Andris Bulis: Man beidzot gribas spēlēt uz lielās skatuves

Šovakar Dailes teātra lielajā zālē pirmizrāde Dž. Dž. Džilindžera iestudētajai Franka Vēdekinda Lulū. «Pienāk brīdis, kad izrādē beidzas eņģelis un sākas velns,» teikts anotācijā. Kāds tas būs uz skatuves, to varēsim pārliecināties savām acīm, bet uz pirmspirmizrādes sarunu Neatkarīgā šoreiz aicināja vienu no šīs sezonas Dailes teātra jaunieguvumiem – aktieri Andri Buli. Viņš pēc brīvmākslinieka jeb frīlancera gadiem kļuvis par štata aktieri teātrī, kurš šoruden sācis savu 99. sezonu. Pirmais jautājums mūsu sarunā likumsakarīgi par Franku Vēdekindu, kurš ar savām lugām atstājis pēdas ne tikai teātra, bet arī mēmā kino vēsturē.

- Kad draugiem pasaku - Vēdekinds -, visi māj - āā! Man tomēr liekas, ka viņu jauc ar kādu citu, varbūt Velbeku vai tamlīdzīgi. Franks Vēdekinds dzimis 1864. gadā, luga sarakstīta ap 1900. gadu. Lulū veidota no divām lugām - Zemes gars un Pandoras lāde. Tās saliktas kopā. Pašam Vēdekindam bija tāds Lulū cikls. Teātra cilvēkiem varbūt nāks atmiņā Pavasara atmoda Leļļu teātrī. Progresīvs džeks, kurš 19. gadsimta beigās rakstīja skandalozas lugas par seksuālo audzināšanu, sabiedrības dogmām, par kurām visi baidās runāt, un tamlīdzīgām lietām. Padomju laikā viņš bija aizliegts, tas ir zināms rādītājs, un Latvijā nav ļoti pazīstams.

- Kā bija ielēkt Dailes teātrī un kļūt par štata aktieri?

- (Smejas.) Tu jau to tā ļoti neitrāli pavaicāji. Man mēdz to prasīt diezgan retoriski. Jā, esmu štatā. Nekādas ielēkšanas vilcienā nebija. Pagājušajā sezonā mani uzaicināja Kam no Vilka kundzes bail? iestudējumā kamerzālē. Spēlējam to vēl šosezon. Tas ir Toma Treiņa iestudējums, eksperimentāls darbs. Mani uzaicināja, deva iespēju spēlēt. Pirms tam biju frīlancers. Es to saucu - klaidoņaktieris. Jūtos labi! Ļoti baudu to, ka pēc monoizrādēm, kuras trīs četras sezonas pēc kārtas spēlēju viens pats, ir iespēja spēlēt ar foršiem partneriem un atgriezties uz skatuves. Ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu spēlējām kopā Ilgu tramvajā. Ar Daini Grūbi, Mārtiņu Upenieku, Daini Gaideli, Leldi Dreimani, kurai nav teksta, bet kurai visur jābūt. Lulū būs tāda absolūta formas izrāde. Tas nebūs kā iepriekš, kad man pie Džilindžera Daugavpilī bija iespēja spēlēt tādu reālpsiholoģiju. Tīra formas izrāde, tāpēc sākumā varbūt man bija drusciņ grūtāk, jo spēlēts ir tā un tā, un tā. Visi man pieminēja - Andri, tas nav kino, tā ir lielā skatuve, lielā skatuve, nevis kamerzāle. Lielā skatuve arī ir šā teātra lielais nezināmais, jo, man liekas, tā ir vienīgā skatuve, uz kuras Latvijā neesmu spēlējis.

- Tieši par to arī vēlējos prasīt. Atceros Teātri Observatoriju, kur skatītājs bija rokas stiepiena attālumā, te skatītāju ir tūkstotis un pēdējā rinda tik tālu, ka smalkas nianses uz skatuves varbūt var saskatīt vienīgi ar binokli.

