Šosestdien, 14. jūlijā, teritorija pie ēku kompleksa Ganību dambī 24d pārvērtīsies par Radio SWH parku – tā tiks svinēta radiostacijas ceturtdaļgadsimta pastāvēšana.
Pirms 25 gadiem Radio SWH savu dzimšanas dienu atzīmēja ar vērienīgu koncertu pie savas tā brīža mītnes vietas Skanstes ielā. Piedalījās arī tādi 90. gadu sākuma popstāri kā Ace Of Base, Army Of Lovers, Dr. Alban, Haddaway un Rozalla. Gandrīz visi viņi būs ierindā arī koncertā sestdien, vienīgi mūzikā slavenākais zobārsts Dr. Alban radio iedevis kurvīti (toties viņu nomainīs to laiku slavenākais zobārsts latviešu mūzikā - Fredis ar grupu Labvēlīgais tips). «Būsim priecīgi, ja ceļosi laikā un telpā kopā ar mums šī gada oranžākajā pasākumā - Radio SWH 25. dzimšanas dienas Flasback!» aicina organizatori. Neatkarīgās apskatnieks paceļoja laikā un telpā ar cilvēku, kurš visus šos 25 gadus bijis neatņemama Radio SWH vērtība - toreizējo programmu direktoru, tagadējo valdes priekšsēdētāju Jāni Šipkēvicu.
- Kuram radās šāda ideja - sadabūt rokā visus tos, kuri uzstājās pirms 25 gadiem?
- Tā bija koncertaģentūras L. Tips Agency iniciatīva, viņi sadzina rokā visus, ko vien varēja. [MTV dīdžeje] Simona Endžela gan tagad laimīgi dzīvo kaut kādās salās, kuras ir tik tālu, ka viņu atvest uz šejieni būtu nenormāli dārgi. Arī Doktors Albans pēdējā brīdī nolēca - nezinu, varbūt viņš uz to dienu nevarēja atcelt klientu pierakstu (smejas). Bet visi pārējie ir pie labas veselības. Mani interesē Army Of Lovers, kas tajā laikā bija krāsaina un spilgti izaicinoša videogrupa, kura uz skatuves tolaik kāpa ar Izraēlas karogu - kādi viņi varētu būt tagad? Šie 25 gadi nevienam nekur nav pazuduši, un maz mierinājuma no tā, ka publikā būs tādi paši, neviens jau skaistāks nav palicis (smejas). No otras puses - skatuve būs tālāk, dziesmu izpildījums gan jau daudz neatšķirsies, jo tas šajos gados ir atstrādāts un iekodēts līdz niansēm, bet vizuāli fonam var laist arī klipus no tiem gadiem.
- Pastāsti, kā tolaik dzima Radio SWH, kā tika savākti mūziķi šim dzimšanas dienas koncertam!
