«Lai cik saspringts būtu kvarteta grafiks, tiklīdz ir kāds piedāvājums spēlēt Latvijā, jo īpaši Jūrmalā, kas ir mana dzimtā pilsēta, vienmēr mēģinu būt fleksibla un izbrīvēt laiku, pat ja sākotnēji šķiet, kas tas nav iespējams,» saka izcilā vijolniece, Artemis Quartet (1989) pirmā vijole Vineta Sareika. Viņa spēlē vijoļmeistara Antonio Stradivāri vijoli, kas darināta 1683. gadā un ko māksliniecei uz kādu laiku aizdevis Ruggieri fonds Šveicē.
Šovakar Dzintaru koncertzāles Lielajā zālē koncertā Dzimuši Latvijā Vineta Sareika muzicēs kopā ar Latvijas Simtgades jauniešu orķestri, kas valsts simtgades svētku programmas ietvaros labākajiem Latvijas jaunajiem mūziķiem dod iespēju pilnveidot savas mākslinieciskās prasmes un uzstāties kopā ar pasaulslaveniem Latvijas mūziķiem.
Jūrmalas festivāls
No šodienas līdz pat sestdienai, 28. jūlijam, ar pieciem krāšņiem koncertiem un īpašu Latvijas simtgadei veltītu programmu Dzintaru koncertzālē norisināsies krāšņs vasaras notikums - ceturtais Jūrmalas festivāls.
Festivāla goda mākslinieks, pasaulslavenais operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko (tenors) kopā ar Latvijā un pasaulē atzītiem māksliniekiem Kristīni Opolais (soprāns), Kseniju Sidorovu (akordeons), Egilu Siliņu (basbaritons), Alisu Zinovjevu (soprāns), pianistiem Osokiniem, Vinetu Sareiku, diriģentu Aināru Rubiķi, Jūrmalas festivāla orķestri un citiem māksliniekiem gādās par neaizmirstamu vasaras muzikālo piedzīvojumu.
28. jūlijā pulksten 21.20 Aināra Rubiķa diriģētā Latvijas Simtgades jauniešu orķestra koncertu, kurā kopā ar labākajiem jaunajiem mūziķiem - vijolnieku Daniilu Bulajevu, ģitāristu Miku Akotu un baritonu Kalvi Kalniņu - uzstāsies Latvijā dzimušas pasaules zvaigznes, būs iespējams vērot LTV1 ēterā. Koncertā tiks izpildīti gan pasaulslavenu autoru - V. A. Mocarta, Dž. Rosīni, A. Vivaldi un citu, gan latviešu - Pētera Barisona, Jāņa Mediņa un Romualda Kalsona darbi.
Vineta Sareika kopā ar jauno ģitāristu Miku Akotu (18) no Alsungas izpildīs tango karaļa Astora Pjacollas skaņdarbu Café 1930 un kopā ar jauniešu orķestri - vijolnieku repertuārā iecienīto Morisa Ravela Rapsodiju vijolei ar orķestri Čigāniete.
Ar skatu nākotnē
«Piedāvājums uzstāties Jūrmalas festivālā man nāca no Dzintaru koncertzāles un Latvijas koncertu direktora Guntara Ķirša - pēc mana solokoncerta Dzintaru Mazajā zālē pagājušajā gadā, kur spēlēju kopā ar savu ilggadējo skatuves partneri, pianisti Amandīni Savarī. Un, tā kā kvartetā jūliju parasti cenšamies izkārtot brīvu, ar prieku secināju, ka varēšu piedalīties. Turklāt man ļoti patika ideja par jauniešu orķestri, par topošo mūziķu un profesionāļu līdzās muzicēšanu, jo - tas ir skats nākotnē, nozīmīgs impulss mūsu profesionālo mūziķu nākamo paaudžu izaugsmei. Sestdien mums bija pirmais kopīgais mēģinājums, un es varu teikt, ka viņi ir ļoti labi sagatavojušies - skan braši. Izkonkurēs vēl visus lielos orķestrus,» smaidot stāsta vijolniece Vineta Sareika. Uz Dzintaru koncertzāles lielās skatuves viņai pēdējos gados nav tik bieži nācies spēlēt, pāris koncerti ir bijuši Dzintaru Mazajā zālē, kur esot ļoti laba akustika, kamermūzikai perfekti apstākļi. «Lielajā zālē esmu vairākkārt bijusi skatītāju rindās, un tā vienmēr bija pozitīva svētku sajūta. Eiropas koncertzālēs, kur nāk izlutināta publika, mazliet jūt snobismu: nu, un ko jūs šoreiz mums parādīsiet...? Jūrmalā to nekad neesmu jutusi,» apgalvo Artemis Quartet pirmā vijole. Un viņai tiešām ir ar ko salīdzināt.
