Kristofs Onodibio: Žurnālistika man ir kā sprints, rakstniecība – kā maratons

Izdevniecība Zvaigzne ABC pērn laida klajā franču rakstnieka un žurnālista Kristofa Onodibio romānu Ienirt – stāstu par to, kā Cēzars meklē Pasu – sievieti, kuru viņš kaislīgi mīl un kura pirms vairākiem mēnešiem devusies nezināmā virzienā, atstādama viņu vienu ar abu mazo dēliņu. Lai dēls iepazītu māti, vīrietis atklāj viņu mīlestības stāstu – iepazīšanos, iemīlēšanos, bērna piedzimšanu...

Romānu Ienirt autors pozicionē kā mīlas stāstu un arī kā stāstu par laikmetu, kurā mīlēt kļūst arvien grūtāk. Nesen latviešu valodā izdots arī romāna Ienirt turpinājums - Ticēt brīnumainajam, un tas sākas ar to, ka Cēzars, nespējot samierināties ar mīļotās sievas nāvi, ir nolēmis darīt savai dzīvei galu, atstājot savu bērnu vienu, taču plāni nejauši tiek izjaukti, un vīrietis sāk savu atgriešanās ceļu dzīvē.

Mūsdienās grāmatas lasa tie, kam nepietiek ar savu dzīvi vien. Grāmatu lasīšana ir kā sapnis, un cilvēki mēdz sapņot

- Kā jūs skaidrotu faktu, ka jūsu romāni ir tik populāri ne tikai lasītāju vidū, bet ir izpelnījušies arī kritikas atzinību? Romāns Ienirt ieguvis vairākas literārās godalgas, tostarp 2013. gadā prestižo Franču akadēmijas Lielo romāna balvu. Pēc romāna motīviem tapusi arī filma.

- Tas ir jautājums, uz ko tieši man ir grūti atbildēt. Es rakstu romānu sevis pēc, jo neviens jau man to nespiež, vienkārši man ir stāsts, ir emocijas, ko gribas izteikt. Patiešām nemāku izskaidrot, kāpēc romāns Ienirt ieguva Grand prix du roman de l’Académie française, turklāt šo balvu, izvērtējot darbus, kā zināms, piešķir cilvēki gados. Interesantais ir tas, ka romāns arī ieguva balvu Prix Renaudot des lycéens, ko piešķir pavisam jauni cilvēki, apmēram 15-18 gadus veci pusaudži, kas vēl nav pat studenti. Par to es biju pārsteigts un arī lepns. Nezinu, iespējams, Franču akadēmijai patika veids, kādā es centos parādīt antīko laiku un mūsdienu mijiedarbību, iespējams, jaunus cilvēkus piesaistīja būtiskie jautājumi, tādi kā mīlestība, kļūšana par tēvu, jo savos darbos es runāju par reālo pasauli, kurā mēs dzīvojam. Atceros, kā tikos ar apmēram 500 jauniešu lielu auditoriju - trīs stundu garumā viņi man uzdeva visdažādākos jautājumus par romāna raksturiem, par to, kāpēc Pasa izvēlējās pamest Cēzaru, ko nozīmē būt māksliniekam mūsdienu pasaulē, vai esmu daudz ceļojis, respektīvi, vai esmu pats redzējis to, par ko rakstu romānā.

- Jūs esat to pats redzējis?

- Jā, man ļoti patīk ceļot, daudz ceļot. Turklāt savas profesionālās darbības sākumā es strādāju par reportieri, daudz ceļoju, īpaši daudz pa Āziju, ļoti daudz pa Birmu. Biju frīlansers jeb ārštata žurnālists - ceļoju un pārdevu rakstus dažādiem izdevumiem. Tajā laikā es arī paralēli strādāju par skolotāju.

- Romānu Ienirt jūs pozicionējat kā mīlas stāstu, lai gan tas raisa pat daudz spēcīgākas asociācijas par mūsdienu Eiropu.

- Man tas tiešām ir mīlas stāsts par to, kā pāriem dzīvot šajā sarežģītajā pasaulē, kā saprast vienam otru. Romāna pirmajā lapā rakstu, ka mīlestība ir sava veida karš. Protams, šis nav mīlas stāsts, ja ar to saprotam lielisku dzīvi rozā krāsās, jo tomēr ikviens mīlas stāsts, manuprāt, vienmēr sevī ietver arī tumšo un traģisko. Pat ja mīlas stāsts beidzas traģiski, tā ir daļa no dzīves, kas mums ir tikai viena dzīve - skaista un arī ļoti trausla.

