«Eiropa vairs nav tā ideja, kas mudina ļaudis sapņot un radīt. Tā kļuvusi garlaicīga. Tā runā par gaidāmo peļņu, ekonomiku un politiku. Bet – kur paliek sapnis?» jautā aktieris, režisors un producents Rolands Zagorskis-Rolands. Pirmdien, 5. novembrī, pulksten 19 viņam pirmizrāde uz Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) lielās skatuves – mūzikas teātris Sapnis, kas veidots pēc Kārļa Skalbes pasakas Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties.
Uz skatuves būs leģendārā grupa Jumprava pilnā sastāvā, kas izspēlēs savas kompozīcijas kora pārlikumā. Horeogrāfs Rolands Meržejevskis, vokālā pasniedzēja Annija Kokare, scenogrāfe Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Dana Lūsēna.
Uzvedumā piedalās aktieris Jānis Kirmuška un 15 talantīgi jaunieši: Annija Kokare, Amanda Maržecka, Artūrs Biķernieks, Austra Kozuliņa, Dagnis Roziņš, Elīza Evalde, Gustavs Melbārdis, Karīna Laugale, Megija Kuzmina, Rūdis Kursītis, Sarma Liede, Signe Streipa, Toms Kalderauskis, Toms Kursītis un Vanda Siliņa.
Nākamās izrādes: 10. februārī Latgales vēstniecībā GORS Rēzeknē, 17. februārī - Liepājas koncertzālē Lielais dzintars, 24. februārī - teātra namā Jūras vārti Ventspilī un 9. martā - Vidzemes koncertzālē Cēsis. Un pēc tam Sapnis sadarbībā ar režisori Dainu Kricmani pārtaps lielajā kino.
Nēsājies 15 gadu
«Ja mums nav sapņa, tad, atvadoties no šīs zemes, mēs nevarēsim pateikt, cik sakarīgu un jēdzīgu dzīvi esam nodzīvojuši. Jo kas tad mūs saista pie šīs pasaules? Faktiski - nekas. Mēs taču visi zinām, ka aizejam kaut kur vai - neaizejam nekur, kas to lai zina. Un kas tad ir tas, kas mums dzīves laikā ļauj atbrīvoties no visiem sārņiem, mēsliem, pelniem un putekļiem? Tikai tas, ja esam, kā saka Imants Ziedonis: puspēdu virs zemes. Ja mēs visu laiku saglabājam kādu sapni,» uzskata Rolands Zagorskis-Rolands, jauniestudējuma Sapnis idejas autors, režisors un producents. Viņaprāt, tas nekas, ja kādā brīdī dzīves ceļā to lielo sapni pazaudējam. Vēl ir iespēja meklēt un atrast jaunu. «Bet mūsdienu sabiedrības lielākā nelaime ir tā, ka mēs nevis sapņojam, bet izvirzām mērķus, kurus sasniedzam. Vai tad tā nav? Tev ir mērķis dabūt augstskolas diplomu, un tu to dabū. Nu, un? Tev ir tikai nedaudz pāri trīsdesmit, un tu savu mērķi jau esi sasniedzis. Un ko tu ar to darīsi?... Es domāju, jūs saprotat, par ko es runāju,» nosaka Rolands Zagorskis-Rolands, piebilstot, ka tas ir stāsts arī par viņa jauno Sapni, ar kuru, starp citu, viņš nēsājies 15 gadu.
Starp vakardienu un šodienu
«Šodien ir nomainījusies viena sociāli ekonomiskā situācija uz citu - no sociālisma, kurā ar galvu jau stūmām komunisma mākoņus, esam nonākuši tirgus ekonomikā. Pilnīgā brīvībā. Absolūtā demokrātijā. Pasaulē, kurā galvenais jautājums ir: cik? Kas man par to būs?... Man ir gandrīz septiņdesmit gadu, manam dēlam ir astoņpadsmit. Mēs ļoti labi kontaktējamies, bet viņš mani nevis negrib, bet nevar saprast. Jo - ir starpība, kam es esmu izgājis cauri,» stāsta Rolands Zagorskis-Rolands, uzsverot, ka viņš meklē veidu, kā būt par tiltu starp vakardienu un šodienu.