Bijība un respekts
Vinetas Sareikas pirmā skatuve bija Slokas baznīcā, kur, tikko sākusi apgūt vijoles spēli, viņa uzstājās jau piecu gadu vecumā. Pēc desmit gadiem viņa jau devās uz Parīzi, kur ar izcilību absolvēja Parīzes
Nacionālo konservatoriju. Bet starptautisku atpazīstamību guva 2009. gadā Briselē, kļūstot par Beļģijas Karalienes Elizabetes starptautiskā vijolnieku konkursa laureāti. Ar šiem panākumiem vienā no pasaules grūtākajiem konkursiem tā pa īstam sākās viņas daudzsološā starptautiskā karjera - gan kā solistei un kamermūziķei, gan kā orķestra koncertmeistarei.
Viņa ir spēlējusi solo kopā ar Beļģijas Nacionālo orķestri, Londonas kamerorķestri, Londonas filharmonisko orķestri un citiem pasaulslaveniem kolektīviem. Ir saņēmusi arī Lielo Mūzikas balvu - 2010. gadā kategorijā Par izcilu interpretāciju.
«Es atceros, kā savulaik, kad kā bērns gāju uz koncertiem Rīgā, Lielajā ģildē, man likās, ka tā ir vislielākā zāle pasaulē - augsta skatuve, milzu vitrāžas... Tas radīja lielu bijību. Tagad, protams, man tā vairs neliekas, bet šīs bērna izjūtas ir saglabājušās. Tāda pati bijība, respekts un mazliet uztraukums man ir spēlēt Jūrmalā - jo tas saistās ar Jūrmalas mūzikas skolas laikiem. Protams, es zinu, ja arī mani skolotāji ir skatītāju rindās, viņi skatās un klausās ar prieku un atvērtu sirdi. Un tomēr spēlēt mājās ir lielāka atbildība, tas ir kaut kas īpašs, ko nevar sajust nekur citur pasaulē, nevienā citā koncertzālē,» apgalvo izcilā vijolniece. Viņas nākamais koncerts mājās būs 20. oktobrī Rudens Kamermūzikas festivāla ietvaros - Dzintaru Mazajā zālē, kur viņa uzstāsies kopā ar savu slaveno Artemis Quartet.
Izslēgt mobilo telefonu
Jūlijs vijolniecei ir brīvs no pamatdarba kvartetā, tāpēc tūliņ pēc Jūrmalas festivāla viņa kopā ar savu vācu draugu plāno doties dabā - ceļojumā ar telti uz Norvēģijas fjordiem. «Man ir vitāli svarīgi vasarā redzēt saules gaismu, uzlādēt baterijas un bišķiņ padzīvot arī normālu dzīvi,» saka Vineta Sareika, sakot paldies Dievam, ka tas ir svarīgi arī pārējiem trim kvarteta mūziķiem. «Vēl pirms sāku spēlēt kopā ar viņiem, atvaļinājums jūlijā bija pirmā lieta, ko viņi ierakstīja savā koncertu kalendārā ar sarkaniem burtiem. Protams, mēs spēlējam arī pāris vasaras festivālos, bet tos iekārtojam jūnija beigās un augustā, lai pa vidu kādas sešas nedēļas būtu brīvas,» viņa paskaidro. Vislabākā atpūtai mūziķei ir tieši dabā - viņu uzlādē jūra, ezeri, kalni, parki. Viņai ir svarīgi arī pabūt mājās Jūrmalā kopā ar vecākiem, redzēt jūru, smiltis un horizontu.
