«45 gadi ir robeža, kurai būs jāpārkāpj, un jāiet tālāk, protams, ar visu bagāžu dzīves mugursomā, ko esmu sastrādājusi. Ir jāpriecājas par katru dienu – to nu jau esmu sapratusi,» saka mecosoprāns Ilona Bagele. Sestdien, 22. septembrī, savu pusapaļo dzīves jubileju viņa atzīmēs ar izrādi Cantando y amando.
Gan jau balss netrīcēs
Māksliniece Ilona Bagele savu, kā pati saka, pusapaļo jubileju atzīmēs ar uzvedumu, kas tapis pirms vairākiem gadiem, bijis skatītāju pieprasīts, saņēmis arī Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada uzvedums. «Lai gan to veidojot, nebijām uz to cerējuši. Tā ir emocionāli piepildīta izrāde, kurā ieguldīts milzīgs darbs. Tas ir dzīvesstāsts,» saka Ilona Bagele. Ideja par šādu solokoncertu savulaik radusies mākslinieces vīram, bet tolaik tā nav īstenojusies, bet tad, kad viņš vairs nav bijis šajā saulē, soliste saņēmusies to realizēt. Ideja par solokoncertu apaugusi un izrādē, kā pati saka, nav «pirmā vijole». Kopā ar mecosoprānu Ilonu Bageli mūzikas un sajūtu izrādē Cantando y amando piedalās Ilze Ozoliņa (klavieres), Svetlana Okuņa (vijole), Inga Sunepa (čells), Ivars Kalniņš (sitamie instrumenti), Inita Āboliņa (akordeons) un Oskars Petrauskis (saksofons). Izrādes režisore ir Elita Bukovska, bet vidi un video projekcijas, lai uzburtu Argentīnas tango, «ko nedejo, bet izdzīvo», veidojusi māksliniece Katrīna Neiburga. Soliste atklāj - jo tālāk attīstījusies sākotnējā ideja, jo vairāk viņa sākusi apjaust, «ko tas patiesībā viss nozīmē», un rezultātā pusi no koncerta - izrādes veido viņas izpildītās solodziesmas, bet otru pusi - instrumentālie skaņdarbi, tāpēc «koncertā ikviens mūziķis ir pilntiesīgs solists».
Māksliniece atzīst, ka šī izrāde viņai pašai daudz ko devusi ne tikai kā solistei, bet arī kā cilvēkam. «Tas bija laiks, kad dzīvē man personiski bija traģisks notikums, un tas bija sevis atkal piepildīšanas, sevis atrašanas laiks. Izdevās. Mūzika palīdz dzīvot, tie nav tukši vārdi. Vismaz es dzīvoju un augu kopā ar mūziku,» nosaka Ilona Bagele.
Izrāde Cantando y amando tiks spēlēta tieši mākslinieces 45. dzimšanas dienā, bet tas neesot viņas, bet gan operas vadības lēmums. «Protams, ka tas iedod papildu emocionalitāti, bet gan jau balss netrīcēs,» smaidot nosaka māksliniece. «45 gadi ir robeža, kurai būs jāpārkāpj, un jāiet tālāk, protams, ar visu bagāžu dzīves mugursomā, ko esmu sastrādājusi. Ir jāpriecājas par katru dienu - to nu jau esmu sapratusi. Ir jāiet uz priekšu, jo neviens jau nedod atvilkt elpu. Tikai nesen manam dēliņam Raimondiņam palika četri gadi, un tas ir gandrīz kā jauns dzīves piepildījums. Dzīve turpinās, un par to ir jāpriecājas, ir jārada no jauna.»
Nelaist garām iespējas
Šogad aprit arī 15 gadu, kopš Ilona Bagele ir Latvijas Nacionālās operas soliste. Par to, ka dzīves ceļš viņu aizvedis līdz operas skatuvei, viņa ir pateicīga daudzām sakritībām un labiem cilvēkiem. Vācu valodas pasniedzējs savulaik nav bijis apmierināts ar viņas zināšanām vācu valodā, kad viņa studējusi Daugavpils universitātes diriģēšanas katedrā. Skolotāja Regīna Petkeviča aicinājusi viņu uz mūzikas skolu, tur viņu dzirdējis Gurijs Antipovs un ieteicis studēt Mūzikas akadēmijā. Tomēr pēc tam ceļš uz Balto namu nebija diez ko līdzens. «Man jāsaka milzīgs paldies maniem pedagogiem, kas nekad neļāva man atslābt. Un manai ilggadējai draudzenei Annai Roždestvenskai, kas arī strādā operā. Es ilgstoši tiecos uz operas skatuvi, bet nekas nenotika, un man jau pašai likās, ka es jau ar šo mākslu nekad nebūšu saistīta. Iespējams, tāpēc, ka es dziedāju ne tikai klasisko mūziku, varbūt nebija tā cilvēka, kas mani paņemtu aiz rokas, kā tas notiek ar citiem, nu jau pasaulē labi pazīstamiem dziedātājiem, un aizved, kur vajag, pie kā vajag... Un tad Anna man teica, lai pamēģinu vēlreiz, pēdējo reizi un viņas dēļ. Atnācu uz operu, pēc tam skolotāja Anita Garanča man piezvanīja un pateica, ka man jābrauc uz noklausīšanos. Paldies diriģentam Normundam Vaicim, kas, noklausījies trīs frāzes, pateica, lai eju formēt dokumentus. Pateicoties šiem cilvēkiem, es nokļuvu operā, kur iepazinos ar Andreju Žagaru, kurš bija mans pirmais režisors. 15 gadi ir bijuši gan ražīgi, gan sāpīgi. Reizēm gribējās raudāt, kliegt un skriet prom, bet lielākoties - būt operā no rīta līdz vakaram, visu pametot un ne par ko citu nedomājot. Protams, pēc gadiem nāk apziņa, ka jāiziet no operas, jāaizver durvis, lai tur arī viss paliek. Citādi var sadegt teātrī. To es sapratu pēc gadiem. Sākumā jau uzreiz metos iekšā ar galvu, kājām un rokām, jo biju nokļuvusi savā sapņu pilī.»
