Trakais čalis, Kaspars Roga
Pirms nedēļas Jelgavā tika aizvadīts pirmais grupas Prāta vētra tūres Skārda bungas koncerts. Aizvadīts, kā mēdz tautā teikt, uz urrā. Tā režisors – grupas bundzinieks Kaspars Roga.
Šo sestdien, 28. jūlijā, Prāta vētra uzstāsies Valmierā, tad vēl paredzēti koncerti Ventspilī (3. augustā) un Daugavpilī (11. augustā), savukārt noslēguma akords notiks 17. augustā nupat rekonstruētajā Mežaparka Lielajā estrādē. Šajā tūrē tiek atrādīts grupas jaunākais albums Par to zēnu, kas sit skārda bungas. Taču ne jau par to stāsts: šīs grupa sen ir grūti izskaidrojams fenomens latvju mūzikā un dzīvē vispār, jo katra tās kustība publiskajā telpā tiek uztverta kā nacionāls notikums. Un tā arī ir - Prāta vētra var patikt vai nepatikt, bet labākas grupas mums nav un droši vien vēl ilgi nebūs. Savukārt par prātnieku iespaidīgajiem šoviem lielā mērā ir atbildīgs cilvēks, kurš it kā manāms vismazāk, jo sēž skatuves pašā tālākajā galā - bundzinieks un režisors Kaspars Roga. Ar viņu saruna vēl pirms Jelgavas koncerta.
- Kura šī būs pēc skaita no visām lielajām, lielajām Prāta vētras tūrēm?
- Tā… Ja runājam par koncertiem Rīgā, laikam tas viss iesākās Skonto stadionā pirms daudziem gadiem, tad bija Mežaparks 1, Mežaparks 2, tad atkal Skonto, vēl pie Pulkveža Brieža ielas esošajā teritorijā, tātad sanāk sestā! Wow, esmu pārsteigts, es pat neiedomājos, ka jau tik daudz!
- Vai apzinies, ka Prāta vētras koncerti sen vairs nav tikai notikums Latvijas koncertdzīvē, bet Latvijas dzīvē vispār?
- Protams, mēs to novērtējam un apzināmies. Mēs visu darām tik labi, cik vien labi varam, un PapaČi [režisors Aivars Čivželis], ar kuru mēs šoreiz to visu veidojām, teica, ka Prāta vētra ir kaut kāds fenomens vai izņēmums, kas šobrīd ir nonācis tādā nacionālajā statusā, ka mēs paši sev vairs nemaz baigi nepiederam. Viņam bija tāds smieklīgs salīdzinājums par arhitektūras pieminekli, kurš kaut kur atrodas un gadiem stāv, bet, ja sagribi tur kaut ko mainīt, tad nemaz nedrīksti ko tādu darīt, jo ir priekšraksti par to, ka tam jāsaglabājas tādam, kāds tas ir. Katram par šo pieminekli ir savs viedoklis, un katram šķiet, ka tas viņam pieder (smejas). Protams, Prāta vētra ir atbildība, mēs to saprotam, taču arī cenšamies, lai šī apzināšanās nesāktu ietekmēt radošo lidojumu no kaut kādas pašcenzūras viedokļa. Par rūpēšanos par mūsu skatītāju un klausītāju… Nupat nocenzējām video dziesmai Šokolādes saldējums, kas bija nedaudz pikantāks, jo iedomājāmies, ka varbūt puritāniskākās ģimenēs mums sāktu piedēvēt šovinismu vai seksismu - nekas tāds jau tur nebija, bet 18 metru ekrānā viss izskatās mazliet citādāk. Nu labi, lai būtu citādāk.
- Bet vai tad nesanāk sevi iegrožot? Tu gribētu realizēt savas ieceres tā vai šādi, bet nākas domāt par to, ko, kā tagad moderni teikt, domās tante Bauskā?
- Renārs [Kaupers] reiz labi pateica, ka mēs grupas un arī mūsu biroja iekšienē esam kā mazs vietējās pasaules mikromodelis: ja gribi saprast, kāda būs reakcija uz kādu radošo mēģinājumu, atnes un noliec birojā to uz galda. Un tu dabūsi viedokļus no visām sociālajām grupām, jo mums birojā tās visas ir pārstāvētas. Tas ir labs lakmusa papīriņš. Šādi testi palīdz, jo vienmēr ir veiksmīgākas vai mazāk veiksmīgas lietas, taču, jāatzīst, ka ne vienmēr mēs ar to nodarbojamies. Pārāk aizraujoties ar šāda veida vērtējumiem, vari pazaudēt savu personības mugurkaulu, bet kaut kādām šķautnēm ir jābūt, lai saglabātu grupas enerģiju.