«Man patīk aktīva atpūta - braukt ar kalnu velosipēdu, airēt kanoe. Arī uz Norvēģiju mums laiva būs līdzi. Galvenais - neskatīties pulkstenī, nelikt modinātāju, izslēgt mobilo telefonu un aizmirst to mājās,» smaidot stāsta Vineta Sareika. Kad taujāju, vai mūziķe var atļauties izslēgt mobilo telefonu un nebūt sasniedzama, viņa atteic, ka var gan, jo kvarteta koncertu grafiks saplānots divus gadus uz priekšu.
Un tas nozīmē arī to, ka vijolnieces mājas arī turpmāk būs Berlīnē. «Četrus gadus nodzīvoju Parīzē, pēc tam sešus gadus Beļģijā - Briselē, Vaterlo un Antverpenē, un nu jau sešus gadus esmu Berlīnē, kur man patīk vislabāk. Parīzē, godīgi sakot, nejutos īsti labi, jo man visu laiku bija sajūta, ka jāuzvedas atbilstoši kaut kādiem standartiem, ka no tevis to gaida, turklāt franču valodai jābūt perfektai, un, tiklīdz ir kāda kļūdiņa, uzreiz skatās ar nepatiku, ar nedaudz augstprātīgu izsmieklu... Kaut kā nesajutos tur mājīgi. Beļģijā gan man patika, tur aizvien ir daudz draugu, un ikreiz, tur atgriežoties, jūtos kā otrās mājās. Līdzīgi kā Latvijā. Savukārt Berlīnē man patīk tā neierobežotā brīvība - jo tur katru pieņem tādu, kāds viņš ir. Pilsēta ir plaša, un nav sajūtas, ka katrs cīnās par savu pleķīti zem saules,» stāsta Vineta Sareika, piebilstot, ka Berlīnē ātri iedzīvojusies un ieguvusi jaunus draugus, jo cilvēki ir ļoti atvērti. «Pēc Parīzes biju drusku satraumēta, domāju, kā būs sākt dzīvi citā pilsētā, kur nevienu nepazīstu, ka atkal būs sevi jāpierāda, ka būs grūti gadi, kamēr iedzīvošos. Tomēr jau pirmajos mēnešos tur sajutos ļoti labi. Pat ja pēc pāris nedēļu prombūtnes atgriežos Berlīnē un man atkal jūk deklinācijas, jo kādu laiku neesmu runājusi vāciski, neviens to neņem ļaunā.»
Interesanta ēka meža vidū
Vijolniece Vineta Sareika līdz savam instrumentam nonākusi teju nejauši. Kad meitenei bija pieci gadi un zvanījusi mammas māsa, lai noskaidrotu, ko bērnam dāvināt Ziemassvētkos, mamma atbildējusi: vijoli. Ar smagu darbu un milzīgu pašatdevi viņa šodien kļuvusi par vienu no Latvijas klasiskās mūzikas lielākajiem dārgakmeņiem. Par spīti intensīvam darba grafikam visas karjeras garumā, Vineta Sareika nekad nav zaudējusi mūzikas mīlestību. Tāda brīža, kad šķistu, ka viss jāmet pie malas, viņas karjerā nav bijis.
«Es neesmu no cilvēkiem, kas ļoti plāno savu dzīvi. Patiesībā man liekas, ka visa mana dzīve ir vienas vienīgas nejaušības,» secina pasaulslavenā stīgu kvarteta Artemis Quartet pirmā vijole. «Protams, tagad, muzicējot kvartetā, nākas dzīvi plānot, bet, kas attiecas uz manu radošo karjeru, viss noticis nejauši. Gan tas, kā nokļuvu kvartetā, gan tas, kā nokļuvu Beļģijas Karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā un man pavērās durvis uz prestižo Karalienes Elizabetes starptautisko vijolnieku konkursu. Braucu garām, domāju: kas tā par tādu interesantu ēku meža vidū... Piebraucu klāt, paņēmu bukletiņu, un nākamajā gadā, kad beidzās studijas Parīzes konservatorijā, domāju, ko darīt tālāk. Atcerējos par «interesanto ēku» un aizsūtīju savu dosjē... Katrā ziņā nevienā brīdī nevarēju iedomāties, ka kādreiz spēlēšu Artemis Quartet un dzīvošu Berlīnē. Tas nebija manos plānos,» vijolniece sirsnīgi nosmej un saka, ka darbs kvartetā ir ilglaicīgs jeb beztermiņa projekts. Mūziķe, kura tur spēlēja pirms viņas, bija nostrādājusi 18 gadus. «Viņa aizgāja, lai vairāk laika varētu veltīt ģimenei un bērniem, jo darbs kvartetā ir nemitīga ceļošana, bet laika, ko pavadīt mājās, ir ļoti maz. Šosezon vien mums bijuši jau 77 koncerti, bijām gan Amerikas tūrē, gan Izraēlā, gan tikko atgriezāmies no Āzijas, kur spēlējām Honkongā un Taivānā.»