Māksliniece atzīst, ka šo gadu laikā viņa nav laidusi garām nevienu iespēju, kas viņai tika dota. «Ja es gribētu kaut ko vairāk, es noteikti varētu kaut ko darīt, tas būtu atkarīgs tikai no manis. Jāsaka paldies cilvēkiem, kas bija man blakus. Kad tikko sāc karjeru operā, liekas, ka kaut ko nevari, kaut ko pat nedrīksti, bet man bija blakus cilvēki, kas teica - mēģini. Ja pašai šķita, ka to jau noteikti nevaru nodziedāt, bija cilvēki, kas man ticēja un neļāva piekāpties baiļu priekšā. Un tas ir ļoti svarīgi, ka ap tevi ir cilvēki, kas tevi uzmundrina, motivē.»
Nenormāli grūta profesija
«Visiem saviem studentiem saku - solista darbs ir ļoti grūta profesija, nenormāli grūta,» saka Ilona Bagele, kas jau daudzus gadus ir pasniedzēja Daugapils universitātē. Par to, ka viņas dzīvē ir arī pedagoģiskais darbs, Ilona Bagele ir pateicīga liktenim, jo šis darbs pašam pedagogam dod ļoti daudz, jo īpaši tiem, kas paši dzied. Šis gan esot laiks, kad jaunā paaudze izaugusi ar dīvainu pārliecību, ka strādāšana nav nepieciešama, bet šī profesija liek pašam strādāt, regulāri strādāt ar sevi, izkopt savu talantu, būt ļoti mērķtiecīgam. «Mani studenti nav lutināti, rīdzinieki ir vairāk lutināti, mani studenti nāk no Latgales, galvenokārt no laukiem, un tie ir cilvēki, kas ir pieraduši strādāt. Un ļoti daudz strādāt,» uzskata pasniedzēja. Protams, ka katram ir sava talanta deva, tomēr dziedāšanas pedagogu skološana būtiski atšķiras no solistu apmācības. «Galvenais - atrast savu vietu. Viņi jau saprot, ka neviens ar viņiem neauklēsies. Daži no maniem studentiem tika aicināti kaut ko darīt arī operā, bet ne vienmēr galvenais ir talants, jo svarīgi ir arī, vai varēs izturēt šīs profesijas ritmu, arī spriedzi. Jo ir sevi jāziedo, arī sava ģimene.»
Latgales trīsas
«Mana dzīve joprojām paiet starp Daugavpili un Rīgu, un esmu laimīga, ka tā ir. Dažas stundas, ko es pavadu pie mašīnas stūres, braucot turp un atpakaļ, ir manas, tikai manas, tas nav ne bērnu, ne vīra, ne darba laiks, tad es varu padomāt par jaunām idejām, jauniem darbiem,» saka Ilona Bagele. Protams, ka ģimene varētu pārcelties arī uz Rīgu, tomēr viņai patīk dzīve Daugavpilī, turklāt Latgale ir viņas dzimtene. Soliste atceras, ka laikā, kad mācījusies Mūzikas akadēmijā, mājās braukusi ar vilcienu, un ap Līvāniem viņu vienmēr pārņēmušas neizskaidrojamas trīsas. Arī tagad, iebraucot Daugavpilī, viņu pārņem tāda sajūta, kāda ir ikvienam, atgriežoties mājās. «Latgalē nemaz nav panīkusi vide. Daugavpilī notiek daudz koncertu, Latviešu kultūras centrā gandrīz vai katru dienu notiek dažādi pasākumi, un tie ir piepildīti. Arī Daugavpils teātris, kurā es strādāju kā muzikālā vadītāja, ir labi apmeklēts, uz dažām izrādēm nav pat iespējams dabūt biļetes. Publika ir jāaudzina, bez šaubām, un mūsu publika ir ļoti silta. Latgale nav depresīvais rajons,» saka daugavpiliete.
