Rīt, 11. oktobrī, tiek atklāts Rudens kamermūzikas festivāls, kas līdz 20. oktobrim notiks Rīgā, Siguldā, Jūrmalā, Limbažos, Preiļos un Lūznavā. Festivāla patrons – komponists Pēteris Vasks.
Uz koncertu Mocarts, Mendelszons un Vasks 17. oktobrī aicina trīs Lielās mūzikas balvas nominanti - pianiste Agnese Egliņa, čelliste Guna Šnē un vijolnieks Georgs Sarkisjans. Mūziķu trijotne jau muzicējusi kopā koncertos Vācijā, bet šī būs viņu pirmā uzstāšanās Latvijā. Pirmajam skatuves uznācienam ansamblis izraudzījies Volfganga Amadeja Mocarta, Fēliksa Mendelszona un Pētera Vaska skaņdarbus. Tā kā Rudens kamermūzikas festivāla patrons ir komponists Pēteris Vasks, ir tikai loģiski, ka programmā iekļauts viņa skaņdarbs, bet tam piemeklēts «smuks rāmis».
Sapnis stāvēt uz lielas skatuves un būt slavenam ir jauks, bet tas ir deserts. Ja tas tiek nolikts priekšplānā, tad mūziķis domā nevis par savu darbu, bet par to, kā tikt uz skatuves un cik liels būs honorārs
Kompānija ir svarīga
«Man vienmēr vissvarīgākais ir mūzika. Kamermūzikas projektos iepriekš nevar paredzēt - būs vai nebūs saskaņa, jo apsēsties un spēlēt var jebkurš profesionālis, bet tas nenozīmē, ka piedzims mūzika. Mums trijatā labi sekmējās koncertos Vācijā, gribējās turpinājumu. Dzīve ir blīva, darba pietiek, un es ne vienmēr piekrītu šādiem projektiem. Kā orķestra mūziķim man jāspēlē tās programmas, ko izvēlas orķestra vadība, bet kamermūzikas projektos piekrītu tikai tad, ja mani patiešām interesē kompānija un saturs. Jo tieši kamermūzikas projektos ikviens var būt brīvs mūziķis. Kamermūzika sniedz gandarījumu, uz tās koncertiem gan mūziķi, gan publika nāk kā uz lielākas mājas viesistabu, šajos koncertos ir pavisam cita atmosfēra. Kamermūzika neskan lielās zālēs, bet tai to arī nevajag,» atzīst Georgs Sarkisjans, kas ikdienā strādā Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī.
Bez citas izvēles
Vijolnieku Nellijas Sarkisjanas un Andra Melnbārža ģimenē dzimušajam Georgam bērnībā pat neesot bijusi cita izvēle kā apgūt vijoļspēli. Tuvojoties mācību finišam Rīgā, viņš 19 gadu vecumā nolēmis turpināt studijas Vācijā, pat izvēlējies sev pedagogu Ķelnē.
Tomēr viss izvērtās citādāk. Nav īstenojusies iecere studēt pie tā pedagoga Ķelnē, ko bija izvēlējies, bet, lai «aizķertos» Vācijā, nolēmis pamēģināt netālu esošajā Diseldorfā, tad jau redzētu, kur ceļi tālāk vestu. «Pie pedagoga, pie kura es pēc tam mācījos tālākos 10 gadus, es nokļuvu nejauši, tā bija totāla veiksme. Roberta Šūmaņa mūzikas augstskolas Diseldorfā profesore Ida Bīlere man iemācīja spēlēt vijoli kā instrumentu, viņa man ielika vijoļspēles sistēmu, un uz šī pamata es varēju tālāk attīstīties. Mūziķiem ir bīstams moments - mēs visi tiecamies uz ārkārtīgi augstiem mērķiem, bet ļoti daudzi mūziķi neapgūst savu instrumentu - lai rokas, kurās ir ielikts instruments, varētu realizēt iecerēto. Tas ir skarbs moments - cilvēkam ir bagāta mūzikas pasaule, bet viņa rokas nespēj to realizēt. Labs pedagogs ir ārkārtīgs retums.»
Vijolnieks ir pārliecināts, ka ar viņu noticis tieši tas, kam bija jānotiek, jo, iespējams, ja viņš toreiz būtu ticis studēt pie iecerētā pedagoga, viņš dabūtu labus diplomus, uztaisītu solista karjeru, bet diez vai viņa dvēsele būtu ar to apmierināta. «Man ir sajūta, kad nāktos iet pret savu iekšējo būtību,» uzskata Georgs Sarkisjans.