- 15. aprīlī Ainars Mielavs no rīta pateica sakrālo frāzi par trīsburtu radiostacijas piedzimšanu un palaida ēterā Simple Minds dziesmu There Be Love - tās bija pirmās skaņas, kas no Skanstes ielas apkārtnes aizgāja pasaulē. Mēs aicinājām katras mašīnas vadītāju, kas brauca garām, ja gadījumā mūs dzird, lai pasignalizē vai kādā citādā veidā dara zināmu to, ka šis radio kaut ko reāli ir aizsniedzis. Savukārt atklāšanas tautai un lentītes pārgriešanas veidā viss notika pēc mēneša, kad bija beidzies testa režīms. Šo atklāšanas pasākumu mēs nolēmām sarīkot savā sētā. Ēku kompleksa Skanstes ielā īpašnieks Ainārs Gulbis (IT kompānijas Software House Riga jeb SWH dibinātājs un īpašnieks - aut.) gribēja, lai mēs tur visu izārdām, uzspridzinām un uzlaižam gaisā, jo šī teritorija bija paredzēta celtniecībai, līdz ar to nebija jārūpējas ne par higiēnu, ne par sakārtotību, pēc koncerta tur varēja notikt kaut vai Pompejas vulkāna izvirdumi. Mēs to arī izmantojām. Atklāšanas koncerts bija mūsu brīvības bļāviens kosmosā: varējām nedomāt par to, vai tas atmaksāsies, jo visu, ko vien gribējām, varējām arī realizēt - Ainārs Gulbis dāsni apmaksāja jebkuru mūsu iegribu. Mums bija tiem laikiem baigi dārgie salūti - gaisā uzšāvām vairākas automašīnas. Atļāvāmies nopirkt tā laika ejošāko preci Ace Of Base, kuru dziesma All That She Wants bija Nr.1 hits pat Amerikā - tā bija ļoti karsta grupa. Dr. Alban uz vispārējā fona jau likās kapeiku vērts - Aināram Gulbim tas nebija nekas. Ja tajā laikā būtu bijis pieejams, piemēram, Maikls Džeksons, tad, es domāju, Gulbis būtu teicis - uztaisiet tā, lai šis te džeks ir manā sētā (smejas)!
- Šādus skaistus laikus var atcerēties ar nostalģiju…
- Mēs teicām, ka ir Gypsy Kings, vēl arī Hadavejs un Rozalla - kā viņus visus atvest uz Rīgu?! Ainārs teica - sasēdiniet visus vienā lidmašīnā, es to aizsūtīšu viņiem pakaļ! Sākumā tie likās nereāli vārdi, bet beigās tā arī notika: tika nolīgts čārtera reiss uz Parīzi, piedāvājām tā laika mūzikas žurnālistiem - atceros, ka bija Klāss Vāvere, Aldis Miesnieks un vēl daži - vietas šajā lidmašīnā, kur viņi tika ēdināti un dzirdināti, pa ceļam visus izklaidēja Ēriks Loks. Parīzē ar māksliniekiem sarīkojām simbolisku preses konferenci un lidojām atpakaļ. Tajā laikā bija absolūts all that she wants (viss, ko viņa vēlas - tulk.), viss bija iespējams visos līmeņos.
- Aptuveni cik cilvēku atnāca uz koncertu?
- Ļoti daudz. Biļešu pārdošanā pieredzes nebija - kurš to dara, kā to dara? Kaut kādi taloni, kuponi? Mana ideja bija tāda: ja Ainārs grib, lai mēs te visu uzlaižam gaisā, tad laižam iekšā visus, kas vien grib, kas uzģērbs kaut ko oranžu! Davai, izsludinām oranžo kā radio oficiālo krāsu! Jo vienkārši man tolaik bija oranžs uzvalks - iepriekšējā vasarā kopā ar Laimu Vaikuli un Simonu Endželu no MTV vadīju festivālu Jūrmalā, un televīzija man šādu uzvalku bija pasūtījusi. Skaidrs, ka beigās visi sanāca ar mandarīniem un apelsīniem rokās, līdz ar to publikas saskaitīšana nebija iespējama, jo nebija biļešu, ko uzskaitīt, arī uztrenētas acs tolaik vēl nebija. Aptuveni rēķinām, ka kādi 10 000 cilvēku bija sanākuši.
- Ko par to visu teica atbraukušie stāri? Viņiem nebija jautājums, kas vispār ir Latvija?
