Elīnas Šimkus. Melanholiski, saldsērīgi, karstasinīgi
 
©Aiga Rēdmane

«Jūtamies pagodināti, ka ar savu koncertprogrammu esam izvēlēti atklāt Senās mūzikas festivālu, kas, kā jau katru gadu, piedāvā iespēju dzirdēt muzikāli augstvērtīgus māksliniekus vairākos koncertos, dāvājot senās mūzikas mīļotājiem īstus svētkus,» saka Elīna Šimkus. Šodien, 12. jūlijā, ar Elīnas Šimkus un senās mūzikas ansambļa Fantasia Ficta (Šveice) koncertu tiek atklāts 24. Starptautiskais senās mūzikas festivāls, kas līdz 14. jūlijam koncertos Rīgā un Rundālē piedāvās itāļu, vācu un angļu baroka mūzikas izmeklētākos opusus, kā arī spāņu un flāmu vecmeistaru darbus.

Ārpus baroka zelta repertuāra

Elīnas Šimkus un senās mūzikas ansambļa Fantasia Ficta programmā iekļautas itāļu un angļu baroka mūzikas pērles, tostarp tādu lielmeistaru kā Karlo Džezualdo, Klaudio Monteverdi un Henrija Pērsela skaņdarbi. Soliste stāsta, ka viņas un Fantasia Ficta ceļi pirmo reizi krustojušies pērnajā augustā, kad kopā ar dzīvesbiedru pianistu Vestardu Šimku un viņa māsu Aurēliju uzstājušies koncertā netālu no Ženēvas, Šveicē. Organizatoriem šķita interesants fakts, ka vienā ģimenē ir trīs mūziķi, un viņi piedāvāja veidot trīsdaļīgu koncertu, kura trim daļām gan bija jābūt kaut kādā veidā vienojošām, proti, bija jāizveido programma, kurā viena koncerta ietvaros var parādīt maksimāli visaptverošu ieskatu mūzikas attīstībā caur gadsimtiem. «Ilgās pārdomās mēs nonācām pie programmas, kas aptvertu astoņus gadsimtus. Es izvēlējos senās mūzikas programmu, Aurēlija atskaņoja Baha un Šostakoviča skaņdarbus, kā arī pati savas kompozīcijas, savukārt Vestards spēlēja brīvās improvizācijas, tātad - laikmetīgo mūziku. Tā mums izdevās šī garā, trīsdaļīgā koncerta laikā atskaņot mūziku no 14. līdz 21. gadsimtam,» stāsta Elīna Šimkus. Uzzinājuši par programmas ideju, koncerta organizatori Elīnai piedāvājuši uzstāties kopā ar šveiciešu senās mūzikas ansambli Fantasia Ficta. «Mēģinājumu process bija mākslinieciski iedvesmojošs. Man ir svarīgi pēc intensīviem mēģinājumiem sajust gandarījuma pilnu nogurumu, kas liecina par to, ka darbs ir bijis produktīvs,» atzīst Elīna Šimkus.

Kad plānots šī gada Senās mūzikas festivāls, kurā piedāvāts uzstāties arī Elīnai, soliste atcerējusies veiksmīgo sadarbību ar tikai pirms diviem gadiem izveidoto Fantasia Ficta, kurā apvienojušies seši kādreizējie Ženēvas Mūzikas augstskolas Senās mūzikas centra absolventi. «Esam sagatavojuši, manuprāt, aizraujošu programmu, kas aptvers mūziku no 14. līdz 18. gadsimtam, koncerta programmā secīgi izejot cauri četriem gadsimtiem. Man šī programma ir ļoti īpaša, jo tik senu mūziku Latvijā atskaņošu pirmo reizi. Līdz šim Latvijas publika mani Senās mūzikas festivāla solo programmās ir dzirdējusi baroka «zelta repertuārā», proti, virtuozajās Hendeļa un Vivaldi ārijās. Lai gan arī līdz šim katru programmu esmu veidojusi, padziļināti meklējot un iekļaujot tajā maz atskaņotus un Latvijā pat nekad neatskaņotus skaņdarbus, šīs programmas veidošana man sagādāja pamatīgu izaicinājumu gan repertuāra meklēšanā, gan nošu atrašanā. Programmā, manuprāt, veiksmīgi būs savijušies mani - brīžiem melanholiskie, saldsērīgie un ilgpilnie solo dziedājumi, ar karstasinīgām dejām ansambļa instrumentālajā izpildījumā. Jā, daļa manas solo programmas būs izteikti liriskā noskaņā, ņemot vērā teksta nozīmīgumu laikmeta ietvaros un liroepikas uzplaukumu Eiropā, jo īpaši Anglijā,» par šī gada festivāla atklāšanas programmu stāsta Elīna Šimkus.

