Gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Grib, var, dara un izdara

«Līdz pirmizrādei ar gaismām teorētiski viss ir pabeigts, tad cenšos neaiztikt vairs neko – ļauju izrādei dzimt. Bet man ir ļoti grūti skatīties pirmizrādi, un es godīgi varu pateikt, ka reizēm to nemaz nedaru. Esmu turpat teātrī, tikai sēžu kafejnīcā – tur ir drošāk,» smaidot saka Latvijas Nacionālā teātra gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Viņam šovakar pirmizrāde Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī (RKT) – 136. sezonas atklāšanas izrādē Mana skaistā lēdija, ko iestudējusi viesrežisore Alla Sigalova.

Mana skaistā lēdija, kas RKT tapusi pēc Džordža Bernarda Šova lugas Pigmalions (Pygmalion, 1913) un Gabriela Paskāla filmas Pigmalions (Pygmalion, 1938) motīviem (ar Alana Džeja Lernera libretu un dziesmu tekstiem un Frederika Lou mūziku), ir viens no slavenākajiem mūzikliem pasaulē.

Jaunās puķu meitenes Elīzas Dūlitlas lomā Natālija Živeca. Georgija Meshišvili scenogrāfija, Kristīnes Pasternakas kostīmi, gaismu mākslinieks - Oskars Pauliņš.

Nespēj nosēdēt mierā

Oskara Pauliņa radošajā biogrāfijā, kas mērāma jau 13 teātra sezonu garumā, ierakstītas vairāk nekā simt izrādes dažādos Latvijas teātros un ne mazāk citu formātu projektu. Arī sadarbība ar RKT nav pirmoreiz - pirmā bija Indrāni Elmāra Seņkova režijā 2012. gadā. «Un tā tas notiek - ir vajadzīgs viens režisors, kurš dod iespēju, un, ja tu savu darbiņu padari labi, tālāk jau viss ir atkarīgs no ieguldītā darba, iztēles un cilvēkiem, ar kuriem tas kopā tiek darīts,» saka gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, neslēpjot, ka viņš nespēj nosēdēt mierā, tāpēc allaž priecājas par katru jaunu iespēju/jaunu vietu, kur strādāt un sevi pierādīt. Sadarbībā ar Elmāru Seņkovu jau tapušas tiešām daudzas izrādes, lielāki un mazāki projekti, no kuriem šogad spilgtākie - XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku deju lieluzvedums Māras zeme Daugavas stadionā un skatītāju augsti novērtētie Pūt, vējiņi! Latvijas Nacionālajā teātrī, kas bija sezonas pirmais jauniestudējums.

«Iziet ārā no ikdienā ierastās vides ir ne vien vērtīgi, bet absolūti nepieciešami. Jo, lai arī teātris ir ļoti daudzpusīgs, te viss ir zināms - te ir mūsu kafejnīca, te ir grimētava, te ir skatuve. Jau pirmajā reizē, kad nokļuvu citā teātrī, sapratu, cik ļoti teātra pasaule var atšķirties. Un tas vienmēr ir aizraujoši,» atzīst gaismu mākslinieks.

Pēc stundām uz teātri

Gaismu mākslinieks nebija Oskara bērnības sapņu profesija, viņš gribēja kļūt par pavāru. Bet, vēl nepaspējis pabeigt vidusskolu, nokļuva darbā teātrī. Nevarētu teikt, ka nejauši, drīzāk - likumsakarīgi, jo viņa mamma ir Latvijas Nacionālā teātra gaismotāju dienesta vadītāja un viņš arī ir no tiem bērniem, kurš praktiski ir uzaudzis teātrī. «Es mācījos desmitajā klasē, kad mamma aicināja, lai pēc stundām nāku piestrādāt, jo teātrī trūka darbinieku. Un, lai arī tajā laikā mani vairāk interesēja ar klasesbiedriem starpbrīdī uzpīpēt, kad mamma pateica, ka mana alga būs simt latu, nodomāju: wow! Gāju uz teātri, skatījos, mācījos. Sākumā vispār neko nesapratu, jo informācijas apjoms, kas jāapgūst, lai kaut viens no prožektoriem iemirdzētos, ir milzīgs, bet es pamazām aizrāvos, kļuva arvien interesantāk, un es sapratu, ka man ļoti, ļoti patīk teātra vide. Jo tā ir ļoti auglīga - te katrs ir ar savu raksturu, redzējumu, idejām un ambīcijām. Un apmēram trīs gadu laikā es jau sāku saprast to drēbi. Paralēli teātrim darbojos arī dažādos citos projektos - ar citām kompānijām, kas apkalpo skatuves un gaismas, līdz 2010. gadā nāca piedāvājums no režisora Valda Lūriņa - gaismot izrādi Latgola.lv, kas joprojām ir repertuārā. Paldies Valdim. Un tieši tā tas sākās - uztaisot pirmo izrādi un parādot, ka es gribu, varu, daru un izdaru,» stāsta Oskars Pauliņš, piebilstot, ka katrā jaunā izrādē/projektā viņš iegūst ne vien jaunu pieredzi, bet arī jaunus kontaktus, un tādā veidā darbalauks un redzējums arvien paplašinās.

