«Nu, kā es tagad dzīvoju? Rakņājos pa zemi, rakņājos pa atmiņām,» saka vitālais aktieris Jānis Kubilis. Pēckara paaudzes skatītāju elks, kurš visu savu radošo mūžu nostrādāja Nacionālajā teātrī (tolaik – Drāmas teātrī). Pirms teju 30 gadiem viņš negaidīti un strauji aizgāja no teātra, nu jau izaugusi paaudze, kas viņu uz skatuves nemaz nav redzējusi. Ar latviešu kino viņam nebija tuvas attiecības, tāpēc aktiera mūžs palicis vien publikas atmiņās, recenzijās, intervijās un fotogrāfijās. Nākamajā nedēļā, 24. jūlijā, Jānim Kubilim apritēs 95. Neatkarīgā devās ciemos pie aktiera, kas ir tikai piecus gadus jaunāks par Latvijas valsti.
- Kāds jums ir laiks pirms tik lielas jubilejas?
- Es neesmu satraukts, jo jubilejas nāk un iet, nāk un iet, un ar laiku mainās laika jēdziens. Kaut kā zūd interese par savu vecumu. Kad man bija 90 gadu jubileja, bija neliels ļembasts, atnāca ciemos kolēģi, bet nu man vairs negribas neko lielu rīkot. Ziniet, kad iedomājos tās runas, ko teiks... Skaidrs, ka perspektīva nav rožaina, tāpēc visi centrēsies uz pagātni - reiz bija tā..., mēs toreiz tā..., atceries, kā... Sajūta ir divējāda. Protams, ka esmu laimīgs, jo nodzīvots līdz «tādam ciparam», saglabājot skaidru prātu. Anšlavs Eglītis kāda lugā saka - esi pateicīgs par katru stundu, ko tu dzīvo.
- Tagad novērtējat?
- Tagad novērtēju. Tomēr man visu laiku ir sajūta, ka neko lāgā neesmu savā dzīvē izdarījis. Patiešām. Apzinos, ka ir bijis daudz kā, tomēr visu laiku ir sajūta - eh, varēju vēl to un to varēju labāk...
- Varbūt esat pārāk prasīgs pret sevi?
- Tāds esmu bijis vienmēr. Prasīgums pret sevi un arī citiem nereti raisījis konfliktus.
Nu, kā es tagad dzīvoju? Rakņājos pa zemi, rakņājos pa atmiņām.
- Kur tad jūs vairāk dzīvojat - pagātnē, tagadnē vai nākotnē?
- Tagadnē, bet arī pagātnē, jo nākotnē dzīvot man nav reāli. Nav tā, ka es sēžu un domāju par to, kā bija, man patiešām ļoti interesē dzīve, mani interesē viss, kas ar mums notiek mākslā, politikā, sportā, es sekoju visam līdzi. Un dienas man paiet ļoti ātri. Kādā lugā bija teiciens - kur paliek dienas? Tieši pēdējos gados es arī par to domāju - kur tās paliek, jo nupat vēl bija rīts, un vakars jau klāt. Protams, ir nostalģiskas domas, ir arī šķendēšanās par dzīvi, arī priecāšanās par dzīvi... Nu, kā jau tas ir pensionāriem manos gados.
- Daudzi tieši pensijā nezina, ko darīt.
- Tad gan ir beigas. Tad cilvēks sabrūk.
- Jūs taču arī aizgājāt no teātra ļoti strauji, pat pamazām nepieradinot sevi pie domas par pensiju.
- Jā, es aizgāju ļoti strauji, bet jau tolaik man bija daudz blakus interešu. Teikšu tā, kā ir - mani ļoti glābj vasaras māja Baltezerā, te ir oāze, kur dzīvoju no maija līdz oktobrim, te var atjaunoties. Te ir dārzs, tajā kaut kas aug, kaut kas neaug, par visu ir jārūpējas, dažreiz arī jākreņķējas, īsi sakot - aktīva dzīve. Protams, ka dzīvē man daudz kas bijis, atmiņas ir dažādas. Smaga bērnība, kara laiks... Katru gadu aizbraucam uz manu pusi, uz Neretu, apkopt kapiņus, un man, tur esot, uznāk milzīga smeldze. Dīvaini, bet es neesmu ticis vaļā no senām atmiņām. Tur pagājusi mana bērnība, diezgan smaga un sarežģīta, tur piedzīvots karš. Mūsu mājas vairs nav, bet mana liepa, kur es kalu savus plānus, vēl ir.