«Mans dēls nesaprot to, ka kādreiz, lai aizbrauktu uz ārzemēm, vajadzēja nodot draugus. Tagad - gribu un braucu. Mana vecākā mazmeita man zvana un prasa padomu, kur braukt mācīties. Viņai piedāvā Čīli, Kolumbiju, Zviedriju, Somiju, Angliju, Itāliju... Stop! Tikai un vienīgi Itāliju! Un šobrīd viņa ir Itālijas zābaka papēdī, kur mācīsies visu gadu. Kāpēc Itālija? Tāpēc, ka tur vēl ir sastopama vakardienas kultūra, tur vēl var atrast mākslas pēdas. Citviet viss jau pajucis,» uzskata aktieris un režisors. Viņš paskaidro: ja agrāk runājām par mākslas notikumu, tad tagad sakām: «O, tas tik bija šovs!» Ja agrāk runājām par vēstījumu, tad tagad sakām: «Jā, kruts klips!» Un cilvēks pie tā jau ir tā pieradināts, ka viņš vairs nevar nosēdēt, viņam viss ir garlaicīgi.
«Kāpēc tā notika, man jautā Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis. Un es viņam saku, ka tā bija dabiska parādība - atvērās lielais mākonis, un visa informācija uzgāzās virsu. Domāju, paies vēl kādi gadi pieci, līdz cilvēki atkal sāks šķirot mākslas notikumus, meklēs tos pēc zināmiem atslēgas vārdiem,» uzskata Rolands Zagorskis-Rolands. Viņaprāt, šobrīd pietrūkst talantīga cilvēka, mākslinieka redzējums uz pasauli, kurā ir izdalīta detaļa, un tā padarīta par vispārinājumu. «Es laikam pārāk filozofēju, bet šis darbs [izrāde Sapnis] ir ar to saistīts,» viņš piebilst.
Piecas minūtes pirms
Gadiem ilgi domājot par sapni, Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties, Rolands Zagorskis-Rolands saprata, ka viņš grib to parādīt četros veidos. Pirmās 18 minūtes - kā šo sapni redz 18 gadu vecs puika. «Tāds Danko, par kādu šodien neviens nezina. Tā ir Maksima Gorkija teiksma - par jaunieti Danko, kurš izrāva sirdi, lai apgaismotu ceļu pārējiem ļaudīm, lai izvestu viņus no tumsas... Tas ir tāds romantisks skatījums ar žanram atbilstošiem līdzekļiem - ar plīvojošiem matiem, dedzīgām acīm un tvirtām krūtīm, ar aizrautību, kurā puto vaisles un kaisles, jo - man taču vajag Ziemeļmeitu!» stāsta jauniestudējuma režisors.
Viņš turpina: «Nākamajās trīsdesmit minūtēs būs stāsts, kā šo sapni redz trīsdesmitgadnieks. Kārļa Skalbes Jūrnieks šajā gadījumā. Tas jau ir tāds reālistisks skatījums, jo daudz kas jau ir skaidrs. Tāds blaumanisks gadījums ar atbilstošām dziesmām un dančiem.»
Un tad - kā uz dzīvi skatās piecdesmitgadnieks, žultains skeptiķis un ciniķis, kurš gan nav pazaudējis sapni par Ziemeļmeitu...
«Tad ir starpbrīdis, un otrajā daļā - kā uz šo sapni skatās cilvēks... piecas minūtes pirms nāves. «Kas tad notiek cilvēka galvā? Iespējams, tai iziet cauri viss iepriekš minētais - gan romantiskais, gan reālistiskais, gan skeptiskais un nihilistiskais. Es domāju, ka arī pašā pēdējā brīdī cilvēks par kaut ko vēl sapņo, jo Ziemeļmeitu jau nav atradis... Neviens nav atradis, mēs visu laiku to meklējam, bet, iespējams, ka dzīves beigās izkristalizējas atbilde uz jautājumu, kāpēc es dzīvoju, un kā es nodzīvoju man atvēlēto laiku uz šīs zemes. Un, ticiet man, tajā brīdī vairs nav aktuāls jautājums: cik?... Žēl, ka tikai tad. Par to ir Sapnis. Par to, ka mūžīgās alkas pēc aizvien augstākiem sapņiem ir dzīvē pats svarīgākais.»