Pietiek ar vienu paldies

Lai arī uzaudzis teātrī, par aktieri gan Oskars nekad nav sapņojis kļūt. «Viennozīmīgi nē!» viņš uzsver un atminas, kā jutās Spēlmaņu nakts ceremonijā, kad par savu profesionālo sniegumu izrādē Ezeriņš Latvijas Nacionālajā teātrī 2013./2014. gada sezonā saņēma balvu un bija jākāpj uz skatuves. «Jau pati nominācija man bija šoks, jo biju līdzās gan Igoram Kapustinam, gan citiem večiem, kuri ir daudz pieredzējušāki gaismu mākslinieki. Sēdēju zālē un, protams, klusiņām cerēju, bet tā īsti jau neticēju. Un, kad izdzirdēju savu vārdu, man bija panikas pilns prieks. Domāju: ārprāts, ko lai dara, man tagad jāiet uz skatuves un kaut kas jāsaka... Uzgāju, pateicu no sirds, ko domāju, bet - nē, es nevaru iedomāties, ka varētu kāpt uz skatuves kā aktieris.»

Oskars labi jūtas savā vietā un par zināšanām, pieredzi un dzīves redzējumu viņš visvairāk ir pateicīgs gan mammai, gan tētim, kurš strādā Kompānijā NA, kas ir lielākā skatuves un gaismas kompānija Latvijā, gan pāragri mūžībā aizsauktajam gaismu meistaram Igoram Kapustinam, kurš atšķirībā no citiem sava aroda meistariem bija sirsnīgs, vienmēr smaidīgs, jautrs, ar foršu attieksmi pret dzīvi un savu darbu. Tāpat paldies arī Ojāram Rubenim, kurš palīdzējis daudz kam tikt realizētam.

Starp citu, Oskars Pauliņš ir nominēts arī Spēlmaņu nakts 2017./2018. gada sezonas balvai, kuras svinīgā pasniegšana gaidāma 23. novembrī, - par darbu sezonā Latvijas Nacionālajā teātrī un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Jau piekto reizi.

«Nekad neesmu sapratis tos, kuri apgalvo, ka viņiem nav svarīgs novērtējums, balvas. Es biju priecīgs par pirmo nomināciju un esmu priecīgs par piekto. Vēl priecīgāks biju, jau divas reizes šo balvu arī saņemot,» atzīst talantīgais gaismu mākslinieks, piebilstot, ka Spēlmaņu nakts ir svētki teātra profesionāļiem, kas notiek reizi gadā, bet svarīgi ir arī ikdienā mums vienam otru novērtēt. «Man ļoti patīk pateikt paldies cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju, bet es esmu pamanījis, ka cilvēki ne pārāk bieži izmanto šo paņēmienu. Lai gan - nereti mums katram pietiek ar vienu paldies...»

Puškina teātrī un MHAT-ā

28. septembrī pirmizrādi piedzīvojis Riharda Vāgnera operas Klīstošais holandietis iestudējums Latvijas Nacionālajā operā un baletā, ko izgaismojis Oskars Pauliņš. Šajā sezonā viņam gaidāma jauna sadarbība un reizē jauna pieredze arī divos teātros Maskavā. Viena pirmizrāde jau pavisam drīz - 28. oktobrī Maskavas A. Puškina teātrī, kur režisors Anatolijs Šuļ-jevs iestudē H. Ibsena Hedu Gableri (Хедда Габлер). Abi pirmoreiz sadarbojušies pagājušajā sezonā, V. Majakovska Maskavas Akadēmiskajā teātrī kopīgi veidojot Donu Žuanu (Донжуан). «Viņš bija redzējis vienu no režisora Kirila Serebreņņikova izrādēm, ko mēs kopā veidojām Maskavas Gogoļa centrā, viņam patika gaismas un - viņš mani vienkārši atrada feisbukā. Ar Nacionālo teātri esot viesizrādēs Maskavā, mēs satikāmies, parunājāmies un vienojāmies: jā, strādājam kopā! Dons Žuans izpelnījās ļoti labas atsauksmes - gan par režiju, gan gaismām. Es biju iegājis jaunā teātrī, biju parādījis, ka gribu, varu un daru, un viss turpinās - mēs strādājam tālāk!» Oskars Pauliņš priecīgi stāsta, atklājot, ka šosezon otra jaunā pieredze viņam būs MHAT-ā, kurp viņu uzaicinājusi režisore Alla Sigalova. Viņa iestudēs 20. gadsimta balli (XX век. Бал), un tās pirmizrāde plānota 5. decembrī.