Ja objektīvi skatos uz dzīvi, esmu laimīgs cilvēks, tomēr tieši Neretā es piedzīvoju arī šausmas - redzēju, kā cilvēki pārvēršas, paliek briesmīgi, kad nāk cits režīms, cita pārliecība. Tolaik daudziem tika nodarīts pāri, pēc tam radās dažādas atriebības, sāka malt naida dzirnavas, un tās jau cilvēkus nežēlo. Tas arī ir lielu pārmaiņu traģisms - vaļa tiek dota naidam, atriebībai, seniem aizvainojumiem. Protams, tur bija arī skaists periods, kad iepazinos ar savu sievu Liliju, kura mani pievērsa teātrim, citādi būtu kļuvis par piensaimniecības inženieri. Mani uzreiz uzņēma studijā, pēc tam - teātrī, un tur bija gan skaistas, gan ne tik skaistas lomas, tā ka - varu būt laimīgs.
- Sakāt, ka jūs interesē šis laiks, kas tajā liekas visinteresantākais?
- Cilvēki, viņu pārvērtības, vājības... Viss man ir interesanti. Ja kāda tauta sevi ļoti noniecina, tad viņa ir pakļauta lielām briesmām, tad viņai uzkundzēsies, jo tā ir vāja - ja strīdas un plēšas savā starpā, tad nav kopības izjūtas. Un visa enerģija un spēks aiziet strīdos, vienam otra noniecināšanā un kritizēšanā. Mani personiski uztrauc mūsu lielais naivums. Laikam jau aiz godīguma, jo mūsu tauta kopumā ir ļoti godīga, es tā domāju. Peripetijas pārmaiņu laikos ir cita lieta, bet kopumā latvieši ir pozitīvi noskaņoti. Pēdējo laiku dzīvoju mūsu Dziesmu svētku noskaņā, to milzīgo skaisto lādējumu, ko es dabūju no Dziesmu svētkiem, tas paliks uz ilgu laiku. Protams, ka neiztiek bez svētku kritikas, bet es saku - atmetiet to, paņemiet to skaisto, kas tajos bija.
- Ko jūs, profesionāls aktieris, sakiet par amatieru kustību jebkurā jomā?
- Tas ir milzīgs upuris.
- Citi saka - būtu labāk latvieši strādājuši, bet viņi tik daudz laika iztērē dejošanai, dziedāšanai, teātra spēlēšanai, muzicēšanai, divas reizes nedēļā pa divām trim stundām mēģinājumos, plus vēl braukšana, un pragmatiski uz to paskatoties, parēķinot - tā ir viena darba diena nedēļā, kurā varētu «ražot» labklājību.
- Tā var rēķināt, bet nedrīkst arī aizmirst par to, ko cilvēkam kā personībai dod darbošanās pašdarbniekos, ar kādu enerģiju viņš pēc tam ķeras klāt darbiem. Un ļoti svarīgi ir tas, ka cilvēks nedzīvo vienmuļu dzīvi, viņš ir radošs un dzīvo radoši.
Atņemiet cilvēkam to visu, kas tad paliks pāri?
- Patērētāju sabiedrība - strādājam, lai pirktu, pēc tam mestu ārā, pirktu atkal.
- Tas jau vēl labi, jo ir jau tādi, kas arī nodzeras, citi brauc prom...
- Kāds ir jūsu ikdienas ritms?