Bauda studentes un brīvmākslinieces statusu

«Tas, kas man patīk un mani interesē, tas arī padodas, un arī citiem ir interese par to, kā es to daru,» tā Elīna Šimkus raksturo savu pēdējos gados nu jau konsekvento aizraušanos ar seno mūziku. Elīna Šimkus savulaik Mūzikas akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu operdziedāšanā, un, iespējams, ka ceļš uz seno mūziku būtu bijis taisnāks, ja vien 2006. gadā, kad viņa devās studēt Norvēģijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā, Latvijas Mūzikas akadēmijā jau būtu bijusi izveidota Senās mūzikas katedra. «Es gan neko nenožēloju, jo uzskatu, ka tieši studiju laikā Oslo apguvu savas balss tehnisko pārvaldīšanu un atradu sev raksturīgas balss «krāsas». Tās ir zināšanas par vokālo meistarību un spēcīga vokāli tehniskā bāze visam manam radošajam mūžam, par ko vienmēr būšu pateicīga savai pasniedzējai Bārbū Marklundai, kas man iemācīja ieklausīties sevī, savā balsī, prast sevi sadzirdēt no malas, kritiski analizēt un nekad neieslīgt mākslinieciskajā rutīnā vai pašapmierinātībā ar sevi, savu balsi. Un daudz strādāt,» atzīst Elīna Šimkus.

Tomēr studijas Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā viņai nav gājušas secen - pēc daudzu gadu pārtraukuma viņa atkal ir studentu rindās, jo studē 2. kursa maģistrantūrā. «Janvārī jānodod maģistra diplomdarbs, pie kā šovasar jau strādāju. Rakstu par Barbaru Stroci - komponisti un dziedātāju 17. gadsimta Venēcijā, ieskicējot visas Itālijas, bet jo īpaši Venēcijas mūzikas un kultūras norises. Izziņas un studiju process mani vienmēr ir saistījis. Šobrīd studēju savam priekam un vēlmes dēļ padziļināti izprast, uzzināt un atklāt sev daudz jauna un nezināma par seno mūziku. Protams, šīs studijas visciešākā mērā ir saistītas ar manu muzikālo skatuves darbību, kaut gan nenoliegšu, ka kādreiz nākotnē mani saistīs arī jauno dziedātāju izglītošana šajā jomā,» saka Elīna Šimkus.