- Krievijā man nācās savu monoizrādi Face Book. Post Scriptum spēlēt zālē, kur bija septiņsimt skatītāju. Turklāt krieviski. Tas bija tāds izaicinājums. Es pat teiktu, ka tur bija vieglāk, jo neviens no manis neko negaidīja un es arī nebraucu kādam kaut ko pierādīt. Te atbildība ir lielāka. Mani uzaicināja, pieņēma štatā. Līdz ar to - uzticējās. To man nāksies attaisnot. Bet es nejūtos tā kā leģionārs sporta klubā, kuram jāiemet divi vārti spēlē, un tad viņš būs atpelnījis savu naudu. Nav jāglābj Dinamo. Es ceru, ka varu palīdzēt kolektīvam, izrādei. Šis ir tas gadījums, kad laiks rādīs. Man jau viens žurnālists uzdeva jautājumu - vai tu pēc gada te vēl būsi (smejas). Domāju, nu gan esmu norakstīts, dodiet taču iespēju pamēģināt. Bet lielā skatuve… Man beidzot gribas spēlēt uz lielās skatuves. Laikam ir sakrājušies visi tie plusi un mīnusi. Mazās telpas, nespēlēšana, iespēja pa reizei kaut kur izšaut. Gribas uzspēlēt!

- Ko nozīmē būt frīlanceram aktieriem? Dažs režisors spriež, ka tā drīz būšot gaišā nākotne arī Latvijā. Tu šo sistēmu esi izkodis cauri, zini, kā tas ir.

- Tu pareizi saki - sistēma. Latvijā aktieriem jau nav šīs sistēmas. Mums ir ļoti stabila teātru sistēma. Visi saprot, kādi ir noteikumi, ko nozīmē aizpildīt lielo zāli, ko nozīmē eksperimentēt, ko nozīmē iestudēt klasiku vai mūziklu repertuārteātros. Par pārējo to nevar teikt. Labs piemērs ir Ģertrūdes ielas teātris, kur strādāju pie darba Heda kopā ar atlaistajiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem. Viņi tobrīd uzsāka šo mistisko frīlanceru ceļu. Es teiktu, ka Latvijā frīlanceru aktieru sistēma tiek pamazām veidota, bet tā nav…

Redzi, visi grib štatā, jo tur ir garantija: alga, izrādes, atvaļinājums. Neatkarīgais teātris dod tikai iespēju būt māksliniekam. Tur nebūs nekādas drošas algas vai sociālo garantiju. Viss atkarīgs no tā, cik traks mākslinieks esi. Ja vari nopelnīt citur, tad labi. Man, piemēram, darbs pie Hedas bija tīri tā. Tie visi bija mani kursabiedri, izņemot Gati Gāgu un Ingu Alsiņu. Iveta Pole uzrunāja. Teicu, forši, gribētu atkal uzspēlēt kopā, jo nekad pēc studiju beigšanas kopā neesam spēlējuši. Pašā teātrī viss ir sakārtots, bet bez naudas viņi nevar konkurēt, kaut arī naudas pelnīšana nav tā mērķis.

Es ceru, kādreiz tas mainīsies. Rīgas centrā būs vēl kādas trīs zāles, jo daļa skatītāju jau nemaz tik ļoti negrib iet pat uz Ģertrūdes ielas galu, kurš nemaz nav tālu, būtībā centrs. Bet Dirty Deal Teatro tagad vispār Pārdaugavā. Paldies Dievam, Latvijā ir arī skatītājs, kas labā nozīmē tik jucis uz teātri. Cilvēki nāk, Heda ir izpārdota, kaut Ibsens nav nekāds izklaides gabals. Tas nozīmē, ka režisors, aktieri var atļauties nedaudz riskēt. Tas nav kā Daugavpilī, kur iestudē labu darbu, bet pēc desmit izrādēm sāk pietrūkt skatītāju, jo visa vietējā latviešu publika jau bijusi izrādē pat divreiz.

Frīlancera ceļš man deva brīvību. Tagad tā nosacīti ir atņemta. Divi mēģinājumi dienā. Tā kā sportists atgūstu formu. Ceļos septiņos. Esmu atsācis vairāk lasīt, skatīties filmas, pildīt uzdevumus. Tas ir tas, ko, esot brīvs, bieži piemirsti, jo jāskrien pēc naudas, lai izdzīvotu. Tagad ir kā tādā intelektuālā sporta nometnē. Redzi, cik gara atbilde uz tik vienkāršu jautājumu.

- Laba atbilde! Par frīlanceriem tagad ir modē runāt un rakstīt, īsti nesaprotot, ko tas vispār nozīmē. Neviens nekad nesaka - kamēr viss kārtībā, tikmēr labi, bet, ja sākas, piemēram, finanšu problēmas, tad frīlanceri, lai cik izcili būtu, pirmie izlido uz ielas un sociālo garantiju nav nekādu. Atliek vien sadoties rokās un cerēt uz radošo personu likumu.