- Nē, bija patīkami dzirdēt, ka viņi vēlas šajā jaunajā, skaistajā, atdzimušajā neatkarīgajā valstī priecēt cilvēkus ar savu mākslu. Taču bija gadījums ar Bī Bī Kingu. 1994. gada martā Radio SWH rīkoja viņa koncertu Rīgas Kongresu namā, man bija jāpiesaka Bī Bī Kinga uznāciens. Koncertam bija jāsākas pulksten 19, desmit minūtes pāri septiņiem gribēju iet uz skatuves, bet viņa menedžeris Sids Zeidenbergs, rūdīts šovbiznesa dinozaurs, saka - jaunais cilvēk, bet kur ir nauda?! Nezinājām, kā tas vispār ir jādara - puse tika samaksāta pirms koncerta, bet otru pusi it kā vajadzēja maksāt pēc tā. Bet viņš pateica - no money, no honey, tas ir, nepieciešama visa nauda! Kāds no Radio SWH tika sūtīts no Kongresu nama uz radiomāju Skanstes ielā, kur seifā bija atlikusī nauda: viņš, šķiet, braucot ar 200 km/h, teju vai pēc piecām minūtēm ar atlikušo honorāru čemodānā bija atpakaļ Kongresu namā. Iedevām to Sidam Zeidenbergam, viņš to attaisīja, apskatījās, aiztaisīja un teica - Janis, let’s go! Šobrīd reti kāds mākslinieks vairs tiek vests pie valsts pirmajām personām, bet toreiz mēs to uzskatījām par baigo notikumu, un Bī Bī Kings tika vests pie toreizējā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa, tolaik vēl kultūras ministrs bija Raimonds Pauls - man vēl ir bilde, kur abi viens otram paklanījušies gandrīz līdz zemei. Tās bija robežas, kuras mēs varējām pārkāpt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šādu robežu faktiski nebija - tā laika Latvijā šovbizness vēl nebija uzlicis savas nodokļu ķepas un taustekļus, līdz ar to viss bija iespējams.
- Pat biju piemirsis, ka Radio SWH rīkoja arī koncertus… Izdevāt arī ierakstus, piemēram, Ērika Loka Jūnijs matos kasetēs tika notirgots 40 000 kopiju apmērā.
- Radio darīja daudzas lietas, kuras jādara profesionālām institūcijām un organizācijām, piemēram, ražoja ierakstus un organizēja koncertus. Šis atklāšanas pasākums radīja ilūziju, ka pie mums tūlīt brauks arī Madonna un Prinss, bet vēlmi [rīkot koncertus] mums aplauza iekritiens ar Gypsy Kings. Redzējām, kā Mežaparkā skatītāji straumēm piepilda skatītāju rindas, un bijām pārliecināti, ka mēs ne tikai esam pa nullēm, bet arī nopelnījuši. Kad mums grāmatvede [pēc koncerta] pateica, ka iztrūkums ir 50 000 dolāru, tiem laikiem milzīga summa, sapratām, ka šis ir brīdis vai nu tam pielikt punktu, vai arī izsludināt savu maksātnespēju. Pielikām punktu un nolēmām nodarboties tikai ar radio lietām.
- Kā no leģendārā TV raidījuma Labvakar nonāci radio?
- Labvakarietis Ojārs Rubenis tolaik bija SWH preses sekretārs, savukārt [pirmais Radio SWH direktors] Zigmars Liepiņš tolaik elitārajā Klubā 21 bija uzdūries Aināram Gulbim, kuram ļoti patika mūzika un kurš nāca uz manām diskotēkām, kad vēl biju dīdžejs poligrāfiķos. Savulaik ar Aināru Gulbi mainījos ar platēm, turklāt esam viena [dzimšanas] gada un kopā spēlējām basketbolu, tiesa, bijām pretiniekos - es spēlēju Liepājas izlasē, bet viņš - Rīgas 2. Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Kaut kā šie notikumi saslēdzās, un šie cilvēki caur mūziku nolēma, ka šāds radio ir iespējams. Ainārs Gulbis deva naudu: viņš bija tikko uzstutējis SWH kā lielu IT kompāniju, kas tika pie pasūtījuma no Siemens par milzīgu projektu. Tajā Latvijas gudrākās smadzenes, IT čaļi, dabūja reālu darbu - strādāt pie Rietumu pasūtījuma. SWH nopelnīja milzu naudu, kuru likt tālākās lietās, un viena no tām bija radiostacija. Mūsu vienīgā pieredze bija tāda, ka ārzemēs, taksometros braucot, tajos ņirbēja no FM stacijām, taču mēs, izņemot Latvijas Radio pirmo un otro kanālu, kā arī Majak, šeit praktiski neko nebijām dzirdējuši un redzējuši.
