Latviešu animācijas vecmeistare Roze Stiebra: Pasaule ir taisnīga, un labais vienmēr uzvar

 
ROZE STIEBRA: «Ja sabiedrība neattīstīsies garīgi, tā vienkārši nopūs. Nevar taisīt mākslu tikai izklaidei, tikai tāpat vien un par neko. Jā, meistarīgi, bet – par ko? Un bieži vien – par ego veicināšanu. Bet tas ir ceļš uz vēl slimāku sabiedrību. Mēs tik bieži vācam līdzekļus slimu bērnu atveseļošanai, mēs mākam palīdzēt tiem, kam ķermenis slims, bet ne tiem, kam dvēsele slima. Esam iegrimuši ļoti dziļā materiālismā, un, kamēr tā būs, nekas labs gaidāms nav. Un tā jau ir visā pasaulē, Latvija nav nekāds izņēmums.» ©Dmitrijs Suļžics, F64 Photo Agency

Pēc teju gadsimta ceturkšņa klajā nāk latviešu animācijas vecmeistares Rozes Stiebras jaunākā pilnmetrāžas animācijas filma – Saule brauca debesīs. Tās pirmizrāde notiks īsi pirms Latvijas valsts simtgades, 15. decembrī.

Kad ķekatu jampadracī tiek nozagta Saules un Mēness meitiņa, izmisušie vecāki sauc palīgā cilvēku, lai bērniņu atgūtu. Nabašnieks apjož zobenu un kopā ar Meiteni un Brālīti dodas ceļā, lai stātos pretī gan mošķiem un ērmiem, gan pašu bailēm un slinkumam. Palīgiem dotas tikai trīs dienas: ja šajā laikā Saules meita netiks atrasta, viņa zaudēs savu spēku un kļūs par parastu meiteni. Seko briesmu un piedzīvojumu pilns ceļojums, kas ikvienam māca būt ne vien drosmīgam un attapīgam, bet arī izpalīdzīgam. Filmas galvenā māksliniece ir Ilze Vītoliņa. Pēc režisores izvēlēto tautasdziesmu motīviem mūziku filmai veidojis Juris Kaukulis, un mūsdienīgās skaņās tā ietērpta kopā ar folkgrupu Jauno Jāņu orķestris. Lomas filmā ierunājuši aktieri: Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Zane Daudziņa, Guna Zariņa, Ainārs Ančevskis, Dita Lūriņa un citi.

Labais uzvar vienmēr

«Vairāk nekā trīs gadus esam sekojuši Saules ceļam debesīs - tā tēlaini varētu nosaukt laiku, ko pavadījām, veidojot filmu. Šis bija īpašs ceļš, jo kā pavadonis mums vienmēr līdzās bija arī Latvijas pastāvēšanas simtā gadadiena, kas tieši vai netieši mūs visus ietekmēja. Tādēļ likās tik iederīgi, to gaidot, veidot filmu par gaismu un tumsu - jo gaisma ir skaista, bet arī tumsa ir maģiska un vilinoša kā noslēpums. Šī filma nav par labo un ļauno - tā ir par dzīves dažādību un to, cik būtiski ir neaizmirst un nepazaudēt vissvarīgāko,» saka Roze Stiebra.

SAULE BRAUCA DEBESĪS. Kad ķekatu jampadracī tiek nozagta Saules un Mēness meitiņa, izmisušie vecāki sauc palīgā cilvēku, lai bērniņu atgūtu. Nabašnieks apjož zobenu un kopā ar Meiteni un Brālīti dodas ceļā, lai stātos pretī gan mošķiem un ērmiem, gan pašu bailēm un slinkumam. / Publicitātes foto

Ideja par šo filmu atnākusi laikā, kad režisore jau bija pārtraukusi veidot filmas, bet tad publiskajā telpā parādījās ziņa par gatavošanos Latvijas valsts simtgadei, un kā īpašs impulss jaunas filmas virzienā netieši bija komponists Zigmars Liepiņš, kurš, stājoties Operas vadītāja amatā, kādā intervijā atgādinājis, ka pagrimuma laikmetā ikvienam cilvēkam ir kaut kas jādara, jāpilda savs pienākums. Režisore domājusi, kāpēc viņa neko nedara, ja vēl var? «Netiešā veidā to izjutu kā pienākumu, ka man kaut kas jādara. Šobrīd mēs dzīvojam ļoti seklā laikmetā, sīkmanīgu darbu laikmetā, egoistiskā, nenovīdīgā, kampienu laikmetā. Nožēlojami, bet šis ir ņemšanas laikmets. Un mēs tādi esam - sīki cilvēki ar sīkiem mērķiem, un saulīte tikmēr guļ. Uzskatu, ka pagrimuši mēs jūtamies tad, kad neko nedarām, bet, līdz ko sākam darīt, tā pagrimuma sajūta no mums atkāpjas. Un šo darbu pie šīs filmas es izjūtu kā pienākumu, aicinājumu un uzdevumu,» neslēpj Roze Stiebra.