Vecākais dēls, kuram decembrī būs jau 18, nākamgad absolvēs vidusskolu un, lai arī savulaik mūzikas skolā absolvēja sitaminstrumentu klasi un joprojām mācās kontrabasa klasē, un aizraujas ar džeza mūziku, visticamāk, neturpinās abu vecāku ceļu mākslā. «Māris šogad piedalījās pasaules olimpiādē ķīmijā, izcīnīja sudraba medaļu. Pasaulē. Esmu laimīga, ka man ir tāds dēls. Man nekad nav bijis nekāda sakara ar ķīmiju, bet viņš par to ir ieinteresējies. Māris noteikti ies zinātnes ceļu, viņam tagad ir vaļā daudzas durvis pasaulē, labākajās augstskolās, tad redzēs, ko viņš izlems. Vienmēr esmu teikusi - tas ir ceļš, kas pašam jāizvēlas, jo pašam tas būs jāiziet, pašam par to jābūt atbildīgam. Viņam ir savi uzskati, galu galā - liels cilvēks,» saka mamma. Savukārt jaunākais dēls Raimonds, vismaz pagaidām izskatās, ka varētu būt mākslinieks. «Viņam ir brīnišķīga ritma izjūta, viņš ir ļoti plastisks... Skatos uz savu bērnu kā uz brīnumu, kurš visu laiku tev sagādā arvien jaunu un jaunu nekad neredzētu teātra izrādi, jo Raimondiņa izdomai nav robežu. Burvīgi!»
Pēc Māra tēta aiziešanas aizsaulē Ilona Bagele izteicās, ka nevar atļauties būt vāja, un to pašu viņa saka arī šobrīd. «Protams, ka reizēm vārdos var pasprukt vājums, bet man tam nav laika,» nosaka Ilona Bagele. Tagad gan blakus ir spēcīgs plecs - dēla Raimonda tētis Valērijs. «Viņš ir mana jaunības dienu mīlestība, kad atkal satikāmies, es viņu jau labi zināju, viņš mani arī, rozā briļļu periods jau bija izspēlēts jaunībā, mēs abi zinājām, ar ko ejam kopā,» saka Ilona Bagele.
Šobrīd soliste ir LNO jaunākā iestudējuma Klīstošais holandietis radošajā komandā, tā pirmizrāde jau nākamajā nedēļā. Pēc savas jubilejas izrādes viņa uz dažām dienām varēs aizbraukt uz mājām Daugavpilī, un tā viņai būs vislabākā dāvana dzimšanas dienā. «Jā, dzīves praktiskā puse ir vīra rokās, un ir mazliet traki, ka ikdienā daudz esmu Rīgā, nevis mājās kopā ar ģimeni, tomēr dzīve tā ir salikusi pieturas punktus. Esmu pateicīga saviem vīriem, ka viņi mani saprot - gan Māra tētis, gan Raimonda tētis mani vienmēr ir sapratuši. Tāda viņu misija - būt kopā ar mani. Protams, ka mēs nezinām, kā tālāk dzīvē būs. Protams, kad esmu mājās, es uzņemos rūpes, un vīrs var priecāties, ka stāvu pie plīts.»
***
Ilona BAGELE
• Latvijas Nacionālās operas soliste (kopš 2003. gada), mecosoprāns
• Dzimusi 1973. gada 22. septembrī Daugavpilī
• Dēls Māris (17) mācās 12. klasē, mūzikas skolā apguvis sitaminstrumentus. Dēlam Raimondam, kam vārds dots par godu Raimondam Paulam, nupat apritēja četri gadi
• Absolvējusi Daugavpils 1. vidusskolu un Daugavpils mūzikas skolu, Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālo nodaļu (bakalaurs, 1999, un maģistra grāds, 2003). Profesionāli izglītojusies pie Brodvejas mūziklu meistariem Duglasa Vebstera un Stīvena Švarca
• Lomas izrādēs: Mersedesa (Karmena), Ulrika (Masku balle), Aukle (Jevgeņijs Oņegins), Marselīna (Figaro kāzas), Erda (Reinas zelts), Grāfiene (Pīķa dāma), Flora (Traviata), Lūzma (Turaidas Roze) u.c.
• Dziedājusi VIA Daugaviņa, daudzus gadus dziedājusi arī Tautas mūzikas ansamblī Rakari. J. Vītola Starptautiskā vokālistu konkursa diplomande (2000)
• Daugavpils teātra muzikālo izrāžu vokālā konsultante. Daugavpils Universitātes asociētā profesore (pasniedz Mūzikas un mākslu fakultātes kora diriģēšanas katedrā). Bijusi pedagoģe Latvijas Kultūras akadēmijā (Krievu teātra kursam)
• Sadarbojusies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas simfonisko orķestri, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku orķestri, orķestri Rīga. Kā soliste piedalījusies vairākās maestro Raimonda Paula koncertprogrammās
• Kopā ar bijušo vīru Anatoliju Koniševu muzicējusi grupā Lardo
• Par koncertizrādi Cantando y amando, kurā viņa kā soliste dziedāja Astora Pjacollas tango, saņēmusi Lielo mūzikas balvu 2012 kategorijā Gada uzvedums