Bet vēl pirms tam gaismu māksliniekam ir ļoti daudz darbu, kas jāpaveic, lai godam noritētu vairāki mūsu valsts simtgades pasākumi 18. novembrī - gan koncerts pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas, gan svinīgais pasākums ar Valsts prezidenta uzrunu pie Brīvības pieminekļa, gan trīs pasākumi Latvijas Nacionālajā teātrī. «Tā ir ļoti nopietna plānošana. Ļoti liels darbs tiek izdarīts līdz brīdim, kad tiek būvēta skatuve un liktas gaismas,» piebilst Oskars.

Iemācīties dzīvot mierīgāk

«Jo vairāk ir darba, jo vairāk arī izdari. Turklāt darot saproti, ka tā kapacitāte, ko vari uzņemties, ir sešas reizes lielāka, nekā pats vari iedomāties. Bet es daudz ko arī atsaku, jo - man ir meita Beate, kā arī visskaistākā, visgudrākā un vislabākā sieviete pasaulē - Marija [Latvijas Nacionālā teātra aktrise Marija Bērziņa]. Un lauki pie jūras, kuros mums ar Mariju patīk kopā būt un kur cenšamies pavadīt vasaras. Cepam gaļu, ejam pirtī, peldamies un vienkārši baudām dzīvi,» stāsta gaismu mākslinieks, neslēpjot, ka brīvā laika gan ir ļoti maz un viņš gribētu iemācīties to vairāk sev izbrīvēt. «Jau vairākus gadus esmu ļoti, ļoti lielā skrējienā, daudz arī esmu paveicis, bet - laiks paiet, bērns izaug, rodas dažādas pārdomas... Gribētu iemācīties dzīvot nedaudz mierīgāk, bez skrējiena. Tieši tik vienkārši. Kaut kur aizceļot, redzēt - lietas, vietas un cilvēkus. Mums ar Mariju ir tradīcija reizi gadā izbraukt ārpus Latvijas, un šovasar mēs nedēļu pavadījām Sicīlijā. Vairāk arī nevajadzēja - jau pēc nedēļas jutos atpūties un visu tur dabūjis. Un, lai arī brīžam telefons zvanīja un bija jāatrisina kādas darba lietas, tur par gaismām daudz nedomāju.»

***

OSKARS PAULIŅŠ

• Latvijas Nacionālā teātra gaismu mākslinieks

• Dzimis 1989. gada 18. aprīlī Rīgā

• Izglītība: N. Draudziņas ģimnāzija, Rīgas 41. vidusskola

• Veidojis gaismu partitūras teju visos Latvijas teātros, arī operā, koncertzālēs, izstāžu telpās, brīvdabas pasākumos; strādājis arī Maskavā - Helikona operā, Gogoļa centrā un Majakovska teātrī

• Zināšanas par gaismu mākslu guvis specializētos kursos Sanktpēterburgā un Londonā, bet par savu nozīmīgāko skolotāju uzskata gaismu mākslinieku Igoru Kapustinu

• Pieckārt nominēts Latvijas teātra balvai Spēlmaņu nakts un divkārt balvu arī saņēmis: par sniegumu izrādē Ezeriņš Latvijas Nacionālajā teātrī (2013./2014. gada sezonā) un vairākām izrādēm, kas iestudētas 2015./2016. gada sezonā - Portreti. Vilki un avis Liepājas teātrī, izrādēm Mežapīle, Uguns un nakts, kā arī Asins kāzas Latvijas Nacionālajā teātrī

• Mājaslapa internetā: oskarspaulins.com

• Draudzene - Latvijas Nacionālā teātra aktrise Marija Bērziņa

• Meita Beate mācās 4. klasē