- Parasti katrai tūrei izplāno kādu pārsteigumu?
- Mēģinājām visu būvēt ap skārda bungu tūres nosaukumu. Mani ļoti uzrunāja arī šī filma, rezultātā sākām kopā ar PapaČi būvēt visu stāstu. Vispirms radās skatuve un tikai tad vīzija, kas vispār tas viss ir. Droši vien kādā ziņā tas robežojas ar ceļojošu cirku, taču tikpat labi to var arī iztēloties par gadatirgu. Bet varbūt tā ir kāda romantiska sajūta no tālas pagātnes. Kopējā sajūta ir tāda… kā to raksturot… tas rada dīvainas, bet ļoti siltas sajūtas. Atpazīstamas emocijas, kas mīt katrā no mums. Varbūt tā ir atgriešanās bērnībā vai, kā saka Renārs, katrs šeit atrod sevī to mazo zēnu, kurš sit tās skārda bungas. Kurš dara gan palaidnības, gan ir arī cīnītājs un uz priekšu gājējs.
- Labi, labi, kādas no jums vairs palaidnības?! Jums ir pāri četrdesmit!
- Jā, bet tāpēc mēs arī gribam pamodināt to zēnu. Grupām, kas tik ilgi pastāv, ik pa laikam nepieciešami šādi un citādāki restarti, kaut kāda sevis uzmundrināšana. Ja, nē, tad sāc iesīkstēt un stagnēt. Un pārtopi par klasiķi (smejas). Vai Prāta vētra nav iesīkstējusi? Es domāju, ka pēdējais albums mums ļoti palīdzēja. Zviedri, no kuriem viens būs uz skatuves arī kā perkusionists, mums ieraksta procesā deva atkal impulsu radoši ālēties. Mūs tas kaut kā iekustināja. Par pēdējo albumu mums ir ļoti laba sajūta, - ka atkal ir noķēries tas laika gars. Mēs spēlējam popmūziku, mēs esam meinstrīma grupa un no tā nekautrējamies - tas arī viss.
- Par režijas procesu - kā tas notiek? Esmu dzirdējis, ka dziesmas daudziem atnāk naktīs, tad nākas celties un pierakstīt idejas, bet kā ir režisoriem?
- Tā arī ir, šīs idejas atnāk ap četriem vai pieciem naktī. Ja no rīta pamostos, un šī ideja vēl ir [galvā], tad tas nozīmē, ka tā bijusi tā vērta, ja ne, tad - nē. Kad esmu saņēmies drosmi, tad lidmašīnā vai kafejnīcā uz salvetītes uzzīmēju ideju un parādu pārējiem - ir jau iegājusies leģenda par šīm salvetītēm. Skatos, ko viņi saka. Ja viņi saka - o, šis gan ir foršs, tā ir laba doma, tad zinu, ka esam uz pareizā ceļa.
- Bet, ja viņi saka, vecīt, ej izgulies?
- Jā, arī tā ir bijis, bet kaut kā jau līdz vienotam rezultātam tomēr nonākam. Lūk, šis gan ir uz papīriņa (rāda skatuves metu), tad nu palēnām nonākam līdz idejas realizācijai. Šī taps šajos koncertos.
- Koncertos dažkārt grupas kolēģiem pēc tavas režisora iniciatīvas nākas iejusties konkrētos tēlos, piemēram, Jānim Jubaltam, kam dziesmas Spogulīt, spogulīt izpildīšanas laikā nācies iedzīvoties lielā un spoguļojošā bumbā un kur tik vēl ne. Kā tu viņus pārliecini, ka tas jādara?