- Protams, man ir režīms. Ceļos septiņos, tad vingroju, pēc tam - paša gatavotas brokastis, jo manas otrās pusītes, manas Lilijas, vairs nav, tad eju pastaigāties, tad pievēršos dārzam - apskatos, ko vajag apmēslot, ko aplaistīt, tad lasu presi, skatos televīziju, ja vispār tajā ir, ko skatīties, un tad jau klāt pusnakts. Tā diena paiet. Dzīvojam divatā ar Miku - kaķi, kuram jau rit piektais gads. Man ir bijuši skaisti lieli suņi, bet suni gan vairs neņemu, jo esmu pārāk sentimentāls, un uz vecumu tas kļūst arvien trakāk. Savukārt kaķis ir tāds neatkarīgs, es jau arī esmu neatkarīgas dabas, bet mēs respektējam viens otru.
Kā jau teicu - garlaicīgi nav, man ir divi dēli, trīs mazbērni, kolēģi, kas mani apciemo. Divi mazbērni dzīvo Latvijā, viens 30 gadu vecumā jau ir juridisko zinātņu doktors, starp citu, arī Jānis. Mazmeita beigusi Policijas akadēmiju, bet kopā ar draugu dzīvo Anglijā. Man ir lepnums par saviem bērniem un mazbērniem, visi ir godīgi un jauki cilvēki. Man nav par ko šķendēties par savu personisko dzīvi. Ja domājam lielākos mērogos, tad - drīz būs vēlēšanas, vajag izsvērt.
- Uz vēlēšanām iesiet?
- Obligāti. Tikai pagaidām vēl nezinu, par ko balsošu. Vēl ir laiciņš padomāt. Noteikti skatīšos diskusijas televīzijā, jo ekrāns jau «nodod».
- Vai izvēlēties, par ko balsot, - ir ticības vai prāta jautājums?
- Domāju, ka viss atkarīgs no apdāvinātības, izglītotības un pieredzes. Politikā, tieši tāpat kā teātrī un citās sfērās, vienmēr ir «jaunais vilnis». Bez šaubām, jauniem cilvēkiem ir jābūt, bet - ar pieredzi un savā profesijā zinošiem.
- Daudzi saka - ka valsts simtgades svinību gaidīšana ir pārāk pompoza un dārga.
- Tādi viedokļi izskan, iespējams, ka rīkotāji pārcenšas, bet - valsts simtgade tomēr ir simtgade, šim faktam nāk līdzi pompozitāte. Arī medijos. Lasīju virsrakstu - Dziesmu svētkos 4000 porciju izmestas atkritumos.
- Tā taču bija.
- Bija. Bet vai tā vajag rakstīt? Protams, ir jāņem vērā šis fakts, cilvēkiem ir jāatbild, to vajag pieminēt, bet vienalga iesmeldzas...
- Vai tad nevajag rakstīt?
- Rakstīt vajag, bet cilvēki taču gribēja labu, tomēr kļūdījās.
- Jūs esat tikai piecus gadus jaunāks par valsti.
- Jā, man ir ļoti laba situācija - man neviens neko nevar iestāstīt, jo es zinu, kas ir Kviesis, kas ir Ulmanis, kas ir Kirhenšteins, kas ir Staļins, kas ir Hitlers, kas ir okupācija, kas ir atmoda; zinu brīvvalsts laiku, krievu laikus, vācu laiku... Esmu tos piedzīvojis, man neviens nekā nevar iestāstīt. Man nepatīk, ja baltu krāso ar baltu, bet melnu - ar melnu, jo dzīve ir melnbalta, tā ir pilna ar kontrastiem, arī iepriekšējie laiki bija kontrastaini.
Daudz esmu domājis par dzīvi, jo - ja tu esi to visu pieredzējis, tad vari arī salīdzināt, un patiesība rodas salīdzinājumā. Bieži aizmirstam pašu galveno - mēs dzīvojam krustcelēs, tāpēc vienmēr esam bijuši un būsim atkarīgi no kāda, nekad nevarēsim pateikt, ka dzīvosim paši, neviens mums nav vajadzīgs. Tā nebūs, tā nesanāks. Mēs esam krustcelēs, un vienmēr būs kāds, kas gribēs bradāt mums pāri, tāpēc mums jābūt spēcīgiem un nosvērtiem.