Šobrīd viņa ir brīvmāksliniece, un šajā statusā jūtoties brīnišķīgi, neko citu arī nevēlētos. «Tā gadu gaitā iegrozījies, ka man pietiek darba - ne par daudz, ne par maz. Man pašai šķiet, ka esmu atvērta, draudzīga un sabiedriska, man patīk būt kolektīvā, bet man arī patīk brīvība, jo īpaši mākslinieciskajā ziņā. Varu būt laimīga, ka man pašai nav bijis jāmeklē darbs. Pirms daudziem gadiem ir bijuši klusāki periodi, darba bijis mazāk, bet līdzko sāc aktīvi koncertēt, tā sākas brīnišķīgs ķēdes efekts - labi parādi sevi vienā koncertā un tiec uzaicināts uz nākamo, jo kāds tevi ir dzirdējis... Starp citu, pēdējā laikā esmu novērojusi, ka daudzi festivāli atrod māksliniekus, izmantojot jaunās tehnoloģijas. Nesen man bija piedāvājums operā Figaro kāzas dziedāt Suzannas lomu Toskānā un Florencē, bet es atteicu, jo mana prioritāte šobrīd ir mazais dēliņš, tāpēc nebiju gatava desmit dienas pavadīt Itālijā. Kad viņiem vaicāju, kā viņi mani atraduši, atbilde bija - youtube ierakstījuši «Suzannas ārija», noklausījušies vairākas dziedātājas, mans izpildījums esot paticis vislabāk, tāpēc arī aicinot,» stāsta Elīna Šimkus, piebilstot, ka māksliniekiem, protams, jādomā par savu publicitāti, kaut vai tikai fragmentus no savām uzstāšanām ievietojot internetā. «Man ir paveicies, es nevaru teikt, ka sēžu bez darba. Ik pa laikam man ir iespēja dziedāt arī ārzemēs, un tas mani priecē,» atzīst soliste. «Tajā pašā laikā es varu dzīvot Latvijā, savā ģimenē un vidē, kas mani dara laimīgu un harmonisku, man nav jādzīvo uz čemodāniem un viesnīcās.»

Ar mūsu Balto namu viņu joprojām saista divi repertuārā esoši iestudējumi - Iemūrētie un Figaro kāzas, bet par iespējamiem darbiem nākotnē viņa saka: «Viss ir atkarīgs no repertuāra. Operas solistes karjerai neesmu pateikusi «nē», turklāt joprojām aktīvi dziedu Igaunijas Nacionālās operas iestudējumā Figaro kāzas Suzannas lomu.»

Pēc vairākiem mēnešiem, kas pavadīti mājās ar mazuli, šovasar Elīna Šimkus ar jaunu sparu atsāks muzikālās skatuves gaitas - pavisam drīz uzstāsies mūzikas festivālā Vivat Curlandia Bauskā, augustā būs atkaltikšanās ar Liepājas Simfonisko orķestri un maestro Māri Kupču Mocarta mūzikas programmā Rundāles pilī, savukārt, rudens sezona paies Latvijas simtgades un kamermūzikas zīmē, jo kopā ar kamermūzikas ansambli Trio Angelicus, kura sastāvā dzied arī Elīna, uzstāsies vairākos koncertos visā Latvijā ar programmu Latvijas dvēseles dziesmas, atskaņojot latviešu komponistu kamermūziku un vairākus īpaši šim projektam komponētus jaundarbus.

Dzīve nav sagriezta ar kājām gaisā

«Bernards ir mūsu prioritāte, šobrīd viss tiek pakārtots mazajam dēlēnam,» smaidot saka jaunā māmiņa. Kamēr gandrīz vai visa Latvija sekoja līdzi dziesmu un deju svētkiem, arī viņas dzīvesbiedrs Vestards Šimkus svētku gājiena laikā «ar gaviļu uzsaukumiem uzmundrināja Kurzemes kolektīvus», Elīna kopā ar dēlēnu bija pie saviem vecākiem dzimtajā Neretā un gatavojās Senās mūzikas festivālam. «Savulaik esmu izbaudījusi skolēnu dziesmu svētkus, 2008. gadā kopā ar svētku kopkori dziedāju solo noslēguma koncertā, esmu bijusi arī skatītāju rindās. Lai man piedod tie, kam šie svētki bija eksistenciāli svarīgi, bet man šobrīd ir citas prioritātes,» atzīst Elīna, piebilstot, ka mazliet jau iemetusi aci televizorā, kad translācijas no dziesmu un deju svētkiem skatījušies viņas vecāki. «Mums mājās televizora nav jau gadus desmit, abi ar vīru esam tik ļoti iegrimuši savos darbos, ka tam nav laika. Ja līdz Bernarda dzimšanai man nebija ne laika, ne intereses par televīziju, tad tagad vēl jo mazāk. Teikšu atklāti - pēc dēliņa nolikšanas gulēt līdz pašas gulētiešanai man ir tik daudz darbu jāpadara, ka televizors noteikti nav mana prioritāte.»