- Jančuks vienmēr spurojas, bet beigās viņam viss ļoti patīk, turklāt viņš arī ārkārtīgi daudz izdara. Realitātē skatuves ir ļoti lielas, un tās kaut kā ir jāapdzīvo. Renārs ar Jāni ir vienīgie, kuri nav piesprausti pie vadiem - tagad gan mēs arī Māri Mihelsonu padarīsim mobilāku, jo viņam būs sintezators iekārts kaklā, līdz ar to arī viņš varēs kaut kur brīvāk paskraidīt apkārt. Parasti no dramaturģijas viedokļa koncertu veidojam arī tā, lai kāda tā sadaļa veidojas arī uz citas skatuvītes. Šoreiz gandrīz visi dalībnieki būs iesaistīti arī tajā video saturā, kas būs redzams uz ekrāniem, un būs piedalījušies tur kā aktieri. Mums pašiem tas bija ļoti interesants radošais moments. Kā nu tas ir izdevies, vērtējiet koncertos.
- Šoreiz jums pavisam īpašs izaicinājums: Mežaparka Lielajā estrādē notika dziesmu svētki un pēc tam, pirms tālākās rekonstrukcijas, tikai Prāta vētras koncerts.
- Mums ir liels gods, ka mums tur vispār ļāva uzstāties. Nu, tad lai Prāta vētra sanāk kā tāds labs dziesmu svētku āfterītis, pēcballīte (smejas). Kad oficiālā daļa ir beigusies un var iztrakoties, bet pēc tam doties tālāk būvēt gaišo nākotni (smejas). Kaut ko jau gaisā arī uzšausim, salūtu vai ko, nebūs jau tik mierīgi.
- Kā grupas menedžerei izdodas piebremzēt tavas trakās režisoriskās idejas no finansiālā aspekta?
- Aijai [Auškāpai] ir ļoti sāpīgi, bet kaut kā mēs tomēr vienmēr nonākam pie kompromisiem. Protams, tas finansiāli ir ļoti, ļoti dārgi. Taču arī gaismas un skaņas kompānijas, ar kurām mēs strādājam jau ilgus gadus, deg par šo lietu, un tas priecē. Ir patīkami, ka ir liels cilvēku kopums, un mums tas šajā tūrē ir ap 350 cilvēki, kas strādā vienota mērķa labā. Un mērķis ir vienkāršs - radīt cilvēkiem svētkus! Turklāt biļešu cenas uz šāda līmeņa šovu nemaz nav tik augstas. Esam ļoti pieejami, jo domājam arī par to, lai mūs redzētu iespējami vairāk cilvēku. Varam jau uzlikt biļetes cenu simts eiro, bet tad šo koncertu nebūtu redzējuši vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku.
- Bet kam vajadzīgi šādi ieguldījumi?! Uz Prāta vētru taču nāktu arī tad, ja jūs visu koncertu pavadītu, vienkārši sēžot uz taburetēm!
- Jā. Bet tagad - varbūt kāds mazs latviešu puika to visu redzēs, no tā iedvesmosies, un pēc divdesmit gadiem ieraudzīsim pirmo lielo latviešu superstāru pasaules mūzikā! Jo tieši tādi savulaik bija mani inspirācijas objekti - U2 un Depeche Mode koncerti. Mani tik ļoti ietekmēja tas, ka kaut kas var notikt šādā mērogā, tik plaši un interesanti, man tā gribējās kaut ko tādu izdarīt! Man šķiet, ka Prāta vētra ir labs piemērs, ka kaut kas tāds ir iespējams arī Latvijā, ka to var izdarīt. Man būtu vislielākais prieks redzēt, ka kādam no jaunās paaudzes mūziķiem beidzot izdotos pieteikt Latviju tā, pa riktīgo! Ja ne mums pašiem.
- «Ja ne mums pašiem»… Vai tas nozīmē, ka Prāta vētrai lielās cerības par plašiem Rietumu tirgiem ir atmestas?
- Nē. Mēs šajā jomā darbojamies jau ilgi. Piemēram, kādā interneta straumēšanas vietnē - nosaukumu gan neatceros - izrādās, ka Polijā mūs klausās pat vairāk nekā Latvijā. Un ne jau dēļ singla Maybe, bet tieši ar pēdējo albumu. Austrumeiropā cilvēkiem Brainstorm zīmols joprojām ir ļoti zināms un atpazīstams, mēs tur esam diezgan saprotams lielums un atsevišķās vietās mūsu klātbūtne ir jūtama. Rietumeiropā, protams, ir citādāk. Ja neskaita Latviju un Baltijas valstis, tad lielākais tirgus mums ir Krievija - tas ir fakts. Bet, par starptautisko tirgu runājot, uz savas ādas esam izbaudījuši, ka tur tikt nav nekas neiespējams. Protams, popmūzikas žanrā tur ir vislielākā konkurence un tur darbojas skaļākie vārdi, pārējās nišās ir izdzīvot vieglāk. Ar ko mums konkurēt - Coldplay un U2, citiem šādas A klases māksliniekiem?! Tas ir sarežģīts uzdevums.