Tāpēc mums jāievēlē politiķi, kas saprot situāciju. Nevaram noliegt, ka no Eiropas Savienības investīcijas nāk lielas. Cits jautājums - kā mēs tās izlietojam. Vienmēr un visos laikos ir bijuši cilvēki, kas grib un prot būt tuvāk kopīgajai silei, izmantot to personiski. Tas ir cilvēciski. Mēs tikai varam nepadarīt to par sistēmu.
- Jums nav sajūtas, ka tā jau ir kļuvusi par sistēmu?
- Zināmā mērā. Tomēr esmu absolūti pārliecināts, ka labais tomēr galu galā uzvarēs. Tomēr šobrīd ne tikai mēs dīdāmies par visu ko, arī pasaule dīdās. Intuīcija mani parasti nepieviļ, un šoreiz man tā saka, ka tuvojas globālas pārmaiņas. Čehovs ir rakstījis - ja pie sienas ir bise, tā noteikti izšaus, un līdzībās runājot - ja nesavaldīgu politiķu rīcībā ir liels spēks, tad nelaime arī var būt liela. Ir jābūt savaldošam spēkam, un tas, agrāk vai vēlāk, tomēr ir tauta.
- Tautas prātu nodarbina rūpes par ikdienu, kredīti, maksājumi, nevis globāli jautājumi.
- Tad nevajag brīnīties, ka vienā jaukā dienā viss aiziet pa burbuli. Es ļoti ceru uz labo, jo liela mēroga konfliktos uzvarētāja nebūs, tā būs kolektīva pašnāvība.
- Par ko konfliktējam?
- Pārāk daudzi grib būt noteicēji, pārāk daudzi grib būt galvenie. Valda instinkti.
- Instinkti? Sakāt, ka cilvēka rase deģenerējas?
- Egoisms ārkārtīgi progresē - gan personīgā, gan valstiskā mērogā. Tāda alkatība - visa kā ir par maz, gribas vairāk un vairāk. Cilvēks jādabū atpakaļ pie dabas, pie kultūras, pie izglītības... Prasti runājot - cilvēks ir jāizglīto, sākot no ģimenes un beidzot ar skolu.
- Varbūt cilvēkam šobrīd ir pārāk labi. Jūs esat pārdzīvojis dažādus režīmus, arī karu.
- Tāpēc man neko nevar iestāstīt, bet tiem, kas nav to piedzīvojuši, ir ļoti viegli daudz ko iestāstīt, ja vien viņiem nav savas pozīcijas, bet pozīcija rodas no izglītības.
- Jūsuprāt - bara efekts, kas mūsdienās nereti «nostrādā», ir neizglītotība?
- Noteikti. Arī vislielākā nelaime pasaulē - nabadzība. Ja cilvēks ir nabadzīgs, ja pats nav paēdis un nevar bērnus pabarot, tad rodas īgnums, nav nekāda respekta ne pret ko, viņš visam spļauj virsū, visu grib nojaukt... Liela kļūda ir tā, ka mūsu valstī strauji notiek noslāņošanās un ļoti lēni tiek risināta nabadzība. Patlaban rodas «mēs» un «jūs», un tas tautai ir visbriesmīgākais. Mūsdienās jau ar dakšām neviens neies, jaunuzceltās pilis un muižas nededzinās, bet nemiers var būt liels, un iespējams sadarīt daudz muļķību. Ja man būtu teikšana, teiktu - pirmām kārtām jārisina nabadzības jautājums, tad būs mazāk protestu, mazāk nelaimju, nebūs bezcerības. Kad ziemās dzīvoju Rīgā, pa logu redzu, kādi vīri rakņājas pa atkritumu konteineriem. Vai tad tas nav kauns?
- Tagad nav kauns būt gandrīz vai profesionālam pabalstu saņēmējam.