Un tad viņa, kas publiski paziņojusi, ka filmas vairs neuzņems, sākusi meklēt tēmu filmai, bet, protams, nevienam par to neteikusi. «Tas notika tā, it kā es slēptos pati no sevis,» pasmaida Roze Stiebra. Sākotnēji pašai bijis skaidrs, ka grib veidot pusstundu garu muzikālu filmu, un sākusi meklēt filmai dramaturģisko pamatu. Ideju sijāšanā būtiski bija divi faktori - pie kā pašai gribas strādāt un darba nozīmīgums Latvijas valsts simtgades kontekstā. «Lai tas nebūtu banāli un būtu patiesi. Pārskatīju Kārļa Skalbes pasakas, bet Skalbem pasakas ir apcerīgas un mazliet skumjas, bet man negribējās veidot skumju kamerstila filmu. Domāju kādu uzaicināt rakstīt scenāriju, pati skatījos tautasdziesmas un reiz nejauši dzirdēju Jauno Jāņu orķestra disku Kālabad!. Tautasdziesmas lielākoties izpilda sievietes un dara to ļoti liriski, iznāk - kā sviests uz sviesta, bet Juris Kaukulis un Jauno Jāņu orķestris to darīja vīrišķīgi un enerģiski, un man likās - tas ir īstais tonis,» stāsta Roze Stiebra.

Publicitātes foto

Rakstot scenāriju, viņa izvēlējusies tēlus, kas «darbojas» tautasdziesmās. «Saule un Mēness, sievišķais un vīrišķais, daudzās tautās ir kā pamats, un šim pārim ir bērns, turklāt tautasdziesmās ir daudz stāstu par Saules meitām un Mēness dēliem. Kaza un vilks - arī ir pāris, vilks vienmēr grib kazu apēst, bet neapēd. Velns un eņģelis - tautasdziesmās, pasakās, teikās velns un Dievs ir attēlots dažādās attiecībās. Nu, tādi pretrunīgi pāri... Ķekatnieki mani vienmēr interesējuši, jo ķekatnieks ir tāds cilvēks - kad viņš uzliek masku, viņš vairs nav īsti tas, kas bija līdz maskas uzlikšanai, bet nav arī tas, kādu masku uzlicis... Arī ķekatnieks ir zināmā pretrunā ar savu masku,» stāsta Roze Stiebra. Režisore uzsver, ka šajā filmā nav neviena ļauna tēla, ir tikai tādi, kuri nezina, ka viņiem vajag gaismu, un nezina, kā pie tās tikt, tāpēc filmā neviens arī netiek tiesāts un sodīts, bet beigās sanāk, ka daži soda paši sevi. «Jo labais vienmēr uzvar. Mans uzskats - pasaule ir taisnīga. Es nevarētu pieņemt, ka pastāv ļaunums vai netaisnība, tā nav, tā nevar būt, jo kas tad lai ļaunumu radītu, ja ne mēs paši, un mēs esam visādi - šodien labi, rīt - slikti, paši varam veidot pasauli. Īsi sakot - kā mēs domājam, tāda ir arī visa pasaule.»

Gaidīt 25 gadus

Tā sanācis, ka pagājis teju gadsimta ceturksnis kopš Rozes Stiebras iepriekšējās pilnmetrāžas animācijas filmas - 1994. gadā dienasgaismu ieraudzīja stundu garā filma Kaķīša dzirnavas. Pirms 11 gadiem klajā nāca pusstundu ilgā muzikālā filma Spēlēju, dancoju. «Pilnmetrāžas filmas nav tik vienkārši uzņemt, tās ir gan dārgas, gan sarežģītas, animācijas pasaulē stundu gara filma skaitās viena no sarežģītākajām formām, un šī filma ilgs stundu un 15 minūšu. Divu, trīs, piecu, desmit, trīsdesmit minūšu animācijas filmām ir katrai savi veidošanas principi. Tagad vairāk ir sešu, septiņu minūšu filmiņas, un tās ir samērā vienkārši uzbūvēt, turklāt - viegli noturēt uzmanību, arī stāstiņu var izveidot bez īpaša saspringuma,» saka Roze Stiebra.

Publicitātes foto

«Bija sajūta, ka naudas dalītājiem mēs jau bijām apnikuši, un, iespējams, viņiem bija arī taisnība, mēs pieņēmām šos noteikumus un nolēmām vairs filmas neuzņemt. Esmu daudz filmu veidojusi un sapratu, ka es varu arī dzīvot, filmas neuzņemot, ka nekas briesmīgs manā dzīvē nenotiks, un tā arī bija - nekas briesmīgs nenotika. Protams, es jutu radošas dzīves nepiepildītību, bet tas nebija nozīmīgi. Tomēr, sākot domāt par šo filmu, man bija sajūta, ka kaut ko līdz galam neesmu pateikusi. Ne tik daudz mākslinieciskās, bet - filozofiskās jomās, proti, par ko vispār vajag uzņemt filmas, vai tām ir vajadzīga garīga dimensija. Jo man ļoti nepatīk piezemētais mākslas stāvoklis - mākslinieki ļoti piezemē savus sapņus un vajadzības, pielāgo «kartupeļu ēšanai». Skarbi, bet tā ir. Skaties filmu un saproti - tik maz tajā ielikts, tā ir ne par ko, bezsatura filmu uzņemšana ir tik ļoti izplatīta mūsdienās.»

