Liene Stepena. Deja, sievišķība, personība
Liene Stepena – dejotāja, horeogrāfe, TV raidījumu vadītāja un aktrise, kura vienmēr bijusi gatava savos dzīves padomos dalīties arī ar citiem. Drīz viņa atgriezīsies TV ekrānos, šoreiz kā šokējošā šova Caur ērkšķiem uz… vadītāja.
Dejas mākslās Liene Stepena skolojusies jau no bērna kājas - gan modernajās dejās, gan tautas dejās, gan sporta dejās un aerobikā. Liene dejojusi deju grupā Ritms, kas ir kolektīvs ar gandrīz četrdesmit gadu stāžu, bet šobrīd tajā strādā kā deju pasniedzēja bērniem. Viņas darbalauks vienmēr bijis visnotaļ plašs: veidotas horeogrāfijas Valmieras Drāmas teātra iestudējumam Par saknēm, upēm un debesīm un Klusumu! Notiek izrāde, Latvijas Nacionālajā teātrī izrādei Dejas Lūnasa svētkos, tāpat arī vairākās Jaunatnes teātra muzikālajās izrādēs, projektā Cabaret un citur. Kā aktrisei debija piedzīvota teātra kluba Austrumu robeža izrādē Mūsu pašu republika 2. Televīzijas jomā - no 2004. līdz 2012. gadam vadījusi TV spēli SuperBingo, bet septembra beigās atgriezīsies ēterā kā STV Pirmā! šova Caur ērkšķiem uz… vadītāja. Pēc daudzu domām, tieši šā raksta virsrakstā minētie trīs vārdi, jebkādā to secībā, vislabāk raksturo Lieni Stepenu.
- Šonedēļ biji redzama telekanāla STV Pirmā! veidotajā sarunu šovā Starp mums runājot, nākamnedēļ būsi 360TV raidījumā Sieviete. Personīgi - starp mums runājot, kāpēc tava sievišķīgā personība tā aktualizējusies?
- Varētu atbildēt ar pretjautājumu - kāpēc arī jūs esat uzaicinājuši mani uz interviju? Man īsti nav atbildes uz šo jautājumu. Neko nedaru tikai tādēļ, lai būtu kādam interesanta.
- Dažādos raidījumos parādies diezgan bieži - tevi viegli uz tiem pierunāt vai arī dodies uz tiem apzināti un labprāt? Ko tev personīgi dod šāda atrādīšanās TV ekrānos?
- Man liekas, ka tu stipri pārspīlē, to apgalvojot! (Smejas.) Es, protams, neskaitu, cik reižu un kur esmu bijusi, un ne visos raidījumos esmu piedalījusies, kur aicina, bet - jā, esmu atsaucīga un priecājos, ka varu būt vajadzīga. Vienmēr arī jautāju - kādēļ uzaicinājāt? Jo man ir svarīga pati ideja. Man ir savs skatījums uz lietām, un man ir savs viedoklis, un, ja tas, kāda esmu, var kādu iedvesmot - tad viss ir labi!
- Nākamajā mēnesī STV Pirmā! ēterā sāksies šova Caur ērkšķiem uz… otrā sezona, kurā vadītājas lomā šoreiz iejutīsies tieši tu (kopā ar Jāni Bukumu). Kas tevi uzrunāja šim projektam, un vai bija viegli tam piekrist?
- Mani vienmēr uzrunā lietas ar jēgu. Uzreiz projektam nepiekritu, jo nezināju, kā īsti varu būt noderīga. Šis nav ne skaistuma konkurss, ne talantu šovs, kur būtu vajadzīgs vienkārši vadītājs, kas piesaka nākamo numuru. Noskatījos iepriekšējo sezonu un sapratu, ka par to ir jārunā - ir ļoti daudz cilvēku ar grūtiem likteņiem. Šajā komandā ir cilvēki, kuri tic tam, ko dara, un kuriem nav vienalga. Es piekritu, jo gribēju būt daļa no šīs komandas, kas dara noderīgas lietas, un mēs to arī izdarījām. Ļoti priecājos, ka esmu piedalījusies šajā raidījumā.
- Savulaik vadīji TV spēli SuperBingo, pēc tam - raidījumu Esi gardēdis!, vai šo var uzskatīt par tavu atgriešanos televīzijā, vai arī tas ir tikai viens no tavas daudzšķautņainās personības kārtējiem pieturas punktiem?
- Bet tas ir lieliski, ka apkārt viss mainās un plūst, jo arī es, kā jau cilvēkam pienākas, attīstos un daru lietas, kas attiecīgajā momentā mani uzrunā un šķiet svarīgas! Es nepieķeros ne lietām, ne notikumiem. Es varu sapņot, ievēlēties, tad aizmirst, turpināt darīt to, kas man patīk, un tas piepildīsies tad, kad pienāks īstais brīdis. Vai arī nepiepildīsies nekad - tātad tas nebija man vajadzīgs! Bet es neskrienu ar pieri sienā, lai par katru cenu panāktu savu. Visam savs laiks.