Gribēju parādīt, kāda ir mīlas stāsta iespējamība šajā haotiskajā un diskutablajā pasaulē. Romānā Ienirt attēlotā Pasa ir mans pirmais sievietes portrets, es gribēju rakstīt par to, ka sieviete pasaka «nē» pasaulei un sabiedrībai, kurā sievietei vienmēr jāsaka «jā» - vecākiem, vīram, bērniem... Pasa izdara ko man personiski ļoti būtisku - pasaka «nē», izvēlas realizēt sevi kā radošu personību. Romāna Ienirt turpinājums Ticēt brīnumainajam, manuprāt, arī ir mīlas stāsts, lai arī bez divu cilvēku fiziskas satikšanās, tāds mazliet ideālistisks stāsts. Šajā romānā mani interesēja izstāstīt to, kā cilvēku izglābj stāsti, kuri viņam stāstīti bērnībā, jo es ticu stāstu spēkam.

- Romāna galvenais varonis Cēzars, kurš otrajā romānā pat domā par pašnāvību, lai gan viņam ir mazs dēls, man raisa asociācijas ar nogurušo Eiropu, kas pati nevar atrast iemeslu dzīvot un radīt un meklē jaunas asinis, jaunus iedvesmas avotus, un atrod to jaunajā sievietē Pasā, kurā ir gan spēks, gan vajadzība un arī gatavība pārmaiņām. Sakāpinot var teikt, ka jūsu romāni ir par bojāeju, miršanu vēl dzīvam esot.

- Ikviens romānu ikviens var izlasīt savā veidā, turklāt es radu tikai vienu daļu no stāsta, otru rada lasītāji. Cēzars ir gana jauns, tomēr viņš ir kā vecs eiropietis, kurš uzskata, ka Eiropa tuvojas kritumam. Tomēr, manuprāt, romāns nav pesimistisks. Mēs šobrīd pārdzīvojam grūtus laikus Eiropā, un būs vēl grūtāk, pat tuvākajos mēnešos, jo daudzās valstīs tuvojas vēlēšanas, nākamajā gadā būs arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Un daži nacionālistiski spēki vēlētos, lai Eiropa kļūst par cietoksni. Personiski es romānā Ienirt vēlējos rakstīt par Eiropas skaistumu, ko mēs varētu vairs neredzēt. Domāju, ka Eiropā ne pārāk daudz cilvēku teiktu, ka viņi ir laimīgi dzīvot Eiropā, bet ar šo grāmatu es vēlējos daudziem atvērt acis. Piemēram, tikai pirms nedaudz vairāk kā pusgadsimta francūži kāvās ar vāciešiem, tagad mēs draudzējamies, ir demokrātija, runas un pārvietošanās brīvība, sievietes var piedalīties vēlēšanās, mākslinieki var brīvi izpausties, un šo uzskaitījumu varētu turpināt. Vēlos atgādināt, ka par to visu bija jācīnās. Pašreizējā Eiropas Savienība ir milzīga uzvara, un mums jābūt ļoti piesardzīgiem un uzmanīgiem, jo tas viss var izzust, ja slikti cilvēki iegūst varu. Protams, šīs ir ļoti eiropeiskas grāmatas, jo to galvenais varonis jebkurā valstī jūtas kā mājās - Francijā, Itālijā, Spānijā. Vispirms Cēzars ir eiropietis, tikai pēc tam francūzis. Zināmā mērā Pasa viņam ir kā modinātājzvans.

- Ko jūs sakāt tiem, kas, dzīvojot vienotā Eiropas Savienībā, tomēr nevēlas tik ļoti atvērtu sabiedrību un, iespējams, saka - es vispirms esmu francūzis vai latvietis, tikai pēc tam eiropietis.

- Es uzskatu, ka briesmas vairāk iespējamas no globalizācijas nekā no imigrantiem. Ja nebūsim uzmanīgi ar savām iegūtajām tiesībām un brīvībām, ko tagad uzskatām par teju vai pašsaprotamām, varam tās zaudēt.