- Kā sāki veidot savu Radio SWH komandu?
- Man nebija nekādas poņas, kas ir radio, izņemot nojausmu, ka tā droši vien ir milzīga diskotēka. Manā pārziņā kā programmu direktoram bija saaicināt cilvēkus, kuri varētu šajā radiostacijā darboties. Uz ziņām es saaicināju tos, kas man no televīzijas informācijas nodaļas bija pazīstami. Savukārt ar galvenajiem dīdžejiem bijām startējuši kopā dažādās skatēs, pazinu klubu spicākos čaļus. Fredis, Ufo, Ainars Mielavs, mazliet vēlāk arī Horens Stalbe, Dace Volfa, Artis Volfs, Pauls Timrots, Ēriks Loks - tā bija sākuma kodola komanda, kuru es kā programmu direktors sāku vadīt. Tā laika radio bija viens absurdu, nemākulības un pašdarbības piemērs. Programmu salikām šādi: manā kabinetā visi sasēdās un sākām tā - kurš rītdien ir brīvs?! Vienam vakarā būšot spēle līdz diviem naktī, gulēt viņš tāpat neies, tātad varētu atnākt uz radio ap septiņiem rītā. Savukārt vajadzēja aizvest bērnus uz bērnudārzu, tātad viņš varētu atnākt pēc tam, ap kādiem vienpadsmitiem.
- Dīdžejiem vajadzēja arī kaut ko spēlēt.
- Ar toreizējā Warner Music pārstāvja Latvijā Andra Mellakaula palīdzību Londonā sapirku diskus. Warner Music noliktavās braucu ar elektrokāru pa plašu angāru, kurā bija salikti diski, un varēju pēc milzīga kataloga izvēlēties to mūziku, kuru uzskatīju par vajadzīgu. Tāda apmierinājuma sajūta man nekad nav bijusi! Esi vietā, kur principā ir visa mūzika, ko pasaule tobrīd ir izgudrojusi! Brauc ar traktoru, tas trešajā augšējā rindā uz burtu D izvelk Deep Purple un paķer kādus trīsdesmit diskus, un ieliek naturālā tavā pirkumu kravas kastē. Pēc kāda laika šī krava atceļoja uz Rīgu pa pastu, sēdēju tukšā istabā, kurā pie visām sienām salikti neizpakoti kompaktdiski, un šķiroju tos pēc alfabēta burtiem - tas bija kā vecam alkoholiķim, kuram pēc kodēšanās ir atkal atļauts dzert, šādas sajūtas man vairs nekad nebūs, tas varēja notikt tikai 1992. gadā! Mums bija tikai viens kvalitātes kritērijs: tā mūzika, kas patīk, pilnīgi noteikti patiks arī citiem cilvēkiem. Šīs plates bija mūsu fonotēkā, un dīdžeji tur pavadīja dienas un naktis, lai katrs rastu savai gaumei kaut ko vajadzīgu. Droši vien tā tobrīd bija pati demokrātiskākā radiostacija pasaulē, kurā nebija nekādu noteikumu, ierobežojumu vai aizliegumu. Kā cilvēks jutās, tādu mūziku mauca gaisā: ja dīdžejs atnāca pēc negulētas nakts, viņam bija viens repertuārs, ja no viņa bija aizgājusi meitene, cits repertuārs, ja kaut kur bija nopelnījis labu naudu, atkal bija pavisam cits repertuārs utt. Absolūts bezformāts. Tā kā dīdžeji tajā laikā pēc radio darba uzsākšanas kļuva ārkārtīgi populāri un pieprasīti, viņiem bija jāspēlē arī kāzas, bēres, kristības un viss pārējais. Piektdienās, sestdienās un svētdienās viņi ņēma no radiostacijas šos diskus, brauca uz haltūrām, kur pusi atstāja to norises vietās, bet otru pusi, salietu ar liķieriem un apzīmogotu ar sieviešu kurpju nospiedumiem, atveda atpakaļ (smejas). Tā nu šī fonotēka saplaka ar katru mēnesi, un beigās tur palika tikai tie diski, kurus neviens uz dejām spēlēt neņēma.