Jaunā māmiņa atzīst, ka dēlēns Bernards, kuram šajā svētdienā apritēs pusgads, lai arī ir prioritāte ģimenē, tomēr dzīvi nav «sagriezis kājām gaisā». «Jau gaidot Bernardu, es zināju, uz ko es eju un kam gatavojos, tāpēc tagad priecājos un izbaudu šo laiku. Bernards ir ienācis mūsu dzīvē un organiski tajā iekļaujas, abi ar Vestardu tam bijām gatavojušies, iespējams, tāpēc mums nav nekāda diskomforta. Ar visu tieku galā, un mums ir arī daudz labu palīgu,» atzīst Elīna. Protams, ka dažas izmaiņas tomēr ir, piemēram, tikpat kā neatliek laika grāmatu lasīšanai. «Mūsu mājās grāmatas plauktos nav kā dekorācija vai māla trauki, viss ir izlasīts un pat pārlasīts. Vestardam pēc viņa koncertiem ziedu vietā bieži dāvinu grāmatas. Šobrīd, protams, brīvo brīžu, lai palasītu, ir ļoti maz, toties es daudz lasīju, kad gaidīju Bernardu, tik intensīvi kā nekad savā dzīvē. Sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts visas iznākušās grāmatas ir izlasītas. Protams, pēdējā laikā daudz lasu profesionālo literatūru, jo katra koncerta sagatavošana prasa ieguldīt lielu teorētisko darbu,» stāsta Elīna Šimkus.

Šīs vasaras ikdienas prieks un reizē arī neatņemama sastāvdaļa ir pastaigas pa mežu, reizēm visi trīs aizbraucot arī līdz jūrai. «Mums ir arī mazs kluss sapnis, kas pagājušajā gadā nerealizējās darbu un festivālu dēļ - uz pāris dienām visi trīs gribam aizbraukt mazā tūrē pa Latgali, jo tā ir Vestarda mammas dzimtā puse, tur apbedīti viņas senči, gribam apskatīt Rotko muzeju un Aglonu, ceram, ka tas izdosies augusta beigās un septembrī.»

***

Elīna ŠIMKUS

• Soprāns

• Dzimusi 1982. gada 2. novembrī Neretā

• Precējusies, dzīvesbiedrs pianists Vestards Šimkus

• Ieguvusi bakalaura grādu operdziedāšanā Jāzepa Vītola

• Mūzikas akadēmijā un maģistra grādu izpildītājmākslā

• Norvēģijas Mūzikas akadēmijā Oslo pie prof. Bārbrū

• Marklunas un prof. Hokana Hagegora. Piedalījusies

• Frīdemana Roliha (Vācija), Elizabetes Norbergas-Šulcas (Itālija), Barbaras Dobretsbergeras (Austrija) un Rodžera Viņjola (Lielbritānija) meistarklasēs

• VII Starptautiskā Klaudijas Taevas jauno operdziedātāju konkursa laureāte (2011)

• Kā viessoliste uzstājusies opernamos Francijā, Igaunijā, Lietuvā

un Polijā. Atveidojusi lomas: operā Traviata (Violeta), Mikaela (Karmena), Atalanta (Kserkss), Damona (Akīds un Galateja), Liza (Mēnessērdzīgā), Marfa (Cara līgava), Karolīna (Slepenās laulības), Aminta (Gans karalis) u.c.

• Uzstājusies kopā ar Oslo simfonisko orķestri, Bretaņas simfonisko orķestri, Tallinas kamerorķestri, Igaunijas Nacionālās operas orķestri, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, orķestri Sinfonietta Rīga un Collegium Musicum Rīga. Uzstājusies Norvēģijā, Dānijā, Krievijā, Igaunijā, Lietuvā, Kanādā, Spānijā, Ukrainā, Vācija, Itālijā, Francijā un Polijā

• Hobiji - rokdarbi, kulinārija, dārzs, darbs