- Kāpēc jūs tik ļoti interesē politika? Varētu taču dzīvot tikai kultūras laukā, jo ikdienā jūs strādājat nedēļas izdevuma Le Point kultūras nodaļā, vadāt literāros raidījumus radio France Culture un franču televīzijas kanālā TF1.

- Politika mani interesē, iespējams, tāpēc, ka esmu francūzis. Visi rakstnieki, kuru darbi man patīk, teiksim, Igo, Voltērs, ir interesējušies par politiku. Man romāns nav tikai izklaide. Protams, es vēlos, lai cilvēki, lasot manus darbus, satiek jaunus cilvēkus, dodas piedzīvojumā, atklāj kaut ko jaunu, apceļo jaunas vietas, bet vienlaikus es vēlos, lai, lasot manas grāmatas, cilvēki padomātu par pasauli, kurā mēs visi dzīvojam. Vēlētos, lai manas grāmatas būtu kā mazi ķieģelīši lielajā dzīves ēkā.

Ceļojot pa Eiropu, ir tik ierasti, ka vietējās kafejnīcās cilvēki runā par dzīvi, mīlestību, politiku... Man patīk, kā cilvēki, arī kultūras sfēru pārstāvji, kas paši nav iesaistīti politiskajās struktūrās, domā un diskutē par politiku, jo tas ir ļoti labs instruments, kā vērot pasauli, kurā dzīvojam. Kāpēc gan politikai būtu jābūt nošķirtai no mūsu dzīves, ja tā ir daļa no tās? Politika ir tikpat ierasta lieta kā izstāžu apmeklēšana, pastaiga pie jūras... Esmu kā fotogrāfs - redzu bildes un stāstus, gribu ar tiem dalīties ar tiem.

- Kāpēc jūs vispār nodarbojaties ar rakstniecību?

- Apmēram sešu gadu vecumā es sāku rakstīt pasakas, arī dzejoļus, un tad es atklāju, ka romānā var samiksēt visu, ko vien vēlies. Teikšu atklāti - sāku rakstīt, jo domāju, ka nerakstot es sajukšu prātā. Īsu laiku, trīs gadus, es strādāju par skolotāju Parīzes priekšpilsētā, un man tas ļoti patika, jo man vispār patīk komunicēt ar jauniem cilvēkiem, kuri, tā vienmēr esmu uzskatījis, glābs pasauli.

- Tikai tāpēc, ka jauni?

- Jā. Jauni, spontāni, ar lielu enerģiju, zinātkāri. Un vēl svarīgi ir tas, ka viņi vēl veidojas, ja tā var teikt - nav pabeigti. Pats jūtos samērā jauns un vēl negatavs.

- Četrdesmit trīs gadu vecumā?

- Jā. Es ceru, ka tā ir. Protams, man jau ir dzīves pieredze, kā ikvienam, bet es uzskatu, ka joprojām turpinu sevi veidot.

Un tātad - žurnālistika un literatūra ir kā dzīvošana vienā pasaulē, bet tās ir kā divas dažādas dzīves. Kā žurnālists es esmu sprinteris, jo man jāpaspēj ātri un koncentrēti visu izstāstīt, un man patiešām tas patīk - nepieciešamība saspiest domas, izteikties kodolīgi. Un atsijāt būtisko. Ikdienas darbā patiešām daudz kas paliek pāri, to bieži vien ielieku savos romānos, kurus rakstot man ir daudz vairāk laika, daudz vairāk vietas. Parasti rakstu agri no rītiem - starp puspieciem un septiņiem, kamēr visa pilsēta guļ, un es varu atļauties dzīvot savā izdomu pasaulē. Atšķirībā no žurnālistikas, kas ir kā sprints, literatūra ir kā maratons. Un man arī patīk abas dimensijas - būt reālajā dzīvē, būt izdomātajā pasaulē.

- Pieļauju, ka jums bieži tiek vaicāts, vai romānos lasāmais ir daļa no jūsu paša biogrāfijas.