- Lūk, tas ir tas, par ko runājam! Arī Latvijā sistēma ir tāda, ka stacionārajā teātrī pirmām kārtām vienmēr aizstāvēs savējos. Ja aicina no malas, tad vienmēr būs jautājums - ar ko viņš ir tik pārāks?

- Labi jau, ka nav kā dažās citās vietās - kāpēc maksāt tik daudz, ja, rekur, štata darbinieks izdarīs par puscenu. Par to glancētajos žurnālos neraksta.

- Tikko nofilmējos krievu seriālā par 90. gadiem. Tur vajadzēja nospēlēt dziedātāju no Baltijas. Man pienāca klāt viens krievu aktieris. Viņš prasa - vai tu no Maskavas? Es saku - nē, no Latvijas. Viņš ilgi pie sevis sprieda, kāpēc jāved aktieri no Latvijas, ja var atvest no Vladivostokas par daudz lētāku naudu. Baltiešu akcentu jau var pēc tam ierunāt.

- Pastāsti kaut ko par savu dzīvi seriālu pasaulē. Piedod, es gan par to neko nezinu, jo neesmu seriālu skatītājs.

- Esmu sev skaidri pateicis, ka seriāls Viņas melo labāk, kurā filmējos, nav seriāls, par kura kvalitāti man vajadzētu kaunēties vai justies neērti. Filmējos jau pietiekami sen un saprotu, kad naudu seriālam pieliek vai noņem. Latvijas apstākļos un finanšu situācijā seriāls dzīvo normālu dzīvi. Kamēr to nesačakarēs pats scenārijs, es saprotu, ka Lietuvā tas jau ir desmit sezonu un aizgājis jau kaut kur… Man svarīgi, ka ir filmēšanas process, divas kameras, foršs režisors, komanda un iespēja atdzīvināt tās iemaņas, ko dod iespēja filmēties. Būsim godīgi, simtgades nauda beigsies, un diezin vai tuvākajā laikā būs tāds brīdis, kad tiks uzņemtas tik daudz filmu. Turklāt ne jau vienmēr aicina filmēties. Es to uztveru kā praksi, kā pieredzi. Neizbēgami tā ir arī publicitāte. Es ceru, ka tie fani, kas skatās seriālu, teiks - aizejam uz Dailes teātri. Ceru, ka tā ir pievienotā vērtība, ko varu paņemt līdzi. Šis seriāls nav iegājis tādā statusā, kad mani asociē tikai ar to, tas nenogurdina. Cik ilgi seriāls turpināsies, nezinu. Filmējoties jādomā arī par to, cik Latvija ir nabadzīga, jo mums ir tikai divi televīzijas kanāli, kas rūpējas par seriāliem. Ļoti trūkst trešā vai ceturtā konkurenta. Ja esi vienā kanālā, tad tev nekas nespīd otrā. Tas ierobežo skatītāju iespējas, aktierus.

Vienā brīdī es arī domāju - cik tad ilgi filmēšos, varbūt būs jāmet miers. Bet krievu kolēģis teica - tā taču ir tāda prakse, to vajag izmantot, nefilmējies taču katru dienu. Skaties uz to pozitīvi, ja ir iespēja divus mēnešus gadā filmēties. Dažkārt mēs, aktieri, kļūstam tādi cimperlīgi. Ir tomēr jāmēģina izmantot tās iespējas, ko dod Latvijas televīzijas un kino. Frīlancera dzīves ritms mani ir iemācījis nespļaut tajā akā, no kuras pats varbūt rīt dzersi. Redzēs, kā tagad būs teātrī. Ja aktierim ir astoņas deviņas pirmizrādes gadā, droši vien viņš nogurst, un tad jau varbūt arī seriāls kļūst kā slogs - vēl uz turieni jāiet! Es šos septiņus gadus izmantoju kā iespēju. Tagad, kad tas atsāksies, protams, būs sarežģītāk, jo teātris ir pamatā, bet es vienmēr esmu uzskatījis, ka labāk ir nogurt no darba, nevis no gaidīšanas.

- Kā ar Krievijas tirgu?