Pēc mazās un omulīgās Rīgas Georgs, kā pats atzīst, nokļuvis pasaulē, kura ir lielāka un nežēlīgāka, īpaši Vācijā, kur sabrauc no visām pusēm un visi ir labi un talantīgi. «Es pat vienā brīdī apsvēru domu mainīt profesiju - sapratu, cik ļoti grūti ir mūziķim mērķtiecīgi iet profesionālu ceļu, un - ko saņem pretī, ja neizlaužas pašā virsotnē. Man bija dažādas idejas, jo man ir daudz hobiju - elektronika, darbi ar koku - no mēbelēm līdz maziem sīkumiem, vispār man ļoti patīk konstruēt ar savām rokām. Es arī apsvēru domu kļūt par pilotu,» saka mūziķis. Protams, realitātē daudzi mūziķi ar diplomiem tomēr paliek ārpusē, sapnis par solo vai spēlēšanu orķestros tā arī netiek realizēts. «Mūziķim ir ļoti svarīgi labi profesionāli pamati, bet ļoti daudz atkarīgs arī no veiksmes, jo daudz talantīgu mūziķu tiešām paliek aiz profesionālās dzīves borta. Galvenais ir katram pašam noteikt, ko nozīmē palikt aiz borta. Pazīstu daudzus augstākā līmeņa mūziķus - gan tehniski, gan muzikāli, gan talanta līmenī, kuriem ir ļoti pieticīga dzīve. Iespējams, spēlē B kategorijas orķestrī, iespējams, reizēm spēlē arī kādā kamermūzikas projektā, bet viņi ir ārkārtīgi laimīgi, jo viņiem ir sabalansētas trīs komponentes - paša prasmes, iespējas un realitāte.» Tomēr Georgs Sarkisjans ir pārliecināts, ka «mūziķi ar diplomu», lai vai ko savā dzīvē darītu, vienalga sirdī un dvēselē paliek ar mūziku. «Jo mūziķis dzīves laikā ļoti pārvēršas. Mēs dzīvojam no atklāsmes uzplaiksnījumiem, no brīžiem, kad kaut ko saprotam un atklājam, kad kaut kas sniedz iekšēju gandarījumu. Sapnis stāvēt uz lielas skatuves un būt slavenam ir jauks, bet tas ir deserts. Ja tas tiek nolikts priekšplānā, tad mūziķis domā nevis par savu darbu, bet par to, kā tikt uz skatuves un cik liels būs honorārs. Vispirms tomēr ir mūzika. Man ļoti patīk teiciens - talantīgajiem ir jāpalīdz, netalantīgie izlauzīsies paši.»
Stabilitāti atrod Latvijā
Vācijā ieguvis divus diplomus, abus ar izcilību, vēl studiju laikā viņš apsvēris domu gatavoties kādam lielam un nozīmīgam konkursam, lai pēc tā iegūtu labu startu solomākslinieka karjerai. «Un tad kāds ietekmīgs menedžeris mani nosūtītu šurpu turpu pa pasauli bez jebkādas privātās dzīves, otra iespēja bija sēdēt orķestrī. Es neizdarīju ne vienu, ne otru - es spēlēju kamerorķestrī, lieliskā kompānijā ar labiem mūziķiem, Uzskatu, ka jaunam mūziķim līdz 30-40 gadu vecumam ir visas iespējas atrast savu vietu, tikai nevajag baidīties. Ja gribas ko mainīt, tad arī vajag mainīt,» uzskata Georgs Sarkisjans. Un viņš ir mainījis, jo gribējies stabilitāti - atbraucis atpakaļ uz Latviju. Tagad jau vairākus gadus viņš ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistars un pirmā vijole (pēc statusa otrais aiz mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas). «Viens gudrs mūziķis man reiz teica - ja tevi uztrauc nauda, tad vislabākais ir uzvarēt konkursā par vietu orķestrī, jo tas garantē stabilu darbu un ienākumus,» nosaka vijolnieks. «Koncertmeistara pienākumi palīdz uzturēt tonusu, neatslābt. Man tas patīk, bet nesaku, ka to darīšu visu mūžu.»
Georgs, Jumiko un Haru
Georga Sarkisjana darba grafiks paredz, ka ik pēc laika viņam ir dažas brīvas nedēļas, un tad, protams, viņš ir Diseldorfā. «Šāds darba grafiks man ārkārtīgi patīk, jo brīvajā laikā varu atpūsties, spēlēt kamermūziku, varu kaut ko mācīties, gatavot turpmākos koncertus. Ja strādātu koncertmeistara vietā orķestrī Vācijā, man vispār nebūtu nevienas brīvas dienas sev. Mūziķiem, kas tikai spēlē un spēlē, nav laika domāt, pārdzīvot, piedzīvot, atklāt, un kaut kad viņi iztukšojas. Redz tikai skatuvi, pasauli ne, bet - ko tad viņi var dot skatītājam?» retoriski vaicā mūziķis.