32 un 69
Aktieris Rolands Zagorskis-Rolands savu Sapni būvē ciešā sadarbībā ar vēl vienu Rolandu - horeogrāfu Rolandu Meržejevski. «Viņam ir trīsdesmit divi gadi, un viņš vēl labi atminas savus astoņpadsmit un jau zina, kā savā domāšanā atšķiras trīsdesmitgadnieks. Man ir gandrīz septiņdesmit, bet es joprojām esmu saglabājis piecdesmitgadnieka skepticismu un cinismu, turklāt es jau varu iedomāties, kā skatīšos uz savu dzīvi - šo mazo mirkli, ko esmu šeit pabijis - deviņdesmit piecos gados, piecas minūtes pirms nāves. Ja izvilkšu tik ilgi. Tāpēc es uzskatu, ka mēs - divi Rolandi - kopā to varam apjēgt un paveikt,» saka režisors, uzsverot, ka viņš Rolanda Meržejevska veikumu šā iestudējuma tapšanā nostāda absolūti sev līdzās.
«Talantīgs režisors ir tāds, kurš spēj ap sevi savākt par sevi talantīgākus cilvēkus,» smaidot piebilst Rolands Zagorskis-Rolands. Viņam ir paveicies tādus atrast. «Protams, man ir savs ego un superego, un es nekad neteikšu, ka esmu zemās domās par sevi. Pašpārliecinātības man netrūkst, man kā aktierim tās nemaz nedrīkst pietrūkt, jo kā tad es būtu varējis nospēlēt, piemēram, Spartaku vai Mirabo, ja man nebūtu bijusi tāda pārliecība, ka es esmu Spartaks, ka es esmu Mirabo!» nosaka skatuves mākslinieks.
Nenolauzt spārnus
Horeogrāfs Rolands Meržejev-skis atklāj, ka sākotnēji viņa uzdevums bija dziedošos jauniešus kārtīgi iekustināt, un tas nozīmēja likt viņiem kustēties tā, lai arī sāp. Jo neviens no viņiem līdz tam nebija dejojis. «Nevienam nav noslēpums, ka reti kurš kora dziedātājs uzdrošinās dejot un pielikt no sevis artistiskumu. Tāpēc sākums bija ļoti grūts, tas bija smags fizisks darbs vasaras garumā. Taču, kad jau visi kopā bijām apbružājušies, izgājuši cauri asarām, sviedriem un asinīm, dziesmu un kustību sākām savienot ar dramaturģisko pamatu, un tā arī radās mūsu kopīgais Sapnis, kas ir vienkārši fantastisks,» horeogrāfs slavē talantīgos jauniešus, neslēpjot, ka ar paveikto ir patiesi gandarīts. «Nu tik jāliek plītī iekšā un jācep,» viņš smaidot piebilst.
«Jaunieši nāca ar savu jaunības enerģiju, entuziasmu, degsmi, azartu, gatavi krist un atkal celties, un mūsu - režisora un horeogrāfa - atbildīgākais uzdevums bija viņus mazliet piebremzēt, bet darīt to tā, lai nenolauztu spārnus...» stāsta Rolands Meržejevskis. Viņš uzskata, ka viņi ar šo uzdevumu ir tikuši galā un rezultāts ir ļoti labs.
«Viņi visi ir muzikāli izglītoti cilvēki, bet viņi nav koristi vai deju kolektīvs. Viņi katrs ir mākslinieks. Un es ar viņiem netaisu šovu, es netaisu klipu - es gribu, lai tas ir vēstījums. Un mēs visi kopā esam pārliecināti, ka runājam mākslas valodā,» tā par savu Sapni un pusgada garumā veidoto sapņu komandu saka Rolands Zagorskis-Rolands.
Tālāk sapņos audzēkņi
Jauniestudējuma režisors uzsver, ka pirmais uzdevums bija izveidot komandu - nevis sportiskā nozīmē, bet lai katrs atsevišķi darbojas kopīgas idejas vārdā. Tā, lai uz viena stumbra visi zari būtu pilnbriedā, nevis viens uzplaucis, otrs aizkaltis, bet trešais - vēl neuzplaucis. Tas bijis ļoti grūti, bet nu arī tas esot noticis.
«Var jau cept arī parastu pankūku, bet - tāda pankūka būs tikai pankūka,» saka Rolands Zagorskis-Rolands. Viņa sapnis ir uzcept to plāno, to gaisīgo, kas paša rokām divreiz, trīsreiz gaisā apmesta. Un tad tajā ieritināt vai sviestiņu, vai krējumiņu, kādu zapti un uzdzert krūzīti piena. «Lūk, tādu pankūku uzcept! Jo parastās pankūkas cep visi, katru dienu. Nu, ne visi. Daudzi,» uzskata aktieris un režisors.