- Viņiem ir pašiem savas problēmas. Pat tad, kad ir samazināti budžeti un maz naudas, viņi vienalga filmē, iestudē. Vēlme realizēties aktieriem ir daudz lielāka un latiņa augstākā. Es zinu projektus, ko tagad filmē gandrīz vispār bez budžeta, bet vienalga valda milzīga konkurence, cilvēki gatavi bez maksas filmēties, ja nav zvaigznes. Es domāju, no visām tām sankcijām mūsu aktieri ir cietuši. Tieši mūsu! Agrāk, pirms gadiem desmit, kastingi Rīgā bija regulāri. Tagad tas ir tikai tad, ja esi bijis ļoti pietuvināts kādai producentu grupai, ar kuru esi strādājis. Viņi gan ik pa brīdim atsūta kādu iespēju pašam uztaisīt provi. Pagājušogad paveicās. Divos seriālos pēc kārtas tiku, bet uz mazām epizodēm. Tikai tāpēc, ka tie vienlaikus filmējās un es biju Pēterburgā. Viņi jau ļoti gribētu filmēt latviešu, lietuviešu un igauņu aktierus, tā jau ir klasika, bet noteikumi tik neizdevīgi, ka visa šī ņemšanās ar vīzām un biļetēm neatmaksājas. Var taču paņemt vietējo turpat Pēterburgā vai Maskavā. Ir jābūt kādam, kurš tevi tur pārstāv un par tevi rūpējas. Sēdēt šeit un cerēt, ka tev piezvanīs, ir ļoti liels optimisms. Tad jau man vieglāk ar izrādi uz Pēterburgu aizbraukt. No otras puses, šajā digitālajā laikmetā ir arī lielas iespējas. Vari pats nofilmēt proves un sūtīt kaut katru dienu.

- Kā klājas Dzīvītei?

- Tagad tā ir Dzīvīte brīvdienās LNT kanālā. Jau četrpadsmito gadu ar Viju Kilbloku vadu šo raidījumu. Protams, forši, ka par to saņem naudu, bet arī te ar mani ir evolūcija notiksi. Ir tik labi uzzināt par jaunākajām grāmatām. Es tās aplasu, jo visu izlasīt nevaru - saucu to par aplasīšanu. Priecājos par latviešu autoriem, kas agri vai vēlu kļūs par klasiku. Esmu ar viņiem runājis, man ir viņu autogrāfi. Man patīk ieiet Zvaigznes ABC kafejnīcā paņemt kafiju, palasīt grāmatu. Lieliska ir arī Jāņa Rozes grāmatnīca Spicē, kur ir veikals un kafejnīca. Tur var stundām sēdēt un lietderīgi. Ja man draugi zvana un prasa, klausies, es eju ciemos, iesaki kādu grāmatu, ko dāvanai nopirkt, tad zinu, šim darbam ir savs PVN.

- Tagad tev uz to jāskatās caur jaunu prizmu - pamatdarbu Dailes teātrī.

- Jā! Dailes teātrim šogad 99. sezona. Klasika jaunās intonācijās. Mums bija nopietna saruna ar Dž. Dž. Džilindžeru - ko es varu dot teātrim. Skaidrs, ka teātris man dod darbu, iespēju izpausties, bet sadarbībai jābūt abiem tīkamai. Pagājušās sezonas loma Vilka kundzē bija darbs, par ko es ļoti šaubījos. Zināju, ka tas ir daudz iestudēts uz pasaules skatuvēm un arī to, ka visi zina, kādai tai vajadzētu būt. Jauns režisors - Toms Treinis, eksperimentāla izrāde. Šī forma, kad režisors pasaka - dauzīsimies! Man šī dauzīšanās sākumā nāca diezgan grūti, bet, kad dzirdēju - atlaid, te taču visi ir savējie -, tas deva tādu spilvenu. Es zinu, ka teātra kritiķi Dailei pārmet, ka tā ir komerciāla, bet piekrītu tam, ko teica Dž. Dž. Džilindžers - ja pārdod kaut vienu biļeti, tu jau esi komerciāls. Piepildīt visas zāles, kurās izrādes notiek paralēli, tas nozīmē, ka 1300 biļešu vienā vakarā jāizpārdod. Tas ir liels izaicinājums. Tas ir lieliski - nonākt tādā lielā teātrī! Būsim godīgi. Esmu egoists. Kā saka vecie hokejisti - gribas jau beigās tajā Rīgas Dinamo uzspēlēt.