- Bet kā jums šobrīd sokas Krievijā?
- Ļoti labi! Nupat izbraukājām vairākus festivālus, lai iesildītos Latvijas tūrei, turklāt bijām hedlaineru statusā - ja jau tā, tad laikam tas tomēr ir kaut kāds rādītājs. Gada nogalē mums Maskavā plānojas liels koncerts lielā arēnā - Crocus City Hall. Mēģināsim aizvest uz turieni kaut vai kaut ko no tā, ko mēs šobrīd rādām Latvijā. Par politiku… Tai nav ne gala, ne malas. Ja tā, tad jau es nemaz nevaru braukt ārā arī no Engures! Es taču nevarētu braukt spēlēt uz Ventspili, nevarētu braukt spēlēt uz Rīgu, jo kādam kaut kur kaut kas varētu norēgoties. Ja izvēlies būt politiķis, kas ir mūzikā, tad pierodi pie tā, ka tev dod pa galvu, bet, ja izvēlies muzikanta ceļu, tad dziedi un spēlē, dari to pēc vislabākās sirdsapziņas, nes miera un mīlestības vēsti. Ja mēs kādam, jebkuram un jebkurā valstī, kurš atnācis uz koncertu, varam dāvāt prieku, ļaut atpūsties un aiziet mājās labā omā, tad ne uz ko citu mēs arī nepretendējam. Mēs neesam sludinātāji. Man nebūs, ko citu teikt. Ja tas kādam nepatīk, tad ielieciet mūs, Raimondu Paulu, Intaru Busuli, Laimu Vaikuli un Rīgas Dinamo smagajā mašīnā un vediet uz mežu! Un pēc tam ņemiet otru mašīnu, kurā salikt [Kristapu] Porziņģi un citus, kas strādā Amerikā. Varbūt tad visi beidzot būs laimīgi (smejas).
- Kā jūs joprojām jūtaties savā mikrokolektīvā, kas ir kopā no skolas laikiem?
- Es domāju, ka mums ir izveidojusies ļoti laba subordinācija, kas arī palīdz nodrošināt šo ilgdzīvošanu. Piemēram, tūrēs jau vismaz desmit gadus dzīvojam katrs savā numuriņā. Pirms tam mēs dzīvojām pa divi vienā numuriņā, bet tad kādu brīdi saproti, ka tas paliek par grūtu - viens grib iet gulēt divos, otrs celties septiņos utt. Šie mazie komforta un savas privātās telpas palielināšanas līdzekļi palīdz izdzīvot ilgtermiņā. Ja mēs tā sausi paskatāmies pēc cipariem, tad apmēram pusgadu esam diendienā kopā. Pirmdien, otrdien un trešdien esam mājās, tad ceturtdien jau kaut kur lidojam un atgriežamies svētdien vēlu vakarā. Grūti būtu pārmest, ja mēs tās trīs dienas īpaši nealktu satikties, lai vismaz kaut kā atpūstos un veltītu laiku savām ģimenēm. Cilvēki, kas nostrādājuši no pirmdienas līdz piektdienai savos kolektīvos, arī ne pārāk mēģina brīvdienās atpūsties kopā ar saviem kolēģiem. Tā gan mēdz būt, arī mums tā mēdz būt, ir arī dažādi svētki un svinības, kuras pavadām kopā. Un tomēr - ilgdzīvošanas noslēpums ir respektēt katra privāto telpu. Cik nu, protams, tas iespējams. Lai pēc mūzikas sacerēšanas un uzstāšanās mirkļiem būtu vientulības un vienpatības mirkļi, kuros vari pārdomāt, kurp virzies, kurp ej, kāds tu kļūsti utt.
- Katrs uz vecumu paliek dīvaināks, katram parādās savas intereses. Vai tas neatstāj iespaidu arī uz grupas darbību - tieši no cilvēciskā viedokļa?