- Cik ilgi šāda anarhija vilkās?
- Līdz brīdim, kad apmeklējām dažas Anglijas radiostacijas un ieraudzījām, ka - johaidī, ir datorprogrammas, kuras nosaka formātus! Braucām uz radio apmācības izstādēm un semināriem un nesapratām, kas tie par formātiem, par kuriem visi runā?! Izrādās, ka repertuāru var izstrādāt, vadoties no tā, kam gribi spēlēt. Taču brīvajā Latvijā šāda brīvlaišanas situācija valdīja visur - neviens nevienā jomā nezināja, kā īsti vajag darīt, bet mežonīgais bizness pieļāva dažādus absurdus un nepārdomātas darbības. No profesionālā viedokļa radio sāka pastāvēt tikai pēc 2007. gada, kad nokļuvām īru kompānijas Communicorp paspārnē un varējām sākt darboties tā, kā visā pasaulē tas pieņemts. Starp to radio, kāds bija 1993. gadā, un to, kāds ir šobrīd, ir pāris akmens laikmeti, tās ir divas dažādas stacijas. Ja mēs kaut ko tādu darītu šodien, tad bankrotētu piecās dienās, taču šai stadijai vienkārši vajadzēja iziet cauri, tā bija kā bērnu masaliņas, kuras jāizslimo.
- Esi valdes priekšsēdētājs no 2007. gada vasaras, vai tev kā radošai personībai šāds amats nav domu lidojumam kā akmens kaklā?
- Man bija baigā skola iekļauties šajā 54 radio un televīzijas staciju kompāniju tīklā, kas piederēja [Communicorp īpašniekam] Denisam O’Braienam. Uz sapulcēm par radio ikdienu un nākotni es Dublinā esmu bijis kādas četrdesmit reizes. Pirms tam mēs vienkārši bijām fenomens, kas uzplaiksnīja pie Latvijas radiostaciju debesīm, kurās nebija ne konkurences, ne liegumu, ne autortiesību skavu, ne atbildības visādu valsts iestāžu priekšā. Šobrīd pie civilizētiem biznesa noteikumiem mēs esam lielākā un labākā radio grupa, un ir milzīga atšķirība starp to, kas ir Radio SWH tagad, un kas tas bija 1993. vai 2007. gadā. Tā starpība ir kā studentu teātris un profesionāls La Scala vai Metropolitēna opera.
- Kā pats visā šajā mehānismā jūties? Vai interesantāk un aizraujošāk nebija sākotnējā darbības periodā?