- Tā ir - rodas jauna šķira, kam strādāt, ja var nestrādāt un saņemt naudu? Darba tikums ir zudis.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka par cilvēkiem nav pietiekami gādāts. Nerunāsim par deklasētiem elementiem, bet māmuļa, kas aptiekā skaita centus, jo nevar nopirkt visu iepakojumu...
- Cik bieži ejat uz aptieku?
- Bieži. Un vienmēr sabojāju sev garastāvokli. Zālēm ir nenormālas cenas, tur vienmēr ir cilvēki, kas nevar sev nopirkt to, ko grib.
- Izskatāties tik spirgts, ko jūs tur meklējat?
- Es pērku dabiskas vielas. Bija aplam teikt, ka bieži eju uz aptieku, tomēr ik pa laikam sanāk.
- Jums ir poļu un lietuviešu asinis, bet sevi saucat par īstu latvieti.
- Es esmu latvietis. Man jau tiek piedēvēts jestrāks temperaments. Mamma bija paņe Snorska. Esmu audzis simtprocentīgā latviešu ģimenē, man ir simtprocentīga latvieša domāšana. Cilvēku veido vide.
- Ko esam salaiduši grīstē, ka integrācija joprojām ir aktuāla?
- Tās ir tās pašas naida dzirnavas, kas nav beigušas malt. Es biju jauns puisis, tikai 16 gadu vecs, kad redzēju, kā nāk milzu tanki, protams, ka man tas bija interesanti. Manai skolotājai, skatoties uz to pašu, asaras lija. Viņa teica - Jānīt, nekad vairs nebūs tā, kā bija. Viņai bija taisnība.
- Ir pagājuši vairāk nekā 70 gadu.
- Jā, bet šlepe velkas. Kaut kādi maisi vēl stāv. Tos jau sākumā vajadzēja atvērt. Vajadzēja lustrāciju - lai cilvēki piesakās paši, lai atzīst un nožēlo. Tagad ir brīva telpa minējumiem - kurš kuram ko nodarīja? Komunistiskajā partijā es nekad nebiju, tāpēc brīvi varu runāt. Mani kolēģi, kas bija partijā, bija tik dažādi, viens tur stājās, lai paliktu šajā darbā, cits stājās amata dēļ...
- Vai VDK ziņotājus zināt savā teātrī?
- Domāju, ka zinu. To gan es nezinu, cik ļauna viņi izdarīja.
- Maisu neatvēršana nodara vairāk ļauna nekā laba?
- Tā es domāju gan. Vajadzēja tos maisus izpurināt. Lai cieš tie, kas bija nelieši.
- Klīst apgalvojumi, ka maisos ir ļoti daudz kultūras jomas pārstāvju, tāpēc nevajadzētu - tautai būtu ētisks šoks.
- Domāju, ka nebūs šoka, lai gan to nevar apgalvot. Ja parādītu mana kolēģa ziņojumus par mani, patiešām nezinu, kā es uz to attiektos.
Padomju laikā kopā ar teātri esmu braucis uz ārzemēm, neviens man nav prasījis, lai par kādu ziņotu. Reiz ilgi muļļāja jautājumu par to, vai mani laist uz ārzemēm vai nē, jo sievai, kas arī nebija Komunistiskās partijas biedre, bija radi ārzemēs, it kā viņas dēļ mani negribēja laist, bet beigu beigās no rīta piezvanīja, ka es varu braukt. Nezinu, kas to izšķīra.
Tas nav tik naivi. Ja uz ziņotāja kartītes ir konkrētā cilvēka paraksts, tad viņš apzinājās, ko apņemas darīt. Pat, ja viņš neko nav ziņojis, viņš ir piekritis to darīt agrāk vai vēlāk. Dažiem paveicās, kad laiki mainījās, iespējams, neko nepaspēja ziņot, tomēr sadarbības piekrišanas fakts jau ir noziegums. Es attaisnotu tos, uz kuru aģentu kartītēm nav viņu paraksta.