- Pret šo ērkšķaino projektu sabiedrībā nav viennozīmīgas attieksmes. Vai tevi nebiedē kritika, kas pilnīgi noteikti velsies arī pār tavu galvu, jo tevi personificēs kā šī raidījuma vadītāju?
- Tad jau labi, ka sabiedrībai nebūs viennozīmīgas attieksmes - mēs taču neesam nozombēti! Cenšos akli nesekot apkārtējo viedoklim un neesmu ieinteresēta kādam patikt vai nepatikt. Es tomēr ceru, ka šis projekts liks cilvēkiem vairāk aizdomāties par sevi, nevis tukši un bezjēdzīgi aprunāt citus.
- Abu Lattelecom telekompāniju jaunās sezonas atklāšanā nedaudz aprunājos ar otru šā šova vadītāju Jāni Bukumu: viņš pastāstīja dažus no šajā pasākumā iesaistīto sieviešu dzīvesstāstiem - tie ir šokējoši! Vai tevi kāds no tiem īpaši pārsteidza vai aizkustināja?
- Ja tā padomā, vai tiem, kuri brauc ar glaunām mašīnām, nav savu atkarību? Vai šiem cilvēkiem nav bērnības traumu? Vai tiem, kuriem ir ideāli dzīvošanas apstākļi, nav vardarbības ģimenē? Ir, un, iespējams, viņu stāsti būtu vēl šokējošāki! Tikai šiem cilvēkiem to ir vieglāk noslēpt un apkārtējie šādu variantu automātiski izslēdz. Jā, dzīvesstāsti meitenēm ir ļoti krāsaini... Dažām galvenais izdzīvošanas veids bija, spekulējot uz to - stāstot, cik grūti viņām, cik dzīve pret viņām netaisna.
- Vai pirms šā raidījuma vispār spēji iedomāties, ka mums līdzās dzīvo cilvēki ar tik smagiem likteņiem?
- Es ļoti negribētu, ka sabiedrība šīs meitenes uztver kā kaut ko unikālu - kā muzeja eksponātus. Mums visapkārt ir tādi cilvēki! Cilvēki ar savām grūtībām un katrs ar savām atkarībām. Viņas ir ļoti drosmīgas, jo nebaidījās TV auditorijas priekšā atklāties: atzina savas vājības, neslēpa emocijas, izteica savas domas, kļūdījās un to atzina, zaudēja un tad atkal cīnījās. Neviens no mums nav perfekts.
- Vai tu, šādas dzīves šausmas uzklausot, arī pati psiholoģiski neietekmējies? Tā teikt, vai nesanāk darbu aiznest mājās?
- Dzīves šausmas notiek katru dienu, visapkārt un nepārtraukti. Es pati izvēlos, kā sev to iztulkot, un neuzskatu par pašsaprotamu, ko cits jau aprakstījis saviem vārdiem. Man ir svarīgs mans redzējums, tad ar to arī sadzīvoju.
- Ar šīm desmit sievietēm kopā pavadīji trīs nedēļas - vai saglabājušās draudzīgas attiecības arī tagad? Vai uzskati, ka tev izdevās viņām kaut daļēji palīdzēt?
- Sākums bija diezgan sarežģīts, jo, kā meitenes skaidroja, es nebiju no «viņu rajona», «kas tad mums ar šito princesi var būt kopīgs?!», «atnākusi pazīmēties...» utt. Bet pēc tam, kad aci pret aci aprunājāmies, daudz kas atrisinājās un mums izveidojās ļoti sirsnīgas attiecības. Arī pēc filmēšanas joprojām sazināmies, un viņas pat ir apņēmušās nākt pie manis dejot! Uzskatu, ka sniedzu viņām lielu emocionālo atbalstu.
- Šova veidotāji uzsver, ka Caur ērkšķiem uz… palīdzēs arī citām sievietēm apjaust, ka viss ir iespējams, ka arī viņas var mainīt savus likteņus. Domā - tiešām palīdzēs?
- Tas jau ir pierādījies! Ir dalībnieces no pagājušās sezonas raidījuma, kuras kardināli mainījušas savu dzīvi uz labo pusi. Bet ne ar visām tā ir noticis, jo [pēc šova] lielākais darbs ir katrai ar sevi. To neviens cits viņu vietā nevar izdarīt. Mēs dodam iespējas, parādām ceļa zīmes un esam blakus, kad sākas pārmaiņas.