- Esmu izbaudījis visu emociju gammu, sākot no spožuma un posta, no slavināšanas un dabūšanas pa muti ar slapju lupatu, sākot ar to, ka stāvi uz pjedestāla un esi kings, līdz tam, kad esi bezdibeņa malā un saproti, ka pēc piecām minūtēm viss sabruks. Brīžos, kad nav bijis spēka un esmu bijis ar seju peļķē, man šķitis - kāpēc, Jāni, tu to dari, kam tas vajadzīgs?! Esmu jau gribējis nolikt īriem atslēgas uz galda un pateikt, ka izstājos no spēles. Bet tad sapurinies un nodomā - paga, paga, bet kāpēc tā vienkārši atlaist rokas un laisties bedrē?! Krīze tolaik pļāva visus. Mūsu tā laika īpašnieks Deniss O’Braiens teica - Jāni, cērt visu roku! Tas nozīmēja - atlaid 40 cilvēkus, vienkārši atlaid! Atbraucu no Dublinas ar prasību atlaist gandrīz pusi darbinieku… Es nevienam neteicu, ka man ir šāds uzdevums, un atlaidu… vienu. Taču ar to nekas nebija līdzēts, un es sāku zāģēt vienu pirkstiņu, tad - nākamo utt. Raugoties uz to no šā brīža skatupunkta, es saprotu, ka vajadzēja darīt tā, kā viņš lika, bet - man tīri cilvēciski to darīt bija žēl. Tas nebija manos spēkos. Taču šī krīze darīja savas neadekvātās lietas, jo katrs mēģināja izdzīvot pēc savas izpratnes. Tā nu aiz muguras radās kustība ar lozungu par jaunas, pareizas un nepieskatītas radiostacijas radīšanu, par to, ka šī trīs burtu radiostacija ir mirusi, lai dzīvo jaunā radiostacija! Tā nu vienā dienā saproti, ka 95% darbinieku tevi ir vienkārši nodevuši. Bet, Jāni, Deniss O’Braiens tev taču teica - cērt visu roku! Un viņam izrādījās taisnība! Bet, ja es to būtu tā izdarījis, man nebūtu šīs mācības un pieredzes un es nezinātu, kā guļošs cilvēks var piecelties un pēc tam arī iztaisnoties. Iziešana caur ērkšķiem bija svētīgākā lieta, ko krīze man ir devusi, un tagad visas šīs situācijas, stāvokļus un emociju gammu es jau zinu, un tā ir mana bagāža, kuru man neviens nevar atņemt.
- Kā tu ar šo savu bagāžu skaties uz Radio SWH nākotnes griezumā?
- Mūsu grupā ietilpst Radio SWH un Radio SWH+ - divas nacionālās apraides radiostacijas. Darba kārtībā ir Radio SWH Rock, kura, jau šogad dabūjot vēl vienu frekvenci, arī būs nacionālās apraides radiostacija, un to dzirdēs vairāk nekā 65% iedzīvotāju Latvijā, pārklājums būs 80% no valsts teritorijas. Vēl ir SWH Gold, un nupat Liepājā dabūja frekvenci Spin FM - arī šo staciju atgriezīsim FM apritē. Pēc jaunas aptaujas metodes, tā saucamās day after recall, tapuši zināmi reitingi, un LV radiostacijas guvušas daudz pilnīgāku un objektīvāku savas darbības novērtējumu. Šobrīd šajā aptaujā iekļauti arī tie, kuri radio klausās internetā vai netradicionālā radio formā, piemēram, gadžetos vai aplikācijās. Izrādījās, ka esam visklausītākie dažādās grupās, piemēram, automobiļos, šoferu vidū, taču, kas pats svarīgākais, ka 2018. gadā esam lielākā komercradio grupa valstī. Tas ir labākais novērtējums, pēc 25 gadiem sagaidot šo mūsu jubileju. Tā ir pateicība par šo izieto ērkšķu ceļu un apliecinājums, ka esi gājis pareizajā virzienā un sasniedzis savu virsotni.
Jānis Šipkēvics
Dzimis 1959. gada 2. janvārī;
Izglītība: Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļa, Dan O’Day Programme directors Grad School;
Savulaik bijis populārs dīdžejs leģendārajā Poligrāfiķu klubā;
80. gados vadīja LTV raidījumu Videoritmi;
Atmodas laika leģendārā LTV raidījuma Labvakar! žurnālists (no 1988. līdz 1993. gadam);
No 1993. līdz 2007. gadam Radio SWH programmu direktors, no 2007. gada Radio SWH valdes priekšsēdētājs;
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Ilze, dēls Olivers. No iepriekšējām laulībām bērni - mūziķe Tīna Šipkēvica un grupas Instrumenti dalībnieks Jānis Šipkēvics.