Reizēm jocīgi jau bija - reiz divas manas mīļākās kolēģes, kas bija partijā un kurām laikam bija uzdots mani ievilkt partijā, uzrunāja mani, un es jutu, ka viņas to dara negribīgi, bet beigu beigās sasmējāmies un šķīrāmies.
- Esat džentlmenis, divas mīļākās kolēģes nesaucat vārdā.
- Lai tas paliek pie manis.
- Kad iegājāt teātrī, nesen bija pārdzīvots karš un represijas, cilvēki bija bailīgi un arī nabadzīgi, bet karjera partijā nodrošināja ērtu eksistenci, tomēr mūsdienās jau ir tāpat.
- Būtībā - diezgan līdzīgi, pat ļoti līdzīgi. Vienīgā atšķirība - tādas aģentu kartītes nav. Es tā domāju.
- Vai arī gribat cerēt?
- Gribu cerēt. Ļoti gribu cerēt, ka tādu nav.
- Daudzi vecāki cilvēki saka - šis laiks nav mans. Jūs lietojat modernās tehnoloģijas?
- Protams, ir jāzina, kas ir iphone, kas ir ipod, tos es arī aktīvi lietoju. Šodien nevaram dzīvot bez tehnoloģijām. Ja cilvēks tām neseko līdzi, viņš, teikšu vienkārši, ir atpalicis, dzīvo pagātnē. Dažreiz tas varbūt izklausās smieklīgi - kāda man, vecim, vairs daļa gar to, kas notiek pasaulē, bet ticiet man - tam vecim tas ir svarīgi. Svarīgi arī uzturēt kontaktu ar jauniem cilvēkiem.
Man joprojām ir kontakti ar kolēģiem teātrī, jau tagad zinu, ka kāds negaidīti piezvanīs un pieteiksies ciemos. Es pats alkoholu nelietoju, bet man vienmēr mājās ir kaut kas, ar ko viesus pacienāt.
- Ilgus gadus uz savu teātri negājāt, vai tagad ejat?
- Tā tiesa, ka pēc aiziešanas pensijā pirms teju 30 gadiem es ilgi negāju uz teātri, bet kolēģes mani aizvilka atpakaļ. Tur esmu vienmēr gaidīts, tur vienmēr man ir vieta skatītāju zālē. Man tikai nepatīk vienam pa nakti staigāt, tad līdzi jāņem dēls, bet katram jau sava dzīve. Kamēr pavasaros un rudeņos vakari ir gaiši, tikmēr eju, jo gribu zināt, kas notiek manā teātrī. Daudz kas man tur patīk un, protams, arī nepatīk - tieši tāpat kā dzīvē.
- Kā jums gribētos, lai jūsu, Nacionālais, teātris atzīmē 100 gadu jubileju?
- Ar skaistu izrādi. Patiesu. Nevis pompozu un ar patriotiskiem lozungiem, kas nu jau pārāk daudz dzirdēti, bet tādu izrādi, pēc kuras cilvēkiem ilgu laiku ir, ko domāt. Teātris jau ir tam radīts - lai pārdzīvotu un domātu.
- Tomēr mūsdienās izrādes ir gluži vai no ātrās ēdināšanas arsenāla - apēd un nejūti, vai esi paēdis, vai tikai formāli ar kaut kādu ne īpaši kvalitatīvu masu piepildījis kuņģi, proti - noskaties izrādi un nākamajā rītā esi jau aizmirsis, jo nav, par ko domāt, nav, par ko pārdzīvot.
- Teātrī var darīt visu, galvenais ir, lai izrādes veidotājiem, jo īpaši aktieriem un arī skatītājiem būtu skaidrs, kāpēc to dara. Ja nevar atbildēt uz «kāpēc?», tad es uzskatu, ka tā ir pazemošana - aktiera un arī skatītāja. Arī dzīvē ir ļsvarīgi atbildēt uz jautājumu «kāpēc?». Kāpēc kaut ko dari, nedari, saki, klusē... Teātrim vajag vairāk pievērsties cilvēciskām problēmām, laikmeta problēmām.
