, un es tieku no sākuma līdz beigām. Pēc tam daudzas reizes pārlasu, slīpēju.

- Ko tavā dzīvē mainīja Eiropas Savienības balva literatūrā? Kas tas bija - uzmundrinoši uzsita pa plecu vai varbūt iebelza pa galvu?

- Vairāk pozitīvi. Man paveicās ar to, ka tajā brīdī, kad saņēmu balvu, gatavs bija jau nākamās grāmatas manuskripts. Nebija sajūtas, ka balva uzliek kādus pienākumus, ko nevaru pildīt. Līdz ar to bija vieglāk. Patīkami, protams. Ir šādas tādas durvis atvērušās, top tulkojumi. Balva šogad svin desmito jubileju. Tas ir ļoti maz balvai, atpazīstamība nav liela. Varbūt tikai tagad to sākuši pamanīt un novērtēt. Tomēr skaidrs, ka tā ir pievienotā vērtība, jo autoru ir ļoti daudz. To pat grūti iedomāties, cik.

Ja paskatāmies Latvijā, cik ir autoru, kas tagad aktīvi raksta, un cik ir autoru, kas varbūt aktīvi neraksta, bet vienalga viņi ir autori, un cik ir autoru pasaulē. Ja nemaldos, ASV katru gadu universitātes ar diplomu beidz apmēram 8000 autori: rakstnieki, dzejnieki, dramaturgi. Katru gadu! Iedomājies katru gadu nāk klāt vieni desmit tūkstoši autoru. Nāk klāt, nāk klāt. Skaidrs, ka daļa neraksta, drīzāk strādā par redaktoriem vai tamlīdzīgi, bet tomēr. Otrs gadījums, Islande. Apmēram trīssimt tūkstoši iedzīvotāju, bet nacionālā nodarbošanās - māksla. Kurš nav mākslinieks, tas ir rakstnieks. Kurš nav rakstnieks, tas ir mūziķis. Nevienam nerodas jautājums, vai tas kādam vispār ir vajadzīgs? Tā ir cita attieksme pret kultūru.

- Mums parasti šo jautājumu uzdod, un tad ir stulba sajūta, ko lai atbild un vai vispār jāatbild?

- Es domāju, ka mēs atbildi zinām. Latvijas valsts kā jebkura valsts ir mehānisms. Visām mazajām skrūvītēm, zobratiņiem, pat ja tie noslēpti un nav redzami, ir sava loma. Tas attiecas arī uz rakstniecību. Mēs līdz galam neapzināmies un nekad nezināsim, kāda ir mūsu darbu īstā nozīme. Ir vienalga, vai darbs ir ļoti populārs starp lasītājiem un kritiķiem vai tikai starp lasītājiem, vai tikai starp kritiķiem. Latviešu literatūrai ir milzīga nozīme, un katrs darbs ietekmē procesu. Tās ir ietekmes, ko radām, pēdas, ko atstājam, dialogi ar laikabiedriem. Nav vērts par to lauzīt galvu, jo nav jau tāda testa vai analīzes, kas to nosaka. Nevar no lasītāja paņemt asins paraugu, lai uzzinātu, kāda ir šī teksta ietekme, bet tā ir.

- Tu nesen atgriezies no Polijas, kurp devies turnejā, lai tiktos ar lasītājiem. Izstāsti, lūdzu, kā viss notika.

- Polijā apgāds Wydawnictwo KEW izdeva stāstu krājumu Mierinājums Ādama kokam, kas saņēma Eiropas Savienības balvu literatūrā. Poļi teica, ka ļoti sen nekas nav tulkots no latviešu mūsdienu literatūras. Tulkoja Daniels Lubinskis. Viņš ir dzimis Latvijā, bet no bērnības dzīvo Polijā, un poļu valoda viņam ir gandrīz kā dzimtā valoda. Es ceru, ka viņš neapstāsies, tulkos vēl latviešu literatūru, jo šī grāmata arī viņam bija svarīgs apliecinājums. Tulkotāji savā ziņā ir vēstneši, kas palīdz mazākām valodām nonākt lielo nāciju literatūrā. Polijā ir dažas augstskolas, kur māca latviešu un lietuviešu valodu. Lasījumos Poznaņā un Varšavā studenti bija klāt, un viņiem bija interesanti dzirdēt latviešu valodu.

Lasītāji uzdeva ļoti daudz jautājumu. Pārsvarā par politiku. Tas bija Saeimas vēlēšanu laiks. Viņi stāstīja, ka Polijas presē bijusi diezgan liela jezga par Saskaņas lielo balsu skaitu, atspoguļojot vēlēšanu rezultātus. Mediji par to bija ļoti noraizējušies. Daudz par to runājām. Poļus ļoti uztrauc, kas notiek ar Baltijas valstīm un Krieviju. No konteksta izrauti ziņu krikumi, kas līdz Polijai nonāk, dara viņus ļoti bažīgus. Uz pasākumiem nāca daudzi žurnālisti. Tūre bija liela, izbraukāju četras pilsētas: Vroclavu, Poznaņu, Krakovu un Varšavu. Katrā notika lasījumi, piedalījos arī festivālā, notika grāmatas atklāšana.

- Pēc ekskursijas tas neizklausās. Pārstāvēji sevi, latviešu literatūru, visu Latviju un vēlēšanu rezultātus?

- Jā, tas ir tāds nopietns darbs, nevis atpūta.

- Tu esi rakstniece, kurai publiski pārmests - Inga Žolude, tu raksti ļoti drūmi. Viens šo pārmetumu autors nupat ir pat Saeimā ievēlēts. Ko tu vari atbildēt, ja vispār gribi atbildēt?

- Vienu brīdi ļoti daudz un ļoti bieži attiecināja uz latviešu literatūru kopumā, ka ir tāda tendence - jaunākā latviešu literatūra ir ļoti drūma, depresīva, nav iespējams to lasīt. Es domāju, kāds grauds patiesības tur noteikti ir, bet man negribētos teikt, ka visa mūsdienu latviešu literatūra tāda būtu. Varbūt vienkārši kādam sanācis izlases kārtībā saskarties ar tādiem darbiem. Kas ir drūms?

Paskatāmies vēsturisko romānu sēriju, tur visi darbi ir drūmi. Piemēram, Māra Bērziņa Svina garša. Drūma - tas pat nav īstais vārds. Depresīva. Bet mēs taču nevaram izvēlēties savu vēsturi! Tajā pašā laikā, grāmatu lasot, es arī smējos, protams, arī apraudājos. Redzi, autors nevarēja izvēlēties vēsturi, tas viss ir noticis, viņam par to jāraksta. No kurienes tad nāk māksla? Jebkura. Gan mūzika, gan vizuālā māksla. Tam visam apakšā ir pārdzīvojums. Šim vārdam pašam par sevi jau piemīt nozīme, ka tas ir kaut kas satraucošs ne tajā skaistākajā vai pozitīvākajā veidā. Tomēr tikai caur tādām mācībām mēs kaut saprotam un iemācāmies. Caur kļūdām, caur nepatīkamo.

Māksliniekam visu laiku ir pārdzīvojums par pasauli visplašākajā nozīmē. Tas var būt jebkas: kāds konkrēts fenomens, cilvēks, notikums, jautājums - kas mēs esam, kurp mēs ejam. Mākslas pamatā ir neskaidrie jautājumi, bažas. Māk-slas darbi izaicina lasītāja komfortu. Es nedomāju, ka norma būtu katru dienu lasīt anekdošu krājumus un smieties kā kutinātam. Arī no kutināšanas cilvēks var nomirt. Vajadzīgs līdzsvars.

 

Abonē