Kad līdz pirmizrādei palikušas dažas dienas un daži vēl pielabojami sīkumi, atskatoties uz filmas tapšanas ilgo procesu, režisore ir pārliecināta, ka šai filmai bija lemts tikt uzņemtai. «Šīs filmas ideja un realizācija attīstījās harmoniski, protams, bija dažādi traucēkļi, tomēr kopumā šķēršļi nebija fatāli, viss gāja gludi - teiksim, komandā bija labi cilvēki, «neuzkārās» datori un nepazuda jau padarīti darbi, pietika naudas, filmu pabeidzām laikus... Viss gāja tā, kā bija paredzēts. Ja ir lemts, tad atnāk, bet nekas nenotiek pats no sevis. Ja cilvēks nestrādā, negatavojas, bet tikai gaida, tad nekas neatnāk.»

Pensija ir apziņas stāvoklis

«Es jau divas iepriekšējās filmas uzņēmu kā pēdējās. Šis fakts mani neuztrauc, neraisa nekādas emocijas. Un to nekad nevar zināt, kurš darbs vēlāk izrādās kā radošais testaments, tomēr es cenšos nepavilkt svītru, arī nerēķināt, cik darbā esmu ieguldījusi. Es pat nerēķinu, cik filmu esmu veidojusi. Savam dzīvesbiedram palūdzu saskaitīt manas filmas, un šī ir mana 66. filma. Vienu dienu domāju - filmas uzņemšana beigsies, ko tad es darīšu? Parasti cilvēki saka - es nevarēšu dzīvot, ja neuzņemšu kino, nevarēšu iestudēt izrādes, komponēt, gleznot... Man tā nav. Un es pie tā apzināti piestrādāju. Ja es filmu likšu kā savas dzīves mērķi, tad man būs grūti, kad filma beigsies. Filmas nekad nevar būt mērķis. Mērķis var būt tikai cilvēks pats, pašam ir jāattīstās līdz pēdējam, jo tas neizbēgami nāk atpakaļ filmai, jo tu vari uzņemt tikai tādu filmu, kāds esi tu pats. Ne labāku, ne sliktāku. Tas, kāds esi, izpaužas filmā, tāpēc pašam ir jāizkopj uzskatus, labās īpašības... Ļauns cilvēks nekad neuzņems labestīgu filmu. Nevar noslēpt savas īpašības - ne labās, ne sliktās.»

Režisore ir pārliecināta, ka nekas nenotiek tāpat vien - pēc studijas Dauka slēgšanas 2010. gadā viņa sākusi intensīvi studēt budismu. Par to jau iepriekš bija interesējusies, bet tad pievērsusies padziļināti, un filmu Saule brauca debesīs viņa uztver arī kā garīgu praksi, kurā neļaut vaļu savam ego, sak, «nevis tā ir MANA filma, bet MŪSU filma, jo pie tās strādājuši ļoti daudzi. Protams, ir svarīgi procesu pārraudzīt un zināt un saprast, kas jādara konkrētā brīdī, bet ir vajadzīgi cilvēki, kas idejas realizē».

Lai arī pati smaidot saka, ka ir pensionāre, tomēr pensiju uzskata par dvēseles stāvokli, apziņas stāvokli. «Kad cilvēks pasaka - esmu vecs, nekam vairs nederu, Visums pārstāj par viņu interesēties, jo Visumam nav vajadzīgi cilvēki, kas beiguši domāt un darboties. Kāpēc gan Visumam kāds būtu jāuztur dēļ baudīšanas? Jo dzīve nav domāta baudīšanai, dzīve ir tam, lai nepārtraukti attīstītos, turpinātu attīstīt, pilnveidot un radīt paši sevi līdz pēdējam brīdim, bet mēs to nedarām, mēs to bieži pārstājam jau jaunībā. Hroniskais nogurums, enerģijas trūkums ir no tā, ka neko nedara. Protams, cilvēks gaida, ka kāds kaut ko iedos, bet cilvēkam pašam ir jāevolucionē. Cilvēks saka - es nevaru, man nav spēka, un tad ir jāpaskatās, kāpēc nav spēka. Vienmēr var atrast iemeslu, kāpēc nav spēka. Kad cilvēks attīstās, enerģija pienāk no visām pusēm. Mēs nākam šajā pasaulē ne jau tāpēc, lai mums būtu vieglāk, ja kāds darbs ir viegls, tad tas nav tavs darbs - tā saka mans skolotājs. Protams, ir jāiet tālāk, jo, tiklīdz stāvi uz vietas, tā skaties, kurā vietā sāk pūt.