- Kur tu radi un joprojām rod sevī spēku būt visu laiku tik aktīva un nenogurdināma?
- Kad daru to, kas man rada prieku, uzrodas papildu enerģija darīt arvien vairāk un vairāk. Bet spēki jau nav neizsmeļami... Kad ir nogurums, parasti gribu palikt viena. Man palīdz arī būšana pie dabas. Kādu laiku negribas vispār neko darīt - to arī izbaudu, bet tad jānodarbina sevi fiziski - palīdz dejošana! Man patīk redzēt pasauli. Paplašinot redzesloku, saprotu, cik mēs katrs atsevišķi esam mazi, bet kopā varam paveikt lielas lietas.
- Kā tu uzturi sevi labā fiziskā formā? Vai vari ieteikt īpašo Lienes Stepenas recepti veselīgam dzīvesveidam?
- Varu tikai padalīties ar savu. Ir jārūpējas par savu organismu tā, it kā tas būtu tavs tuvs un ļoti mīļš cilvēks. Mēs nebarotu savu mīļāko cilvēku ar visādiem draņķiem, mēs neignorētu savu vismīļāko cilvēku, kad viņam kaut kas sāp, mēs neliktu viņam visu laiku nekustīgi sēdēt četrās sienās.
- Vai iestudējuma Cabaret sāgai būs turpinājums arī šā gada beigās? Kā tu vispār nokļuvi kabarē komandā?
- Cabaret uzvedumu, domāju, var jau uzskatīt par ikgadēju tradīciju. Un arī šā gada nogale nebūs izņēmums. Cabaret radošās komandas sastāvā esmu gandrīz jau no pašiem šīs izrādes pirmsākumiem, kurā esmu piedalījusies gan kā horeogrāfe, gan kā dejotāja. Šis ir krāšņākais gada notikums, kurš diemžēl paskrien ļoti ātri.
- Pēc izglītības esi horeogrāfe. Par kuriem saviem darbiem vari teikt - lūk, tie bija mani labākie! Un kādas ir tavas šā brīža novitātes tieši horeogrāfes amatā?
- Man patīk strādāt pie teātra izrādēm, kad kopā ar režisoru jāvizualizē kāds notikums. Katram savam darbam veltu īpašu uzmanību. Veiksmīga sadarbība man ir izveidojusies ar režisori Inesi Mičuli, un šogad mūsu izrāde Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, kuru uzvedām Valmieras Drāmas teātrī, ir izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai!
- Bet pēc aicinājuma esi dejotāja. Pērn tev bija ļoti spilgtā un pamanāmā Čūskas Raganas loma metāloperā Kurbads. Ķēves dēls. Kā pati tagad raugies uz šo izrādi un savu lomu tajā?
- Šajā uzvedumā tika ieguldīts milzīgs darbs! Ļoti, ļoti žēl, ka tas izvērsās tikai par vienreizēju pasākumu, kaut gan atsauksmes bija tikai un vienīgi slavējošas.
- Vai šobrīd piedalies vai arī tuvākajā nākotnē piedalīsies vēl kādās izrādēs tieši kā dejotāja?
- Tuvākais skatuves darbs, kurā piedalīšos gan kā dejotāja, gan kā horeogrāfe, būs mūzikls Eslingena - libreta un mūzikas autori ir Alberts Legzdiņš un Lolita Ritmane, režisors - Jānis Mūrnieks. Tas ir ļoti emocionāls un patiess stāsts par latviešu likteņiem pēckara gados, kad cilvēki, bēgdami no padomju varas, apmetās Vācijas pilsētā Eslingenā. Mūzikls pirmizrādi jau ir piedzīvojis gan Latvijā, gan pašā Eslingenā, un tagad Latvijas simtgadei par godu atkal spēlēsim to 10. novembrī Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē. Mūzikls ir unikāls ar to, ka tajā piedalās nevis vietējie latviešu aktieri, bet gan latvieši no vairākām pasaules valstīm, un uz kopmēģinājumu no malu malām sabrauksim jau pavisam drīz Frankfurtē.
- Ikdienā strādā deju studijā Ritms par pasniedzēju. Cik noprotu, lielākoties nodarbojies ar bērniem - vai mazos viegli apmācīt dejas soļiem?
- Strādājot ar trīsgadniekiem, visvairāk laika tiek veltīts savstarpējai komunikācijai. Sākot ar iedrošināšanu ienākt deju zālē bez mammas, beidzot ar katra mazā dejotāja uzklausīšanu - kādi jaunumi bērnudārzā un viņu dzīvē ir vispār. Tad tieku nopētīta es, pamanīta jaunā nagu laka un jaunie legingi, un tad var ķerties pie dejošanas. Pārsvarā šāda vecuma ķipariem palīdzu noorientēties, kura viņiem ir labā roka, bet kura kreisā kāja, un rūpējos par viņu vispārējo fizisko sagatavotību.