Taujāts, ko tālāk, kad sapnis, ar kuru nēsājies 15 gadu, 5. novembrī uz Operas skatuves tiks izsapņots, Rolands Zagorskis-Rolands atbild ar līdzību: «Pirms divdesmit trim gadiem es teātrī-klubā Hamlets izveidoju improvizācijas teātri. Tobrīd biju pirmais un vienīgais Latvijā. Tagad Rīgā vien ir vienpadsmit improvizācijas teātru, un tajos visos ir mani audzēkņi: Jānis Skutelis un Karaliskais improvizācijas teātris, Kaspars Breidaks un Spiediens, Raimonds Ruzenieks un Rīgas Improvizācijas teātris... Vai mans sapnis par improvizācijas teātri šajā gadījumā ir izsapņots? Nē! Tas sapņojas tālāk caur maniem audzēkņiem. Un arī šo Sapni, ticiet man, Rolands Meržejevskis turpinās sapņot tālāk. Tā es gribētu teikt par katru no tiem piecpadsmit jauniešiem, kuri ir uz skatuves un kuri skatās manī pateicības pilnām acīm. Ko es vairāk savā dzīvē varu vēlēties, par ko vēl sapņot, ja man acīs skatās jaunietis, kurš ir garāks par mani, talantīgāks mūzikā par mani - nu, labi, man arī ir muzikālā izglītība - un saka paldies par to, ko viņiem dodu, ko viņu labā daru...»
***
• Līdz 2009. gadam - Rolands Zagorskis
• Teātra un kino aktieris, režisors, producents
• Dzimis 1949. gada 3. septembrī Siguldā
• Izglītība: Latvijas Konservatorijas Teātra fakultāte (1970.)
• No 1970. līdz 1997. gadam bijis Drāmas teātra (vēlāk - Latvijas Nacionālais teātris) aktieris; 1988. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu
• Kopš 1997. gada vada teātri-klubu Hamlets
• Filmējies vairāk nekā 20 filmās
• Spēlējis latviešu TV detektīvseriālā Ēnu spēles (2012., 2014., 2017.)
• Precējies (1999.). Sieva - Liene Rolanda
• Meita Elizabete Zagorska ir dziedātāja, dēls Markus (18) absolvējis Rīgas Valsts 3. ģimnāziju, studē Latvijas Universitātē
• Trīs mazmeitas: Loreta, Luīze un Emma
• Uzrakstījis divas grāmatas: Mana atmiņu paradīze (Jumava, 1999.) un Mana atmiņu paradīze. Esmu iemīlējies (2014.)
***
• Horeogrāfs
• Jazz ‘n Coffee vadītājs/horeogrāfs (no 2014.)
• Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas skolotājs (no 2015.)
• Dzimis 1986. gada 12. oktobrī Rīgā
• Izglītība: Rīgas 69. vidusskola (2005.), Biznesa augstskola Turība (maģistra grāds tiesību zinātnēs, 2010.), Brodvejas Dejas centrs (sertifikāts dejas mākslā, Ņujorka, ASV, 2012.), Liepājas Universitāte (sertifikāts veikt pedagoģisko darbību, 2016.)
• Darba pieredze: Tallink kruīza kuģa rudens programmas Latvijai 100 horeogrāfs (2018.), Annijas Putniņas koncerta Pavasaris Brodvejā horeogrāfs/dejotājs (2018.), Rīgas svētku lielkoncerta Krastmalā horeogrāfs (2015., 2017., 2018.), Valsts Izglītības un satura centra Mūsdienu deju pedagogu pilnveides kursu pedagogs (2017.), Nacionālās Dejas dienas meistarklašu pedagogs (2015., 2017.), Latvijas Kultūras koledžas vieslektors (džeza deja, 2015.)
• Sadarbojoties ar VSIA Latvijas Koncerti, veidojis horeogrāfiju mūziklam Mollijas un Dollijas sapnis par skatuvi (2017.), koncertuzvedumiem Deju virpulis (2016.) un Brodvejas brīnums (2015.)
• TV šova Dejo ar zvaigzni 2. vietas ieguvējs (2012.)
• Precējies. Sieva Liene. Dēlam Ralfam ir divi gadi