- Tev ir pilnīga taisnība! Un tas ir tikai normāli. Gadiem ejot, cilvēku personības šķautnes un viņu paradumi mainās, turklāt aizvien vairāk sākam redzēt, kas kurš ir - viens paliek par bubinātāju, otrs paliek pilnīgi mierīgs, citam varbūt citādāk. Tāpat ar nodarbēm. Piemēram, Renārs atrod prieku, spēlējot dažādos akustiskos un pusakustiskos projektos, viņš piedalās bērnu mūzikas ieskaņošanā, kur labprāt iesaistās arī Jānis ar savu ģitāru, turklāt viņš ir meistars dažādos ekstremālos sporta veidos - amatieru līmenī viņam būs maz konkurentu. Savukārt Māris kopj savu lauku īpašumu, kaut kur pusotras stundas braucienā aiz Smiltenes, un nodarbojas ar komponēšanu. Man - kino. Šiem koncertiem vizuālos kadrus izvēlējāmies filmēt, turklāt tūlīt nāks klajā mana debija dokumentālajā kino. Tas būs par kādu manu senu draugu: pirms kādiem gadiem divdesmit spēlējām viņa kāzās, tad viņš bankrotēja, aizbrauca uz Āfriku utt. Kopā ar draudzeni pirms kāda laika uz turieni aizbraucām, un es biju tik ļoti pārsteigts par tur redzēto! Viņš dzīvoja zaru būdā okeāna malā, Sjerraleonē, bet tas bija tik skaisti! Es uzņēmu dokumentālo filmu par dimantu raktuvēm, par tur notiekošo, bet pie viena tā bija arī tāda kā parakņāšanās dvēselē.
- Režijas lietas… Bet Prāta vētrā tavi pamata pienākumi taču ir bundzinieks! Kā tev sokas ar šo lietu?
- Jā, ir baigi interesanti, kad karina tās birkas, kas īsti esi (smejas). Kad tik ilgu laiku dari vienu lietu, tad jau arī rodas šīs domas pamēģināt, ko vēl dzīvē vari, jo esi taču daudzpusīgāks! Vai es esmu Kaspars Roga - bundzinieks? Kas es esmu, Aija? (Jokojoties prasa telpās ienākušajai menedžerei. - Kas tu esi? Traks čalis! - skan atbilde). Par bungām. Es spēlēju tās stundu dienā, ja ir regulārāks režīms un ir koncerti. Man tas darbojas arī kā rīta rosme - paspēlēju bungas, pavingroju un jūtos labi. Bet tagad ir šie lielie koncerti, tad lielie mēģinājumi ir pa kādām piecām stundām. Pēc tam ir sajūta kā pēc kārtīgām sporta spēlēm.
- Prāta vētras dziesmās bungu partijas gan nešķiet tik milzīgi sarežģītas, lai tā noņemtos…
- Nē, es arī sevi neuzskatu par milzīgu virtuozu. Bet es ļoti priecājos, ka mums Latvijā ir parādījies tik daudz sitamo instrumentu meistaru. Piemēram, mums koncertā Daugavpilī pievienosies Nellija Bubujanca - viņa spēlēs perkusijas. Izcils meistars! Esmu tiešām gandarīts, ka mums Latvijā ir šāda līmeņa spēlētāji, kurus es pat gribēdams nevarētu meistarībā noķert, dienām trenējoties, buņģieri mums tiešām ir augstā līmenī!
- Noslēdzošais jautājums - cik sapratu, neesi vairs rīdzinieks?
- Nē, es esmu no Engures! No A līdz Z! Es tur neesmu dzimis, bet kaut kā tur ieklīdu. Man tur bija draugi, sākām pa vasarām tur atpūsties, un tā nu es tur iedzīvojos. Šobrīd mums tur ar [mūziķi] Donu un kafejnīcas Piens līdzīpašnieku Ģirtu Upīti pieder kafejnīca un picērija, bet tas tā. Dīkdieņu paradīze, ja kāds grib kaut kur pasēdēt, iedzert alu un uzspēlēt pingpongu (smejas). Jūra - tas laikam bija noteicošais faktors. Vai varēsim tur pēc daudziem gadiem satikt pensionāru Rogu? Eu, visticamāk, ka tev ir taisnība! Kā tāds itālis sēdēšu krēslā ar resnu vēderu un kaut ko bubināšu kasierei pie sāniem (smejas)!