- Vasarās te, vasarnīcā Baltezerā, dzīvojat viens, nejūtaties vientuļš?
- Nē, jo man mūžīgi kaut kas jādara. Un ar kaimiņu [komponistu Raimondu Paulu - L. R.] jāparunā par politiku. Jā, mums te ir jauki. Vienu gan 50 gadu laikā neesam izdarījuši - neesam sastrīdējušies, tas vēl nav izdarīts.
- Vai vajag?
- Nu vajadzētu izmest villu (smejas). Acīmredzot ir tā - ja viens otram nepiekrītam, tad nestrīdamies, ja viens otram piekrītam, tad parunājamies.
- Teicāt, ka reizi gadā braucat uz Neretu. Jūs bieži skatāties savu jaunības dienu albumus?
- Ļoti jau smukas tās bildes ir. Vienu daļu esmu jau sadedzinājis, bet ir arī tādas, ko es negribu iznīcināt. Lai paliek. Varbūt mazbērni vai viņu bērni kādreiz interesēsies par savu opi. Tomēr pašam man vairs ne visai patīk skatīties savas senās bildes, atmiņas uzvandīt. Kas bijis, lai arī ļoti skaists, tomēr ir aizgājis.
Visu mūžu esmu uzskatījis, ka nevajag dzīvē nest līdzi lieko. Es lieko sadedzinu. Kādreiz esmu pat paslepus no citiem mājiniekiem sadedzinājis, manuprāt, lieko un nevajadzīgo, un interesanti, ka pēc tam neviens neko nav meklējis. Ticiet vai ne - pakām un kastēm esmu dedzinājis nost, un, ja pēc tam paku un kastu saturs nav meklēts, tas nozīmē to, ka arī citiem tas nav bijis vajadzīgs. Protams, mīļlietiņas jau paliek, bet cilvēks apaug ar daudz ko nevajadzīgu - ar mantām, ar atziņām, ar pieņēmumiem, ar aizvainojumiem... Ir grūti no tā visa tikt vaļā - fiziski, emocionāli, psiholoģiski... Arī piedot vajag. Iespējams, kaut ko nevar piedot, bet vajag, jo esmu pārliecināts, ka bieži vien cilvēks konkrētā brīdī nedomā sliktu, bet viņu vada kādas nelāgas emocijas, piemēram, pārākuma sajūta, un tad pasaka vienu aizvainojumu, otru, trešo un tad pie sevis nodomā - es pateicu pēdējo vārdu!
- Par ko sakāt - labi, ka tas man dzīvē gājis ar līkumu, ka liktenis ir pasargājis?
- Esmu ticīgs cilvēks, ticu, ka ir spēks pāri mums, kas mūs vada. Daudz sargāts esmu kara laikā. Ir bijis signāls, ko var saukt arī par intuīciju, priekšnojautu, jo ir bijuši momenti, kad esmu automātiski izdarījis to, kas vēlāk izrādījies - ja nebūtu izdarījis, tas būtu bijis liktenīgi. Tā man ir bijis dzīvē. Dažreiz mani nomoka tas, ka es ļoti daudziem cilvēkiem neesmu pateicis paldies, kas man tiešām darījuši labu. Tagad es to saprotu. Tajā brīdī savā egoismā neesmu to izdarījis, bet tagad šo cilvēku vairs nav.
- Tas nozīmē - nelaidiet garām iespēju pateikt paldies.
- Un nekad nebūs par daudz pateiktu «paldies». Es mēģinu visā sameklēt pozitīvu stīgu, tā bijis gan teātrī, gan dzīvē. Savulaik man pārmeta, ka teātrī, atveidojot sliktos tēlus, es vienmēr mēģinu viņus attaisnot. Var jau lomas sadalīt - labās, sliktās, varoņi un nelieši, bet mani vienmēr ir interesējis atbildēt uz jautājumu «kāpēc?» cilvēks ir tāds. Dzīve ir interesantāka, ja meklē un atrodi atbildi uz jautājumu «kāpēc?».