- Tā ir - tas bieži tiek vaicāts, un man arī ļoti patīk atbildēt uz šo jautājumu. Man romāns ir kaut kas daudz spēcīgāks par dzīvi. Jūs varat raudāt, lasot romānu vai skatoties filmu - raudāt par tēlu, kurš nemaz neeksistē. Romāns ir spēcīgāks un iedarbīgāks par dzīvi. Protams, ka romānos ir daudz kas no manis piedzīvotā, bet tajos nav aprakstīta mana dzīve, lai gan ir izmantoti, ja tā var teikt, pārveidoti ķieģelīši no manas paša dzīves. Patiesībā lasītājiem nemaz nav jāzina, vai romānos ir vai nav atspoguļota mana dzīve, un man arī nav pienākums skaidrot, vai tā ir vai nav. Tomēr es gribētu, lai viņi zina, ka viss uzrakstītais ir autentisks, arī emocionāli patiess. Ja aprakstu kādu vietu vai lietu, es varu apgalvot, ka esmu aptaustījis konkrēto lietu, esmu sajutis konkrētās vietas smaržu, bet tas, protams, ir transformēts. Kad es grāmatas Ienirt reklāmas kampaņas laikā biju Ķīnā, tur man teica, ka šī grāmata ir kā dzīvošanas enciklopēdija.

Cēzars vēlas rakstīt grāmatu par lietām, kas var pazust. Es arī vēlējos ielikt grāmatās to, kas var pazust. Romāns Ticēt brīnumainajam ļoti lielā mērā ir par manu bērnību. Es nesaku, ka tā ir autobiogrāfija, bet tajā patiešām iekļauts daudz kas no manas bērnības - par to, kas notika ar jaunu zēnu Normandijā.

- Esat domājis par to, kādi cilvēki mūsdienās lasa grāmatas, tātad arī jūsu darbus, jo šķiet, ka dzīve ir tik pieblīvēta ar ikdienišķo, ka neatliek laika nekam citam?

- Šis ir jautājums, kas katram pašam sev jāuzdod. Mūsdienu cilvēks strādā pārāk daudz, arī pārāk daudz laika pavada sociālajos tīklos.

- Jūs arī esat aktīvs sociālajos tīklos.

- Esmu, bet ne pārāk aktīvs. Ja vēlos, lai cilvēki sekotu man sociālajos tīklos, tad ir jāvelta tam laiks. Protams - dzīve ir īsa, mēs visi nomirsim, un katram pašam ir izvēle, ko darīt līdz tam. Daudzi tērē laiku, skatoties seriālus, un tas, iespējams, nav pats sliktākais.

- Tāda vizuāla lasīšana, tikai bez paša fantāzijas izmantošanas.

- Tāpēc lasīšana ir ļoti spēcīgs instruments. Sociālajos medijos esmu novērojis, ka cilvēkiem ļoti patīk stāstīt par sevi, izrādīt sevi - paskatieties, cik skaisti es dzīvoju! Gribu uzsvērt, ka es nekad nenosodu cilvēkus, jo katrs pats izvēlas, ko darīt savā dzīvē. Tomēr man ļoti patīk Umberto Eko teiktais - ja gribat dzīvot tikai vienu dzīvi, tad nelasiet grāmatas, bet, ja gribat dzīvot daudzas dzīves, tad lasiet grāmatas.

Manuprāt, mūsdienās grāmatas lasa tie, kam nepietiek ar savu dzīvi vien, kuriem nepieciešama vēl cita dzīve. Grāmatu lasīšana ir kā sapnis, un cilvēki mēdz sapņot.

- Tā kā jūs ikdienā strādājat medijos, noteikti zināt, ka žurnālistikā ir seši pamatjautājumi - kas, kur, kad, kā, ar ko un kāpēc. Katrā dzīves posmā, visticamāk, katram visaktuālākais ir cits jautājums. Kurš jautājums jums šobrīd ir visaktuālākais?

- Kā. Jo «kā» ir attieksme. Viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, amerikānis Džeimss Solters (James Salter), kuru es uzskatu par vienu no labākajiem rakstniekiem par pāru attiecībām, ir teicis - labu rakstnieku no slikta atšķir viņa attieksme pret dzīvi. Un attieksme ir jautājums par «kā». Man svarīga ir estētika, un arī tas ir jautājums par «kā». Visi romāni ir par cilvēces pamatjautājumiem - dzimšanu, nāvi, bērniem, sāpēm... Visi romāni, bet vissvarīgākais ir, kā stāsts tiek izstāstīts. Tātad - «kā».

- Kad jūs pabeigsiet savu jaunāko grāmatu?

- Es nezinu, protams. Domājams, ka rakstīšana prasīs gadus trīs, lai gan ceru, ka uzrakstīšu ātrāk.