Diseldorfā arī mīt Georga ģimene - dzīvesbiedre Jumiko un trīs mēnešus vecais dēlēns Haru. «Mana sieva ir japāniete, dēls arī izskatās pēc japāņa. Vismaz pagaidām. Mēs meklējām vārdu, kas viņam piestāvētu. Loģika teica, ka vajag dot eiropieša vārdu, bet viņam nelipa klāt neviens vārds, nedēļu mocījāmies, un tad mums jau prasīja, lai var formēt dokumentus. Haru ir salikums no divām zilbēm. Kā zināms, japāņu valodā vārdiem ir daudz nozīmju, un vistuvākais tulkojums Haru ir saules gaisma,» stāsta jaunais tēvs. Ar pirmdzimto viņš sarunājas vāciski, jo, visticamāk, ģimene paliks tur uz ilgāku laiku, savukārt dzīvesbiedre ar mazuli runā japāniski. Zēnam ir Latvijas, Vācijas un Japānas pilsonība, bet, kad viņš sasniegs 20 gadu vecumu, pašam būs jāizvēlas, kuru pilsonību grib paturēt.
Georgs savu nākamo dzīvesbiedri, arī vijolnieci, saticis kādā ierakstā, kad, pie vienas pults sēdēdami, abi vienojušies, ka diriģents gan neko nesaprot. «Nopļāpājām visu projektu un turpinām vēl,» pasmaida Georgs. Pagaidām ģimenes dzīvesvieta ir Diseldorfa, un vismaz kādu laiku arī būs. «Japāņiem ļoti svarīgs ir ēdiens, Jumiko ir iemīļojusi svaigas zivis. Diseldorfā ir samērā liela japāņu kopiena, tur pa tiešo no Japānas ar lidmašīnu atgādā svaigas zivis. Tur ir plašs produktu klāsts. Tik elementārs arguments,» viņš atklāj. Iespējams, ģimene kādreiz dzīvos Latvijā, kur Jumiko ļoti patīk. Savukārt uz Japānu Georgs ir gatavs braukt tikai kā tūrists. «Dzīvot gan tur nevarētu, jo tā ir ļoti slēgta pasaule. Ārzemnieku viņi pieņems ar laipnu seju, bet ne ar dvēseli. Mana sieva ir citādāka, turklāt viņa aizbrauca no Japānas, jo nevarēja sadzīvot ar to pasauli - ar striktiem noteikumiem, dvēseliski sažņaugtu dzīvesveidu. Jo ilgāk viņa paliek Eiropā, jo eiropeiskāka viņa kļūst.»
Ar otu un metināmo
Vācijā samērā daudz laika paņem arī ar draugiem kopā dibinātā privātā mūzikas skola Akademie für Musik am Rhein, kas piecu gadu laikā arvien vairāk izplešas. «Negribam ņemt kredītus, iztiekam ar saviem līdzekļiem, un tas nozīmē, ka reizēm man jāņem rokā metināmais vai jākrāso, vai jāliek flīzes... Jā, es to visu protu. Ģimenē tēvs ātri aizgāja viņsaulē, man bija jāprot vīriešu darbi. Vīrietim ir jāprot vīriešu darbi. Turklāt vijole jau nav nekāda skaidiņa, tas ir instruments, kas prasa pamatīgu fizisku slodzi.» Ideja par privātas mūzikas skolas dibināšanu pieder viņa draugam, kurš pēc augstskolas absolvēšanas bija nospēlējis kādas 30 noklausīšanās dažādos orķestros, bet nesekmīgi, un nolēmis atmest tam ar roku. «Viņš tiešā nozīmē palika aiz borta un saprata, ka viņam to kuģi nemaz nevajag, ka grib savu kuģi, kur var būt kapteinis. Un dibinājām privātu mūzikas skolu, kas piecu gadu laikā pamatīgi izpletusies, būs arī bērnudārzs ar mūzikas apmācību,» saka vijolnieks.
Kad Georgs ir Rīgā, viņš apmetas pie savas mammas, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolnieces. «Katru reizi kad kaut ko orķestrī aizrādu, es riskēju ar vakariņām - tāds ir mūsu ģimenes joks,» nosaka Georgs Sarkisjans.
***
Georgs SARKISJANS
• Vijolnieks, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistars
• Dzimis 1986. gada 9. maijā, vijolnieku Nellijas Sarkisjanas un Andra Melnbārža ģimenē
• Precējies, ģimenē aug trīs mēnešus vecs dēls Haru
• Absolvējis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu; studējis Roberta Šūmaņa mūzikas augstskolā Diseldorfā pie profesores Idas Bīleres.
• Starptautisko konkursu laureāts Lietuvā, Igaunijā, Čehijā, Ukrainā, Krievijā u.c.
• Spēlējis dažādos kameransambļos un Vācijas orķestros; muzicējis kopā ar Vasiliju Sinaiski, Vladimiru Fedosejevu, Marisu Jansonu, Olari Eltsu, kā arī ar Ivanu Fišeru, Semjonu Bičkovu, Aleksandru Šelliju u.c.
• 2013. gadā kopā ar domubiedriem Vācijā izveidojis privātu mūzikas skolu Akademie für Musik am Rhein.
• Nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā Izcils sniegums
kamermūzikā (2016)