- Kā bērni vispār nonāk dejošanā - nav gribējies sportot, nav atrasts neviens interesants pulciņš radošo spēju izkopšanai, tiek meklēta kāda alternatīva brīvā laika pavadīšanai, vecākiem nav laika ar viņiem noņemties utt.?
- Dejošanai ir ļoti daudz plusu. Vispirms jau dejošana fiziski labi attīsta ķermeni, attīsta ritma izjūtu, uzlabo stāju, uz skatuves gūtā pieredze palīdz pārvarēt bailes sevi pasniegt publikas priekšā, kas ir nepieciešams gandrīz katrā profesijā, komunicējot ar cilvēkiem. Dejojot iespējams pamanīt un attīstīt arī citus talantus.
- Lasīju, ka tavos plānos ir rudenī atvērt pašai savu deju studiju. Vai šis plāns pamazām realizējas?
- Jā, tā ir taisnība!
- Kopā ar psihoterapeiti Kristīni Balodi tev ir vēl kāds interesants projekts - izaugsmes kursi sievietēm Izbaudi savu seksualitāti dejā. Pastāsti mazliet vairāk par to!
- Seksualitāte piemīt katram cilvēkam, un tas ir dzīvības spēks. Viss, ko mēs darām apzināti, mums palīdz būt harmonijā pašiem ar sevi. Iekšējs miers un harmonija ir tas, uz ko pārsvarā tiecamies. Un pirmais solis, kurš būtu jāsper, lai to sasniegtu, būtu sevis iepazīšana. Šeit to darām caur sarunām un apzinātu kustību. Mēs runājam par to, cik svarīgi izprast savu ķermeni, kā sev palīdzēt, kad ķermenis ir no saspringuma samocīts, runājam par to, kā iemīlēt savu ķermeni, neskatoties uz to, ka tas neatbilst izdomātiem standartiem. Ar apzinātām kustībām mēģinām uzzināt par savām traumām un to apzināties. Ar sarunām un kustību mēs analizējam arī attiecību problēmas. Kristīne ir ilgi strādājusi pie šīs programmas un apvienojusi teorētisko daļu ar praktisko, uzaicinot mani.
- Rīgas Stradiņa universitātē studē fizioterapiju - cik tālu esi tikusi savās mācībās? Un kam tev, horeogrāfei, šāda izglītība nepieciešama, kur tu to varēsi likt lietā?
- Septembrī uzsākšu mācības otrajā kursā. Deju pasniedzējs ar fizioterapeita izglītību ir kolosāla kombinācija! Es bez šaubīšanās tieši šādam pasniedzējam uzticētu savu bērnu. Varēšu atvērt savu privātpraksi, strādāt ar saviem dejotājiem, kuriem pilnīgi noteikti ir vajadzīgs savs privātārsts. Sastiepumi, mežģījumi - tas dejotājiem ir ierasts, līdz ar to tas būs kā papildinājums pie manas profesijas.
- Esi beigusi mūzikas skolu, proti spēlēt vijoli un klavieres. Vai sanāk likt lietā arī šīs iemaņas?
- Vijole diemžēl guļ augšā uz skapja, bet klavieres gan vilina. Klavieres nespēlēju pēc notīm, man patīk atrast dziesmām melodiju pēc dzirdes. Šis process ir ļoti meditatīvs.
- Nobeigumā - kāpēc vispār cilvēkiem dejot? Ko dod deja, vai pamodina kādus īpašos laimes hormonus? Kā tu kā profesionāle varētu ievilināt dejas mākslā, sak, nāciet un uzsāciet dejas nodarbes, jo…?
- Cilvēki gadsimtiem ilgi ir dejojuši un vienmēr dejos. Ko mēs darām, kad esam ļoti priecīgi? Sākam no laimes lēkāt un aktīvi kustēties - tāda sava veida prieka deja! Dejot ir dabiski! Deja gan palīdz atbrīvoties no vārdos neizteiktām emocijām, gan no jauna pozitīvi uzlādē.
Liene Stepena
Dzimusi 1981. gada 17. martā Rīgā
Izglītība: Rīgas Juglas ģimnāzija, Rīgas 5. mūzikas skola (vijoles klase), Latvijas Kultūras akadēmija (horeogrāfija), Latvijas Mūzikas akadēmija (pedagoģijas izglītība), studē Rīgas Stradiņa universitātē (fizioterapija)
Nodarbošanās: horeogrāfe, pasniedzēja deju grupā Ritms
Ģimenes stāvoklis: meita Darja (9), dēls Daniels (16). «Mani bērni saka, ka esmu labākā mamma pasaulē!»