Izmēram nav nozīmes
Ja vijolniecei bērnībā «lielākā zāle pasaulē» bija Lielajā ģildē, tad interesanti, kur tagad, iepazinusi pasaulē prestižāko koncertzāļu skatuves, tāda ir? «Pēc izmēra vai pēc sajūtām? Pēc sajūtām noteikti Kārnegi zāle Ņujorkā un Vīnes koncertzāle, kas abas jau apvītas leģendām par māksliniekiem, kuri tur uzstājušies. Protams, arī Berlīnes filharmonija, kas ir fantastiski skaista, ar burvīgu akustiku, bet - tur man jau ir māju sajūta, kā agrāk bija Jūrmalā. Jo Artemis Quartet tur ir rezidējošs jau vairāk nekā divdesmit gadu, un tur uz koncertiem nāk mūsu uzticamie fani, kas gadiem aktīvi seko kvarteta radošajai attīstībai.»
Interesanti, uz kuras koncertzāles skatuves izcilā vijolniece vēl tikai sapņo nokļūt? Vinetai Sareikai atbilde uz šo jautājumu ilgi nav jādomā. «Uz jaunās Rīgas koncertzāles skatuves! Uz tās, kas vēl nav uzcelta, man gribētos nokļūt pēc iespējas drīz. Un izmēram nebūs nozīmes - manā radošajā ceļā tas būs nozīmīgs punkts tieši sajūtu ziņā.»
***
Vineta SAREIKA
• Pasaulslavenā stīgu kvarteta Artemis Quartet (Berlīne) pirmā vijole (kopš 2012. gada)
• Dzimusi 1986. gada 1. martā Jūrmalā
• Mācījusies Jūrmalas 1. ģimnāzijā un Jūrmalas mūzikas skolā
• Vijoļspēles studijas sākusi Jūrmalas mūzikas skolā piecu gadu vecumā (pie leģendārā skolotāja Ojāra Kalniņa), 2002. gadā turpinājusi Žerāra Pulē klasē Parīzes Nacionālajā augstākajā mūzikas un dejas konservatorijā (ko 2006. gadā absolvējusi ar izcilību un žūrijas atzinību), un maģistrantūrā Beļģijas karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā pie Ogistēna Dimē un Artemis Quartet mūziķiem
• Starptautiskos konkursos piedalījusies kopš 11 gadu vecuma: Grand Prix konkursā Gradus ad Parnassum (2001), 2. vieta Avinjonas konkursā (2001), 1. vieta Benedeto XIII kamermūzikas konkursā (2004) u.c.
• 2006. gadā kopā ar pianisti Amandīni Savarī un čellistu Kristianu Pjēru Lamarku dibinājusi un vairākus gadus spēlējusi kameransamblī Dali Trio, kas ieguvis daudzas starptautiskas balvas
• Pēc uzvarām vairākos starptautiskos konkursos un iekļūšanas prestižā Karalienes Elizabetes starptautiskā vijolnieku konkursa laureātu vidū 2009. gadā Briselē sākusi daudzsološu karjeru gan kā soliste un kamermūziķe, gan kā orķestra koncertmeistare (bijusi Flandrijas Karaliskā filharmoniskā orķestra galvenā koncertmeistare, 2011-2012)
• Bieži piedalās pazīstamos Eiropas kamermūzikas festivālos
• Zināšanas un prasmes papildinājusi daudzās meistarklasēs, tostarp pie Idas Hendeles, Ivrī Gitlisa, Zahara Brona, Maurīcio Fuksa un Franča Helmersona
• Neprecējusies
