«Varētu jau apzināt tik daudz radu un arī draugu, lai piepildītu kādu kultūras namu, bet tieši šajā dienā man ir svarīgi būt blakus tēvam un mātei, un to es arī darīšu,» saka šīsdienas jubilārs žurnālists Armands Puče, kurš dienā, kad viņam aprit apaļi 50, nolēmis doties uz dzimto pilsētu Limbažiem.
Uz Limbažiem Armands Puče dosies kopā ar sev vistuvākajiem cilvēkiem, lai būtu kopā ar vecākiem, kuriem «ir vislielākais nopelns tam, kāpēc es tieši tā un ne citādāk esmu veidojis savu dzīvi un karjeru. Mans atskaites punkts šajā dienā ir mana mamma un tēvs, viņiem arī pienākas vislielākais paldies no manis. Katrā ziņā - dzimšanas diena paies ļoti šaurā lokā». Uz dzimto pilsētu viņam nesanāk pārāk bieži aizbraukt, jo - tādi ir dzīves ceļi, tāpēc tik svarīgi ir izmantot ikvienu iespēju būt kopā ar sev tuviem cilvēkiem.
Ideju par lielām svinībām jubilārs nav pat apsvēris. Ar draugiem un paziņām, ar kuriem Armandam ir kopīgs hobijs, viņš jau ir «šo lietu nokārtojis», savukārt mājiniekiem ir piekodinājis nepirkt dāvanas, jo vislielākā dāvana ir tā, ka «mēs cits citam esam blakus, un tas ir visbūtiskākais. Labumi no materiālās pasaules nevar izveidot attiecības starp cilvēkiem tādas, kādām tām ir jābūt. Tāpēc man arī neprasās rīkot pompozas svinības, tas man nav nekāds vēlmju piepildījums».
Tā sakritis, ka paša dzīves nozīmīgs atskaites punkts ir uzreiz pēc Latvijas valsts simtgades svinībām, un gribot negribot sanācis domāt arī par lielajiem jautājumiem. «Kā valsts esam jauni un sīksti,» nosaka Armands Puče. Jau vairākas sezonas viņš ir redzams sportam veltītajā raidījumā Hattrick (360TV), bet pirms neilga laika vada arī politikai veltīto raidījumu Kārtības rullis (TV24), un arī šajā jomā viņš nejūt diskomfortu. «Jau gana daudz esmu piedzīvojis un izpratis savā profesijā, lai nebūtu nekādu ilūziju. Esmu bijis gan žurnālists, gan avīzes redaktors, gan mediju koncerna vadītājs, un tad jau saskarsme ar politiku, lai vai kādā jomā ir profesionālās intereses, ir neizbēgama un nepastarpināta. Man nav ilūziju par politiku kā vidi ar rožlapiņām klātu, tomēr man patīk uzdot jautājumus un uzklausīt atbildes, un citreiz par tām var sajūsmināties, citreiz - pasmaidīt. Kamēr cilvēki arī politiskajā vidē spēs viens otram paskatīties acīs, tikmēr man saglabāsies optimisms, bet šajā laikā liela daļa sabiedrības viens otram neskatās acīs, bet gan savās ierīcēs... Tomēr - kā mums var nebūt labi, ja dzīvojam paši savā zemē ar savu valodu un kultūru, un arī ar saviem politiķiem, kas var būt gan izcili, gan draņķi, bet vienalga - tie ir mūsējie. Ikdienā man sanāk braukt gar Brāļu kapiem, un tas neviļus liek par daudz ko padomāt. Arī par to, ka dziesmotās revolūcijas nav liekamas vienā plauktiņā ar reālām asiņainām kaujām par šo zemi, jo neviens neko tāpat vien nedāvina, dziedātprasmes neko neizšķir, ja ir runa par valsti, un to svarīgi apzināties.»
Šo laiku Armands Puče uzskata gan par ļoti pateicīgu, gan vienlaikus arī nepateicīgu žurnālista darbam. «Šis ir laiks, kad ārkārtīgi viegli var manipulēt ar sabiedrisko domu, kad ļoti daudz lētticības tiek tiražēts, lai panāktu sev vēlamo, un lētticība ir ļoti lipīga... Cilvēku var mīcīt kā mālu, un to jau nedara nejaušības vai kādi augšējie spēki, bet tas notiek, rafinēti īstenojot konkrētus moduļus. Šis vienlaikus ir arī laiks, kad viegli var manipulēt ar pašiem žurnālistiem,» uzskata Armands Puče. «Šobrīd jautājumu par pasauli man ir vairāk, un tie arī darbina manu ikdienu. Es daru to, kas man patīk, un arvien vairāk ir tā, ka atbildība un patikšana sadodas rokās, un tieši tas rada spēku - fizisku un garīgu, lai kustētos, strādātu, piņķerētos...
